NO VĒTRAINĀM SAPULCĒM UZ REVOLŪCIJU

Journal of Baltic Studies (JBS). XXXVIII/4 (2007). Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS). Interesenti var kontaktēt: s.lenon@lbss.gla.ac.uk

Pārsteidzoši, bet pagājušā gada “lietussargu revolūcija” Rīgā sasaucas ar lielajām, vētrainajām sapulcēm 1905. gadā. Aplūkojamajā JBS laidienā baltiešu zinātnieku atskati par šo laiku skaidrāk iezīmē revolucionāro procesu sākumus vēlāko Baltijas valstu teritorijā. Īpaši asi tie bija Latvijā, kur jau bija sākusies t.s. „industriālā revolūcija.” Pārmaiņas lauksaimniecībā, ieguldījumi rūpniecībā un straujā laukstrādnieku noplūde no laukiem uz neierastiem darba un dzīves apstākļiem lielo ostu pilsētu fabrikās paaugstināja politisko un sociālo spriedzi Igaunijā un vēl vairāk Latvijā. Nemieri dažbrīd noveda pie īstām kaujām, piemēram, Tukumā u.c. Tā arī 1905. gada beigās sākās nemieri Igaunijas un Latvijas laukos un pilsētās. Vienlaikus uzņēmīgi cilvēki noorganizēja plaša mēroga konferences Tērbatā, Rīgā un Viļņā, kas liecināja par tautas šķelšanos starp jaunajām pilsoniskām aprindām un revolucionāri noskaņotajiem nemierniekiem, arī to, ka baltieši 1905. gadā vēl bija politiski maz sagatavoti jaunas sabiedrības izveidē. Viņi nebija gatavi vienoti un izšķiroši atbalstīt nacionālos centienus, drīzāk paļaudamies uz visumā neveiksmīgiem bruņotiem konfliktiem ar valsts varu. Jāpriecājas, ka nesenā “lietussargu revolūcija” tiešām liekas daudz pozitīvāka. Gluži iespējams, ka tā pēc vairāk nekā simts gadiem ievadīja īstākas demokrātijas izveidošanos un nostiprināšanos Latvijā.

Indiānas U. profesors, igauņu vēsturnieku lielmeistars Toivo Rauns apjomīgā rakstā, cita vidū, analizē atšķirības starp igauņiem un latviešiem 20.gs. sākumā.

Visasāk cara impērijā revolucionārie incidenti uzliesmoja Kurzemē, tad latviešu un igauņu Vidzemē, atstājot pēdējā vietā Igaunijas provinci. Par mierīgāku situāciju igauņu reģionos jāpateicas vienam no igauņu vadītājiem – Jānam Tenisonam, kurš ar cara iestāžu piekrišanu noorganizēja visas Igaunijas kongresu Tērbatā, igauņu izglītības un kultūras centrā, kas jau pirmajā dienā sadalās divās daļās. Tenisona piekritēji paliek Tērbatas Pilsoņu (Buergermusse) nama telpās, bet Tallinas revolucionāri pulcējas universitātes aulā. Tenisona kongress vienojas prasīt impērijai demokrātisku un konstitucionālu monarhiju, plašas pilsoņu tiesības, īpašas nacionālas tiesības atsevišķu tautu valodām, skolām un pašvaldībām, kā arī igauņu rajonu apvienošanu vienā administratīvā teritorijā (t.i, Igaunijā), agrāro reformu ar valsts un baznīcu lauku īpašumu sadali bezzemniekiem, darba apstākļu uzlabošanu etc. Radikāļi pieprasa sociālistiski ievirzītu agrāro reformu, strādnieku tiesības organizēties un streikot, kā arī skolās pasludināt igauņu valodu par galveno valodu. Kaut arī Rauna ieskatā ir viegli kritizēt Tenisona organizēto kongresu kā amatierisku un pat naivu, tas tomēr kļūst par iedīgli patstāvīgai Igaunijai.

