Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007

 

Ādams Zagajevskis
 

Adam Zagajewski

 

LĪDZSVARS

 

Skatījos no augšas uz arktisko ainavu

un domāju par neko, par saldo neko.

Redzēju baltās mākoņu vagas, nebeidzamos

                                                                     plašumus

kur velti meklēt vilka pēdas.

 

Domāju par tevi un par to, ka tukšums

var apsolīt tikai vienu:  pilnību –

un ka ir šajos sniega laukos tāds gabaliņš,

kas plīst no laimes pārpilnības.

 

Kad sākām nolaisties,

starp mākoņiem parādījās neaizsargāta zeme,

īpašnieku aizmirsti smieklīgi dārzi,

ziemas un vēja nomaitāta, bāla zāle.

 

Noliku malā grāmatu un vienubrīd

jutu brīnišķu līdzsvaru starp sapni un parādību.

Tiklīdz lidmašīna pieskārās betonam,

un sāka prātīgi grozīties lidostas labirintā,

 

es tomēr vairs neko nezināju.  Atgriezās

ikdienas maldu tumsa, saldā dienas tumsa,

un tās balss tumsa, kas skaita un mēra,

atceras un aizmirst.

 

GARAS
PĒCPUSDIENAS

Tās bija garas pēcpusdienas, kad mani pameta dzeja.

Plūda pacietīgi upe, stūma uz jūru slinkās baržas.

Tās bija garas pēcpusdienas, ziloņkaula krasti.

Uz ielām bija izklātas ēnas, un izstādes pilnas lepnu manekenu,

kas skatījās man acīs spītīgi, zinoši, droši.

 

No licejiem iznāca profesori ar tukšām sejām,

it kā Homērs būtu viņus pievarējis, pazemojis, nokautējis.

Vakara avīzes pauda satraucošas ziņas,

bet nekas nemainījās, neviens ne soli nepielika.

Logos neviena nebija, tevis nebija,

un pat mūķenēm, šķiet, bija sameties kauns par dzīvi.

 

Tās bija garas pēcpusdienas, kad pazuda dzeja,

un es paliku viens blīvā pilsētas moloha ieskauts

kā nabadzīgs ceļotājs, kas apstājies pie Gare du Nord

ar pārlieku smagu smagu čemodānu, kas pārsiets ar virvi,

un uz kura sāniem līst lietus, melns septembra lietus.

 

Ak, pasaki, kā izārstēties no ironijas,

no skatiena, kas redz, bet neieskatās; pasaki, kā tikt vaļā

no klusēšanas.

 

 

KĀDS SKAŅOJA ĒRĢELES

Tukšā baznīcā kāds skaņoja ērģeles.

Gotiskajās ailēs šņāca ūdenskritums.

Spīdzināto balsis un audzēkņu smiekli

sajaucās ar manu vertikālo elpu.

 

Tukšā katedrālē kāds skaņoja ērģeles,

spēlēdamies ar stabuļu trokšņiem,

gāza namus, ķēra rokās zibeņus, būvēja

pilsētu, stadionu, lidostu, maģistrāli.

 

Ja vien man izdotos ieraudzīt ērģelnieku!

Notvert skatienā viņa seju, acis!

Ja vien es varētu sekot

viņa roku kustībām,

varbūt es saprastu, kurp mūs visus ved,

mūs, un tos, par ko rūpējamies:

bērnus, zvērus un ēnas.

 

 

 

No poļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode

 

 


 

Zbigņevs Herberts

 

 

 

gliemežnīca

 

Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta

                                                                gliemežnīca.

Pielavījos tai klāt uz pirkstgaliem un spēji piegrūdu

                                                                 to pie auss.

Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc

                                               vienmērīgajām šalkām.

Lai arī biju vēl mazs, tomēr zināju, ka, pat ja kādu mīl

                        ļoti, ļoti, reizēm gadās par to aizmirst.

 

 


 

Staņislavs Barančaks

 

Stanisław Barańczak

 

viņa raudāja
naktī, bet ne
jau tas viņu
pamodināja

 

Aņai, vienīgajai

 

Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja.

Tās nebija raudas viņam, lai arī varēja būt par viņu.

Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.

 

Un pusapzināts kauns:  ka viņa tā nomokās blakus,

pārvēršot to, kas tik tikko jaušams, vēl nejaušamākā

ar to, ka naktī raud.  Ne jau tas viņu pamodināja:

 

cik gan nav bijis nakšu, kad viņš nelikās zinis –

kad pagales skrapsts, pret krāna iekšpusi krītot, vai zars,

vējš, loga čīksts par to, kāds tam visam ar cilvēkiem sakars,

 

strīdējās cītīgāk:  viņu čuksti noklusa, bezmiega pastkastē

lietišķi anonīmai vēstulei krītot:

„Viņā raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja”?

