Jaunā Gaita Nr. 261. vasara 2010

 

Eva Eglāja-Kristsone

OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – VI DAĻA

Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21; 260:20

 

PĀRBŪVES UN ATMODAS LAIKS

1987-1991

 

No 20. gs. 80. gadu vidus sākās PSRS vadītāja PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova jaunās politikas laiks, ko raksturo vārdi perestroika (kas nozīmēja valsts iekārtas politisku, ekonomisku un ideoloģisku pārbūvi demokrātijas virzienā) un glasnost’ (atklātību, vārda un preses brīvību, politiskās un ideoloģiskās cenzūras atcelšanu). Iesākumā tas izpaudās kā staļinisma noziegumu atmaskošanas atjaunošana, ko intensīvi veica valsts propagandas aparāts „pārbūves arhitekta” Aleksandra Jakovļeva tiešā vadībā. Gorbačova jaunā ārpolitika izpaudās kā tuvināšanās ar ASV, kopīgi īstenojot vērienīgu bruņojuma samazināšanu un paplašinot padomju cilvēkiem pieejamo informācijas telpu.

1986. gada septembrī Jūrmalā notika viens no pārbūves un atklātuma eksperimentiem, proti, PSRS un ASV pārstāvju tikšanās – Čatokvas (Chautauqua) konference, kurā notika nepieredzēti atklāta padomju – amerikāņu diskusija TV un preses klātbūtnē. Šis notikums pievērsa LPSR sabiedrības uzmanību ASV pārstāvju viedoklim, ka ASV de iure neatzīst Baltijas valstis par likumīgu PSRS sastāvdaļu. Izmantojot jauno vārda brīvību, disidentiskā grupa Helsinki-86 atklātās akcijās pieprasīja okupācijas izbeigšanu. LPSR VDK un propagandas aparāts vajāja, nomelnoja un šķēla disidentisko kustību. 1987.14.VI sabiedrības un preses uzmanību piesaistīja disidentisko aprindu veiktā akcija - ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941.14.VI masu deportāciju upurus. Laikrakstā Cīņa tika publicēts Jāņa Petera dzejolis „Jūnija balāde”, kas radies šī ziedu nolikšanas notikuma iespaidā. Ar šā dzejoļa parādīšanos oficiālā laikrakstā tika psiholoģiski legalizēta ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa. Liberalizāciju sociālajā dzīvē sekmēja tautas kampaņas, kas bija vērstas pret Daugavpils HES celtniecību un Rīgas metro būvi, lai nepieļautu, ka Latvijā iepludina jaunu sveštautiešu migrācijas vilni. 1987. gadu Latvijā var uzskatīt par lūzuma gadu nacionālajā kustībā pret okupācijas režīmu [1].

1988.1.VI notika Radošo savienību plēnums, kur latviešu inteliģence izvirzīja padomju okupācijas varai prasības, kuras faktiski sakrita ar Helsinki-86 prasībām. Pēc Jāņa Petera scenārija, plēnuma prezidijā bija nosēdināti LPSR un LKP nomenklatūras vadītāji, kuri bija spiesti nesagatavoti TV kameru priekšā paciest intelektuālu pazemojumu, noklausoties, piemēram, kādreizējā nacionālkomunistu līdera Eduarda Berklava atmaskojošo runu par Latvijas okupāciju 1940. gadā un Mavrika Vulfsona norādes par Molotova-Rībentropa pakta slepeno vienošanos. Plēnuma ietekmē 1988. gadā Latvijas bibliotēkās atgriezās aizliegtās grāmatas.

