Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

 

Rolfs Ekmanis

ULDIS BRIEDIS: 44 GADI CAUR FOTOOBJEKTĪVU

Ārlavas pagasta „Pērkoņos” dzimušais Uldis Briedis 21 gadu vecumā pārceļas uz Liepāju, kur 5 gadus strādā par zvejniekpuisi/jūrnieku, pēcāk vairākus gadus par fotogrāfu pilsētas laikrakstā. Par tuvību jūrai, tās piekrastei un zvejniekiem liecina daudzie melnbaltie attēli nodaļā „Jūra” viņa 70. gadskārtā klajā laistajā bezgala vērtīgajā grāmatā/albumā Laika mednieks („Neputns”, 2010. 720 lpp. – skat. JG262:59-60). Pārējie uzņēmumi sagrupēti nodaļās „Zeme”, „Pilsēta”, „Galvaspilsēta”, „Politika”.

Par bohēmisko Liepājas periodu, par jaunību, kas ir līksma un laimīga tāpēc, ka ir jaunība (Edīte Tišheizere), kopā ar Ēriku Hānbergu izdota ilustrēta grāmata Vāgūzis (2004). Pilsētas centrā atrodošais Vāgūzis, no kura gandrīz ar roku aizsniedzama laikraksta redakcija, teātris un krodziņš „Jānītis”, bija Ulža Brieža „oficiālais dzīvoklis”, faktiski neatjaunojams grausts ar divām istabām, vienu koka, otru mūra, ar durvīm pa vidu. Temperatūras starpība bija tāda, ka metra augstumā bija 10 grādu siltāks nekā apakšā, kur mitrie mūri. Normālā dīvānā tur sala nost. Atradu izeju − ievilku vāgūzī vecus pasta ratus. Tajos bija daudz siltāka gulēšana. Tā vāgūzis pamazām sāka apaugt ar senlietu atribūtiku. Draugi man kā bijušajam jūrniekam dāvināja zvanus, kurus norakstīja no kuģu inventāra – tā stāsta Uldis Briedis dzejniekam un žurnālistam Egīlam Zirnim (Diena 2004.5.VI) un turpina: Tas bija tāds kā vīru klubs. Grāmatā gribēju likt apakšvirsrakstu „Izdzīvošana totalitārā režīmā”. Tā kā ļoti jūtīgi uztveru brīvības ierobežošanu, tad to laiku nebrīvība man tā koda kaulā, ka, padomju sistēmu nopietni ņemot, man būtu bijis jāpakaras vai jānodzeras līdz baltajām pelītēm. Daudzi mani paziņas, gudri un forši cilvēki, pa to ceļu arī aizgāja. Vienīgā iespēja pieciest to režīmu bija dzīvot viegli, staigājot pa pasauli un dzenot velnu. (..) Dzintars Sodums izteicās, ka viņam esot apnikušas grāmatas par „dzērājiem aktieriem”; gribu zināt, ko viņš pats darītu, ja viņam būtu tai sistēmā jādzīvo. Kaut vai dzīvokļa dēļ − dabūt dzīvokli bija bezcerīgs variants. Man nebija ne tualetes, ne ūdens − kā nācu no ielas, tā uzreiz istabā... Uldis vēl piebilst – kad sācis tur dzīvot (1961), Liepāja bijusi slēgta pilsēta, lai iebrauktu, vajadzējis vīzu. Vāgūzis, būdams tāds kā radošo inteliģentu klubs, ātri vien kļuvis par čekas uzmanības objektu un tā saimnieks ne reizi vien izsaukts uz „pārrunām”.

Par Vāgūzi ne mazāk leģendāra ir došanās (1975.V-XI) kopā ar mūziķi un Maskavas pret latviešiem vērsto represiju hronistu Ingvaru Leiti ar velosipēdiem no Latvijas uz Vladivostoku (13 000 km!), lai fotografētu / filmētu latviešu ciemus, sākot ar Vitebsku, cauri Sibīrijai līdz pat Tālajiem Austrumiem, arī 1941. un 1949. gadā izsūtīto pēdas, kas gan tolaik, lai tiktu atpakaļ uz Latviju, bijis jādara slepus.

