Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

Anna Dagda

Ilmāra Rumpēteŗa zīm.

 

Juris Rozītis

KĀ LABĀK LASĪT CITU CILVĒKU VĒSTULES?

  

Annas Dagdas Rakstu 2. sējums (Nordik, 2005) laists klajā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Annas Dagdas Fonda (Stokholmā) atbalstu. Sastādītājas: Valentīne Lasmane un Inta Čaklā. Rakstu 1. sējumā (2001; skat. JG231:39-42) sakopoti visi tai laikā apzinātie un saglabātie Annas Dagdas literārie darbi − galvenokārt dzejoļi, bet arī nedaudz īsprozas darbu, nepabeigtu dzejoļu fragmenti un uzmetumi, arī kritika un apceres.

Anna Dagda (īstā vārdā Olita Taube) mira 1996. gadā, nozīmēdama Valentīni Lasmani par savu mantinieci un testatori. Lasmane ar Annas Dagdas atstāto nelielo naudas summu, pieliekot klāt arī no saviem personīgajiem krājumiem, nodibināja Annas Dagdas Fondu, lai celtu garīgu pieminekli savai draudzenei, kāds arī pienākas šai spēcīgai trimdas dzejniecei. Valentīne Lasmane rūpējusies, lai Rīgā (1996) pārpublicē Dagdas vienīgo dzejoļu krājumu Līdzības un izdod abus Rakstu sējumus. Ņemot vērā, ka Dagda pēc Līdzību iznākšanas (1950) nolēmusi neturpināt dzejot, Annas Dagdas Fonds piešķiŗ balvu jauniem dzejniekiem, kas jau izdevuši vienu dzeju krājumu, lai palīdzētu tiem publicēt otro. Balvas kandidāti manuskriptus iesniedz sevišķai lietpratēju žūrijai, kas tos izvērtē, un balvas laureātu ieteic Annas Dagdas Fonda valdei. Žūrijā darbojas vai ir darbojušies Anda Kubuliņa, Inta Čaklā, Jānis Ramba (Elsbergs), Anna Rancāne, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, Knuts Skujenieks.

Annas Dagdas balvas jau piešķirtas Ingūnai Jansonei, atbalstot krājuma Šampūns ar balzāmu izdošanu (1998), Mārim Salējam par Mana politika (2001) un Ingai Gailei par krājumu raudāt nedrīkst smieties (2004).

Ja Annu Dagdu un viņas dzeju šodien Latvijā plaši pazīst un bieži piemin literārajās aprindās, tad lielā mērā tas ir Valentīnes Lasmanes nopelns, jo Dagda ar savu vienu dzeju krājumiņu, lai cik tas meistarīgi rakstīts, būtu viegli varējusi pazust trimdas literatūras gūzmā, kas Latvijas literātiem vēl apgūstāma.

Kopš pirmā Dagdas Rakstu sējuma iznākšanas, Latvijā atradušies turpat 50 dzejoļu, ko Anna Dagda sarakstījusi laika posmā no 1932. līdz 1941. gadam un kuŗus līdz 2001. gadam uzskatīja par pazudušiem. Tādēļ 2. sējumā atrodam 34 lpp. ar agrāk nepublicētiem dzejoļiem. Jāpieņem, ka Rakstu divos sējumos, kas ir nozīmīgs ieguldījums latviešu literatūras apzināšanā, publicēti visi Annas Dagdas literārie darbi. 2. sējuma lielāko daļu aizņem Dagdas rakstītās vēstules, pie kuŗām pakavēšos, atstājot dzejoļu iztirzāšanu citiem.

