Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

 

 

...PĀRVARĒT TĀLUMU STARP TRIMDU UN DZIMTENI

Pāvils Vasariņš. Varavīksnes spēks. Rīgā: Nordik, 2011. 373 lpp

 

Beidzamais laiks redzēt visu lietu kopsakarību, jau 1963. gadā kādā vēstulē no Stokholmas rakstījis Pāvils Vasariņš (289). Nu – gandrīz pēc pusgadsimta – šos vārdus varam attiecināt uz viņa paša veikumu, kas apkopots šajā recenziju, apceru, reportāžu grāmatā. Tā lielā mērā palīdzējusi un palīdz aptvert būtiskas kopsakarības veselā neatkārtojamā literatūras laikmetā Latvijā un trimdā, pārsniedz viena atsevišķa autora – kaut arī zinoša un smalka vērtētāja – grāmatas nozīmi. Līdz ar Valijas Ruņģes, Rolfa Ekmaņa un citu pētījumiem, esejām, atsauksmēm Vasariņa darbi līdzējuši pārvarēt tālumu starp trimdu un dzimteni (273). Grāmata skaidri un godīgi rāda arī to, ka abās pusēs: Nav viegli atrast atrisinājumu sadursmei starp brīvo cilvēku un uzspiestiem robežu stabiņiem, vienalga kādas ideoloģijas vārdā (302). Arī pārliecina, ka Trešo atmodu radīt varēja tikai garīgais, ne militārais vai ekonomiskais spēks (264). Tātad – runa pirmām kārtām ir par kopīgu ceļu uz garīgo Latviju, lielākoties dzejā.

*  *  *

Man bija divkārt interesanti lasīt apceres, jo tajās pašās desmitgadēs Latvijā vai ārpus tās arīdzan esmu vērtējis daudzus Pāvila Vasariņa analizētos dzejdarbus; kopīga pat kāda daļiņa citātu. Tā liekas vēl viena liecība, ka gan trimdā, gan Latvijā līdztekus nonāk pie radniecīgām atziņām, nepārprotami notiek viedokļu tuvināšanās. Kara un totalitāru režīmu nestais posts vēl nebūt nebija pilnībā pārvarēts, kad atdzimstošajai dzīvei pāri samilza kodolieroču radītie vispārējas iznīcības draudi. Dzīve glābās jaunās cerībās. Arī Latvijā virmoja gaisā radniecīgas idejas tām, kuras 50. gadu vidū noformulētas Einšteina-Rasela manifestā, bet nedaudz vēlāk – Andreja Saharova pārdomās par konverģenci, atšķirīgu sabiedrisku iekārtu tuvināšanos.

Lasot Varavīksnes spēku, bieži nāk prātā šie un līdzīgie lielie konteksti vienlaikus ar zināmu pārsteigumu, cik agri dzeja un tās vērtētāji izpētē vai izsāpē apjauta jauno cerību ceļu cilvēcei un arī mūsu tautai. Minētā manifesta vārdiem runājot, ...paturiet prātā, ka jūs piederat pie cilvēku dzimtas, un aizmirstiet visu pārējo. Pāvils Vasariņš 1974. gadā, runājot par Valtera Nollendorfa jaunākās Latvijas dzejas apskatu, uzsver, ka šī „dzeja liecina par daudz dziļāku dzīves, dzīvības un vēstures izpratni un pārdzīvojumu” (123), nekā pieņemts tālumā domāt. Grāmatas lappusēs bieži pārliecināmies, kā nostiprinās vienotas mērauklas gan trimdas, gan Latvijas rakstnieku sniegumam, priekšplānā izvirzot cilvēcību, tautas pastāvētgribu, kultūras savdabību.

Materiāls atzīstami izkārtots. 1. nodaļā „Recenzijas” apkopotas galvenokārt atsauk­smes par trimdas dzejas un prozas grāmatām, dažām citām literatūras aktivitātēm, kā arī savdabīga plašāka atsauksme par Jāņa Čākura rūpīgo recenziju atlasi Acīte un daži polemiski raksti. Atsauksmes joprojām saglabā svaigumu, jo pamatos jūtama krietna pieredze. Izgaismotā literatūras panorāmas daļa ir ar paliekošu vērtību, atsevišķu rakstnieku raksturojumi gana precīzi un ietilpīgi. Turklāt jūtams, ka ne viens vien darbs atsauksmju autoru saviļņojis, raisījis arī dažus iebildumus. Lūk, pāris piemēru.

