Jaunā Gaita nr. 28. 1961

 

 

Aleksandrs Gārša jun.

DIENVIDU KRUSTS

 

Ar plašu žestu Dr. Katerpillars uz tāfeles uzvilka piecas krīta zvaigznes.

„Ko tad šis tur dara? Tās jau izskatās pēc Greiziem ratiem,” noņurdēja Jānis.

„Ej nu, stulbeni, tas jau Dienvidu krusts,” paskaļi izsaucās Aivars.

Tas nu Katerpillaram bija par daudz, un viņš pāri acenēm veltīja Aivaram iznīcinātāju skatu. Pēc tam, it kā traucējuma nemaz nebūtu bijis, viņš turpināja: „Šīs zīmes attēlo cilvēka rakstura īpašības...” Runādams viņš neveiklām kustībām nesekmīgi centās sagramstīt tāfeles lupatu. Šur tur lekciju telpas kaktos ieskanējās spurkstoši smiekli. Runājamais Katerpillaram pārtrūka, un ar manāmu pārākumu, pat līdzcietību, viņš aplūkoja ērmoti ģērbto studentu rindas, un, izvērtējis situāciju, ar vienaldzīgu delnas pagriezienu izdzēsa divas krita zīmes. Atkal atskanēja smiekli, šoreiz jau skaļāki. Katerpillars tos ignorēja, nokrekšķinājās un nobeidza: „Dažas no cilvēka rakstura īpašībām dzīves gaitā pazūd, citas mainās, bet vairums paliek negrozītas, jo savos pamatos cilvēka raksturs no bērnu ratiem līdz kapsētas vārtiem nemainās.” Vēl pēdējo reizi caur acu kaktiem aplūkojis auditoriju, lai konstatētu, vai viņa beigu vārdi radījuši cerēto iespaidu, viņš lēniem un pašapzinīgiem soļiem nokāpa no katedras un devās uz izeju, apskatīdams lekciju zāles noputējušos griestus.

Sastingušās daudzkrāsainās studentu rindas pēkšņi atdzīvojās. Kā viesulis telpai pāršāvās pēkšņa sarunu šalts. Pēdējā lekcija bija beigusies. Līdz nākamai pirmdienai patiesības dzirnavas klusēja.

Jānis ar Aivaru devās uz kafejnīcu, jo vienīgi tur vēl visā universitātē valdīja dzīvība. Atraduši brīvu galdiņu, viņi apsēdās un pārrunāja Katerpillara lekciju.

„Šoreiz tam ‘tārpam’ gan laikam taisnība. ...” uzsāka Aivars, bet tālāk netika, jo pie galda, savu lejas galu izteiksmīgi gorīdama, piešūpojās skaista meitene. Graciozi izvandījusi Aivara jau tā nekārtīgo sarkano matu kušķi, viņa sveiciena vietā Aivaram uzsauca: „Haudī, burkāniņ, kā tad tu šodien atkal tāds nopietns!” Atbildi nenogaidījusi, viņa pagriezās pret Jāni, uzsmaidīja viņam un uzsāka spraigu sarunu. Aivars mēģināja kaut ko nomurmināt, bet ievērojis, ka meitene viņa neklausās, apklusa. Viņa skats aizceļoja pie Veltas kurpēm un tad kāpa uz augšu pa viņas pieguļošās melnās biksēs tērptajām kājām, pārstaigāja kliedzoši sarkano džemperi, mirkli tīksminājās gar viņas melnajiem matiem un beidzot apstājās pie zila, bezbēdīga acu pāra. Velta uzķēra Aivara skatu, pameta matus aušīgi atpakaļ un savukārt ieskatījās Aivaram tieši acīs. Aivars novērsa skatu, bet Velta turpināja sarunu ar Jāni, it kā nekas nebūtu noticis. Runādama viņa jau aplūkoja studentiem pildīto galdu aiz Jāņa muguras. Tur sēdēja atlētiska izskata austrālietis, kas Veltu jau ilgāku laiku bija paslepus novērojis.

Velta ātri pārtrauca ar Jāni sākto sarunu: „Tur pie tā galda sēž tips, ar kuru jau sen gribēju iepazīties. Ja jūs abi ar Aivaru man gribat laiku pakavēt, tad jau varat nākt līdzi pie blakus galda. „Velta rotaļīgi apmetās apkārt un aizstaigāja tālāk.

