Linda Treija

ILMĀRS BLUMBERGS: ES NEMIRŠU

ILMĀRA BLUMBERGA DZĪVOŠANA

 

LNMM „Arsenālu” Rīgā ir pārņēmis Ilmārs Blumbergs ar izstādi „Es nemiršu”(2013.16.VIII-6.X). Mākslinieks, visus nomierinot ar līniju grafikās un grāmatās, kuras pāršķir kundze baltos cimdos, augšstāvā un savukārt lielajās zālēs apakšstāvā visus „uzspridzinot” ar glezniecību, atzīmē savu 70. gadskārtu. Kuram, ja ne Blumbergam, ir drosme likt savas gleznas uz sarkanām sienām un atklāt izstādi sarkanā kreklā, izsist sarkanajā sienā caurumu, lai izstāde neizskatītos tik perfekta, un atskaņot troksni zālē, it kā kāda glezna būtu nokritusi. Šeit galvenais režisors ir pats mākslinieks, kurš vienlaikus var būt gleznotājs, scenogrāfs, grafiķis, ilustrators, filozofs un vēl daudz kas cits. Darbi plašajā izstādē ir gleznoti, švīkāti, līmēti, filmēti, vietām ieskanas kaut kas no scenogrāfijas ar sarkanām trepītēm un gondolas laiviņām, kurās stāv mazas Hitlera un Staļina figūriņas („Vadonis Venēcijā”), vietām vērotājus kā migla pārņem absolūti gleznieciski grafiku un zīmējumu dūmakainie vāli. Sarkano sienu labirints skatītāju ved no visuma radīšanas uz Sibīriju, tad ceļš iet garām Blumberga pašportretiem, izvijas caur viņa smadzenēm, ar pašu acs kaktiņu var paspēt pamanīt Venēciju un kaut kur sadzirdēt vairāku pērlīšu sasišanos. Pie izstādes ieejas stāv puslokā saliecies milzīgs siluets, kuram kāja ir sapinusies dzeloņdrāšu biezoknī. Šī „jautājuma” zīme, kas var simbolizēt kungu vai kalpu, ausi, kura klausās un sadzird, atsperi, kura atliecoties rada enerģiju, gliemežu meklētāju smiltīs, seko māksliniekam jau divus gadu desmitus. Reizēm mākslinieka darbos atspere jau atliekusies, kalps nokritis pie zemes, vai lūdzējs pārtapis pašā Blumbergā. Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku - paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde (Ilze Vītola. „Ilmārs Blumbergs: Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot!” la.lv  2013.12.VIII). Pašportrets viņa mākslā ir kā izziņas un eksperimentu avots. Pasaule tiek pētīta caur mākslinieku pašu. Uzzīmējot pašportretu, tu vari atteikties no tā, kas ir uzzīmēts. Un tu to sajūtu atdodi. Atdodi tukšumam (Ilmārs Blumbergs intervijā LTV, 2013.16.VIII). Gandrīz kā mantru Es nemiršu, es dzīvošu, es pārveidošos, es dalīšos var sadzirdēt, sekojot pašportretu transformācijai ciklā Es nemiršu. Tur mākslinieks tup, kā perējot, te jau izperējis savu galvu (skat. 35. lpp), še uzaug agave uz galvas virsas (skat. šī nr. vāku), kaut kur vērsis iespraucas tēlā, un te nu mākslinieka galva sagriezusies uz augšu tā, ka bārda veido ķēniņa kroni. Stroncija dzeltenais fons ar koši sarkano domu mākoni, kas paceļas no galvas, un visam pa vidu ķērpja zaļgani pelēkā Blumberga bārda ir tikai vien mazs fragments no sērijas Tas pats. Blumberga ģenialitāte slēpjas spējā caur dzīves sīkumiem sajust bezgalības plašumu, kā viņa paša stāstītajā par kukainīti. Iemācies tušu, kukainīt! – saka mākslinieks, pārfrazējot Imanta Ziedoņa rindiņu Iemācies sauli, kukainīt! Ilmāra ieklātajā tušas laukumā pa nakti iekritis kukainītis un cīnījies tikt līdz melnā ezera malai. Kukainītis ceļā miris, pēc tam noglancēts ar laku un tagad ir augšāmcēlies Blumberga darbā, pārtapis mītiskā personā un dzīvo mākslinieka visuma izplatījumā kā viņa citi bēdu brāļi dzintarā.

Cikls Visu laiku snieg ir Ilmāra Blumberga atmiņas par Sibīrijas laiku (1951-1953), kas savā bērnības naivumā bija laimīgs ar lāču kotletēm, ciedru riekstiem un sniegaino bezgalību. Tikai vēlāk mākslinieks apjauta lietu nozīmi. Dzīves pieredze liek uztvert visu savādāk. Skolotāja Gatilova dāvinājums, azerbaidžāņu dzejnieka Rasula Reza grāmata par Ļeņinu, ko atdzejojis režisora Andreja Tarkovska tēvs Arsēnijs Tarkovskis, liek vēlāk meklēt un lasīt Tarkovska dzeju. Lielas mīlestības apjausma, kad nāk sapratne par to, kāpēc māte, pat Ilmāra māsu gaidot, dodas jau kuro reizi uz Sibīriju pie sava vīra. Neizbēgams iespaids ir mežonīgā, skaistā un reizē draudīgā daba. Tas viss ietekmējis mākslinieka uztveri un sapratni par makro un mikro kosmosiem, par visumu un sevi. Darbi par Sibīriju ir kā divas nerimtīgas stāstu līnijas, fragmentu magnēti, kas plūst un ļauj skatītāja acij atklāt sev būtisko. Visā šajā ciklā dominē sniegs, vietām ar asins sarkanajiem un visuma melnajiem uzliesmojumiem. Spēcīgs ir mammas un Ilmāra dubultportrets – ar diviem acu pāriem, kas ierauj dzīves plūduma straumē.  

Izstāde ir mākslinieka sajūtu CV, pārdzīvotā nogulsnes, viņa domu nospiedumi.

Un... man tā gribētos apaut tās sarkanās kurpītes un iekāpt pienā (Ilmāra Blumberga instalācija Iekāpusi pienā – no izstādes)!

<http://www.blumbergs.lv>