Gunta Zariņa darbā kā modernajā gaisa satiksmē liekā krava samazināta līdz minimumam (44); Valentīna Pelēča dzeja ir zaudētas dzīves dzeja (50); Astrīdes Ivaskas dzeja pirmkārt ir atgriešanās pie dabas, pie visas dzīvības pirmavotiem (93); Valda Krāslavieša dzeja patiesi atklāj, ka sadursme ideālu un īstenības starpā demoralizē vairāk nekā frontes laiks (97). Vai – ironiskas piebildes par dažu citu autoru šaubīgākām lappusēm: ...viņa dzeja iegūst Sabiedrisko lietu ministrijas publikācijas toni (23); vai – ābolus pareizinot ar plūmēm, iznāk kompots. Vienā dzejolī sajaucot īstu pārdzīvojumu ar pavieglu karikatūru, var iznākt komposts (114). Tomēr Vasariņš pats stingri ievērojis vienu no pamatprasībām, ko izvirzījis citiem vērtētājiem, proti: Asprātības neaizstāj godīgu darba analīzi (136).

Jau 1. nodaļā vairākas recenzijas par tuvākajiem dzejniekiem (piemēram, Veltu Tomu, Andreju Eglīti) tiecas pāraugt plašākos viņu daiļrades raksturojumos, kas 2. nodaļā „Apceres, pārskati” vairākkārt arī piepildīts: Ainas Zemdegas, Veltas Tomas, Māra Čaklā, varētu sacīt, jaunrades portretējumi, manuprāt, ierindojami starp labākajiem šajā žanrā. Dažs no tiem ir pirmpublicējums, kas ceļ grāmatas vērtību. Pirmpublicējums ir arī lielākais pārsteigums – apcere „Dzejas nakts – dzejas rīts? Daži temati sešdesmito gadu Latvijas dzejā”, kas pamatos ir iestājdarbs akadēmiskajā organizācijā „Ramave” 1969. gadā un, kā paskaidro autors, netika publicēts, lai neradītu grūtības autoriem dzimtenē (151). Apceres pamatatziņās un vērīgi izraudzītajos bagātīgajos citējumos kā reti kur citur dažādu pētnieku lappusēs jūtam, kā laikmeta spriedze pārtapusi dzejas mākslas spriegumā. Tā uzjunda veselu atceru un jautājumu gūzmu. Ne toreiz, nedz tagad atskatā nav viegli izvērtēt veselu literatūras posmu, kultūrvēsturisku laikmetu.

Pāvils Vasariņš iespējis pārsteidzoši daudz, lai pārvarētu attālumu starp trimdu un dzimteni. Protams, no Latvijas redzespunkta toreiz un jo vairāk šodien – pēc garu gadu desmitu pieredzes vairākkārt iespējamas arī atšķirīgas interpretācijas, varbūt piebildumi un precizējumi. Bet tas diezin vai mainīs galveno – šo tāluma pārvarējumu, kas varēja būt nozīmīgs ikvienam trimdā, kas domāja – Laimoņa Zandberga vārdiem – par Latvijas nākotni, kultūru, demokrātiju (337).

Vienot nenoklusējot – tā un līdzīgi esmu mēģinājis izteikt tā neparastā latviešu dzejas posma virzību. Pārpersoniskais labākajos darbos tiek nereti pārdzīvots kā personiskais. Nepārvarēta pagātne gribot negribot bieži rada vēl vienu papildslāni. Sadursme starp ideālu un īstenību – jā, arī tā; tāpat starp skaisti sludināto, kas nereti kļūst par aizsegu gluži kam citam – kā internacionālisma saukļi lielvalsts agresivitātei vai pārtautošanai... Un vēl, un vēl. Tādējādi Vasariņa pilnīgi pamatoti pamanītie dzejdarbi nereti uzrāda vairākus saturiski mākslinieciskus slāņus. Manuprāt, te arī rodama atbilde uz pētnieka nedaudz bažīgo piebildi: Zemtekstu meklēšanu dažkārt esam pārspīlējuši, citējot atsevišķas rindas bez konteksta (178).