1987. gada rudenī notika kārtējais KKS plēnums, un pirms šī plēnuma komitejas priekšsēdētājs Dainis Goldberģis intervijā laikrakstā Cīņa apgalvo, ka jaunā politiskā domāšana jau paspējusi ienest jaunas vēsmas arī KKS darbā, tāpēc līdzšinējā Kultūras sakaru komitejas vizītkarte kļuvusi vecmodīga. Uzsverot, ka komitejas pastāvēšanas un darbības jēga (tāpat kā līdz šim) būs humāna – ar kultūras sakaru starpniecību tuvināt Latviju ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem [2] un ka pārkārtošanās laikā kritika ir labākais palīgs, Goldberģis min piemēru: ...mūs sāk kritizēt, sak, arī pie mums ārzemēs ir rakstnieki, gleznotāji, pianisti, diriģenti, viņiem arī ir ko rādīt un stāstīt tautai Latvijā. Jāatzīst, ka mēs šo kritiku uzņēmām diezgan augstprātīgi, viņu radīto kultūras vērtību mērojām ar to pašu olekti, ko lietojam pie mums, un izdarījām Zālamana spriedumu: „Tur nav vajadzīgā līmeņa. (..) Pamazām viņi sāk pārvarēt savu mazvērtības kompleksu un mēs – savu augstprātību. [3] Kā ironizē Dr. Ulafs Jāņsons, Goldberģis aicināja savus darbiniekus elastīgi pārkārtoties, neiztēlojot lojālos patriotus tūlīt par padomju varas apoloģētiem, bet, pacietīgi strādājot, panākt, lai ārzemju latvieši saprastu, ka pastāvošo iekārtu Latvijā nespēj uzveikt ne Helsinku’86 grupa, ne arī spekulācijas ap 14.jūniju, 23.augustu vai 18.novembri  [4]. Savukārt 1988. gadā Literatūrā un Mākslā Ilgonis Bērsons mudinājis izbeigt feļetonisko emigrantu kritizēšanu, mēģinot saskatīt, ka latvieši  ārzemēs atstājuši kultūras vērtības.

1988. gada oktobrī tika dibināta Latvijas Tautas fronte (turpmāk – LTF), tā savu darbību uzsāka laikā, kad strauji pieauga tautas pašapziņa. Šis process ieguva latviešu tautas „trešās atmodas” apzīmējumu. LTF avīze Atmoda drīz kļuva par vispopulārāko preses izdevumu Latvijā. 1988.15.XII Kinonama zālē Rīgā sanāca KKS 4.konference, un par konferences ievadījumu Dzimtenes Balsī teikts, ka jaunatnes koris „Sindi puķu dārzs”, konferences dalībniekiem svinīgi kājās stāvot, dziedāja „Dievs, svētī Latviju!”. Konference nolēma Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs saukt par „Tēvzemi”, tādējādi aptverot visus, kuriem Latvija paaudžu paaudzēs bijusi un ir mājas. [5] Šī pārbūve nav sevišķi oriģināla, jo lietuvieši jau agrāk bija pasteigušies savu KKS pārdēvēt par „Tēvišķe”. „Tēvzemes” prezidijā ievēlēti – Māris Čaklais, Dainis Goldberģis, Nellija Janaus, Arnolds Klotiņš, Džemma Skulme, Jānis Stradiņš u.c.

Savā ziņojumā Goldberģis paškritiski atzinis, ka ilgus gadus Latvijā ārzemju latviešus ignorējuši kā latviešu tautai piederīgus, atsevišķu cilvēku grēku dēļ saukājuši gandrīz viņus visus kā kopīgu masu par fašistiem, nacistiem, reakcionāriem un klaidoņiem. Visi izlikušies nezinām, ka pie trimdas latviešiem attīstās latviska kultūra, kuras labākā daļa ir pieņemama tautai Latvijā. Un tikai pavisam nesen kultūras vērtību apmaiņai pavērts arī otrs virziens - no svešatnes uz Latviju. Nobeigumā Goldberģis apliecina: Šodien mums ir pilnīgi skaidrs, ka sadarbība ar ārzemju latviešiem veidojama uz pilnīgas līdztiesības pamatiem vispārcilvēcisko principu augsnē. [6] Lai arī Daiņa Goldberģa paustās idejas ir pielāgotas vispārējai tautas noskaņai, tomēr jūtams, ka gadu gaitā izkoptās frāzes un kultūras sakaru stereotipi saglabājušies iepriekšējie.

