Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

 

 

 

Anna Foma

 


Sarunas ar Gagarinu kādā pilsētā, kurā es neesmu bijusi

 

gaismu mēs lietojam arvien retāk

redzam to tikmēr, kamēr tai nepieskaramies

kamēr jūsu pīļu dīķos uz nenosakāmu laiku

ir apmeties tukšums

kaimiņu bērni ir izauguši lieli

un sākuši lietot cerību, ticību un mīlestību −

tos trīs vaļus, kuri jau septītajā Kunga radīšanas

dienā izmežģīja plecus

mēģinot aizmigt pēc tam, kad apsolīja

mūžīgi noturēt plecos visas lielākās pasaules

pilsētas, kurās jūs nekad neesat bijusi

kad jūs ejat peldēties es jūs vēroju

ik reiz, kad jūs ienirstat uz pārāk ilgu laiku

esmu paspējis izstaigāt Mēnesi un dažas zvaigznes

tajā dienā, kurā jūs vairs negribējāt iet peldēties

bet tomēr ienirāt uz vairākām stundām

es jautāju Gagarinam vai mēs varētu rītausmā sasniegt Zemi

kamēr mēs tērzējām par bezmiegu, Bartu, Napoleonu un citām

nenopietnām lietām

jūs vairs negājāt peldēties

bet es redzēju jūsu seju kādā krītošā zvaigznē

kura sasniedza Zemi tikai tad

kad es biju izstaigājis visas lielākās pasaules pilsētas

kurās jūs nekad nebijāt bijusi

 

Gagarin,

es sacīju

laiks nolaisties uz zemes

 

 

 

 

Amadeja kompass

 

Grieķi devās nāvē atmuguriski: pagātne bija viņu priekšā.

R.Barts

...

tie bērni ar svilpojošu strazdu mutēm, tie mēs, kuri pazaudēja

savus mugurkaulu dokus ar paceltām burām, tie mēs, kuri

nemācēja smilšukastē uzcelt kārtīgas smilšu pilis

es visu atceros, Amadej, toreiz uz mūsu rotaļlaukumu atnāca tava māte

un aizliedza man ar tevi spēlēties, bet vai atceries, Amadej, mēs

tikko bijām izgudrojuši Trojas zirgu, lai netraucēti viens otru iekarotu

bet tava māte tajā saskatīja viltu un neļāva man ar tevi spēlēties

vairs nekad, viņa teica, es atceros viņas acis, Amadej

vēl tagad tās acis mēdz iekāpt mikroautobusā, tās ir iemācījušās paslēpties

bet es zinu, Amadej, ikreiz, kad tās novēršas, no sirmā pakauša

izšaujas šķēpi un man ir bail

esmu iemācījusies briesmu brīžos aizvērt acis, esmu iemācījusies

izjaukt Odiseja kuģi, bet man ir bail, Amadej, esmu pazaudējusi

kompasu, kuru tu reiz man dāvināji, kurā mēs reiz skatījāmies kā Piena ceļā

tu teici, ka visas zvaigznes ir viena zvaigzne

tu teici, ka visi cilvēki - tas ir viens Dievs

un mēs aizmigām, Amadej, bet kad pamodāmies kompasa adatiņa

caurdūra man sirdi, kamēr nebija atnākusi tava māte, mēs nezinājām, kas ir nāve

vai zini, ko es tagad redzu raugoties uz savām sabristajām un netīrajām pēdām?

tavu seju, Amadej

 

vai tu zini kādēļ grieķi ir nemirstīgi?

jo briesmu brīžos tie ir iemācījušies aizvērt acis

 

 

mīts par vientulību

 

vai mūsu vientulība nav tikai sens mīts

mūsu nesatikušās rokas

kurās Dievs reiz radīja septiņas dienas

 

es tagad nepateikšu, kurš kļūdījās pirmais −

tu, kas putenī izkāpusi no vilciena

apmaldījies kādā bērnudārzā

vai tas biju es, kurš klusējis simts gadus

tā arī nejutās pietiekami drošs, lai iemācītos

pareizi izrunāt kaut vienu latīņu alfabēta burtu

 

mīļā Sāra, mūsu galvas uz šiem spilveniem šķir

vesela mūžība

pat Dante ir apprecējies un Igo katedrālē Kvazimodo

vairs netiek ielaists

mūsu bērni ir nopirkuši mums puķes

mums jāiet viņiem pretī uz nakts vilcienu lai atzītos

ka neviens no mums nav pelnījis šo satikšanos

atzīsimies mūsu bērniem visos mūsu melos −

 

uz varavīksni drīkst rādīt ar pirkstu

bizbizmārītes mājiņa nedeg

stārķi patiesībā nav putni, bet pēkšņi iestājusies ziema

kurā mēs velti meklējām dievu

lai tam pateiktu

 

cik ļoti mums pietrūka vēl vienas dienas

 

 

