Jaunā Gaita nr. 274. rudens 2013

 

 

Ligita Levinska

CEĻŠ JĀŅA KLĪDZĒJA TRIMDAS PROZĀ

 

Jāņa Klīdzēja īsprozā viena no laiktelpas šķērsošanas simboliskajām zīmēm ir ceļš, kas šķir svešo un savējo. Ceļš iezīmējas kā došanās uz priekšu pa horizontālo plakni, kas nav brīvprātīga – cilvēks ir spiests pārtraukt fizisko saikni ar savu telpu un iekļauties svešajā telpā. Kustība ir dzīvības saglabāšanas priekšnosacījums. Savam, ierastajam un tuvajam pretējais stāvoklis ir svešais, tālais un neiepazītais. Stāsts „Četri zvani” sākas ar mazas meitenes retoriskiem jautājumiem: Kur gan būs apstāšanās? (..) Varbūt aiz šā kalna, varbūt pie tā meža, kas sākas nākošajā pakalnā? Nākotne ir saistīta ar nezināmo, kas ir visu cilvēku apziņās un domās. Ante nesaprot, kāpēc jādodas ceļā: Visi ļaudis tagad pavisam savādi. Nez kur skrien, nez kur brauc, citi bēg mežos. Kāpēc gan tā vajadzētu, ka vienam no otra jābaidās (Klīdzējs 1984:27). Zīmīgi, ka cilvēki zina savas telpas koordinātas, taču nezina, kāds būs ceļa vektors, stāstā norisinās saruna starp karavīriem un bēgļiem: „No kurienes braucat? – viens no viņiem vaicāja… No Aglonas.Uz kurieni?Nezinām. Uz priekšu, drūmā balsī atteica Velēnu vectēvs.” (turpat:30) Stāstā „Sirmgalvis” vilcienā, kas ir kā vidutājs starp divām laiktelpām, vecs vīrs secina: Tagad mēs visi esam kā koka ratu riteņi bez dzelzs apkaluma. Kad ar tādiem brauc… un vēl bez ceļa… tad kur tik atsitas, tur drūp un nodrūp pa gabalam. Ceļš ir! Ir ceļš, meitiņ! Un turpat 17-gadīgajai Emerijai: Tu esi izsviests viens kā akmens pasaules gaisā, ka pat nezini, kur nokritīsi (Klīdzējs 1948:134-135), tādējādi uzsverot, ka cilvēks atrodas neziņā, ir tikai ceļa laiktelpa bez mērķa, kas kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Svarīgs ir masas jēdziens, jo tas ir kolektīvs centiens izbēgt no draudošajām briesmām, būtiska ir indivīdu saplūsme vienotā veselumā: Atskatījās meitene vēlreiz – daudz, daudz viņu tur bija. Reizēm šorīt no rīta viņa tāpat atskatījusies; tad šī bezgalīgā rinda kustējās vēl simt dažādās krāsās – sieviešu lakatiņi balti un zili, brūnas un zaļas vīriešu cepures, bēri un melni zirgi, brūnas un raibas govis – viss kustējās juku jukām. Visus bija apsegusi ceļa putekļu un bēdu pelēkā krāsa. Ceļā redzamais liecina, kā iznīcinoša spēka ietekmē pasaule zaudējusi savu harmonisko modeli: Visapkārt sāka dunēt un rūkt. Dega mājas un meži. Ciema ļaudis skrēja šurpu un turpu un raudāja. (..) ...zemes drebēšana, uguns stabi un dūmainās debesis viņiem dzinās pakaļ (Klīdzējs 1984:28).

Stāstā būtiski ir sapņi. Antei sapnis ir veids, kā pārvarēt traģisko tagadni un nokļūt idealizētā laiktelpā: Pie mātes sāniem piespiedusies, mazā Ante vēl arvien dzīvoja savā sapnī un redzēja, kā brālis Antons viņu, saņēmis pie rokas, ved atpakaļ uz mājām. Ceļmalas skan. Pretī skrien kalni un ceļmalas vītoli, apaļi un zaļi kā siena kaudzes klānos. Tad ir jau pašu tīrums. Vējā šūpodamās, skan rudzu vārpas. Tad vēl nelielu gabaliņu pa mazo celiņu pret piekalni. Pie vārtiem lielām zaļām lapām šalc četras kļavas. Un tur jau mirdz istabas gals, jauniem baltiem, gludi ēvelētiem priežu dēļiem apšūts. No visa, no visa nāk pretī tāda laba gaisma, kura bērna sirdij dod sapņus, kas ir spēcīgāki par naida un nāves sajaukto dzīvi (turpat:34). Sapnī Antes dvēsele atstāj ķermeni un ceļo pa dažādām pasaulēm, (..) sapnī redz tieši tās vietas, kur (..) dvēsele ceļo (Kursīte 1999:289), respektīvi, sapnis ilustrē savējo mājas laiktelpu, pēc kuras Ante ilgojas.