Aivars ar Jāni palika sēdot. „Skaista meitene,” noteica Aivars, „tikai lai Dievs nedod ņemt viņu nopietni - diez cik zēnus viņa jau nav aiz deguna vazājusi? Dīvains prieciņš? Diezkāds viņai no tā labums tiek? Bet kaut kas jau cilvēkam šeit jādara, citādi aiz garlaicības var pat nosprāgt. Lekcijas apmeklējot vai bibliotēkā sēžot, es vispār šogad Veltu neesmu redzējis. Laikam mācīšanās viņai gluži vienaldzīga. Reiz prasīju, kamdēļ viņa vispār studē. Šī smiedamās atbildēja, ka viņai strādāt nepatīkot, un tad jau cits nekas neatliekot, bez tam universitātē mētājoties apkārt interesanti cilvēki, ar kuriem patīkot iepazīties. Naudas jau viņai laikam netrūkst - sencis caurām naktīm pie Holdena strādā virsstundas, un šī jau ģimenē vienīgais bērniņš. Diezkāda viņa bija agrāk, vai tāda pati puiku trenkātajā tauriņsmadzene?”

Jānis tikai ar pusausi bija klausījies Aivara kommentārus par Veltu, jo, noraudzīdamies viņai pakaļ, bija ievērojis, ka viņa jau bija paspējusi tumšsvārkotajam austrālietim uzlikt uz pleca roku un pievērst blakus galda jauniešu uzmanību. Drīz vien apkārt sēdošie studenti sāka mētāt asprātības, lai iegūtu Veltas labvēlību.

Pagriezies pret Aivaru, Jānis domīgi teica: „Tāda Velta agrāk nebija. Ar ‘haudī’ arī viņa nevienu neuzrunāja. Ja tu viņu pirms gada būtu pazinis, tad teiktu, ka Velta, ko šodien redzi, ir pavisam cita meitene.”

„Nemuldi nu niekus! Es jau šeit pa universitāti blandos veselu gadu, un šai gadā Velta nav mainījusies itin nemaz; par kniepadatas galviņu arī ne! Un par to ‘haudī’ ari nemaz neuztraucies, tev pašam tā valoda nav nemaz labāka!” gandrīz dusmīgi atcirta Aivars.

„Gadu jau nu tu viņu pazīsti, bet es trīs,” ar rokas mājienu Aivara piezīmi noraidījis, Jānis turpināja: „Labāk paklausies, ko tev pastāstīšu par Veltu - to droši vien nebūsi vēl dzirdējis.

Redzi, Velta šeit sāka studēt pirms diviem gadiem. Viņa bija viens no tiem retiem sieviešu sugas brīnumbērniem, kam smukā podziņā paslēpušās arī mazliet smadzenes. Viņa cītīgi vien noņēmās ap vācu valodu, filozofiju, vēsturi un ko tur vēl visu nē. Caurām naktīm viņa urbās grāmatās, rakstīja semināru darbus, tulkojumus un domrakstus. Ballēs viņa reti kad parādījās. Vīriešu sabiedrība viņai laikam ne sevišķi patika. Mums, zēniem, it kā lielu žēlastību izrādīdama vai arī cerēdama mūs izvilkt no gara tumsības, viņa kādreiz pusdienas laikos pienāca klāt aprunāties - protams, tajās retajās reizēs, kad viņa vispār iemaldījās universitātes kafejnīcā.

Vecā paaudze viņu uzskatīja par paraugbērnu - kas cītīgi mācās, pa vakariem apkārt nedauzās, mazgā traukus un aptīra māju, tā, ka mātei pat roka neesot jāpieliek. Esot izaudzināts trimdā īsti latvisks zelta gabaliņš - dziedot biedrības korī un atrodot laiku pat tautas dejām. Jā, vienreiz Ērika dzimumdienā, kad dejojot nezkā tur nodzisa uguns, Velta tūdaļ cītīgi gādāja par to, lai gaisma atkal uzdegtos. Ērika tēvs vēlāk, par to padzirdējis, viņu ar apbrīnu uzslavējis un ieteicis savam dēlam kā meiteni, ar ko tam derētu saieties. „Redzi, nu, kur kārtīgi audzināts bērns, tīri prieks, ka mums latviešiem šeit pēc deviņiem gadiem Austrālijā vēl atrodas tādas meitenes ar īsti tautisku tikumu, kas nav ļāvušās samaitāties no izvirtušās apkārtnes.”

