Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

 

Mudīte Austriņa

BRĪVDIENAS

 

Fragments no „Mēnesietes Zili cimdi'

Ce sičcle est fait pour tout confondre
                                           Stendhal

No ceļojuma pa Jauno Pasauli Maldugs pārveda satīrisko baletu „The Holiday”. Tas bija rakstīts speciāli amerikāņu publikai, moderni parafrazējot mūžam jauno, veldzīgo saukli: „Nekur nav tik labi kā mājās”, bet vēlāk piedzīvoja vēl lielākus panākumus Parīzē. Pēc tam to izrādīja arī pie mums, un tas patika it sevišķi tiem, kas paši reiz bija dzīvojuši Ņujorkā.

Stāstīja, ka neparasti lielas grūtības Maldugam sagādājis baleta latviskais nosaukums. Ilgu laiku viņš domājis to saukt par „Suņu dienām” tad „Atvaļinājumu”, „Ceļojumu”.

Uzvedumā neredzēti izcēlās Leonaitis. Viņš bija baleta dvēsele, nepārspējams dejojot Lidmašīnu, kaut arī viņa loma izbeidzās pirmajā cēlienā, pēc tradicionālo mīlnieku — Viņa un Viņas aiznešanas Salā.

PIRMAJĀ CĒLIENĀ caur sidraba mākoņiem pār jūru joņo Lidmašīna ar divi jauniem cilvēkiem.*

Mākoņu kordebalets; Laimes deja — jaunie cilvēki trijotnī ar Lidmašīnu, Leonaiša iemiesojumā

Uzdej pelēkas gaisa apteksnes, milzīgu Life-Saver'a konfeti šūpodamas, Kapteinis uniformēts, dienvidu vīna pudeli rokā. Vīnu baudījuši, Tumšrozā viņa un Gaišzilais viņš ielec baltā Life-Saver'a konfetē; gaisa apteksnes viņus iešūpo mākoņos. Mākoņu noslēpumā tie satiek septiņus mākslīgos mēnešus. Mēnešu robotizēta deja. Mīlnieku aicināti, (Gaišzilam dejā vēstot — viņš mechanizēts poēts) — tie pievienojas Lidmašīnas ceļam.

Tālumā, mākoņu starpā, iznirst mazā saules mirgā - teiksmaina dienvidjūras Sala. Atlido rožainu flamingo koris. Gaišzilais apgarojumā izrauj no krūšu kabatas Bodlēru. Adagio: Mīlniekiem svētlaimē klausoties, Flamingo koris klusi, citu caur citu dūc: „Tavas smaržas vadīts uz brīnumīgām pasaulēm”, „Vakarā, darinātā no rozēm un mistiski zila”, „BEIDZOT — JAU”

Tad, Lidmašīnai uzsākot straujo Spārnu deju, koris pāriet forte fortissimo un Ziemsvētku meldiņā ziņo: „Pieāķēties, nolaižamies, temperatūra Salā 95 grādi; saule, saule, patlaban saulriets.” Mēnešu, mākoņu, flamingo, Lidmašīnas un Mīlnieku līksms kordebalets.

OTRAIS CĒLIENS. Nolaišanās saulrieta mirgā Salā uz viesnīcas - debesskrāpja jumta dārza pašā jūras krastā ar flamingo, mākslīgiem mēnešiem, kas nolaižoties atveŗas uz terases mēnessargos. Flamingo savukārt noņem spārnus, pārvēršas debitantēs, rožainās kokteiļkleitās. Sajūsmināts Gaišzilais pasūtina visām Daikirī, aicina jūrā peldēties. Noreibšanas deja.

Garlaikota, mazliet neapmierināta, Tumšrožainā dzeŗ, raugās tālumos, tad ierauga jumta dārza tropiskajā nostūrī zem palmas vientuļu, vienvienīgu Melnu Tīģeri frakā. Tīģeris, Salas sirdsapziņa, pasternakisks tumsas simbols, hipnotiski raugās, tuvojas Viņai, zibinādams neredzēti lielu melna dimanta gredzenu pirkstā. Apmātības deja, rožainajām debitantēm šķiŗoties, dodot ceļu Tīģerim.

Tīģeris dienvidnieciski greizsirdīgs, zīmēm rāda, skaidro Tumšrožainai — ja viņa Gaišzilo vēlreiz skūpstīs, tās dienas skaitītas. Citādi — melnais dimants un lieglaimes sala viņas. Dejā tīģeriski uzliesmojot, viņš uzlasa tukšās Daikirī glāzes un fantastiskā palēcienā iemet tās terases malai pāri jūrā, kur tās mirklī izšķīst, pārvēršas iluminētās haizivīs. Izbailēs flamingo bēg, Gaišzilais rāpjas palmā, Tumšrožainā raud un priekškars.

TREŠAIS CĒLIENS. Pie gleznotāja, Gaišzilā drauga.

Ciedru namiņš ar lievenēm, tropiska dārza vidū. Agra dienvidus nakts tumsa. Mūzikā vienmuļi daiļā kokī dziesma.

Atbēguši Mīlnieki, gleznotājam Tīģeŗa lietā padomu lūgt. Daikirī deja — gleznotājs, draugu stiprināšanai, iedarbina lievenēs kokteiļmašīnu — izlec deviņi Daikirī zēni.

Gleznotāja solo — stāsts par svētlaimīgo dzīvi Salā, rādot gleznas, kas dejā atdzīvojas.

Gleznu deja, violetiem āboliem, melnām palmām un pelēkiem plikņiem abstrakti jaucoties.

Tumšrožainā, Gaišzilais, Daikirī zēni. mākslas ielīgsmoti, pievienojas dejai, gaisā sviežot sumina gleznas, gleznotāju.

Visi izvirpulo dārzā (griežamā skatuve), kur atmodina tumsā orchidejas, mazos, augošos ananāsiņus.

Orchideju, ananāsu deja. Cauri tai slīdot, Gaišzilais noreibis vilina Tumrožaino dziļāk dārzā. Tiem tumsā rokās sadodoties, kā dimants iešķiļas palmā melna zvaigzne, no tās izlec Tīģeris, īss, liesmains Tīģera intermecco; baiļu un bēgšanas deja. Priekškars.

FINĀLE. Ņujorkas avēnija. Salu gaisa satiksmes aģentūras logā sēž Tīģeris zem palmām. Dejojoša darbbeigsmes stunda. Pūļa vidū iznirst Mīlētāji katrs no savas puses steigdamies.

Palēkdamies samājas pār pūli, satiekas, skūpstās skatloga priekšā. Tīģeris IERAUGA; viņam dusmās triecoties neplīstošā skatloga stiklā, priekškars.

 


 

* Tumšrožaino Viņu — Ņujorkas intellektuāli, sarkanmati meiteni, tērptu aizvien tumšrozā —, Gaišzilo Viņu — mechanizētu poētu mākoņzilā svārkā — kas abi traucās brīvdienās.

Jaunā Gaita