Pēc pārcelšanās uz Rīgu (1979) darbs 12 gadus Padomju Jaunatnē, pārdēvētā (1990) par Latvijas Jaunatni, pēcāk Dienā līdz pat atlūgumam pērngad politikas dēļ. Daudzo apbalvojumu vidū – Labākais preses fotogrāfs (1984 un 1988), žurnālistu savienības prēmija (1988), balva „Zelta nagla” kā izcilākajam portretistam (1997 un 2000) u.c.

Mākslas zinātniece Laima Slava, Laika mednieka galvenā veidotāja, par Uldi Briedi: ...laikmeta darbīgs liecinieks un reizē – autentiska, būtiska daļa, kā tīrradnis, kā īstens kauls no tautas kaula, ar tās „zemes sāls” grūti definējamo, taču nekļūdīgi sajūtamo mentalitāti apveltīts. Taisnprātīgs, vienkāršs un talantīgs, savu talantu kā rotaļājoties attīstījis un tajā pašā laikā eksistenciāli būtiskās domas krustu šķērsu vienatnē izdomājis, viņš pieder pie to cilvēku kategorijas, ar kuriem tikšanās ir īstena veldze.

Precīzs raksturojums, kam 100%, ja ne vairāk, pievienojas šo rindiņu rakstītājs, kam divas reizes bija tas gods tikties ar Uldi – Liepājā 1991. gada vasarā, kad apskatījām arī Vāgūža vietu, otrreiz Radio Brīvā Eiropa Rīgas birojā pāris gadu vēlāk. Ulža Brieža foto­grāfijas laikrakstos u.c. publikācijās, protams, bija pievērsušas uzmanību jau daudz agrāk, bet iepazīšanās tā pa īstam ar foto­meistara dokumentālajiem darbiem, strādājot Minhenē, kad RBE latviešu redakcijā pa dažādiem ceļiem nonāca neatkarības atjaunošanas kustības liecības, to vidū daudz režīmam nepatīkamu fotoattēlu gan no anonīmiem fotogrāfiem, gan arī jau ievērību un dažkārt pat slavu ieguvušiem, tādiem kā Gvido Kajons, Gunārs Janaitis u.d.c., kurus visus piesūtīto materiālu bagātīguma ziņā pušu sita Uldis Briedis. Daudzi no viņa tolaik Rietumos nokļuvušajiem darbiem reproducēti gadskārtējā trimdas izdevumā Latvija Šodien (1987.-1991. gada laidienos) – Inta un Vorkuta, kur mūžīgajā sasalumā zem pundurbērziem beidzās daudzu latviešu dzīves ceļš, iznīcinātās viensētas Talsu apkārtnē, grupas Helsinki-86 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 14.VI upuru piemiņai (1987) līdz pat PSRS armijas bruņutransportieriem abortīvā puča laikā un Alfrēda Rubika apcietināšanai (1991.VIII). Un pa vidu gājiens uz Brāļu kapiem (1988.25.III), LTF kongresi un Baltijas ceļš (1989), pirmā muitas punkta atklāšana uz austrumu robežas (1990.2.X), asiņainās janvāra dienas (1991) ar nošauto izvadīšanu, barikādēm un to aizstāvjiem, un vēl un vēl, kam pievienojas tā laika politiķi un literāti tuv­skatā – Berklavs, Gorbunovs, Klaucēns, Rubiks, Gunars Meierovics, Jānis Peters, Māra Zālīte, brīnišķīgā poliete, „parlamenta sirdsapziņa” Ita Kazakēviča u.d.c. Tad vēl vēsturiskais attēls, kurā ceļā uz savu personālizstādi redzams pats fotomeistars, stumdams ķerrā „visu tautu tēva un skolotāja” (Staļina) palielu krūšu bisti.