Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011

 

 

ALDA AUSTERA JG263 ROSINĀTI VIEDOKĻI

[Skat. Aldis Austers. Par vēstures izglītību Latvijas skolās]

 

Vilnis Purēns: Aldis Austers rakstā „Par vēstures izglītību Latvijas skolās” (JG263) atsaucas uz trīs augstu domājošiem cilvēkiem – Valdi Klišānu, Guntaru Catlaku un Gintu Apalu. Lielai daļai viņu izteikumu var piekrist, bet tikai ar atrunu – tās drīzāk varētu būt zinātnes filozofijas, nevis skolas problēmas.

Esmu pētījis vēstures mācību sistēmu attīstību, izmantojot dažādu valstu mācību grāmatas un programmas. Mans secinājums – lai kādas jaunas idejas tajās ieviestas, visi autori ar laiku ir spiesti atgriezties pie sen zināmas patiesības – viss sākas ar elementāro. Kas vēsturē ir elementārais? Tā ir vienkārša un labi aptverama vēstures kopaina, kuru veidojot autori cenšas atbildēt uz parastu jautājumu Kas tas ir? Varam saukt to par prezentāciju, eksplikāciju vai kā citādi, bet tikai tad, kad zināmi pamatelementi ir apgūti, tālāk var izvirzīt jautājumus Kāpēc tas ir? Ko man tas nozīmē? Ko no tā es varu mācīties?

Daudzas Eiropas valstis savus nacionālos vēstures standartus ir centušās uzlabot, papildinot šo elementāro līmeni ar otrās pakāpes pieejām. Bet šie centieni vienmēr ir izgāzušies. Tāpat nav attaisnojies uzskats, ka elementārās zināšanas skolēni varētu apgūt, sekojot tai informācijas plūsmai, kas virmo ap viņiem ikdienā. Gluži otrādi – mūsdienu informatīvā telpa ir tik haotiska, ka tikai labs elementārais kurss skolēna apziņā var ieviest kārtību un radīt „āķīšus”, kas garām plūstošajai informācijai liek ieķerties vajadzīgā vietā.

Līdz ar to veiksmīgas ir tās izglītības sistēmas, kas vēstures kursu kārto divās pakāpēs – elementārajā un interpretatīvajā. Pirmajā lielāka uzmanība tiek pievērsta notikumu iepazīšanai, otrajā – dažādiem skatījumiem uz tiem.

Runājot par elementārkursu, ir jāsaskaras ar jautājumu, cik objektīva var būt vēsture un, tātad, cik objektīvs var būt elementārkurss. Jāpiekrīt, ka absolūti objektīvas vēstures nav. Jau tas vien, kādu faktu izlasi veido autors, padara vēsturi par viņa vēsturi. Vienīgā formula, kuru te var pielietot, ir vairīties acīm redzami balto padarīt melnu un otrādi. Vēl laba pieeja ir tīri cilvēciskā. Piemēram, ir dzirdēti simtiem spriedelējumu par to, kas Kārlim Ulmanim bija jādara 1940. gadā, bet atliek uzzīmēt tā laika pasaules politisko karti un cilvēcīgi iejusties tāda politiķa lomā, kas saprot nenovēršamo. Galu galā – vēsture ir tas, kas patiešām notika. Jo vairāk pie tā pieturēsimies, jo vairāk būsim vēsturnieki.

Ļoti negribas kritizēt Latvijas vēstures skolotājus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir pamesti likteņa varā. Latvijas augstskolas ir demonstratīvi pagriezušas muguru skolai. Nevienā no tām vairs nestrādā docētāji, kas mācītu vēstures metodiku. Ja šāds kurss arī parādās, tad tas veidots kā filozofēšana par pedagoģiju, nevis ar praksi saistīta darbošanās. Izglītības un zinātnes ministrija gan tagad rīko skolotāju „pārmācīšanas” kursus par Eiropas Savienības naudu. Tomēr skolotāji uz tiem skatās skeptiski. Lielāko daļu kursiem paredzētās naudas saņem ierēdņi, kuri kursus organizē, bet par to docētājiem atkal kļūst tie paši augstskolu pasniedzēji, kuriem ar skolu nav nekādu saišu.

