Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

 

Maija Meirāne

MĒS ATNĀKAM AIZMIRSTĪBĀ*

 

Ar Jura Helda dzeju mani satuvināja viņa sirreālistiski redzīgā acs un kā viņš liek iedvesmai plaiksnīt ārpus vārdkopu nobrāztām robežām. Ar katru jaunu dzejoļu krājumu pieteicas citādas, vēl nenovalkātas metaforas ar vizuālam asociācijām.

Sapņa un īstenības saaudumi gan dzejā, gan dramaturģijā izvirza viņu pie šobrīd ievērojamākiem mūsu postmodernās literatūras autoriem.

Viņa debija notiek Literatūrā un Mākslā (1967.29.VII) un pēc tam jauno dzejnieku krājumā Acis (1973). Helda pirmajai grāmatai Naktsputna testaments (1977) ar dažu gadu atstarpēm seko Sirmās atslēgas (1980), Atmiņas lauskas (1987), Absinta laiks (1994), Uz aizmūžiem (2000), Lombards (2003) un Septiņi putni pār ceturtdienu (2007).

Lasot Helda dzeju, radās impulss tikties ar autoru personīgi. Zināju, ka viņš mīt Valmierā, un uz turieni nokļūt 2008.8.VIII izdodas, kad nule pabeigtajā Novadpētniecības muzejā atklāja PLMA – diasporas mākslas izstādi. Helds ieradās ar septiņiem putniem... un pavisam drīz vien sarunās par sirreālistiem Chirico, André Bretonu un Dali ienāca šodienas teātris ar eksistenciālo domu risinājumu. Šajā un nākošajā tikšanās reizē radās iespēja iepazīt autoru kā dramaturgu.  

Jura Helda dzīve sākusies 1942. gadā Jelgavā, tēva/aktiera Jāņa Ķikuļa ģimenē. Tēvs spēlē Jelgavas Drāmas teātrī un Valmieras Drāmas teātrī. Paša saindēšanās ar teātri turpinās, līdz 18 gadu vecumā Jurim piešķir lomu Valmieras teātra trupā. Drīz seko studijas Teātra fakultātē Latvijas Valsts konservatorijas aktieru kursā, ko viņš beidz 1970. gadā. Galvenokārt spēlējot raksturlomas, pavisam 30 gadi ir dzīvoti teātrim. Kā pretstats ir šodiena, kad dzejniekam un dramaturgam jābūt dežurantam Valmieras teātrī.

1990. gadā Heldam rodas nopietnas domstarpības par kāda vietējā Valmieras režisora kārtējo klasiskas lugas politisko modernizāciju. Viņš teātri pamet un  pievienojas Vides Aizsardzības kluba (VAK) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dalībnieku lokam. Kompartijas komiteja viņu Atmodas sākuma laikā uzskata par bīstamāko Valmieras dumpinieku. ...viņš ģērbās baltā kreklā ar acīs krītošu sarkanbaltsarkanu karodziņu krūšu kreisajā pusē. Šādā izskatā viņš staigāja ne vien pa Valmieru, bet arī pa okupantu pārpludināto Rīgu, veda LNNK sākotnējo garu no Arkādijas uz Valmieru... Juris joprojām ir nesamierināms nacionālists un antikomunists, bet pēc dabas romantiķis – tā  liecina Ēriks Vēbers. [1]

Helds nav tikai dzejnieks, bet daudzkārtēji godalgots dramaturgs. Viņa viencēlieni jau kopš Atmodas laika iznāk žurnālos un mazajos izdevumos. To  laiku novatoriskais mēnešraksts Avots 1988. gada februārī ievieto  Helda farsu / absurdo drāmu Aplausi mušām, sarakstītu jau pirms desmit gadiem. Zīmīga saikne, pateicoties mūsu literātei un lugas tulkotājai Skaidrītei Rubenei, veidojas 1991. gadā ar amerikāņu eksperimentālo Hardback teātra grupu Berklejā (Berkeley), Kalifornijā, kas lugu izrāda. Ievadam Skaidrīte Rubene iepazīstina skatītājus ar latviešu politisko teātri: No vienas puses luga ir asprātīga satīra, kas dursta stagnācijas laika varas personu pretenzijas, no otras, desmit gadus pirms notikuma, autors pareģo Atmodas kustības sākšanos. [2] Kopš tā laika Helds ir jau 11 lugu autors. Dramaturgu ģildes un Nacionālo lugu konkursos balvas ieguvusi Nomales bildīte (publicēta Teātra Vēstnesī, 2002), izrādīta Valmieras teātra Mazajā zālē; Miglas bērni (Teātra Vēstnesis, 2004) – 1. godalga Nacionālo lugu konkursā; Lūcijas diena – balva Nacionālo lugu konkursā; Pēdējais vilks – galvenā balva viencēlienu jomā.

Nesenā vēstulē, runājot par dzeju, Juris liecina: dzeja man, savā ziņā, ir tāda kā dažu dzirksteļu medības tumsā – tās dzirksteles nemaz vēl neredzot. Bet uz jautājumu, kā ar drāmu? – skan atbilde: Žurnāls „Teātra Vēstnesis” lugas vairs nepublicē. Kur atrast izdevējus? Autoram joprojām tuva ir tautas spīta balss un smeldz šodienas egoisma aizēnotais skata aklums. Piedāvājot Jaunajai Gaitai pēdējo lugu par „gandrīz neticamo stāstu” Ko darīt? [3] – viņš saka: šī groteska radusies no mūsdienu „apburtās” situācijas Latvijā. Viss atgriežas mūžīgā aplī – Ko darīt?

Tiecoties pēc pazudušām vērtībām, viņš liek mums caur eksistenciāli bezjēdzīgiem tēliem ielūkoties sevī – Un tomēr šeit, / šajā sadrupušā laikā, ir oāze kāda, kur vienam būt. [4]

                                                                                      

* Dzejrinda no Jura Helda krājuma Septiņi putni pār ceturtdienu (2007)

1.  Ērika Vēbera ievadvārdi Helda lugas Kirhenšteina auklējums pirmpublikācijai (Tēvzemei un Brīvībai  1995). Skat. Edgara Lāma eseju krājumā Latviešu dzejnieku portreti. Robežu šķērsotāji, robežu sargi (Zinātne, 2007).

2.  Lugas Aplausi mušām angliskais variants. Skat. Jura Helda izlasi Viencēlieni. (Tukums:  Atauga,1991).

3.  Virsraksts ņemts no pivotālās 1902. gada Ļeņina publikācijas Čto delat? (Ko darīt?), kas nosprauda boļševiku kustības virzienu. Lugā „augšāmcēlies” Ļeņins mēģina iejaukties arī šodienas Latvijas nedienās.

4.  Juris Helds. Absinta laiks (Rīga: Artava, 1994).

 

 

Jaunā Gaita