Tāda, Aivar, bija Veltiņa, līdz pagājušā gada sākumā universitātē parādījās Mārtiņš Bitenieks. Mārtiņš bija diezgan ērmots radījums - zem gludi sukāta matu pudura un krustām šķērsām saauguša uzacu biezokņa glūnēja caururbjošs brūnu redzokļu pāris, kuŗus vidū pārdalīja it kā nevietā iesprausts, putna knābim līdzīgs deguns. Pārējiem studentiem Mārtiņš ne visai patika. Drauga viņam nebija neviena, jo ar sava dzimuma cilvēkiem viņam nekad nebija nekā ko runāt. Toties draudzeņu viņam bija diezgan, un ar tām viņam runājamā nekad neaptrūka.

Nelaimīgā kārtā gadījās, ka eksaminators gada beigu pārbaudījumos bija vīrietis - tādēļ arī tu Mārtiņu šogad vairs universitātē neredzi.

Mārtiņā bija viens no tiem eksemplāriem, kas no dzimšanas ir radīti, lai patiktu sievietēm un dzīvotu vienīgi viņām. Mārtiņš šo savu vienīgo talantu arī neturēja zem cepures, bet veltīja visu savu laiku, lai to tālāk izkoptu, papildinātu un liktu lietā.

Tā nu Mārtiņš, ja nebija runājoties vai citādi aizņemts ar kādu meiteni, staigāja apkārt, pie sevis paklusi bubinādams, mēģinādams iegaumēt kādu jaunu anekdotu, ar ko papildināt savu jau tā ļoti bagāto šāda veida gara mantu krājumu, vai arī pūlēdamies vēl gludāk noglaudīt savus matus un darbodamies ap šaurās adītās kaklsaites milzīgo mezglu.

Tā kā Velta bija glītākais latviešu sievišķis visā universitātē, tad Mārtiņš uzskatīja par svētu pienākumu viņas pārskaitīšanu savā īpašumā.

Mārtiņa dabā nebija ilgi gaidīt uz izdevībām, viņš drīz vien papūlējās tādu radīt. Nākamā pirmdienā, kas nelaimīgā kārtā gan bija ļoti lietaina, viņš izplānoja satikt Veltu pie tramvaja piestātnes. Padzirdējis, ka viņai pēdējā lekcija todien beidzas pīkst. 4.15, viņš ap šo laiku steidzīgi devās uz piestātni, lai tur „sagadītos” Veltu satikt. Mārtiņš nezināja, ka Veltai pēc lekcijas vēl bija stundu garš seminārs. Tā nu viņam iznāca gaidīt „sagadīšanos” lietū veselu stundu, bet tas nebūt neapslāpēja Mārtiņa cīņas sparu. Kad Velta beidzot parādījās pie stūra, Mārtiņš, kaut arī līdz ādai izmircis, izlikās it kā tikko būtu ieradies. Savu ar iepriekšēju nodomu aizvērto lietus sargu viņš atvēra smaidīdams tik galanti un ar pārspīlētu veiklību, ka gandrīz izbadīja acis līdzās stāvošai pavecākai dāmai. Šāds starpgadījums, protams, Mārtiņa plānos nebija paredzēts, un atvainošanās vietā viņš dāmai pagrieza muguru lai Velta neievērotu viņas sašutušo skatu. Tūdaļ Mārtiņš atvērto lietussargu uzmanevrēja virs Veltas galvas un ļoti laipni noprasīja: „Vai drīkst, lūdzu, ar šo veco lietus sēni pasargāt jūsu daiļos matus no lietus pilienu nekaunīgiem uzbrukumiem? Mēs laikam neesam pazīstami: diemžēl, nav neviena tuvumā, kas varētu mūs iepazīstināt. Tādēļ ceru, ka neņemsit ļaunā, iepazīstinot pats sevi ar jums. Mans vārds ir Mārtiņš, un par jums, Veltas jaunkundze, esmu daudz ko dzirdējis. Sen ilgojos iepazīties ar jums.”

Turpinājās iepriekš rūpīgi izplānotu komplimentu plūdi, kam drīz vien pievienojās arī anekdoti. Pēc īsa brīža Mārtiņš tomēr nojauta, ka šādā veidā ar Veltu sevišķi tālu vis netiks, un tādēļ viņš savu parasto taktiku mainīja, kļūdams ļoti ieinteresēts filozofijā, no kuŗas, gan, kā pats vēlāk atzinās, viņam neesot lielas jēgas. Viņš Veltai arī atklāja, ka mocoties ar dzīves apnikumu.