Protams, tā var gadīties. Bet citkārt ir pamats sacīt gandrīz otrādi, mudinot lasītājus meklēt vēl – šos minētos un, iespējams, vēl citus – jau dzejnieka individuālajā likteņceļā dziļi sakņoto, un šo slāņu kopsakarības vispilnīgāk atklāj dzejdarba saturu. Redzams, vērtētāji lietojuši un lietos parocīgo zemteksta jēdzienu, tāpat tikpat parocīgo apzīmējumu līdzību valodai – Ēzopa valoda. Jau carisma laikos konstatēts, ka zemteksti rada plaisu starp oficiālo un neoficiālo apziņu. Taisnība Varavīksnes spēka autoram, akcentējot sirdsapziņas lomu tā laikmeta dzejā, kas galu galā arī ir tā neoficiāla apziņa. Taču, esmu pārliecināts, zemteksts pat daudzskaitlī visu neizsmeļ: citētajos dzejdarbos vairākkārt ir visai tiešs teksts – vairāki minētie slāņi, kas kopā veido, varētu teikt, virstekstu. Šo un līdzīgus paradoksus radīja ne tikai vairākpakāpju cenzūra, bet vispirms jau tas, ka vara gadu desmitiem pati turpināja runāt zemtekstos, Ēzopa (orveliskā!) valodā!... Nepārvarēta pagātne.

Un atkal – ne tikai. Jo daudzas vārsmas diemžēl sāpīgi atbalsojas arī šodienā. Tās Varavīksnes spēkā pārlasot, nāca prātā tajā laikmetā teiktie Josifa Brodska vārdi, ka cilvēks cieš nevis tādēļ, ka ir komunisms un kolhozi, bet tādēļ, ka pasaule ir traģiska... Tas, protams, nenozīmē, ka nosodāmais nav nosodāms jebkurā iekārtā. Daži tādi vairākslāņu dzejdarbu piemēri. Mani iepriecināja vairums izraudzīto citātu. Arī Ojāra Vācieša augsta pārdzīvojuma viļņa nestā „Kad graudu samaļ miltos...” citējums – rets gadījums! – pilnībā (176). Pamatoti tajā saskatītas arī paralēles starp dabu un dzīves problēmām. Tas ir viens slānis. Kaut arī cenzūras apstākļos tā laika grāmatās pazudis veltījums Visvaldim Lāmam, tēli iezīmē nākamo – 20. gs. vēstures, leģionāru traģēdijas atgādinājumu, sauc miņā spēcīgāko romānu par viņiem – Kāvu blāzmā, soģus krēslos platos, kuru dēļ autoram gandrīz visu radošo mūžu bija jāgaida romāna pilnīgs izdevums grāmatā... Tāpēc Ojāra Vācieša tekstā:

Būs asiņaini kāvi,

Tu paņem acīs tos,

Bez tavas – citu nāvi

Neviens tev neiedos.

Trešais slānis tad arī ir šīs mūžgarās batālijas, polemika ar melīgām dogmām, bet kopumā dzejas lidojumu notur patiesas vērtības – no dabas līdz cilvēka izvēles brīvībai un – – Varbūt kultūras ekoloģijai?

Stop! – te es sev saku, jo jebkura interpretācija var būt tikai daļēja. Allaž pastāv risks, arī konkretizējot dzejas tēlos tverto. Vai pārāk paplašinot to. Te vērts vēl padomāt, piemēram, par Māra Čaklā dzejoļa „Piemineklis Rainim” traktējumu, sevišķi tādēļ, ka kopumā un parasti Vasariņš ieskatījies Māra dzejā dziļāk nekā, šķiet, līdz šim esam spējuši Latvijā. Liekās daļas atskaldīšana Raiņa tēlam tulkota kā viņa tēlam pieaudzētā, liekā, tikai padomju varai izdevīgā daļa (236). Diezin, vai ir precizējams, par kuru laikmetu ir runa; drīzāk gan par visiem – no carisma līdz mūsdienām un tālāk, jo sīkās rūpes, sīkais naids, aizspriedumu drazas, neizpratne, pat nelietība un apmelojums diemžēl nav kāda viena laikmeta, vienas varas monopols. Hm – un to pilnā sparā atskalda ... padomju varas gados (dzejolis tapis 1965. gadā)! Vai nav paradoksāli?