Šajā KKS 4.konferencē tiek atzīts, ka strauji paplašinās kontakti pa nozarēm: rakstnieki ar rakstniekiem, kinoļaudis ar saviem domubiedriem, tāpat arī zinātnieki, ārsti un skolotāji meklē kontaktus. Kultūras sakari jau paspējuši tā sazaroties pa dažādām Latvijas organizācijām, radošajām savienībām un iestādēm, ka savstarpēji sāk traucēt cits citam. Literātu sekcijas sanāksmē par to runājis arī Māris Čaklais. Kopīgā doma nobriedusi tāda, ka ir jāizveido koordinējošs centrs, kur būtu iegūstama informācija par visu, ko iecerējušas tuvākā vai tālākā nākotnē ārējo kultūras sakaru jomā mūsu radošās savienības, organizācijas, iestādes. [7]

Nožēla un labas gribas apliecinājumi nāk arī no trimdas puses. 1988. gadā laikrakstā Laiks Ilgvars Spilners raksta, ka līdz šim trimdas organizācijas Latvijā par izciliem latviešiem ir atzinušas tikai tos, kas iet nacionālo mocekļu ceļu, bet ne tos, kas okupācijas apstākļos mēģina darīt ikdienas latvieša darbu, lai tautas gars un kultūra dzīvotu. Secinot, ka pieeja jautājumiem par Latviju bijusi aizspriedumaina un dogmatiska, jo trimdinieki lielākoties neievēroja, ka tauta Latvijā balsoja par rakstniekiem un dzejniekiem, stāvot rindās pie grāmatu veikaliem un izķerot viņu jaunās publikācijas stundu laikā, Spilners ar prieku atzīst: Paldies Dievam, ar laiku šeit, trimdā, sabiedrisko namu un dievnamu durvis atveras arī mūsu labākajiem cilvēkiem no Latvijas, jo – vai drīkst tikai aizlūgt par tautu okupētajā dzimtenē, bet, kad tauta pie durvīm, tad tās turēt aizslēgtas. [8]

Jānis Peters savā runā LKP CK plēnumā 1989.5.I uzsver: ...sarunās ar cilvēkiem Rietumos galvenais vadmotīvs ir – nepazudiniet perestroiku, esiet droši, bet uzmanīgi! Pazudinot perestroiku, jūs izdarīsiet daudz ļauna ne tikai sev, bet visai pasaulei. Perestroikas bojāeja var nopietni apdraudēt cilvēci. (..) Savu sadarbību piesola latviešu izcelsmes biznesmeņi ASV, Kanādā, Lielbritānijā, VFR, Skandināvijā. Vai mēs esam gatavi sadarboties, vai mēs esam gatavi atzīt, ka latviešu emigrantu vai trimdinieku pozīcija ir mainījusies tieši proporcionāli atdzimšanas procesiem Latvijā? Un tikai stagnātie spēki abās pusēs joprojām baidās zaudēt tradicionālo ienaidnieka tēlu, kurš, visu zemju konservatoriem savienojoties, viņiem nodrošina maizi un darbu. [9]

Tieši tajā pašā dienā, kad publicēta Petera runa, 1989.7.I Anšlavs Eglītis vīlies raksta Valentīnam Pelēcim, ka no mīļās dzimtenes nekādas labās ziņas vis nenāk. Krievus stūķējot iekšā tieši pastiprināti. Brīvo runāšanu Peters sauc par politisku kosmētiku un trimdiniekus par „kraķiem”. Pats grib stingri turēties pie Maskavas un saviem amatiem un veikalu apmeklēšanas kartēm – kādas tagad izdala labākiem cilvēkiem, jo bodes esot tukšākas nekā jelkad. Totiesu viņš stingri pieprasa, lai trimdas kraķi ziedo dzimtenei. Pirmo devu, kas domāta trūcīgiem bērniem, gan esot paņēmuši krievi, lai nodotu tur „kur vajag”. [10]

1989. gada noskaņojumu Latvijā precīzi raksturojis Dr. Ulafs Jāņsons: Pašlaik modē ārzemju latvieši. [11] To apliecina gan Jāņa Petera jau iepriekšpieminētā runa LKP CK plēnumā, tāpat bijušais diplomāts un KKS priekšsēdis Alberts Liepa kritizējis līdzšinējo pārcensonīgo padomju robežu apsardzību un dokumentu kontroli un sakāpināto aizdomīgumu pret iebraucējiem un izbraucējiem. Vajagot mēģināt labāk iepazīt ārzemju latviešu koptēlu, meklējot atbildi agrāk noklusētiem vai piesardzīgi apietiem jautājumiem. [12]