Profesors Andrejs Plakans (Iowa State U.) apcer Skolotāju konferenci un Pagastu pārstāvju kongresu Latvijā, izvērtējot gluži nevienādus un saturā neskaidrus ziņu avotus. To autori: Spricis Paegle, Arvēds Švābe, Bruno Kalniņš un Jānis Krastiņš. Salīdzinot ar Igauniju, abu latviešu kongresu kontrolē liela loma ir LSDSP, t.i., sociālistiem. Kaut laikrakstu ziņas ir skopas un pat pretrunīgas, latviešu kongresos pieņemtās prasības, liekas, līdzinās igauņu revolucionāru pieņemtajām. Paliek nenoskaidrots, cik lielā mērā kongresi ir pārstāvējuši latviešu tautas uzskatus. Nepavisam nav skaidrs, ko domājuši latgalieši, kas uz kongresiem nebija aicināti.

Prof. Šauļius Sužiedėlis (Millersville U., PA) rakstā par “dižo saeimu” Viļņā uzsver, ka 1905. gada notikumu pētnieki ārpus Baltijas valstīm skatās no Krievijas impērijas perspektīvas. Samērā nesen par to ir rakstījis Egidijs Motieka, kura uzskatā mazāk industrializētās Lietuvas lauku ciemos pārsvarā valdījusi nacionāli katoliskā ideoloģija, ko sociālistu pārstāvji nav spējuši daudz iespaidot. Nepārspīlējot Viļņas „dižā saeima” lēmumu vēsturisko nozīmi, viens nacionālistu panākums pēc konferences ir pirmās lietuviešu nacionālistu politiskās partijas noorganizēšana, kā arī izpratne par to, ka modernā Lietuvas valstī jāiekļauj arī baltkrievi, poļi un žīdi.

Par grūtībām izveidot daudztautu aliansi Lietuvā raksta Ziemeļaustrumeiropas Institūta pētnieks Līneburgā (Lüneburg) Joachims Taubers.

Somijas Oulu U. palīgprofesors Kari Alenius, igauņu un baltvācu attiecību pētnieks, pievēršas baltvācu kulturālās autonomijas izveidošanai Igaunijas brīvības gados. Nozīmīga bijusi baltvācu politiķu parlamentārā veiklība, arī igauņu pārdomātie apsvērumi. Igaunija necentās būt atsaucīga uz ārzemju, īpaši Tautu Savienības, ieteikumiem, bet, īpaši pēc 1924. gada komunistu dumpja, veidoja tādu minoritāšu (baltvāciski orientētu) politiku, kas faktiski nostiprināja valsts pretkomunistisko nostāju.

Žurnāla noslēgumā prof. Gunta Šmidchena un viņa asistentes Renesas Osterbergas doktordarbu pārskats par baltiešu tematiem – no 1811. līdz 2006. gadam. To skaits pārsniedz 480, no kuriem 296 disertācijas aizstāvētas kopš 1991. gada. Populārākie temati – etniskie un mazākumtautību jautājumi. Apmēram 8 procenti no doktorandiem ir AABS biedri.

Rakstiem seko vērtējumi par jaunām grāmatām, to vidū: Andrej Angrick & Peter Klein. Die “Endlösung” in Riga: Ausbeutung un Vernichtung 1941–1944; Suzanne Stiver Lie, Lynda Malik, Ilvi Jōe-Cannon & Rutt Hinrikus. Carrying Linda’s Stones: An Anthology of Estonian Women’s Life Stories; Rebecca Kay. Men in Contemporary Russia: The Fallen Heroes of Post-Soviet Change? Joachim Tauber. „Kollaboration” in Nordosteuropa: Erscheinungsformen und Deutungen im 20. Jahrundert; Aili Aarelaid-Tart. Cultural Trauma and Life Stories.

Gundars Ķeniņš Kings

Pacific Lutheran University