Vektorā ceļš svarīgs ir apstāšanās punkts. Stāstā „Tumsā” tas ir stacijas uzgaidāmā telpa, kuras nozīme ir mainījusies: no satikšanās un šķiršanās vietas tā kļuvusi par gulēšanas un gaidīšanas vietu. Par stacijā esošajiem cilvēkiem tiek spriests: Visi tie esot braucēji… Kur gan var aizbraukt, lai nevajadzētu braukt atpakaļ? Liekas, ka tagad ļaudis citu neko nedara, kā tikai brauc. Tikai daži te ir šejienieši, visi pārējie kaut kādi iebraucēji un braucēji, tādi kā no lokomotīves izpūsti dūmi – viņi kustas, kur tos vējš nes (Klīdzējs 1948:115). Šajā piemērā iekļauta informācija par ceļinieka neziņu gan par rītdienu, gan savu dzīvību: ir tikai pakļaušanās un uzticība ceļam un tā virzībai. Jāsecina, ka ceļš kara apstākļos rada iespēju savas dzīvības saglabāšanai, taču šī atšķirtība ir neizprotama un asociējas ar nezināmā klātbūtni.

Ceļš ārēji var atgādināt reālu pārvietošanos ģeogrāfiskos plašumos, taču tomēr būtiskāks ir cits fakts: tas ir meklējumu, izziņas lielums. Pie ceļa laiktelpas var pieskaitīt identitātes meklēšanu Klīdzēja romānu diloģijā Bārenis un Gribējās saullēkta, kur iezīmēti divu veidu ceļi – reālais kā fizisks lielums, kas atrodas starp diviem punktiem, un metaforizētais garīgās eksistences ceļš. Var runāt arī par sliekšņa situācijām, kas saistās ar identitātes krīzi, dzīves pavērsieniem, maiņu dzīves ritējumā. Semiotiķis, literatūrkritiķis Mihails Bahtins konstatē, ka slieksnim piemītošais jēdzieniskais piepildījums ir saistīts ar priekšstatu par krīzi, dzīves pavērsienu (Bahtins 1999:116).

Romānu tēls, Peninsulā, ASV, dzīvojošais Keizijs Danahū mutvārdu līmenī uzzina, ka ir latvietis Kazimirs Pavasars, Imanta un Paulīnes dēls, dzimis Liepājā (1944. 13.X), kas ir cēlonis ceļa sākumam, lai piedzimtu no jauna, jo viņš konstatē: Vairs neesmu tas, kas es esmu. Ne tas vairs, kas biju. Kas būšu es? (Klīdzējs 1995a:138). Keiziju nomoka jautājums par sevis definēšanu, viņš cenšas atrast pamatu savai dzīvei, jo dvēsele ir sākusi no jauna sataustīt sakņu kustēšanos. Un: Gribējās tikt pie latviešiem kaut cik atpakaļ. Atrast savas pēdas. Caur to vairāk saprast sevi. Arī visu to, kas bijis pirms manis (turpat:144,152). Kā konstatē trimdas kopienu pētniece Inta Gāle-Kārpentere (Indiana University), šāds pagrieziens cilvēkam liek uzņemties jaunas lomas, liek nodibināt jaunas attiecības jaunā cilvēku lokā, rosina viņā jaunu domāšanas veidu un attieksmi pret sevi, savu darbību, identitāti un mērķiem. Indivīda līmenī par primāro jautājumu kļūst „Kas es tagad esmu?” un kolektīvajā līmenī – „Kas mēs tagad esam” (Gāle-Kārpentere 1994:9). Šis fakts kļūst par atskaites punktu, lai sāktu jaunu posmu savā dzīvē, tādējādi romāna centrā ir savas identitātes meklējumi, ceļš uz latviešu sabiedrību (Salceviča 1995:13). Ar šī individuālā likteņa atklāšanu tiek rādīts, ka latviešiem nozīmīgs ir ceļš atpakaļ uz dzimteni, latvietību, tādējādi eventuāli izsaka visas latviešu nācijas centienus atgriezties savos pirmsākumos, respektīvi, mājās. Romāna gaitā svarīgi ir divi polāri pretno­statī­jumi: sabrukums – dzimšana. Sabrūk iepriekšējā dzīve. Keizijs metaforiski no kosmosa atgriežas haosa situācijā, lai pārradītu savu pasauli un nonāktu atpakaļ kosmosa situācijā, respektīvi, sakārtotībā un harmonijā.

Var runāt par iniciācijas procesu ceļa laiktelpā Klīdzēja diloģijā. Prof. Janīnas Kursītes atzinumā tas parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējās ar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā (Kursīte 1996:430). Eventuāli pirmo posmu nosaka nomiršana kā amerikāņu tautības cilvēkam, resp., tiek atjaunota identitāte, jo Keizijs uzzina, ka ir latvietis, otrais posms sastāv no garīgās atgriešanās dzimtenes laiktelpā, kas parādās cilvēku stāstījumos, fotogrāfijās, vecāku personīgajos priekšmetos un uzziņu literatūrā. Keizijs sekmīgi apgūst latviešu valodu un kultūras izpausmes, arī iekļaujas latviešu sabiedrībā. Trešais posms saistīts ar atgriešanos Latvijā un savas identitātes atrašanu, kur Keizija pazudušie dzīves dzīparu gali sāk atrasties (Klīdzējs 1995a:332).

