Ziemeļeiropā plaši runāts par dzejnieku lomu pasaules radīšanā. Jāzin, ka mīti palīdz izprast dzejnieku individuālos likteņus. Kronbergam ir alerģija pret kaķiem.

Kronbergam bija jau laiks iet pāri Grēkutiltam, bet kā viņš varēja zināt, pa kuru tilta pusi lai iet? „Cilvēkšaubas” te atkal parādās kā izšķirošs faktors – Uguns tur lejā noslāpa. Un kopš tā laika tur viļņojas jūra.

Kaķa gāte, sacījuši vecie latviešu jūrnieki. Jā, tagad to vietu kartēs dēvē par Kategatu.

2011

Sapnī melnas sievas raud pār miesu: skald, lapa balta, melnā asins – velti, melnā asins – velti!

O, bangu kuili! Labāk nes mani prom no muļķu zemes, siļķenieku zemes, kur i bērns jau skaita, cik dzelmju saules svešam ķešā!

Vēl nevēlos tur, Gaidītājas klēpī, Gaidītājas klēpī,

bet kā nu lemts.

Tev, ķēniņ, tik delma virsu parādīju, kas delnā – paliek mans, i melnās vārnukājas, i brīnumainie meli – asini liec palaist, aknās cirst – tā melnā, kas man lūpā, tā par biezu, neba nomazgāt.

Ķēniņ, tas zelts ir pelnīts, sala paliek mana!

Ei, mēmuļi! Jums rīks tik rūdīts rudā sulā, man – mēle asinīs, kas melnas, asinīs, kas melnas!

O, Jēzus, Marija!

O, nevajaga cirst! o, nevajaga cirst!

Kā bezbiļetnieks sēž, kā zaglis laukā iet,

Tik nepamanītam man jūsu vidū skriet.

Pilns krastā tautas, iekams saule riet.

¡Háblame, marinero! Kas tur mani ciet?

Simts gadu pagājis, kopš manis nav,

Neviena vara nevar mani siet.

Es brienu! Priedēs prožektori dziest

Un robežsargi mīdās vienuviet.

Ardievu, Kurzeme! Un lai jums labi iet.

(O, nu es uzrāvos: jau gailis pakaļ dzied!)

2011, Ventspils

Kronbergam šodien nav iesnas. Svēt Mārtiņa kanālā ūdens staigā kā jau maijā, nokāpj pazemē, izkāpj virszemē, ietek Sēnā un nesas, tik nesas – nu, uz jūru.. Franči, tie runā un runā, kūļā kājas pār ūdeni, attin sieru, lauž klaipu, atdara vīnu, pavasaris pašsaprotams un mūžīgs – kā Radīšana, kā pati cilvēka dzīve. Tālāk, tur tautas jau pamaz. Viņa laiza saldējumu, fotogrāfē, skrien.

Madame, jums kaut kas nokrita? – viņš saka, pasniegdams Marikai melno maķeli.

Vai es ko teicu par jūru? Ā, uz sarainā delma tas zilais enkurs.

Pieņemot naudu, lūpas savilkās nedaudz – „valšķīgi”?

2011

Pašu velnu var nonest. Viņi neriskēja manam portfelim pieķerties ne reizi. Jaunie saskatās: lielais! – un visi klusē. Domā, ka es jau miljonārs.

Viegli kā zaglis, kā putns, kā pūka pāri valsts robežai. Ar platu smaidu. Te nav aizdomām vietas. Solžeņicins. Kā tas plānais papīrs smaržo pēc krāsas un bailēm. Pēc tabakas.

Nāks stunda, tipogrāfiju nonesīšu pa trapu, ausis man nekustēs.

Kaut ko jau mācāmies arodā. Seifs stāv kā baznīca vaļā, papīrkurvis liecina skopi un ticami. Vēstule meitai, tā pēc nedēļas pienāks neatplēsta.

