Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

ŠĶĒPU LAUŠANA KASTAŅOLĀ

 

Gundega Grīnuma. Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Rīgā: Karogs. 2009. 769 lpp.

Gundega Grīnuma ir nākusi klajā ar pētījumu par Kastaņolu kā latvisku simbolu ar kultūrvēsturisku un nacionālpolitisku starojumu (6. lpp.). Zinātnieces mērķis ir ņemt vērā Kastaņolas un Lugānas pašvaldības ieguldījumu latviešu dzejnieku piemiņas saglabāšanai, kā arī, nekritizējot, aprakstīt un izprast Raiņa un Aspazijas piemiņas glabātājus brīvajā pasaulē, noskaidrot patiesību par procesiem, kuros lomu spēlējuši konflikti starp trimdas organizācijām – Raiņa un Aspazijas Pieminekļa komiteju (RAPK) un Raiņa un Aspazijas fondu (RAF). Sevišķu interesi pētniece vēlējusies pievērst cilvēciskajam faktoram cerībā, ka darbs rādīs ceļu uz nākotnes Latviju (8-9).

Grāmatas centrā ir konflikti, kuros bijis iejaukts RAF (dib.1952), kas izdevis Raiņa Rakstus un piešķīris prēmijas trimdas kultūras darbiniekiem par līdzekļiem, kas nākuši no Aspazijas mantojuma un Raiņa un Aspazijas darbu publicējumiem. RAF, kam bija saites ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) trimdā, ievadījis sarunas ar Kastaņolas mēru par piemiņas zīmi abiem rakstniekiem. RAPK (dib. 1966) uzskati attiecībā uz piemiņas zīmi bija atšķirīgi. Kastaņolas mērs pieprasījis vienošanos starp abām organizācijām, piedraudot ar nesadarbošanos. Notika diskusijas par pieminekļa izveidi un novietošanas vietu. Zināmu lomu konfliktā spēlēja arī Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (Rīgā) un PSRS kultūras atašejs Bernē. Piemineklis tika atklāts 1972. gadā.

Ņemot vērā, ka Grīnumas darbs daļēji seko zinātniskai tradīcijai, par ko liecina daudzās norādes, pietrūkst informācijas par pētnieces darba metodi. Pēc kādiem kritērijiem izvēlēti grāmatā izmantotie dokumenti? Pietrūkst arī rezultātu kopsavilkuma un to kritiska izvērtēšana. Nepilnīga ir informācija par izmantotajiem avotiem, piemēram, tikai šķirstot apjomīgo tekstu uz priekšu un atpakaļ, nezinātājs var varbūt atšifrēt, kur iznākuši pieminētie laikraksti un gadagrāmatas. Apjomīgais, faktiem bagātais vēstījums, tikai iegūtu no teksta īsinājumiem. Diskutabli ir arī daudzie autores izcēlumi.

Citējot vairākas rindas no Jāņa Rituma vēstules Veltai Rūķei-Draviņai par savu slimības stāvokli (671), tāpat fotogrāfija, kur Ritums redzams kā treneris Zviedrijas basketbola vienībā „Rīga”, norāda uz zināmu nespēju izvērtēt materiālu un kaut ko atmest. Divas lappuses ziedotas jaunavīgi jūsmīgai Šveices politiķa Mazoni literārās produkcijas un politisko aktivitāšu prezentācijai (392-395), kamēr, piemēram, valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas devums latviešu kultūrai un valodai gan pieminēts vairākās vietās, bet tikai garām ejot.

Kāpēc pētniece atteikusies no Latvijā sen pieņemtā un fonētiski pareizā Kastaņolas vārda, tā vietā lietojot Kastanjola (itāliski Castagnola), nav saprotams. Grīnuma norāda, ka itāļu valodas īpašvārdi atveidoti saskaņā ar mūsdienu pareizrakstības normām (5). Itāļu valodā konsonantu grupa ”gn” atbilst vienai palatālai-nazālai skaņai, kā piemēram vārdā agnello, ognuno (Marcello Sensini. La grammatica della lingua italiana. Mondadori.1997). Minētie vārdi latviski izrunājami aņello (jērs), oņuno (katrs).