 

GRĀMATAS SASTĀDĪŠANAS PROBLĒMAS

Cita cilvēka vēstuļu publicēšana saistās ar diviem problēmu mezgliem − viens ētiskas dabas, otrs − tīri redakcionāls. Sastādītājas labi apzinās ētisko jautājumu: Kuŗā brīdī un kādā veidā tas, kas teikts vienam (pieklājīgi cilvēki svešas vēstules nelasa), pārtop par publiskojamu, ikvienam lasāmu? Proti, dzīve pārtop par sabiedrības vēstures un literatūras vēstures daļu (5. lpp.). Viņas arī norāda, ka Dagda pati rakstījusi Vitautam Kalvem: Vēstulei jābūt, pirmkārt, patiesai un, otrkārt, − personīgai (..) Tai jābūt tādai, ka es negribētu ļaut to lasīt nevienam citam, tā ir mana, − un tā ir viņas vērtība (139). Viņa pārmet Kalvem, ka viņa vēstules esot tādas it kā Tu jau domātu par savu Kopoto rakstu desmito sējumu, kad viņa bija gaidījusi vēstuli, kas ir patiesa, bet − nedrukājama. Dagda šeit skaidri novelk robežu starp vēstules intimitāti, pretstatā publicējamai literatūrai. Saraksti viņa neuzskata par literatūru, kas būtu publiskojama. Tas arī atspoguļojas valodā, ko viņa lieto vēstulēs, kas ir spontānāka, brīžiem neskaidrāka, nekā precīzā, noslīpētā Rakstu 1. sējumā atrodamā. Dagdas nolūks, vēstules rakstot, nav bijis radīt literāru darbu publicēšanai.

Atbildību par vēstuļu publicēšanu tātad uzņemas grāmatas sastādītājas. Šajā sakarībā svarīgi atzīmēt, ka Lasmane bija Dagdas trimdas gadu tuvākā draudzene. Nozīmēdama viņu par savu mantinieci un testatori, Dagda līdz ar to viņai it kā atvēlēja morālas tiesības spriest par un rīkoties ar rakstnieces garīgo mantojumu. Sastādītājas ir apzinājušās, ka ir liela kutūrvēsturiska nozīme Dagdas novērojumiem par sevi, par laiku kuŗā tā dzīvoja, par cilvēkiem ar kuŗiem tā satikās un par kulturālajiem impulsiem, kuŗus viņa nemitīgi smēla no savas apkārtnes: šie intīmie dokumenti nav nenozīmīgi, tādi, ko mierīgi varētu atstāt guļam arhīvos (5). Šis ir materiāls, ko ne tikai drīkstētu publicēt, bet kas ir jāpublicē − to nevar atstāt guļam archīvos, jo vēstulēs ietvertā pieredze var būt svarīga un noderīga mūsdienu latviešiem un nebūtu atliekama uz nenoteiktu laiku! Šis apsvērums tad arī šķietami attaisno bažas par Dagdas privātās dzīves publiskošanu. Izvēloties un rediģējot vēstules publicēšanai, sastādītājas saudzējušas Dagdas integritāti un rūpējušās par viņas piemiņu.

Otrs problēmu mezgls − kuŗas vēstules publicēt, kuras nē? Un kuŗas vēstuļu daļas svītrot? Varētu jau publicēt visu. Bet, vismaz trimdas gados, Dagda esot ļoti daudz sarakstījusies. Publicējot itin visu pēc kopotu rakstu principa, grāmata izvērstos ļoti plaša, un grūti lasāma. Vēstulēs jau mēdz atkārtoties, runāt par ikdienišķiem sīkumiem vai par lietām, kas tikai rakstītājam un adresātam saprotamas. Ņemot vērā, ka daudziem lasītājiem šī varētu būt pirmā saskarsme ar Dagdu, sastādītājas ir nolēmušas izdarīt atlasi. Atsevišķās vēstulēs arī vietas izlaistas. Jāpieņem, ka izlaistās vietas ir galvenokārt atkārtojumi, piemēram, ar Padomju Savienības pastu neizbēgami saistītā aritmētika: uzskaites, kuŗos datumos vēstules izsūtītas uz Latviju, kādas paciņas sūtītas, kas tajās bijis iekšā, kādas un kuŗos datumos vēstules saņemtas no Latvijas, kā arī konstatējumi, kas pastā gājis zudumā. Šādas vietas, kas dažās vēstulēs atstātas, jo spilgti raksturo apstākļus, kādos vēstules rakstītas, bet šādu vietu pārlieka atkārtošana ātri kļūtu apnicīga. Arī pārāk intīmas vietas izlaistas, respektējot rakstītājas integritāti.

