Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013
PIERAKstI UZ INTAS GRĀMATAS MALĀM
Inta Ezergaile
1. Mēs dzīvojām Anniņmuižā tāpat kā Inta un viņas ģimene. Es biju pāris gadu jaunāka. Vēlāk satikāmies Berlīnē, kur pārcietām uzlidojumu un bijām tuvu nāvei. Pēc kara dzīvojām atkal netālu viena no otras – Lībekā, kur gājām skolā. Tad mūsu ceļi pašķīrās. Ar saviem vecākiem nonācu Zviedrijā un Inta ar saviem – ASV. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut kad 90. gadu otrā pusē Inta lasīja referātu Vizmai Belševicai veltītā konferencē Stokholmas Universitātē. Piegāju pie Intas, gribēju uzņemt kontaktu, bet viņa bija noraidoša. Mana pieredze arī pēc tam bija, ka Amerikas latvieši nebija pārāk ieinteresēti gūt kontaktus ar ļaudīm, kas dzīvoja Zviedrijā. Taču mums bija zināms kontakts caur Jauno Gaitu, kur rakstīja Inta, Andrievs un arī es.
Internetā var atrast rakstu ar vārdiem: Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem...
80. gados Inta iepeldēja depresijas drūmajā jurā, par glābšanas riņķi izvēloties dzejošanu un dienas grāmatas rakstīšanu... Viņa parādās bezmaz kā mītisks personāžs – kas piesauc dēmonus un pie tam pati nezin, ko lai šai haosā iesāk (Guntis Berelis 2012.15.VI). Interesants Intas Ezergailes raksts iespiests JG257 – gan par ārzemēs, gan Latvijā mītošām latviešu rakstniecēm, – kur apskatīta rakstnieču iekšējā emigrācija, trimda, izslēgtība. Uz savu jautājumu, kas ir zudis, viņa atbild: Zaudēts ir tik ļoti daudz... politiska neatkarība, etniskas tradīcijas, ģimene, bieži māte, dzimtenes daba, (..) bērnība vai jaunība. (..) Vienīgā cerība ir, ka pagātne – neaizsargāta no briesmām – spēs atdzimt kam jaunam (11-12. lpp).
2. Saistoša ir Intas Ezergailes izvēlētā dzejoļu izlase – par mūsu tautas zaudējumiem un bēdām. Velta Toma dzejolī „Sapnis” raksta:
Jo vairāk atņemts tev taps,
jo bagātāka kļūsi –
kā debesu būtne tu būsi
kas smaguma nesastaps.
Līdzīgs skatījums atrodams Astrīdes Ivaskas dzejolī „La Granha”
Cik daudz sāpēm ir bijis jāizsāp,
cik kariem jāpārdun pāri,
cik gadu kāpnēm mums jāpārkāpj
lai šeit, kur spīguļo spāri
pie vientuļa avota beidzot mēs
viena otru skatītu vaigā,
mana ēna, mana mūza un es.
Un raksta nobeigumā Inta slavina rakstīšanu, kas palīdz pārvarēt rezignāciju, spiež pārdomāt un apzināties. Pievēršoties zaudējumiem un sērām, nevar palaist garām Freida uzskatus attiecībā uz depresijām un to iemesliem. Freida uzskatā smaga depresija saistīta ar sevis nicināšanu, pašnāvības domām, bet bezcerība – ar neatrisināta objekta zaudējumu dzīves agrīnajos gados. Agrīns mātes zaudējums, slikta aprūpe, nepietiekams atbalsts no mātes puses var izraisīt un radīt depresīvu pozīciju. Taču Freids rēķinājās arī ar iedzimtības faktoriem (Mourning and Melancholia. Collected Papers 4. London: Hogarth Press, 1948). Freida teorijas ir tikušas kritizētas. Taču arī šķirstot aktuālu literatūru, kas veltīta depresijām, nevar ignorēt zināmu radniecību ar Freida teorijām. Pie tām kā nozīmīgus skata slimību izraisošus faktus: stresu, iedzimtību, tuvinieku zaudējumus, traumas. Nav iemesla apšaubīt, ka savas zemes, savas ierastās vides zaudējums var atstāt nozīmīgas pēdas cilvēka psihē.
3. Izejot no Freida skatījuma uz depresijām, iespējams tuvoties Andrieva Ezergaiļa savas dzīves biedres psihiska stāvokļa novērtējumam. Inta kļuva raudulīga… skaudīga… ienīda savus tuviniekus… meklēja atbalstu psiholoģijā, rakstīšanā, nāvē (Lapu agonija 91. lpp.). Nodaļā „Latviskā esamība” Ezergailis pieskaras Intas attieksmei pret Latviju. Tā ir noraidoša, lai neteiktu naidīga: nevēlos neko zināt par latviešiem… latvietība šobrīd mani padara traku… Būtu vieglāk, ja es nebūtu latviete, tad es varētu saglabāt neitrālu attieksmi… mana latviešu valoda ir sausa un sasalusi… emigrācija mani nolikusi starp divām valodām, no kurām neviena nejūtas kā savā adā… [latvieši Latvijā ir] daudzējādā ziņā tik šaurpieraini… attieksme pret trimdas latviešiem bija Herakla uzbrukums hidrai ar daudzām galvām – konservatismu, kapitālismu, revanšismu, nacionālismu… [Latvijā baidās] no gaisā jūtama naida pret čekistiem… krieviem… šovinisma… smacējošas aprobežotības (331-335).
4. Andrievs Ezergailis nereti ir aprakstījis Intu kā nestabilu ar potenciāli pašnāvniecisku noslieci. Viņa ilgojās pēc patiesības un skaidrības un viņas domu avoti bija grāmatas un dzejoļi. Kā Inta, tā Andrievs ticēja vārda spēkam. Taču izpratne lasītājam varēja palikt sveša un nepieejama, pakļauta izteikti mākslotām formulām un spriedumiem (bioģenēzes koncepts, kosmisko sistēmu modeļu līdzība, fallocentriskie patriarhi (135-136). Par spīti zināmām grūtībām, Inta 1967. gadā Kornela Universitātē izstrādā (1967) maģistra darbu par Tomasa Manna darbu Tristāns. Intai starp kolēģiem bija pretinieki, taču viņa pēc doktora grāda iegūšanas iegūst profesūru, sekojot jaunas izvērtēšanas komisijas labvēlīgam spriedumam. Dzejai Inta piešķir nozīmīgu vietu. Viņa meklē atbalstu psiholoģijā, izjūt tukšumu, bezjūtību, haosu. Dzeja ir klusuma atmiņā atsauktas emocijas (299). Inta dzīvoja Anniņmuižā, vēlāk Berlīnē, Lībekā un Amerikā, daudzreiz rūgti runāja par Latviju, cienīja Gēti, Tomasu Mannu u.c. ārzemju rakstniekus, kas bija patālu no mūsu dzimtenes kultūras, ar izpratni un iejūtību pieminēja mūsu tautas dzejnieces Latvijā un svešumā. Pēc saslimšanas (2001) ar neārstējamu vēzi, Inta, daļa no mūsu tautas un tās likteņa, aiziet mūžībā 2005. gada 1. janvārī.