Spuldzi nodzēst, lepnums to liedz. Atkal pabrauca garām. Kad nāks, formas cepure galvā nav jāliek, kad sitīs, vienalga nolidos. Portfelis galda vidū. Tā lempīgā miliča pistole, tā zem avīzēm.

Tēvs bija gudrs vecis. Astoņpadsmit gadus vecs es iestājos PSKP.

Atkal pa bulvāri pabrauca garām. Tu brokastoji ar mums, Jēzu. Ja palikšu dzīvs, es nodibināšu Tavu partiju. Visus vakarus veltīšu partijas darbam. Ja palikšu dzīvs. Es tev solu, mans klusais Kungs.

Skujenieks teicis, ka vilnis viņu gaidīšot! Jā, taisni tā! Visu mūžu gaidīšot viņu krastā. Daži secina, ka mūsu dzejniekiem neesot sveša ne pārgalvība, ne pašreklāma. Tu teiktu citādi: nepiedodams kategoriskums tēlspīlējumos. Krastā vilnis ņem sašķīst.

Ja padomā, atkal iznāk, ka mirklis tomēr ņem ietver mūžību. Gēte zināja – tik nesteidzās atskaņu meklēt. Kas leišmales puikam prata stāstīt par jūru?

Ūdens! Jā, ūdens.

Uz Lielupi, visi tik uz to Lielupi! Uzkavējieties, pali, mērcējiet alksnāju, tērces! Kavējies, mirkli – tu, taisni tu radīts Dieva, kam man ēras, kam miljons un buljons! Miljardi, tie no velna. Mirklis, viņš uzgaidīs.

2011

Rīgas doms: tā ir nekad nepabeidzamas domas

jau puslīdz noapaļota frāze

kura vertikāli paceļas augšup

virs teksta grubuļainā bruģakmens

ko viscaur izraibinājušas

ziņkārīgu garāmgājēju un paretu automašīnu

trokšņainās interpunkcijas zīmes

starp brandmūriem laistās debesis

kuru atspīdi

kā mākoņu melnās tušas pilieni

šur tur nokrituši uz pilsētas plati attītā

senā

nedaudz nodzeltējušā

un vietumis padzisušā pergamenta

kurā dziļi un cieši ieēdušās rūnas

gotiskais raksts

kirilica
un pat ivrits

neraugoties ne uz ko

joprojām valda kaligrāfisks līdzsvars

Daugavas abās malās

kuras kā neviļas atskaņas

sasaista tiltu domuzīmes un salu semikoli

ar Pēterbaznīcas izaicinošo izsaukumzīmi

vienkārša un nepaplašināta teikuma vidū

kura dienasvidū piepeši skaļi iedziedas

un kuras pārgalvīgo skanējumu

maigi mīkstina Rātslaukuma „ŗ”

šur tur pilsētas juceklīgajā tektonikā

ielaužas brīvā panta jūgends

pamīšus ar nomaļu paviršo verlibru

ko cenšas uzspodrināt postmodernistiski tīšais

un šokējošais

pašlaik priekšplānā esošais teksturējums

teksts rāmi verd

gluži kā ziemeļnieciski atturīga un labsirdīga

vulkāna krāteris

kurš vēl aizvien pilns karstas un sirsnīgas

nebeidzamas sintaktiskās magmas

ko pie Bastejkalna tikai šķietami apvalda

ārpus kanāla iekavām

trekni ieliktais punkts:

Brīvības piemineklis

kam iztālis no Esplanādes māj Raiņa apostrofs

(zemsvītras piezīmē pilsētas dakstiņu jumti

līdzinās komatiem kurus ielicis spirgts jūras vējš

kurš līksmi atsteidzies no līča

atnesdams neskaitāmas kuģu jautājumzīmes: viena

no tām esmu es ar sapņainu domu rīdzi pierē)

Paskaidrojums.

Rīdze – svītra, arī rinda; adījuma (cimda, zeķes) valnis, kurā ieadīta citas krāsas svītra; no šejienes – rīdziņa – neliels strauts vai grāvis, vēlāk – Rīdziņas upe, kas devusi vārdu Rīgai.