1989. gadā Imants Ziedonis  ir sarakstījis scenāriju filmai par latviešiem ārzemēs (Es, latvietis), ko veido Ansis Epners. Par šo filmu Ziedonis paskaidro: Svešatnes latviešu gaišākie prāti mums ir ļoti vajadzīgi – viņiem ir ne tikai latviskā dzīves ziņa, latviskā darba prasme, inteliģence, bet arī pasaules izglītības potenciāls, pasaules sakarību liela izpratne. Mani interesē tā svešatnes latviešu daļa– ar savu izcilību, ar mūsu nacionālo izcilību, ar to, kā viņi pārstāv mūsu tautu kādā izcilā spējā. Varbūt šī būs pirmā filma, kas slavēs latviešus. Mēs visu laiku nihilistiski un bikli esam attiekušies pret savām vērtībām. Esmu vienmēr pārsteigts, ka latviešiem piedēvē aprobežotu nacionālismu. Manuprāt, latvieši ir izcili internacionāla tauta, tāpēc viņi vienmēr ir mocījušies, cietuši mazspējīgākā vidē, kas līdz internacionālei nav izaugusi. Ja kāds šodien latviešiem pārmet nacionālismu, tad tas ir muļķis vai draņķīgs, bezkaunīgs cilvēks, kas, nezinot kontekstu, atļaujas ņemt šādus vārdus mutē. [13]

1989. gada sākumā Imants Ziedonis kā dzejnieks un arī kā Latvijas Kultūras fonda vadītājs kopā ar dēlu Rimantu Ziedoni, dziedātāju solisti Ievu Akurateri un fotogrāfu Gunāru Janaiti pabijis ASV, piedalījies vairākos sarīkojumos [14] deviņās pilsētās (Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā, Čikāgā, Kalamazū, Mineapolē, Klīvlandē, Sanfrancisko, Losandželosā), kur uzstājušies gan ar dzeju, gan stāstot par Kultūras fondu un atbildot uz jautājumiem. Birutas Sūrmanes rakstā par šo sarīkojumu „Lai neviens mūs nesalauž!” Imants Ziedonis dēvēts par labieti, nelokāmu latvieti, kas jau vairākus desmitus gadu savu intelekta un talanta sveci dedzina ne tikai no abiem galiem, bet arī no paša vidus, no „dziļām siržu rētiņām. [15] Imants Ziedonis centies kliedēt izskanējušo neizpratni, skaidrojot, ka Latvijas Kultūras fonds nekonkurē ar Latvijas Tautas fronti savā starpā un, lai arī LKF tika nodibināts agrāk, tas pilnīgi iekļaujas TF darbībā un mērķos, tās ietvaros darbojoties kultūras jautājumos. Uz jautājumu, ko LKF sagaida no trimdas latviešiem, Imanta Ziedoņa atbilde ir skarba un lepna – naudu ubagot LKF nav nācis, ar atpirkšanos naudā vien nav līdzēts. [16]

Par Atmodas laikam raksturīgajiem lūgumiem trimdas latviešiem pēc finansiālas palīdzības savu viedokli pauž arī Anšlavs Eglītis: Vēl atrakstījis kriminālrakstnieks Kolbergs, kas kļuvis par atjaunotās Latviešu Biedrības priekšnieku. Biedrība laikam dabūšot atpakaļ arī savu slaveno Merķeļa ielas namu, kur šobrīd ietaisījies sarkanarmijas virsnieku klubs. Viņš arī cerē uz trimdas ziedotājiem un saka, kurmet no ziedojumiem Ziedoņa fondam un Tautas frontei jāmaksājot nodevas krieviem, Latbiedrība esot privātiestāde un visa nauda un mantas tikšot pašiem. Viņš visvairāk raizēšoties par jaunatni un vispirms lūdz pēc elektriska vai motorzāģa, ko darbināt jauniešu nometnēs. Kolbergs, pēc romāniem spriežot, ir praktisks cilvēks un viņa mērķi man likās jēdzīgāki nekā Ziedoņa priekšlikums pret mērenu samaksu apkopt trimdas tuvinieku kapu kopiņas un nofotografēt sirdij mīļas dzimtenes vietas, un celt Dņepras augštecē Spīdolai pieminekli par zīmi, ka tur gājis Dzintara ceļš uz Romu. [17]