Vēl citi redakcionāli apsvērumi − vai publicēt saraksti tikai ar vienu adresātu (līdzīgi 1991. gadā publicētajām Edītes Hauzenbergas-Sturmas vēstulēm Jānim Rudzītim), vai ar vairākiem? Vai publicēt arī adresāta atbildes (kā 1980. gadā publicētajā Jāņa Sarmas sarakstē ar Ernu Ķikuri)? Sastādītājas izvēlējušās publicēt Dagdas saraksti ar vairākiem adresātiem, un tikai Dagdas pašas rakstītās vēstules, ne atbildes.

Grāmata iedalīta divos posmos: vēstules, kas rakstītas (1) Latvijā (1932-1944) un (2) Zviedrijā (1945-1993). Pirmā daļa satur 76 vēstules, galvenokārt gaŗus dialogus ar Annas Dagdas tuvo draudzeni Liju Buku. Viena vēstule gan adresēta Vitautam Kalvem un piecas − māsai. Otrajā daļā iekļautas vēstules Latvijā palikušajiem tuviniekiem − minētajai Bukai un kādai citai draudzenei, māsai un mātei, gan arī tieši pēc kaŗa rakstītas, aplinkus sūtītās vēstules ar neskaidru vai fiktīvu adresātu, lai uzmanīgi atkal uzņemtu kontaktu ar ģimeni un paziņām. Ir arī vēstules literātiem trimdā: Kalvem, Arvedarn Švābem, Jānim Rudzītim, viena Pēterim Ērmanim. Pirmajā daļā esot publicētas turpat vai visas saglabājušās Dagdas vēstules, kamēr otrajā posmā, viņas sarakste bijusi tik plaša, ka no visa milzīgā kopuma izvēlēta neliela daļa, kuŗa kā ar punktētu līniju iezīmē dažus A. Dagdai būtiskus eksistenciālus motīvus (5).

 

KĀ LASĪT ŠO TEKSTU?

Paliek jautājums, kā lasīt grāmatu, kas sastāv no dažādos laikos un dažādām personām rakstītiem tekstiem, nedomājot, ka tos kādreiz varētu publicēt, bet ko nejaušība un redaktoru izvēle tagad izveidojusi par vienotu darbu? Rakstītāja pati droši vien nebūtu gadu gaitā atcerējusies, ko viņa kādā atsevišķā vēstulē rakstījusi, vai varbūt pat, vai viņa vispār tādu vēstuli rakstījusi.

Vai tad pieļaujama doma, ka sastādītājas, saliekot kopā tieši šos tekstus tieši šajā formā, ir devušas tiem jaunu Dagdas pašas neiedomātu nozīmi? Vai apvienojot dažādus izkaisītus, būtiski atšķirīgus tekstus, viņas ir izveidojušas savu stāstījumu par Annu Dagdu? To viņas nebūt nenoliedz: katra atlasīšana neizbēgami ietveŗ interpretāciju. Šo savu interpretāciju viņas arī skaidri formulē, saredzēdamas šajā amorfā vēstuļu tekstu masā divus rediģēšanas procesā izkristalizētus vēstījumus. Pirmkārt, viņas saredz stāstījumu par to, kā Olita Taube top par dzejnieci Annu Dagdu. Vēstules dodot dziļāku ieskatu dzejnieces tapšanā, attieksmē pret mākslu, kaislīgajā un intensīvajā dvēseles dzīvē. Otrs naratīvs ir liecība par savu laiku, par tās latviešu inteliģences paaudzes drāmu, kas bija (..) spiesti dzīvot citu dzīvi, nevis to kam bija sevi veidojuši (5).

Vai lasīt šo grāmatu kā autobiogrāfiju? Kā memuārus? Varbūt kā autobiogrāfisku romānu? Vai varbūt tomēr lasīt katru vēstuli nevis kā daļu no vienota (auto)biogrāfiska naratīva, bet gan atsevišķi kā atsevišķus dzejoļus prozā, recenzijas vai filozofisku pārdomu zibšņus? Skaidrības labad jāuzsveŗ, ka šie jautājumi attiecas uz visiem šāda veida vēstuļu krājumiem, nevis tikai uz šo konkrēto piemēru. Problēmas, kuŗas šeit attiecinu uz Dagdas Rakstu sējumu, nebūt nav domātas kā kritika pret sastādītājām, bet drīzāk kā vispārīgas dabas jautājumi, kas izriet no šī žanra būtības.