Šī gada rudenī Latvijā tika nolemts dalīt vēsturi pasaules vēsturē, kura tiks apgūta 6. un 7. klasē, un Latvijas vēsturē, kura tiks apgūta 8. un 9. klasē. Šajā modelī pavērās iespēja pasaules vēsturi mācīt kā elementārkursu, bet Latvijas vēsturē jau prasīt kaut ko vairāk. Gada vidū ministrijā sākās diskusijas, un nu „rindā” stāv jautājums par abu kursu sajukšanu, lai viena stunda nedēļā būtu veltīta pasaulei, otra – Latvijai. Šajā ainā loģiku vairs īsti neredz. Vienotu ainu skolēnu apziņā nomainīs lēkāšana no Ēģiptes uz Latviju, no Latvijas uz Romu. Jauksies ģeogrāfiskās vietas un laikmeta ainas. Godīgi sakot – šādā juceklī neredzu neko saprātīgu un baidos, ka pēc laika skolēni nezinās vēsturi vispār. Vienmēr saraujos, ja kāds saka – vēsturnieki vainojami pie tā, ka jaunieši nav patriotiski un brauc projām no valsts. Ja tā saka kādreizējie trimdinieki, tad vēlos viņiem vaicāt: padomājiet, kāpēc jūs paši šobrīd neesat apmetušies Latvijā? Tad jums arī atklāsies visa šīs problēmas sarežģītā daba.

 

Mācību grāmatu autora Viļņa Purēna kontā ir plaši lietotās Pasaules vēsture pamatskolai 4 grāmatas (Senie laiki, Viduslaiki, Jaunie laiki, Mūsu laikmets), Pasaules vēsture tavā kabatā, Kulturoloģija (kopā ar citiem autoriem), Politika un tiesības vidusskolām, Latvijas ģērboņu grāmata u.c. Izdevniecības RaKa galvenais redaktors. Dzīvo Rīgā.

 

*   *   *

 

Mirdza Krastiņa: Mans izejas punkts saistās ar valodu. Lai izvairītos no mītiem un pretendētu uz patiesību, nereti iznāk sastapties ar faktiem un to reģistrēšanu. Tiklīdz runa ir par vēstures kopainu Eiropā, rodas sarežģījumi ar citām valstīm, ja jādodas iekšā citas valsts teritorijā, lai atklātu kādu meklējumu. Ir riskanti piedēvēt kādas pilsētas nosaukumu, piemēram, Vācijā, kādai citai valodai, meklējot aizvēstures izcelsmi, jo to var uzskatīt par nolaupīšanu. Šajā sakarībā atļaušos minēt vēsturisku faktu par Tīringijas pilsētu Auma (reģistrēta 1237. gadā). Indoģermānists, profesors vairākās slavenās Vācijas universitātēs (Vircburgā, Heidelbergā, Tibingenā) Hans Krāe (Krahe, 1898-1965) ir saskatījis latviešu valodas izcelsmi šim nosaukumam – tas nākot no latviešu vārda „avouts”. Turklāt tuvumā uz kartes var saskatīt arī strautu ar nosaukumu Auma. Ir zināms, ka baltu valodu pārpalikumi ir izkaisīti Vācijas teritorijā un tie vēl būtu pētāmi. Auma nav vienīgais piemērs.

Tas ņemts no Ernsta Eichlera publikācijas Slawische Ortsnamen zwischen Saale und Neisse. Ein Kompendium. Bd. 1 A-J (Bautzen, 1994). Mīlenbacha un Endzelīna Vārdnīcā tas skaidrots kā straujums, spars. No tā izejot, var atvasināt vārdus aumaļains, aumaļām, ar aumi. „Pārpalikumi” Vācijas teritorijā liecina arī par vācu valodas izrunas kļūdām. Marko Polo kartē (Die General Karte nr. 8) Lauzicā saskatāmi nosaukumi Berzdorf (Bērzu ciems) un Berzdorfer See (Bērz­ciema ezers) uz austrumiem no Herrnhut. Minētajā publikācijā vietvārdu Berze skaidrojumi skaidri pierāda, ka izrunātājs Ernsts Euchlers, nezinādams baltu valodas, vārdu Berze aplami risina kā sensorbu Berici un elbasslāvu personvārdu Berislaw. Sastingusi informācija vietvārdu risinājumos sevišķi saskatāma, kad ir runa par hidronīmiem – par baltu izcelsmes upju un ezeru nosaukumiem Vācijas teritorijā. Tie liecina par ilgstošu senatnīgumu. Tā tas varētu saskanēt ar Berzdorfer See. Skaidrojumi vācu avotos ir nopietni pārbaudāmi no baltu valodu viedokļa.

Mans nodoms bija apstiprināt Alda Austera norādījumu, ka pastāv milzīga plaisa starp vēstures akadēmisko zinātni un sabiedrības vēstures uztveri.

 

Zviedrijā mītošās valodnieces, mācībspēka Stokholmas U. Baltijas institūta Latviešu valodas sektorā Mirdzas Krastiņas publicēto pētījumu vidū minamas Balter och baltiska sprak (1994), Vendi un viņu izcelsmes jautājumi (2001). Piedalījusies arī Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas veidošanā.

 

Jaunā Gaita