Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012

 

 

 

Linda Treija

GERDA ROZE UN APĻA MISTĒRIJA

 

Visums valdzina un nodarbina cilvēka prātus. Šā gada jūnijā varēja vērot kā mazais Venēras siluets slīd pāri milzīgajam, ugunīgajam Saules diskam. Tas bija notikums, ko cilvēce atkal varēs redzēt tikai 2117. gadā – tātad ne manas dzīves laikā. Izplatījuma valdzinājumam līdzīgas sajūtas es varu gūt, ieskatoties Ņujorkas mākslinieces Gerdas Rozes darbos, kuri manī rada asociācijas ar kosmosu. Vairākos Gerdas apļa formāta gleznojumos tumšie punkti uz oranžīgi sarkanīgā fona atsauc atmiņā nupat vēroto Venēras „tranzītu“. Jau labu laiku aplis spēlē lielu lomu viņas darbos. Tas parādās kā pilnības forma, kā līnija bez sākuma un gala, kā uzticības simbols, kurā virmo mākslinieces iekšējais kosmoss – ar savām emocijām, dzīves pieredzi un vēlmēm. Gerda Roze par savu aizraušanos saka: Aplis ir universāls simbols – ļoti vienkāršs un tai pašā reizē tik komplicēts! Tā izpētīšana un izzināšana ir novedusi pie veselas apļa gleznu un grafiku sērijas. Dažos darbos var viegli atpazīt visiem tik pazīstamo formu, citos tā ir jāmeklē. Šai mūžības un mistērijas formai nav ne sākuma, ne gala… (skat. <www.gerdarozeart.­com>).

Rozes mākslas darbos aplis var atkārtoties ne tikai kā audekla apveids, bet arī kā kompozīcijas uzbūve vai elements un līnijas zīmējums. Darbā Mardi Gras no pārrautās apļa līnijas ir izbirušas krāsainas un spilgtas dažāda lieluma ģeometriskas formas kā tādi svētku confetti. Gerdas Rozes izvēlētie gleznu formāti pastiprina saikni ar visuma tēmu. Māksliniecei raksturīgas ir savdabīgas un kompleksas gleznu kompozīcijas, kurās tiek apvienoti ģeometriska formāta audekli – trīsstūri, dažādu leņķu četrstūri, sakombinēti dažnedažādās konstrukcijās. Tajās ir kaut kas no pašreiz ziņās pārspriestās Andromedas galaktikas un Piena ceļa apvienošanās, mistisku gāzes un putekļu mākoņiem – nebulām, saules vējiem un planētu orbītām, bet turpat pa vidu reizēm ievijas ļoti organiskas un gandrīz vai atpazīstamas formas – augu motīvs, zivs muguras liekums, koka stumbra siluets.

Akrila gleznās krāsu savienojums liek pieminēt Kandinski caur zilo toņu drosmīgo savienojumu ar dzelteno un sarkano. Pamatkrāsas, kas spēlējas un cīnās savā starpā uz audekliem, dažreiz uzplaiksnī veselās krāsu eksplozijās.

Augstu meistarību māksliniece ir sasniegusi monotipijas tehnikā, kas ir ļoti atbilstoša viņas stila, kas veidojies abstraktā ekpresionisma ietekmē, izteikšanai. Ģeometriskās formas, pārklājoties vai daļēji nosedzot vienai otru, veido dziļuma, daudzveidības un virsmas saspēles, kas piedod darbiem telpiskumu un vibrējošu dzīvīgumu. Krāsu kolorīts šeit var būt no pastelīgi mierīga līdz sulīgi krāsainam, bet tas neatkārto akrila gleznu krāsu pasauli, kas ir daudz asāka un satraucošāka.

Gerdas Rozes nodošanās un uzticība mākslai ir neizmērojama. Izbēgusi no padomju varas okupācijas Latvijā, Gerda 1950. gados nonāk ASV, kur pelnot iztiku savai ģimenei, paralēli izstudē socioloģiju un ekonomiku. Viņa savā profesijā gūst panākumus, taču ne apmierinājumu sevis izteikšanai un pilnveidošanai. To gleznotāja atrod mākslā, studējot Ņujorkas Universitātē mākslas vēsturi (Graduate Studies in Art History, New York U.), Mākslas studentu līgā (The Art Students League with Sid Dickinson, New York), Čelsijas mākslas koledžā Londonā (The Chelsea School of Art, London U.), Internacionālajā grafikas skolā Venēcijā (Scuola Internazionale di Grafica, Pratt in Venice) un papildinoties pazīstamu mākslinieku privātajās studijās. Mākslinieces ietekmīgāko skolotāju vidū ir tādi pazīstami vārdi kā Donalds Pīrss (Donald Pierce), Harieta FeBlanda (Harriet FeBland), Roberto DeLamonika (Roberto DeLamonica) un Klēra Romano (Clare Romano). Izmēģinot un izsijājot dažādus mākslas virzienus un stilus, māksliniece savu balsi atrod abstraktajā glezniecībā, kurā viņa var pilnībā izpausties. Gerdai tā ir sava veida aizmiršanās mākslā. Māksliniece pati atzīst, ka māksla ir piešķīrusi dzīvei jēgu, aizstājusi visu, kas zaudēts, un palīdzējusi tikt pāri sāpēm un rūpēm. Atrodoties darbnīcā starp apgleznotiem un baltiem audekliem, viņa, neviena netraucēta, var veidot savu pasauli.

Viena pēc otras seko Rozes piedalīšanās kop­izstādēs un arī personālizstādēs, kas vainagojas ar atzinību. Māksliniece ar savu nenogurstošo un konsekvento darbošanos māk­slā ir pelnījusi mūsu visu apbrīnu.

Māksliniece un mākslas kritiķe Linda Treija ir Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības vadītāja un JG redakcijas locekle.

 

 

Jaunā Gaita