 

KĀPĒC LASĀM RAKSTNIEKU VĒSTULES?

Liekas, ka neviens no minētajiem žanriem pilnībā ērti neatbilst šāda krājuma būtībai. Jājautā, kāpēc mums vispār interesē lasīt pazīstamu rakstnieku vēstules?

Bez šaubām tas ir tāpat kā ar memuāriem − gribam dzirdēt aculiecinieku ziņas par citiem laikiem, citām vietām, citu sabiedrību. Dagdas vēstulēs to atrodam papilnam. Jau pirmajā vēstulē Dagda savai māsai sīki apraksta skolas beigšanas svinības 1932. gadā kādā Ventspils ģimnāzijā. Pateicoties Dagdas vēlākam darbam Valtera un Rapas izdevniecībā Rīgā un citos ar literatūru saistītos pasākumos, iegūstam vērtīgas izziņas par norisēm un aizkulisēm pirmskaŗa Rīgas literārajā pasaulē (33, 44-45 u.c). Piemēram, sīki aprakstīts literārs vakars pie Jāņa Grīna, kur piedalās vesela virkne pazīstamu kultūras darbinieku: Virza, Brastiņš, Strunķe, Ērmanis, Veselis, Ādamsons, Eglītis, Čaks, Medenis, Plaudis, Lazda, Bendrupe, Aigars, Kadilis, Garūta un vēl citi! (32-33). Citās vēstulēs aprakstīti koncerti, teātŗa izrādes, mākslas izstādes, universitātes lekcijas, ko viņa apmeklējusi, literāti, kuŗus satikusi. Kultūrvēsturiski vērtīgs un interesants materiāls! Un vēl citur − Ulmaņa laika kultūrpolitikas realitātes, piemēram, Dagdas komandējums uz laukiem „kultūru taisīt” (67). Arī detaļas par dzīvi abu okupāciju laikā, nedaudz par to, kādas maiņas tās ieviesa redakcijas darbā, un šaušalīgie notikumi pēc vācu ienākšanas: Rīga tagad ir mierīga. Uzlidojumu nav. Pilna, protams, ar kaŗaspēku, daudz krievu gūstekņus vadā un naktīs nemitīgi šauj žīdus. Šai jautājumā es laikam nekad neiegūšu vajadzīgo cietumu un cinismu. Vai kādreiz varēs sevī izdzēst to jēdzienu ‘cilvēks’? Laikam taču vajadzētu bet vēl ilgi to nevarēs. Un vācietis neparko nesaprot, ka latvietis negrib ieiet žīda dzīvoklī un paņemt vislabāko radioaparātu, bet grib stāvēt rindā un pirkt par naudu daudz sliktāku (96).

Sevišķi aizkustinoši liekas šodien, ar pēcvēstures zināšanām lasīt pirmsokupāciju laika cilvēka neziņu un izmisumu 1939. gadā par gaidāmajiem politiskiem notikumiem: Es domāju, ka vēsture šos notikumus, kas mums tagad liekas pasaules bojā ejas sākums − atzīmēs pavisam īsi un vienkārši un netaisīs no tā nekādu traģēdiju. Bērni skolās par to mācīsies tāpat, kā mēs mācījāmies par Viduseiropas mazo grāfistu un feodālu valstiņu apvienošanu − kas mums nemaz nelikās briesmīga un traģiska, bet nepieciešama un lietderīga (..) Ak Dievs, vai tas tiešām būs tikai laika jautājums... (69)

Vēlāk viņa sīki un trāpīgi apraksta savu ikdienu pirmajos trimdas gados Zviedrijā, piemēram, māsai Latvijā: Man dažādu labumu un luksa ir varbūt vairāk nekā Tev, bet man nav sava darba. Man nav darba ar jēgu, ir tikai darbs, par kuŗu maksā algu (177). Un citur: Tu jautāji − vai es vēl rakstot? Sākumā mani rāva gabalos, kad 7 stundas biju pieķēdēta pie rakstāmmašīnas un bija jādomā un jāstrādā svešā valodā (kuŗu nepratu) − un manī sāpēja un lauzās uz āru viss cits, citās skaņās, citā valodā, citā veidā (..) Veronika [Strēlerte] nespēja palikt kantora darbā un strādā īstu fizisko (laikam kādā veļas mazgātavā)! (183).