Par viesošanos ASV Imants Ziedonis sniedzis interviju laikrakstam Dzimtenes Balss, tās nosaukums – „Sastiķēšanās”, kas labi atspoguļo Atmodas laika centienus tuvināt nošķirtās tautas daļas. Ziedoņa pamatsecinājums par sadarbības iespējām ir: ...tāpat kā mēs, izrādās, arī viņi strādā tajos pašos virzienos, jo kultūra jau ir tā pati, cilvēki un vēsturiskie notikumi arī tie paši, var runāt vienīgi par izvērtes principiem, taču pagaidām viss notiek stihiski un neorganizēti. Nav sistēmiskuma latviskās kultūras savienošanas nolūkos. [18]

1989. gada vasarā uz Rietumkrasta XI Dziesmu svētku Rakstnieku cēlienu Kalifornijā pirmo reizi ielūgti viesi no Latvijas – rakstnieki Māra Zālīte, Alberts Bels un Māris Čaklais. Māra Zālīte teikusi uzrunu, kur uzsvērusi domu: Mums vēl ir jāpārvar attālumi, kas radušies pretēji mūsu gribai, mums vēl jāpārvar neuzticība, kas radusies pretēji mūsu gribai, un brūces, kas mums visiem ir cirstas, vēl jāsadziedē. [19] 1989. gada žurnālā Karogs, kura redaktore tolaik ir Māra Zālīte, publicē ievērojamu skaitu trimdas autoru.

Iespējams, ka svarīgākais šī Dzelzs priekškara beigu posma notikums ir Vispasaules latviešu rakstnieku kongress Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās, kas pirmo reiz notiek Stokholmā 1989. gadā, bet vēl kuplākā skaitā Rīgā 1990.26.-27.XII. Kā neatsverama liecība par šī Latvijā notikušā kongresa gaitu, apspriestajiem jautājumiem, viedokļiem ir Latvijas Rakstnieku savienības sagatavotais krājums, kur atšifrētas Sagaitā teiktās runas, ko magnetofona lentē ierakstīja Latvijas Radio darbinieki [20]. Andris Kolbergs iepriekšējo kongresu, kas risinājies Stokholmā 1989. gadā, salīdzina ar Berlīnes mūra nojaukšanu [21], savukārt Rīgas kongresa, t.i., Sagaitas pamatmērķis, kā runu krājuma ievadā raksta Imants Auziņš, bijis paātrināt trimdas literatūras bagātības atguvi Latvijā, kā arī palīdzēt tālumā dzīvojošajiem kolēģiem labāk saprast Latvijā tapušo literatūru, tautas šodienas situāciju un vēl kopīgi veicamo, jo galu galā runa nav tikai par profesiju un aicinājumu, bet par spēku, bez kura nevienas tautas un valodas dzīvīgums nav iedomājams. [22]