 

Rokas stiepiena attālumā – šie tik neizturami – citi,

šie neaizskarami dārgie ar saviem „Guli, pārsedz ar

sapni to spilvenu miklo, tā cilvēki naktī drīkst darīt.”

 

Un roku viņš neizstiepa.  Jo aizskartu, iztrūcinātu

ar savu neveiklo iejūtību viņas jūtīgumu:  „Aizmirsti.

raudāju naktī, bet ne jau tas tevi pamodināja.

Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.”

 

 

 

No poļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode

 

 


 

edvards estlins kamingss
 

e e cummings

 

 

 

 

 

no krājuma W [ViVa], 1931

LXVI

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nekas nav tieši tik briesmīgi kā

būt vienam mājā ar kādu un

kaut ko)

           Tu esi prom.  skan smiekli

 

un izmisums iemieso ielu

 

es izliecos pa logu, lūk spoki,

                              vīrietis parkā

apskauj sievieti.  Rokas saslēdzas, atlaiž.

 

un viegli (kāpēc?  ko mēs vispār zinām?)

vieglītēm es dzirdu kādu

kāpjam augšup pa kāpnēm, piesardzīgi

(piesardzīgi kāpjot paklājotu pakāpienu pēc

pakāpiena.  tik rāmi.  Minot paklāja

apsegtās šausmu kāpnes)

 

un tālāk tālāk es redzu kādu

lēni ievelkam dūmu (spogulī

 

 

 

 

XLVI

 

mēness apakšā vienureiz svētdienā

satiku vīru.

starp citu neko

nesacīdams viņš

pasmaidīja (bet

tieši pie netīrās jakas

 

apkaklītes

 

skārās lipīgas un nevīžīgas ausis

un viņa sejā

ādas kastē

gulēja acis

kā vēl neskarti rīki)

 

un tad es apķēros, ka viņš taču arī ir uzrāpies pincija kalnā

lai apbrīnotu to pašu Romu vakara gaismās; un pret

šo lielo mūri baltas sirsnīgas

rokas ar taujājošiem pirkstiem

 

gulēja tik nekustīgā skaistumā

kā miruši bērni

(ja viņš būtu spēlējis stabulīti es būtu

 

dancojis; tieši tas man viņā

atgādināja mūs pašus)

 

un Neviens lēnām lēnītēm nolaidās pilsētai pāri.

 

LIV

ja es mīlu Tevi

(pārblīvētība tas nozīmē

pasaules ko apdzīvo

klejojoši spilgti

kuģu pakaļgali

 

ja tu mīli

mani) attālums ir piesardzīgi

mirguļojošs prāts ar neskaitāmiem

Pabeigta sapņa rūķiem

 

ja mēs mīlam viens (kautrīgi)

otru,mākoņi vai Puķes

Klusītēm tik ļoti

neatgādina skaistumu

kā mūsu elpošana

 

 

 

 

 

LX

runājot par mīlestību (Kas gan

tās nozīmi zina;

vai arī to, kā sapņi

kļūst par

 

ja tava sirds ir prāts) man

tā iešāvās prātā) zālesstiebru

tas arī Domā par un ap to

(kā dzejoļi

top) kā tiks noplūkts.

Izauklē smieklus

tie žigli dzīves

vienīgo pusi zīmē (un cauri

 

blīvam lietum vai arī

ja nelīst nemaz lūdzu jutīsim

prāts prātā miesa

miesā viegli pazūdoša

 

 

 

 

 

*  *  *

kur es nekad neesmu bijis, labu gabalu aiz

jelkādas pieredzes, tavām acīm pieder klusums:

tavā visvārīgākajā žestā ir lietas, kas mani aptver,

vai kam es nevaru pieskarties, jo tās ir pārāk tuvu

 

tavs visnevērīgākais skatiens tik vienkārši atver mani,

kaut arī esmu saslēdzis sevi kā pirkstus;

tu allaž lapu pa lapiņai atraisi mani kā Pavasaris ver

(skarot prasmīgi, noslēpumaini) savu pirmo rozi

 

vai,ja tu vēlētos aizslēgt mani,es un

mana dzīve – mēs aizvērtos ļoti skaisti un pēkšņi,

kā tās puķes sirds, iedomājoties

sniegu visur uzmanīgi klājamies;

 

nekas,ko mums lemts šai pasaulē aptvert, nelīdzinās

tava spraigā trausluma spēkam:tā veidols

pārliecina mani ar savu zemju krāsām,

sniedzot nāvi un mūžību ar katru elpas vilcienu

 

(es nezinu, kas tas ir tevī, kas aizver

un atver; tikai kāds manī saprot –

balss tavās acīs ir dziļāka par visām rozēm)

nevienam,pat ne lietum,nav tik mazas rokas

 

 

 

No angļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode

 

Par atdzejotāju skat. JG250:6    

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita