Leons Briedis

                 DĒMOSTENS

                          XXV Mariagramma 

                     Ai, mani heksametri,

                    izteikti skopos jambos,

                   kas skan šais ditirambos

                     jaunam tirānam par godu,

                     kuru paši sev par sodu

                         esam iecēluši –

                             pacēluši

                            virs tempļa

                               cokolā,

                              lai no tā

                             viņa vieplis

                            vēlīgi viestu

                         savu svētību mums

                      un to garlaikoti šķiestu.

                    Elā – ā – ā – ā – ā! Pūļa auri,

               to iecēluši visuaugtstākajā dievu kārtā,

             skan manu nevarīgo jambu šļupstiem cauri,

           un mani pirmo, bezvainīgo, sadedzināt sārtā –

         kā viņa olimpiskās slavas necienīgo dziesminieku

      tur, agorā, visas tautas priekšā pa galvu pa kaklu steidzas,

     lai tādējādi izteiktu tam savu neviltoto un tik pazemīgo prieku,

       ka līdz ar viņa nākšanu pie varas, gluži kā nebijusi, beidzas

         ij viņu pašu brīvība, ko tie kopš dzimšanas kā slogu senu

           līdz šim ir pār varēm, mokās, nesuši uz saviem pleciem,

             tās vietā izraugoties sev nevis cienījamu Dēmostenu,

                         bet kādu, līdzīgo sev, no tiem izveciem,

                              kam nu to pielūgsmes ļautas –

                                  briesmonim no tautas.

                                                      Rīgā, 2010.1.I