Šis kongress ir svarīgs saskarsmes punkts ar kopīgas valodas un iespēju meklējumiem, līdz ar to spriegs un dažādiem viedokļiem piepildīts, kaut ne izteikti polemisks. Runātāji – gan Latvijas (Imants Auziņš, Viktors Hausmanis, Ilgonis Bērsons, Māra Zālīte, Amanda Aizpuriete, Jānis Ramba, izdevniecības „Zinātne” direktors Ivars Riekstiņš, Knuts Skujenieks, Harijs Hiršs, Aleksandrs Pelēcis, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Jāzeps Osmanis kā izdevniecības „Sprīdītis” direktors, Lija Brīdaka, tulkotāja Solveiga Elsberga, izdevniecības „Liesma” vadītājs Uldis Norietis, Misiņa bibliotēkas pārstāve Anna Šmite, Anna Rancāne, Anda Līce, Reinis Ādmīdiņš, Leons Briedis, Jānis Mauliņš u.c.), gan trimdas rakstnieki un grāmatizdevēji (Veronika Strēlerte, Andrejs Irbe, Olafs Stumbrs, Aina Kraujiete, Sarma Muižniece, Aivars Ruņģis, Irēne Avena, Kārlis Zvejnieks). Runu tematika ir daudzveidīga, brīžam pārāk saraibināta un specifiska, jo kāds runātājs centies aptvert šīs Sagaitas emocionālo, cits racionālo jēgu, ir filoloģiskas konkrētu tekstu analīzes (piemēram, Irēne Avena analizē Ilzes Šķipsnas Aiz septītā tilta), tiek runāts par katras atsevišķās literatūras īpatnībām, ieskicēta latgaliešu literatūras nozīmība. Taču galvenā ievirze – risināt grāmatizdošanas problēmas, panākt intensīvāku trimdas grāmatu un periodikas ieplūšanu Latvijas bibliotēkās (piemēram, Nacionālā bibliotēka ir uzrakstījusi aicinājumu Latviešu rakstnieku apvienības jeb LaRAs biedriem un citiem trimdas latviešiem dāvināt savas grāmatas Nacionālajai bibliotēkai, apzināta nepieciešamība rakstīt jaunu literatūras vēsturi (Valters Nollendorfs, Viktors Hausmanis), savukārt Harijs Hiršs rosina uzrakstīt divus pētījumus – vienu par Latvijas, otru par trimdas literatūru, kur kāds Latvijas literatūrzinātnieks izvērtētu trimdā 45 gados radīto, bet trimdas zinātnieks – Latvijas literāros procesus padomju gados.

Latvijas literatūrzinātnieku izjūtas šajā jaunajā situācijā Viesturs Vecgrāvis skarbi raksturo kā atrašanos diezgan idiotiskā stāvoklī, (..) jo ko gan dod divarpus gadi, kopš mēs esam ieguvuši atļauju sākt, es uzsveru, atļauju sākt lasīt trimdas literatūru, ja mēs esam šo literatūru tik tā aptaustījuši. Es pats lasu gan lekcijas universitātē, gan arī cenšos periodikā publicēt trimdas autoru darbus. Taču mums visiem ir gaužām fragmentārs ieskats trimdas literatūrā kopumā. Un es nevaru pašpārliecināti paziņot, ka mēs šeit gan Zinātņu akadēmijā, gan Rakstnieku savienībā, gan izdevniecībā redzētu tā frontāli to visu, kas ir 45 gados radīts. [23] Šī apjausma dzelzs priekškara norieta periodā spilgti raksturo atšķirīgās politiskās telpas: trimdas literatūrzinātnieki visus šos gadus bija sekojuši literatūras procesiem Latvijā, tos apcerējuši, savukārt jaunākā literatūrzinātnieku paaudze Latvijā atklāj sev jaunu latviešu literatūras daļu, ar kuru iepriekšējos gados nācies sastapties minimāli un fragmentāri, bet kas sevī ietver kvantitatīvi un kvalitatīvi bagātu informāciju un vēstījumu par laikmetu.

Atsauksmes par kongresu lasāmas arī vēstulēs, piemēram, Anšlavs Eglītis apsauc Valentīnu Pelēci: Vai Tu negavilē mūsu dūžiem L. [Latvijā – E.E.K.] balsis par strauju? Viņi ir lieli līkmuguras. Rakstnieku kongresā bēga no trimdiniekiem kā spitālīgiem. Ka tikai ko nepiesien, ka nepazaudē dāčas un valsts algas. Cik nesen Ziedonis vēl dziedāja, ka Ļeņins ir pasaules sirds? Un dziedās atkal, ja vajadzēs. Peterim ir kantoris Maskavā un laba alga – tas tikai brīdina: „Atšķirties no Krievijas būtu drausmīga kļūda.” Cik vēl nesen Čaklā lit. avīze rakstīja, ka pie Brīvības pieminekļa pulcējušies huligāni? Nav jau viegli dzīvot despotijā. Kādu laiku visi rādījuši drusku dūšu, bet – ko gavilēt arī tur nav. [24]