Šuberts ir skaists

 

kundze, novelciet cimdus

izģērbieties

netēlosim muļķus

jo ziemas vairs nav

 

vakar gāju gar jūsu logu

bet jūs mani tajā nepazināt

piedodiet par manu nepieklājību

bet es dzirdēju kā jūs klausījāties Šūbertu

 

kamēr jūsu kaimiņi pļāva pirmo zāli

jūs raudājāt

 

vai neviens jums nav teicis

ka Marijai nepatika bērni

jūsu bēdas ir tikai šosejas

kurās vairs nekrustojas itin nekas

 

un jūsu svešie kaimiņi

naktī noklausījās kā jūs aizslēdzāt durvis

pirms man piezvanījāt un čukstot sacījāt:

 

bet Šūberts ir miris

 

 

Dantes atvadas

 

tagad tās būs tikai atvadas

būsim skaisti un klusi kā senie grieķi un romieši

atvadīsimies nekavējoties, konduktor

es zinu, jums nepatīk atvadas

arī es jūtos neērti pārskaitīdams

šo daudzstāveņu bezgalīgos stāvus

esmu pagalam apmulsis un neesmu drošs

vai pietiekami labi atceros stāvu, kurā jūs dzīvojāt

toties es ļoti labi atceros pie kuras kāpņutelpas

jūs reiz atstājāt mazo vilku sugas kucēnu Danti

viņš ir man blakus vienmēr jūs neticēsiet

jo esat ceļā uz metro uz tiem elles lokiem kuros pirmo reizi satikāmies

pagājušajā vasarā kad sajaucāt metro biļeti ar manu roku

nebaidieties, es jums nesekošu, dārgā Beatriče

es tikai gribēju no jums aizņemties dažas jūsu stundas

kurās mēs varētu kārtīgi atvadīties kā romieši vai senie grieķi

izpušķojot savus klusuma un skumju pārņemtos tempļus ar pašu kauliem

mēs uzspēlētu šahu, ja vien jūs neiebilstu, es labprāt zaudētu

ar īkšķi pieskaroties jūsu mazliet miklajam degunam

atvadīsimies nekavējoties, dārgā

zinu, būs skumji, bet padomājiet vismaz par Danti

šis suns, dārgā, atcerēsies visu −

to, kā jums aizejot, jūsu kurpju papēdis kā vientuļš kuģis nogrima dzelmē

to, kā kāds nelaimīgais palīdzēja jums sasiet vienmēr pārāk garās kurpju auklas

to, kā Dante vēl ilgi raudāja, kad pazaudējāt tā kaklasiksniņu ar ciparu viens

 

 

SARUNA AR VĀGNERU (Jaunā Vāgnera klusēšana)

 

Vāgnera kungs, mēs neesam tikušies, bet šķiet, esmu jūs redzējusi sapnī

vai tā Orleānas jaunava, kuru atstājāt kādā svešā vārtrūmē skumt

nav jūsu aizmirstā dzīve, Vāgnera kungs?

kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajos rītos

kad kafijas krūzēs ieraudzījuši savus nogurušos atspulgus

mēs beidzot pārvarējām rūgtumu tai pieskarties ar mēli

Vāgner, jūs jau zināt, mūsu atspulgi − tās ir tikai kritušas komētas,

komētas, kuras vairs nekad neatradīs savas nāves, pat ne vienkāršākās zīmes

ka reiz šīs nāves ir bijuši kādas dzejnieces pirksti vai čukstos pavērtas lūpas

Vāgner, jūs esat slikts! kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajās tumsās,

kurās nodevējus saucām par mātēm, mein liebes Mutterchen, atceros, jūs sacījāt, Vāgner,

jūs pārāk ilgi klusējāt, Kungs, mēs pārāk ilgi viens otru nepazinām, lai tagad spētu

atpazīt viens otra kritušos ķermeņus pilsētas laukumā pie Laimas pulksteņa

ziniet, Vāgnera kungs, es jums tikai gribēju pateikt, ka tagad, kad atmiņas vairs neatver

durvis un svešumā nepiedāvā justies kā mājās, mēs varētu kļūt par labākajiem draugiem

jūs tikai uz atvadām pielieciet roku pie šīs kritušās lūdzējas sejas, saudzīgi atveriet tai acis,

izstāstiet, ka pametīsiet Orleānu uz visiem laikiem, pastāstiet, ka nekad vairs neatgriezīsieties,

un vienmēr atcerieties šīs jaunavas lūgšanā apklusušās rokas, kad promejot neatpazīsiet

savu atspulgu Tā Kunga vienīgajā sejā

 

 

sniega meitene
ar ledus acīm

 

Sniega meitene ar ledus acīm,

Vai nekad tev nekūst acu ledus?