Patiesībā Māris Čaklais te veicis apmēram to pašu darbu, ko Pāvils Vasariņš spoži veic daudzās apcerēs un grāmatas lappusēs, proti, dziļāk ieskatoties dzejā, talantīgi polemizējis, veidojis dzejas lokveida aizsardzību. Tāds ir pamatslānis; nākamais – personiskās atbildības akcentējums (ko tu esi kalis?); nākamais – diezgan nepārprotama polemika ar 1963. gada kampaņu pret brīvāku un dzīvāku mākslu, turklāt –

– Lai ar Raini runātu,

jārunā nav viņa balsī.

Ir sācies jauns dzejas atdzimšanas posms. Un to atbalsta arvien vairāk cilvēku, arī ne mazums padomju laika dažādu rangu vadītāju; viņu vidū, protams, netrūkst arī kompartijas biedru. Pieņemas spēkā ne tikai garīgā pretošanās, bet arī tiecība pēc vienkārši saprātīgākas, demokrātiskākas virzības. Pat visbiežāk piesauktajiem vārdiem tiek piedēvētas atšķirīgas, pat pretējas nozīmes.

Dzeja – un to redzam Varavīksnes spēka lappusēs – ne bez veiksmes atgādinājusi vārdu īsto nozīmi, kas ir smags sitiens atdzimttiecīgajam neostaļinismam, impērismam, rusifikācijai utt. Komunisms vai jaunveida kolonizācija? Sociālisms vai totalitāra impērija? Tautas vara vai vienpartijas nomenklatūras diktatūra? Brīvība vai liegumu labirints? – šī bezkompromisu sadursme dara saprotamu arī revolūcijas, strēlnieku, dažkārt arī vēsturisku personu ienākšanu vārsmās, kā to lieliski redzam, piemēram, Pāvila Vasariņa citētajās Vitauta Ļūdēna rindās. Ar to, protams nedomāju dažu autoru grafomāniskas rindas par vadoni...

Laikmeta uzspiestā vārdu „daudzslāņainība”, redzams, arī vērtējumos prasīt prasa šķirt šīs nozīmes. Vienot nenoklusējot. Apceres „Dzejas nakts – dzejas rīts?” spēks ir arī tas, ka nozīmīgas dzejas vērtības atklātas visai daudzu un atšķirīgu dzejnieku publikācijās. Tas varētu būt pamudinājums pētniekiem Latvijā, kad literatūra jau gandrīz slēgta, kad 21. gs. grūti atrast kādu diskusiju par 20. gs. otrās puses būtisko dzejas posmu Latvijā un trimdā, kas ir Varavīksnes spēka centrā. Par to paldies autoram.

Lasu: Grāmatu metieni tomēr ir nelieli un plašākas publikas atsaucība jaunajām dzejas grāmatām ierobežota (152). Tas liekas teikts tieši par šodienas Latviju. Nē, tas rakstīts par situāciju trimdas 25. gadā! Tāds izrādījies divu šo lielo dzejas veikumu liktenis.

Nu sākam cerīgi raudzīties uz jauno, vēl apmēros nebijušo emigrācijas vilni, kur citzemēs jau manāmi Trešās latviešu literatūras, Trešās dzejas asni.

 

Imants Auziņš

 

Dzejnieka, literatūrkritiķa, esejista, memuārista Imanta Auziņa vārds JG lappusēs pazīstams jau kopš 1960. gadiem. Skat. sīkāku informāciju JG264:7.

 


Zīm. Ilmārs Rumpēters

Jaunā Gaita