1990. gada janvārī Dzimtenes Balss pārtapa par Tēvzemes Avīzi, kuras pēdējais numurs iznāca 1992.23.X ar prezidenta Jāņa Čakstes attēlu uz pirmā vāka un līdzstrādnieka Valda Krāslavieša dzejoli „Tavs prāts lai notiek!”. Avīzes redaktors Voldemārs Hermanis savā uzrunā teicis: ”Tēvzemes Avīzes” 1.numurs iznāca 1990. gada janvārī. Līdz tam bija „Dzimtenes Balss”. Bija tendencioza pieeja visām norisēm Latvijā un tās slejās „bezsaules norieta” sludināšanai trimdai, bija latviešu tautas skaldīšanas negods. Bet, atmodas laikiem sākoties, šī pati „Tēvzemes Avīzes” priekšgājēja vēl pirms „Atmodas” iznākšanas atklāti vēstīja par dziļajām pārmaiņām ceļā uz nacionālo atdzimšanu.” Kā raksta Uldis Ģērmanis rakstā „Atvadu vārdi kādai nelietībai”, „mūsu preses vēsturē nekad nav bijis tik neķītra, nodevīga un latviešu tautas eksistencei kaitnieciska izdevuma kā šis okupantu rupors. [25]

Lai veicinātu izpratni par trimdas literatūras attīstību, šodienīgumu, tiek pārpublicēti raksti, piemēram, žurnālā Avots [26] Valijas Ruņģes „Literatūra trimdā, modernās trimdas literatūras: definīcijas, piemēri, analīze” (no JG167,1988), Literatūrā un Mākslā – Ruņģes apcere „Uz tilta, ceļā vai stacijā: trimdas piedzīvojuma atspoguļojums 20. gadsimta literatūrā”, [27] arī Ilgvara Spilnera pētījums „Latviešu trimdas preses pārskats”.

80. gadu nogalē sākas strauja pirmās brīvvalsts laika un trimdas literatūras pārpublicēšana. Piemēram, apgāds „Artava” par vienu no saviem mērķiem bija izvirzījis trimdas literatūras izdošanu – ne antoloģiju un izlašu veidā, bet gan kā atsevišķas grāmatas. Trimdas literatūras sēriju aizsāka Andreja Eglīša dzeju krājums Svešais cirvis cērt un cērt (1990), seko Eduarda Freimaņa īsromāns Dieva joks (1990), Anšlava Eglīša novele Ģīmetne (1991), Andreja Gunāra Irbes dzeja -tad kādu patiesību? (1991), Veltas Sniķeres dzejas izlase Lietu mutes (1991), Valdas Dreimanes dzejoļu krājums Tam neaizsargātam namam, kas sirds (1993) u.c. Kā pamatīgāks ieskats atsevišķā žanrā (jau kopš 80. gadu vidus kārtota) 1990. gadā iznāk divsējumu trimdas prozas antoloģija Pasaules spogulī, [28] ko sastādījis, komentējis un bibliogrāfiskās ziņas apkopojis Jānis Anerauds.

Šajā laikposmā braucieni uz ārzemēm pie trimdas latviešiem vairs neizraisa tādu ažiotāžu kā pirms desmit gadiem, jo aizbraukt ir arvien vienkāršāk, jau vairākus gadus braucieni ir nevis kādas PSRS tūristu grupas ietvaros, bet gan uz personīgu izsaukumu pamata. KKS loma mazinās. Daudzi rakstnieki aktīvi iesaistās sabiedriskajos un politiskajos procesos, tos virzot. Tas ir politizēts laiks, kad vēstulēs un publikācijās presē literatūras vietā tiek apspriesta Latvijas rakstnieku iesaistīšanās Tautas frontē, Latvijas Kultūras fonda darbībā. Galvenā tendence KKS darbībā ir iztēlot, ka noticis nelāgs pārpratums, kura dēļ trimdas literatūra tik maz ienākusi Latvijā kopš II Pasaules kara beigām, tiek uzsvērts, ka tieši šajā pārbūves un Atmodas laikā ir īstais brīdis strauji iepazīstināt ar labāko, kas radies šajos gados ārpus Latvijas.