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas vadītāja un Latviešu valodas ekspertu komisijas locekle Valentīna Skujiņa pēc konsultēšanās ar Vietvārdu apakškomisijas priekšsēdētaju prof. Ojāru Bušu mani informēja, ka citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā joprojām ņem vērā izrunu attiecīgajā svešvalodā. Tā kā 20. gs. 60. gados burtkopas gn atveide latviešu valodā bija trejāda – ņj, ņ un nj, 1967. gadā publicētajos Norādījumos par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā, XII. Itāliešu valodas īpašvārdi (sastād. A. Stelle) vienotai lietošanai tika ieteikts nj, tādējādi latviskajā rakstībā ieviešot zināmas pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo tradīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos šie Norādījumi paredz izņēmumus (tie atzīmēti ar zvaigznīti), ja tos balsta stabila tradīcija (piemēram itāļu Bologna – latviski *Boloņa, Bolonja). Kastaņolas vārds šajā krājumā nav pieminēts. Ja sarakstā būtu iekļauta Kastaņola Raiņa laika rakstībā, tai visticamāk būtu pievienota zvaigznīte. Vēlama būtu itāļu valodas īpašvārdu pareizrakstības un izrunas jauna izvērtēšana latviešu literārajā valodā. Vārds Kastanjola neatbilst šī vārda izrunai itāļu valodā.

Nav man iespējams pieskarties visiem tematiem un jautājumiem, kas grāmatā apskatīti. Pieskaršos tiem, kas man likušies nozīmīgi.

Zinātniece sakās nenosodām un netiesājam trimdinieku izrīcības Kastaņolā, taču nenoliedzami pret viņiem ir vērsti ironiski, lai neteiktu, nicinoši vārdi. Tā Kārlis Dzelzītis, kas iestājas par dižu mērķi (143) uzcelt Rainim un Aspazijai pieminekli, ironiski saukts par liela kalibra vīru un ne pārāk ievērojamu literātu (144). Kritizējot Rūdolfa Kronberga rakstnieku dubultportretu, Olga Strunke šo darbu dēvē par provinciālu un sakās kaunamies, ka viņai ar to jānodarbojas. Grīnuma komentē: Vai nebūtu lieliski, ja latviešiem svešumā kaut kas tāds būtu atgadījies vienīgi mākslinieciskas gaumes jautājumos? (123). Grīnumas valoda minētajos citātos neatbilst zinātniska darba prasībām. Tā tuvojas satīriskai, ne sevišķi elegantai žurnālistikai. Līdzīgas tendences parādās, nosaucot arhitektu Robertu Legzdiņu par Legzdiņu Robi, un pilnīgi nevajadzīgi pieminot, ka viņš dzīvojot blīvi apdzīvotajā Aspuddenas kalnā (634). Vairākos satura rādītāja nodaļu virsrakstos pielietota valoda, kāda atrodama izklaides presē, piemēram, virsrakstos: „Blefs pret blefu jeb Traurig, aber wahr”, „Olga jeb Vienkārši spītības dēļ”, „(Ne)satikšanās Raiņa Kastanjolā”, „Lai nu ‘kongreso’ citi...”

Nicīgā attieksme pret grāmatā aprakstītajām personām un trimdiniekiem kopumā neveicina tautas morāles attīstību, par ko zinātniece it kā iestājas, pēcvārdos atgādinot Latvijā vēlamu uz stingra tikumiska fundamenta balstītu iekšpolitikas kvalitāti (711). Daļa no grāmatā pieminētajām personām ir mirušas, taču viņiem var būt bērni vai citi tuvinieki. Vai Grīnuma ir padomājusi par reakcijām, ko viņos varētu izraisīt dažkārt nicīgie spriedumi? Rakstot grāmatas par dzīviem vai mirušiem pazīstamiem cilvēkiem, Zviedrijā autori raizējas un aktīvi interesējas par tuvinieku uzskatiem.

Gribētos arī jautāt, cik nozīmīga bija Raiņa un Aspazijas pieminekļa uzcelšana Kastaņolā? Vai svarīgāki nebūtu bijuši citi procesi, saistīti ar Raiņa un Aspazijas piemiņu? Līdzsvara dēļ Grīnuma būtu varējusi veltīt pilnīgākus komentārus valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas vadībā Zviedrijā RAF paspārnē izdotajām 14 Raiņa un Aspazijas gadagrāmatām (Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1967-1981). Paralēli darbam ar gadagrāmatu profesore Draviņa 1970. gadu sākumā panāca latviešu valodas apmācību ieviešanu Stokholmas Universitātē. Radās latviskiem tematiem veltītas doktora disertācijas un raksti, no kuriem daļa tika nodrukāti Raiņa un Aspazijas gadagrāmatās. Otrs vērā ņemams izdevums bija Kārļa Dziļlejas rediģētie Raiņa Raksti (Västerĺs: Ziemeļblāzma,1952-1965) 17 sējumos.