Keizijam savas identitātes atrašana prasa piepūli, tā nenorisinās taisnvirziena kustībā, bet atgādina vairāk metaforisku labirintu. Līdz īstajam mērķim – Latvijas sasniegšanai – paiet vairāki gadi, bieži viņš jūtas, it kā būtu ieslēgts kādā kastē, kam nav durvju, ne logu (Klīdzējs 1995b:45). Pirms identitātes meklēšanas sākuma, Pīters Ludza viņam saka: Starp citu, Keizij, vai klusībā sevī nesāc nožēlot visu to režģi, kurā tu sāc sevi iepīt? Brīdinu tevi – tu būsi tādā kā straumē, tādā kā cirkā un karuselī, tādās kā kāzās un bērēs reizē. Keizij, tu atstāsi savu mierīgo, labi nodibināto dzīvi un atvērsi durvis, un būsi – citā pasaulē, citā stāvā, citā atmosfērā un klimatā (Klīdzējs 1995a:189-190). Prof. Māra Rubene atzīst, ka labirintu varam interpretēt kā ceļu, kas jāveic, pārbaudījumu, kas jāiztur. Tādējādi to var aplūkot kā (..) garīgo meklējumu ceļu (..), kas jānoiet indivīdam, lai atrisinātu savas eksistences identitātes problēmas (Rubene, 1990:10). Literatūrzinātnieks Oliva (Achille Bonito Oliva) savukārt konstatē, ka labirints nenorāda nekādu noteiktu virzienu, tajā nav ceļa no perifērijas uz centru, jo tie abi nemitīgi pārklājas un pievelk ceļotāju. Nebeidzamais ceļš, kas ved gājēju neziņā un, nedodams iespēju atcerēties, liek sev sekot, (..) kas balstās neiespējamībā sasniegt noteiktu mērķi (Oliva 1990,17). Šo labirinta situāciju palīdz mazināt latvieši, jo kā atzīmē literatūras/mākslas kritiķis Pēteris Zeile, par latvieti nevar kļūt vienatnē, bet tikai kopā ar citiem dziļi ieinteresētiem tautiešiem (Zeile 1995:20). No sazarojumiem fragmentārā esamība pamazām kļūst par vienotu veselumu: Un sākumā bija Vārds. Un Vārds tapa Cilvēks. Šinī manā Sākumā bija Seja. Un Seja tapa Vārds. Un Vārds tapa Māte. Tad Māte tapa latvieši. Un Liepāja. Un Latvija (Klīdzējs 1995a:304). Nezināmā laiktelpa kļūst diametrāli pretēja: Jūtu, ka tiek atvērtas kādas ilgi slēgtas un līdz šim man nezināmas durvis (Turpat:279). Keizijs, klaiņojot un meklējot atbildes, nonāk pie saviem pirmsākumiem: Vairs nebūšu kā tumši svītrains olis Klusā okeāna krastmalā, kas izskalots no nezināmiem ūdeņu vai zemes dziļumiem. Es kļūstu pats sev un visiem citiem zināmais. Man ir sava vieta eksistences un Universa notikšanu ritējumā. Neesmu ne nulle, ne arī kāds X vairs (Klīdzējs 1995b:266).

Jāsecina, ka Jāņa Klīdzēja daiļradē zīmīgu vietu ieņem ceļš kā pāreja no svešā uz savējo, atgriešanās dzimtenes laiktelpā pie savas patiesās identitātes un centra.

 

 

 

Ligita Levinska ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas maģistre. Raksts mazliet īsināts. Par Jāņa Klīdzēja romānu Cilvēka bērns skat. autores rakstu JG273:2014.

 

 

AVOTI

Bahtins, M. (1999). „Laiks un hronotops”. Kentaurs,19:111-123.

Gāle-Kārpentere, I. (1998). „Paaudžu domstarpības un atšķirības trimdā”. Atmiņa un vēsture. Rīgā: N.IM.S.: 98-112.

Klīdzējs, J. (1995a) Bārenis. Rīga: Zinātne.

Klīdzējs, J.(1948). Cilvēki uz tilta. Gincburgā: Latvija.

Klīdzējs, J. (1995b). Gribējās saullēkta. Rīgā: Zinātne.

Klīdzējs, J. (1984). Laidiet! Laidiet! Laidiet! Bruklinā: Grāmatu Draugs.

Kursīte, J. (1996). „Krāsas”. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīgā: Zinātne: 44-95.

Kursīte, J. (1999). „Mītiskā telpa”. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīgā: Zinātne: 499-507.

Rubene, M. (1990). „Labirinta laiktelpa”. Grāmata Nr. 5:10-17.

Salceviča, I. (1995). „Latvijā, Liepājā vienu stundu”. Skat. Jānis Klīdzējs. Bārenis. Rīgā: Zinātne 5-13.

Zeile, P. (1995). „Caur saknēm – uz atgriešanos”. Izglītība un Kultūra, 36:20.

 

Jaunā Gaita