                                 (Rainis)

 

Jūs, pilsētas bērni, nomazgājiet rokas

pirms atmiņas ēdīsiet kā dievmaizītes

jūs, pilsētas bērni, iemācieties klusēt

pirms skaļi uzrunāsiet savus Simonus

pirms lūgsiet savas lūgšanas nocelt no krusta

pirms aiziesiet vientulībā audzēt biezāku ādu

 

jūs, skumjā dzejniec, kādēļ audzējat nātres

iznāciet kaila atmiņu priekšā, viņas jūs gaida

izstāstiet kā reiz salauzāt potīti mēģinot atvērt durvis

kurās kāds zvērēja gaidīt mūžīgi

kurās kāds neatpazina savu laimi

 

bet jūs godīgi sagaidījāt pēdējo vilcienu

kaut neatšķīrāt Cēzara baložus no sniegputeņa

galminiekiem vienkāršiem ļaudīm kuri uz atvadām

neaizmirst ieskatīties spogulī

 

ziniet, dzejniec, vientulība nāk pa trim −

Tēva Dēla un Svētā

Gara ādās

 

gaisma atgriežas ilgi pēc lietus

tāpat kā jūs tagad, dzejniec

kad ik nakti mazgājat Jūdas neticīgās rokas

 

 

 

TRĪS DZEJOĻI

 

I

ANNA ANNA

 

 

 

nezinu, kā no jums atvadīties, Anna, Anna

vai uzdāvināt pilsētas laukumā zagtus ziedus

vai noskumušās Mildas zvaigžņu vainadziņu

 

ko jūs no tā vēlētos, Anna, Anna

varbūt Rembo auļojošos cirka zirgus?

īso un godīgo dzīvi jūs aprakāt kādas svešas

un tumšas pilsētas centrā

ko jūs tagad vēlētos, Anna

 

varu jums piedāvāt dažus sapņus

kuros mēs tikāmies vien pāris reižu rudenī

 

 

zinu, jums nepatiks

zinu, jūsu atmiņas ir pielādēti kravas vilcieni

zinu, Anna, tie tagad vienmēr dodas uz ziemu

 

tie tagad vienmēr attālinās

Anna, Anna

 

bet jūs ejiet, ejiet uz to Svēto vakarēdienu

iemācieties atvadīties lai atmiņas nepārvēršas

naidā kā jūsu vienmēr aizvērtās acis

kad skūpstīsiet nodevēja netīrās pēdas

 

Anna

 

II

LŪGŠANA MAGDALĒNAI

 

 

 

jūsu acis ir akvāriji, jaunkundz

kā jūs tagad skumstat

vai svešie ļaudis nav tikai atmiņas

kuras nēsāt plecos kā saudzējamus bērnus

kuriem tagad jāmācās vijolīšu spēle

 

iemāciet, jaunkundz, nospēlēt Johanu Sebastianu Bahu

vai kādu no tiem simts opusiem, kuri ar aukstiem

bezmiega pirkstiem ik nakti uz jūsu sejas

atklāj vientuļas salas

ziniet, jaunkundz, šis bezmiegs ir visas jūsu salauztās vijoles

šīs vientuļās salas ir jūsu acis

šie svešie ļaudis, kurus tik bieži sastopat sapņos

ir dažas skopas notis un mazu bērnu nemākulīgie pirksti

ir jūsu logi, kuros jūs jau sen neatpazīstat gaismu

 

jaunkundz, iemāciet nospēlēt tumsu

reiz taču apraksim visas nenospēlētās notis

visas zaudētās dzīves

 

 

jaunkundz, jūs esat tuksnesis

kurā ik nakti spēlējas sveši bērni

 

jaunkundz, Marija Magdalēna par jums lūdz

 

izgrebiet no šīs miesas vijolīti

Magdalēn

 

III

REIZ

 

dievs man reiz teica: tev nebūs!

neatceros, ko es viņam atbildēju

vai rētu nosaucu par punktu

vai raudāju kopā ar Raini, vērojot

karuseli, kurā mums vairs nereiba galvas

 

dievs man reiz teica: tev nebūs!

atceros tikai to, ka tam vējam bija

vilka nagi un tam vilkam bija vilka balss

 

jo tam vējam visu laiku salst

reiz teicu es dievam

 

jo tagad kad es varu vien nebūt, dievs

mums abiem būtu jāzina

kurš pirmais no mums uzcēla

to Berlīnes mūri −

to dzīvi, kurai tagad netiekam pāri

kā rētai pirms sāpēm

pirms visa, kas sāpēja

 

dievs

 

tu biji dzeloņdrāšu putns

un tagad, kad tu vari vairs nebūt

es tikai gribu zināt

kurā mūra pusē −

debesīs vai uz zemes

man jāpaceļ roka

 

reiz kāds man nepateica

dievs, mans ienaidniek

 

ka tam vējam visu laiku salst

 

 

 

 

 

 

decembris-jūlijs (2010-2011)

Valmiera-Rīga-Prāga

 

Anna Foma dzīvo literatūrā un teātrī (bet citādi vienkāršu dzīvi – sabiedriskajā transportā pārvietojoties no viena punkta uz otru). Studējusi dramaturģiju un aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Krakovā (Kraków) režiju L. Solska Valsts teātra augstskolā un poļu valodu Jagaiļu U. (Uniwersytet Jagielloński). Meklētā miera un klusuma devēja Annai esot amerikāņu dzejniece un mūziķe Patija Smita (Patti Smith). Publikācijas literāros izdevumos kopš 2008. gada, to vidū apkopojuma Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un nekātienē 5. sējumā. (2010).

 

Dzejniece Anna Foma (2011)

 

 

 

Jaunā Gaita