Atgriežoties pie trimdinieku konfliktiem, kas Grīnumas skatījumā nopietni traucējuši kontaktus ar atbildīgajām personām Kastaņolā, jāsaka, ka tie ir dabīga un nepieciešama demokrātijas sastāvdaļa. Tādu netrūkst arī Šveicē, kuras stabilo demokrātiju un kultūru autore idealizēti piemin pēcvārdos. Konflikti var neparādīties tikai valstīs, kur valda diktatori. Jā, Šveicē valda laba kārtība, vilcieni pienāk laikā. Trīs tautas labi sadzīvo vienā zemē. Šveice nepieder Eiropas Savienībai. Stipra ir labā spārna partija, kas cenšas samazināt ieceļotāju skaitu un to tiesības, tā veicinot Šveices izolēšanos no citām zemēm un to problēmām. Taču ir arī sfēras, kurās Šveice ir ilgi bijusi atpakaļ palikusi, arī salīdzinot ar Latviju. Sievietes federālās vēlēšanās ieguva balsstiesības 1971. gadā un kantonu vēlēšanās Apencellē (Appenzell) tikai 1991. gadā. Un 1999. gadā tikai 39% no 3 000 intervētām sievietēm uzskatīja, ka viņām būtu vēlamas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Pilnīgs pretstats šādai tradīcijai ir Latvijas un pārējo Baltijas valstu izcilās politiķes, rakstnieces un mākslinieces.

Kaut var apšaubīt, vai šeit aplūkotā grāmata atbilst Grīnumas pašas uzstādītajiem kvalitātes kritērijiem (709), nav iemesla noliegt viņas kompetenci. Viņa ir viena no Latvijā izdotās Raiņa gadagrāmatas sastādītajām un Raiņa darbu komentētāja Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūtā. Viņas raksti 1979., 1980. un 1981. gada gadagrāmatās ir saistoši un no zinātniska viedokļa nevainojami nostrādāti. Pētnieces disertācijas nosaukums Raiņa nepabeigtās lugas ar antīkās pasaules vielu izraisa interesi. Lugu tēma liekas augstākā mērā aktuāla. Konflikti, kā zināms, bijuši centrā arī antīkajā literatūrā un pasaulē.

Grīnuma Latvijā ir viena no redzamākajām rainoloģēm. Šveicē viņai iznāca sastapties ar latviešiem, kas nebija rainologi. Daži bija literatūrzinātnieki vai valodnieki, daļa – citu profesiju pārstāvji. Varbūt pētniece, viesodamās Šveicē un Stokholmā, nebija guvusi sagaidīto ievērību, kāda viņai bija Latvijā. Tādēļ, liekas, Grīnuma Piemiņas paradoksos trimdiniekiem veltījusi nicinošus vārdus. Taču, iepazinusi Raiņa ētiku un dzīves ziņu, viņa būtu arī varējusi pārvarēt negatīvās jūtas un pieņemt faktu, ka daļa trimdinieku uzņēmušies neierastas lomas savā ārzemju vidē, kur laba tiesa no viņiem guvuši panākumus, strādājot gan Latvijai, gan patvēruma zemēm. Šai sakarībā ar prieku atceros vārdus, kādus par Latvijas un ārzemju latviešiem savos rakstos un grāmatās labvēlīgā apgaismībā paudis profesors Viktors Hausmanis. Brīvs no narcisma, viņš ļāvis mums visiem justies kā kopīgai dzimtenei piederīgiem, vienalga vai dzīvojam Cesvainē, Rīgā, Stokholmā, Bristolē vai Toronto.

”Pēcvārdos” pieminēta Latvijas aktuālā sarežģītā situācija. Gribētos teikt to, ko dažādās sakarībās teikuši jau daudzi citi – jāsāk ar sevi. Grīnuma kā zinātniece, literāte, pedagoģe varētu būt viena no tiem, kas tautā veicina procesus, ko viņa uzskata par vēlamiem. Taču atbildība par Latvijas politisko un morālo pagrimumu grāmatā nobīdīta uz citiem. Kopš atbrīvošanās no okupācijas, Latvija atrodas nepārtrauktā pārvērtību procesā, kas nav pārvarams īsā laika sprīdī. Taču latvieši ir pārcietuši lielākas grūtības nekā tās, kas tagad valda Latvijā. Tās tiks pārvarētas. Kaut ne sevišķi saticīgi, latvieši ir izturīgi un vispusīgi apdāvināti daudzās jomās. Par spīti krīzei, Latvijā notiek radoši procesi gan mākslā, gan zinātnē.

Visubeidzot Raiņa vārdi dzejolī „Jums sievietēm”:

No jūsmas kusīs netice un smīnums,

Nāks ziedon´s, dailē pārvaldošā mīla,

Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums.

(Jānis Rainis. Raksti. 14.sēj. Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1963.155. lpp)

Aina Siksna

JG pastāvīgā līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiatrijas doktore. Dzīvo un strādā Stokholmā. Daudz uzturas Latvijā.

Jaunā Gaita