Jaunajai taktikai bija panākumi. Velta tūdaļ jutās aicināta apgaismot Mārtiņu filozofijas jautājumos un palīdzēt viņam atrast dzīves jēgu. Saprotams, ka tik milzīgu uzdevumu nevarēja veikt vienā īsā tramvaja braucienā laikā, tādēļ Velta ar Mārtiņu norunāja satikties universitātē. Drīz vien viņus varēja redzēt ik brīvu brīdi universitātes kafejnīcas tumšākajos stūros, galviņas kopā sabāzušus, vai ari atgūlušos uz universitātes dārza vientuļākajiem mauriņiem. Mārtiņš bija pratis Veltu ieinteresēt arī savos anekdotos un piedzīvojumu stāstos, un Velta ar apbrīnu skatījās, kā Mārtiņš pūta gaisā dūmu apļus. Lai Mārtiņu iepriecinātu, arī viņa iegādājās krietni gaŗu cigarešu turekli. Veltai iepatikās arī balles, un, lai tās arī Mārtiņam labāk patiktu, viņa sāka valkāt īsas pieguļošas balles kleitas ar zemiem izgriezumiem.

Arī Veltai bija savi panākumi Mārtiņa pārskološanā - viņa bija lepna, ka beidzot bija pārliecinājusi Mārtiņu apmeklēt tautsaimniecības lekcijas. Pirms lekcijām viņa Mārtiņu pavadīja līdz pašām tautsaimniecības mājas durvīm un apmierināta noskatījās, kā Mārtiņš ar atvērtu kladi un ļoti zinātnisku sejas izteiksmi steidzīgi pa tām iesoļoja iekšā - Velta tikai neredzēja, ka viņš vēl jo steidzīgāk pa pretējām durvīm mājas otrā pusē atkal izmaršēja ārā.

Tā nu tās lietas turpinājās visu pagājušo gadu. Gada beigas atnāca, un aizgāja eksāmenu laiks. Pirms vēl pārbaudījumu rezultāti bija zināmi, studenti svinēja universitātes sabiedriskās dzīves lielāko notikumu - gada nobeiguma balli.

Mārtiņš ar Veltu piebrauca elegantā taksītī un uz balles telpu aizceļoja rokās saķērušies kā eņģeļu pāris ceļā uz debesīm.

Balle iesākās ar valsi. Velta nevarēja vien nopriecāties, cik cēli valša ritmā šūpojās Mārtiņa platie pleci. Kamēr Velta skatījās uz Mārtiņa pleciem un apbrīnoja viņa dejas mākslu, Mārtiņš ievēroja pamaza auguma meiteni spilgti sarkanā
kleitā. Meitene, kuras vārds bija Līziņa, dejoja viegli kā putniņš un ritināja dzīvu kaķīgu sarunu kā dzijas kamoliņu. Valsis beidzās, sākās tango, un Liziņa ar savu partneri apsēdās. Mārtiņš ar Veltu turpināja dejot, bet Mārtiņā arvien tā prata izdejot, lai viņi atrastos Līziņas galda tuvumā. Viņš ievēroja, ka Līziņa vienā
rāvienā izdzēra krietni lielu vīna glāzi. Viens pēc otra nāca trīs studenti LIziņu lūgt dejot. Viņa visiem trim atteica. Tad pienāca baņķiera dēls Blekvūds, kas parasti uz universitāti brauca baltā sporta mašīnā. Bez tielēšanās Līziņa ar Blekvūdu
aizgāja dejot, un pēc mirkļa viņa ar savu jauno partneri pazuda pa atvērtajām durvīm jumta dārzā.

Pēc dažām minūtēm Blekvūds ar Līziņu ienāca atpakaļ dejas zālē un turpināja dejot.

Deja beidzās. Līziņa iesēdās Blekvūdam klēpī.

Velta ar Mārtiņu gāja atsēsties pie sava galdiņa. Mārtiņš Veltai atvainojās, ka esot uz mirkli jāiet aprunāties ar draugiem, būšot drīz atpakaļ. Pasniedza vakariņas. Pagāja divdesmit minūtes - Mārtiņa vakariņas sen bija atdzisušas un saldējums izkusis. Pagāja pusstunda, novāca traukus un sākās atkal deja.

