|
IMANTS AUZIŅŠ
|
PĻI!* – 1905
|
Zem smaga akmens guļam
mēs, deviņi.
Bet jūra kā vienmēr gar krastu kuļas,
bet jūra bango un šalc, un klusē.
Mums – dusēt.
Jūs jau zināt:
par dzīvi var būt dažādi viedokļi.
Mūs iedzina zemē
cara Krievijas īsākais viedoklis:
Pļi! –
Pļi! –
tos, kas viņu emisārus padzinuši.
Pļi! –
tos, kas savu zemi savās rokās paņēmuši.
Pļi! –
tos, kas savu domu domājuši.
Pļi!
tos, kas krievu caru nava mīlējuši.
Pļi!
tos, kas cilvēkcieņu pazinuši.
Pļi! –
Jo bez tam – tik grūts starptautiskais
stāvoklis (tikko Japānā pazaudēts
karš...). Pļi! Jo Baltijai būs mūžīgi
būt Krievijas impērijas sastāvdaļai...
Pļi! –
Un visā Latvijā simti tā guļ
zem akmeņiem, priedēm un bērziem.
Mīļā jūra,
nolādētā jūra.
No
krājuma Skumjais optimisms (1968)
* Pļi!
(krieviski: Пли!) ir pavēle: Šaut! jeb
(atklāt) Uguni!
|
|
|
* * *
|
Pār Lielupes tēraudzilajiem lokiem
Lido lapas − dzeltenas, sarkanas.
No Rastrelli stādītajiem kastaņkokiem
Krīt brūni kastaņi Rundāles parkā.
Turpat pie skaņas un baltas skolas
Pār bērnu šaurajiem pleciem
Dēj spīdīgas pērnās vasaras olas
Kastaņa, gadsimtiem veca...
Es nolieku somu un apstājos brīdi.
Te ceļa beigas un sākums. −
Šīs desmitiem varu mīdītās grīdas!
Šis vesela gadsimta vākums!
Laiks septembra rāmajā skaistumā ierit.
Vēl darīt, vēl steigties, vēl cerēt!
Sēž diena uz kastaņu olām tik mierīga
Un nezina pati, ko perē.
Jau jauna ir izteka. Tikko bij ieteka.
Es nokratu smeldzi un ceļos, −
Kur visi kā sarkanas asinis ietekam
Šīs zemes dzīslotos ceļos.
No
krājuma Skumjais optimisms (1968)
|
|
|
KAD TEVI MĪLU
|
Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu: zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusums, kad klusējam
mēs.
Kad tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir
vēss.
Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.
Kad tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…
Kad tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.
Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu –
pat
dzīvot šai pasaulē var!...
No
krājuma Skumjais optimisms (1968)
|
|
|
MIRKLIS
PIE MĒMELES
|
Augstu saule stāv – nenorietoša,
Lejā upe blāv – ievās ziedoša,
Vidū dvēsele – visu dziedoša,
Daudz ko zinoša, sevi – minoša,
Sauli kūstošo, upi plūstošo…
Ai, kā straume skrien!
Steidzies – irkli mērc,
Tas ir mirklis vien! –
Dzīvot mirkli vērts:
Tādu ziedošu, nenorietošu,
Bet ar dvēseli – visu dziedošu.
No
krājuma Atskārsme (1986)
|
|
|
* * *
|
Mums visiem ilgi jāzied –
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes –
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar:
vēl uzsvilpo, vēl dziedi –
tik ilgi, cik vien var!...
No
krājuma Atskārsme (1986)
|
|
|
* * *
|
Ikviens mēs pasaulē ejam
Ar savu dvēseles satvaru:
Ar saviem kalniem, lejām,
Ar saviem sēkļiem, atvariem.
Un paši sevi tiesājam
Nepielūdzami, skarbi.
Turpinām dieva iesākto,
Bet diemžēl nebeigto darbu:
Sevi veidojam tālāk,
Bet citreiz – no pašiem pamatiem
Granītā, ģipsī, mālā,
Un tas – viens no grūtākiem amatiem.
Atkal vakars vienu
Daļu no dzīves cērt,
Granīta šķembu – dienu
Žēlot nav vērts.
No
krājuma Jaunu rītu lauki (1966)
|
|
|
* * *
|
Miers lai tavām piekusušām krūtīm. –
Dienai cauri gāji grūti,
Vakars melnē rūtīs.
Vai tev debess pāri slienas,
Vai tu nīki četrās sienās, --
Tā bij tavas dzīves diena.
Steidzi, skrēji – nebij vaļas.
Diena tumša, diena zaļa,
Klusa, skaļa –
Kuram daļas?
Tev ir daļa. Tava diena.
Neatsaucama un viena.
Vakars, melnais lakats, sienas.
Galā diena.
Cauri nevaļai un vaļai
Stipra paliek tava daļa:
Ir kaut kas, kur nepieviļas –
Cilvēcība klusa, dziļa.
No
krājuma Skumjais optimisms (1968)
|
|
|
BEZGALĪGĀ
|
Daudz skaistuma uz pasaules,
Deg ziedu ugunskuri.
Bet, Latvija, sen zinu es:
Visstiprāk mani turi.
Kas grib, lai tevi mazu sauc,
Varbūt pat nopeļ spīvi,
Bet lielāka tu esi daudz
Par mūsu īso dzīvi.
Es tavās ārēs ienāku
Kā okeāna dzīlēs;
Ne kartes mazo ielāpu –
Sirds lielu zemi mīlēs,
Ik katru dienu ejamu
Caur sētu, ciemu, Rīgu:
Bet mūžā – neizejamu.
Un tāpēc – bezgalīgu.
No izlases Šī zeme, tavs
skūpsts un krāsns sarkanā mute (1987)
|
|