Turpinājums JG262

 



 [1] Latvija  likteņa gaitās 1918-1991. Pārskats, kā dzīve ritēja Latvijā, kopš neatkarības pasludināšanas 1918. gadā līdz šodienai.  [autoru kolektīvs]. Rīga: Preses Nams, 2006,

 [2] „Ar jaunu vērienu un domāšanu. Ar KKS priekšsēdētāju Daini Goldberģi sarunājas Cīņas ārzemju informācijas nodaļas vadītājs Edvīns Berķis.” Cīņa 1987.23.X., 4. lpp.

 [3] „Ar jaunu vērienu un domāšanu. Ar D. Goldberģi sarunājas E. Berķis.” Cīņa 1987.23.X.

 [4]  Ulafs Jāņsons. „Kultkomam jauna izkārtne”.Brīvība 1989, 1(405):2.

 [5] Dzimtenes Balss 1988, 51

 [6] Dzimtenes Balss 1988, 51

 [7]  Dainis Goldberģis. „Par līdztiesību un atsaucību labos darbos.” Dzimtenes Balss 1988, 51:4.-5.

 [8]  Ilgvars Spilners. „Ceļā no ideoloģiskas stājas uz praktisku nacionālu darbu.” Laiks 1988.28.XII.

 [9]  Jānis Peters. „Iesim droši, bet uzmanīgi!” Literatūra un Māksla 1989.7.I,  2. lpp.

 [10] Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1989.7.I.  RTMM 554978

 [11] Ulafs Jāņsons. „Pašlaik modē ārzemju latvieši.” Brīvā Latvija 1989.30.I, 3. lpp.

 [12]   Alberts Liepa. „Svešā zemē, svešu tautu vidū.” Padomju Jaunatne 1988.28.XII, 2. lpp.

 [13] „Visi vienā varavīksnē. G. Zvirbule intervē I. Ziedoni un A. Epneru.” Literatūra un Māksla 1989,1:. 15.

 [14] Skat. atsauksmes rakstos M. Austriņa Laiks 1988, 21; Ilga Dinberga. „Latvijas kultūras atspoguļojums Bostonā.” Laiks 1989.1.II, 4. lpp.

 [15] Biruta Sūrmane. „Lai neviens mūs nesalauž!” Laiks 1989.15.II, 4. lpp.

 [16] Turpat.

 [17] Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1989.1.IV. RTMM 554980

 [18]  „Sastiķēšanās. Aivara Bērziņa saruna ar Imantu Ziedoni.” Dzimtenes Balss. 1989, 9:7.

 [19]  Māra Zālīte. „Viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu! Uzruna Rietumkrasta XI Dziesmu svētkos 1989. gada 4. jūlijā Longbīčā, Kalifornijā.” No:Kas ticībā sēts. Runas un raksti Latvijas Atmodai. 1979.-1997. Rīga: Karogs, 1997. 164. lpp.

 [20] Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās 1990. gada 26.un 27.decembrī. Redaktors Alberts Ločmelis. Rīga: Rakstnieks, 1991. 143. lpp.

 [21]  Turpat, 59. lpp.

 [22]  Turpat, 4. lpp.

 [23] Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās 1990. gada 26. un 27. decembrī. Redaktors Alberts Ločmelis. Rīga: Rakstnieks, 1991. 84. lpp.

 [24]  Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim  1990.10.II. RTMM 554988

 [25]  Ulafs Jāņsons. „Atvadu vārdi kādai nelietībai.” Latvija Amerikā 1993.16.I, 6. lpp.

 [26]  Avots. 1989, 7:22-27.

 [27] Literatūra un Māksla 1991.26.VII, 8.-9. lpp. (tas pats arī Zinātņu Akadēmijas Vēstīs 1992,1:11-18).

 [28] Pasaules spogulī.  [Ārzemju latviešu rakstnieku īsās] prozas antoloģija divos sējumos. Sastādījis, komentējis un kompilējis bibliogrāfiju Jānis Anerauds. Rīga: Liesma, 1990.

 

Jaunā Gaita