Tad nāca - Mārtiņš ar Līziņu. Zāle Veltai sāka griezties dejotājiem līdzi. Deja likās bezgalīgi gaŗa.

Velta vēl mirkli gaidīja. Mārtiņš nenāca. Viņa piecēlās un gāja dejas zālei apkārt, līdz atrada Mārtiņu pie Līziņas galda. Kad bija pietiekami nomierinājusies, viņa aicināja Mārtiņu nākt atpakaļ pie sava galda. Mārtiņš, galvu nepagriezis, atbildēja: „Pagaidi taču, gan jau nākšu, uz mirkli aizeju pie cita galda aprunāties, un tu jau taisi traci!” Velta apmulsa un nezināja, ko īsti tālāk darīt. Viņa mirkli stāvēja un klusēja un tad otrreiz, šoreiz jau krietni nervozākā un uztrauktākā balsī lūdza Mārtiņu nākt atpakaļ. Mārtiņš kļuva jau gluži neiecietīgs: „Ej, apsēdies, tu esi bāla kā līķis un trīci kā dīķī mērcēts kaķis. Citādi vēl paģībsi, un tad būs man kauns, ka tevi atvedu uz balli.”

Mārtiņš piecēlās, paņēma Liziņu pie rokas un iečukstēja viņai kaut ko ausī. Līziņa iesmējās, un viņi abi devās pāri dejas grīdai uz to durvju pusi, kuŗas veda uz jumta dārzu. Aiz uztraukuma un pārsteiguma trīcēdama un apstulbumā nezinādama, ko īsti dara, Velta sāka viņiem abiem iet līdzi. Mārtiņš ar Līziņu jau bija dejas grīdai pāri.

Sākās fokstrots. Mārtiņš, ievērojis, ka Velta viņam seko, dejas grīdas malā apstājās un īgni uzsauca: „Vēl tu neesi aizvākusies, es jau tev neesmu pielaulāts! Ej mācies savu filozofiju, bet liec mani mierā! Ko tu īsti...” Tālāko Velta vairs neklausījās. Pēkšņi kā no transa pamodusies, viņa apsviedās apkārt, un skriešus steidzās uz izeju.

Kaut gan bija vasara, nakts bija neparasti auksta un lietaina. Kājām Velta devās uz Aivanhoes priekšpilsētu. Līdz mājām bija septiņas jūdzes. Ielām pāri viņa gāja vienaldzīgi, apkārt neskatīdamās.

Trīs nedēļas Velta bija slima ar plaušu karsoni. Pēc izveseļošanās atlikušo brīvlaika daļu viņa aizbrauca pelnīties vīnogu ražas novākšanā Dienvidaustrālijā. Sākoties universitātei, Velta atkal bija atpakaļ.

Mārtiņš pēc izkrišanas pagājušā gada eksāmenos šogad universitātē neatgriezās. Ar Līziņu pēc balles viņš sagājās vēl mēnešus divus vai trīs. Tagad viņam jau sen atkal esot cita meitene.

Veltu tu tagad redzi universitātes kafejnīcā, flirtējot ar studentiem vai Vatsona vīna krodziņā iedzerot pa glāzei vīna. Ja viņa drusku vairāk iereibusi, tad labprāt zēniem sēž klēpī. Piekrišana viņai tagad vēl lielāka nekā Līziņai. Gandrīz katru vakaru viņa ar kādu citu austrālieti aizsoļo uz ķinīti vai naktslokālu, bet visbiežāk viņa vakaros redzama „partijās” - it sevišķi tajās, ko rīko austrāliešu studenti, kuŗu vecāki aizceļojuši uz Kvinslandi vai Angliju, un kas velkas līdz rīta gaismai.”

Pabeidzis, Jānis klusēja. Aivars arī neko neteica, tikai neveikli grozīja sen izdzerto kafijas tasi. Mirkli vēlāk, it kā norunājuši, viņi abi reizē piecēlās un izgāja ārā. Vēl arvien klusēdami, viņi devās uz pilsētas pusi. Ielas galā gulēja mākonis, - melns, pūkains un slinks. Pēkšņi mākonis pamodās, it kā nožāvādamies sakustējās un strauji sāka kāpt pa debess malu uz augšu, vienu pēc otras aprīdams spožās Dienvidu krusta zvaigznes.

Jaunā Gaita