Interesanti un vērtīgi materiāli trimdas dzīves izprašanai ir apraksti par Zviedrijas latviešu sabiedrības dibināšanos, par kulturāliem sarīkojumiem no trimdas sākuma līdz pat 1993. gadam, piemēram, par Imanta Ziedoņa ciemošanos Zviedrijā (1980), par politiskām intrigām un karstiem strīdiem pirmajos gados ap Latviešu Nacionālā fonda dibināšanu (1947) (142) u.c.

Caur Dagdas acīm iepazīstamies arī ar dažādiem viņas laikabiedriem un literātiem. Divi tēli sevišķi izceļas. Viens no tiem ir Vitauts Kalve, ar kuŗu viņai bijušas ļoti tuvas attiecības jau no jaunības Latvijā un ar kuŗu uzturēti kontakti visus trimdas gadus. Sarakstē Dagda visvairāk un pavisam atklāti runā par rakstīšanu, par attiecībām, par atgriešanos Latvijā, par Kalves personību, par sevi. Viņš ir tas kam, vēl Vācijā esot, Dagda sīki un smalki raksta par savu ikdienu jaunajā dzīvē Zviedrijā. Šīs vēstules mums dod daudz interesantas informācijas par šiem pirmajiem gadiem Zviedrijā. Kalve ir Dagdas domubiedrs, ar ko var vaļsirdīgi runāt par visu, kas viņai ir būtisks. Žēl, ka nav pieejamas Kalves atbildes Dagdai. Ja krājuma redaktores no vēstulēm būtu izveidojušas noslīpētu stāstījumu vai „romānu”, Dagdai garīgi tuvais Kalve būtu viens no galvenajiem tēliem: Es, protams, Tevi vainoju par to, ka visa mana dzīvošana ir sajukusi un neizdevusies. Bet zinu arī to, ka bez Tevis viņai nebūtu bijis tās pilnestības un daudz kā cita. Bet varbūt, ka arī tā ir maldīšanās. Šī mūžīgā gaŗām iešana visam ceļā uz Tevi (157).

Kalves garīgā klātbūtne Dagdas dzīvē spēcīgi nojaušama, lai gan tikai deviņpadsmit no 177 vēstulēm ir viņam adresētas. Lasot tekstus, rodas daudz neatbildētu jautājumu par viņu attiecībām. Dagdas vēstules Kalvem ir labs piemērs šī žanra, t.i., vēstuļu krājuma galvenajam trūkumam. Vēstules, kuŗu rediģēšana var daudz ko izmainīt, dod tikai atsevišķus ieskatu zibšņus kādā dzīvē, bet ne pilnīgu stāstījumu. Ja redaktors izlaiž vienu vēstuli, var gadīties, ka vesela svarīga tēma pazūd no kopiespaida, un pretēji − vairākās vēstulēs aprakstīts notikums var iegūt neproporcionāli lielu uzsvaru kopumā.

Pārsteidzošā kārtā otrs rakstnieks, par kuŗu iegūstam visai spilgtu priekšstatu, gan no pavisam cita leņķa, ir Jānis Sudrabkalns. Ar viņu gan neiepazīstamies tik daudz kā personu un ne tik intīmi kā ar Kalvi, bet gan drīzāk ar iespaidu, ko viņš kā rakstnieks atstāj uz jaunu, literāri iejūtīgu cilvēku, kas kāri lasa visus viņa darbus un viņu vēro sabiedrībā. Dagda pirmos priekšstatus par Sudrabkalnu iegūst no viņa dzejas ģimnāzistes gados Venstspilī. Sudrabkalna dzeja viņu dziļi iespaido. Lasu Sudrabkalnu šovakar. Ilgi neesmu viņu lasījusi. (..) Es lasu viņu atkal kā pirmo reizi. Atkal kā no jauna. Ar tādu pat bijību kā pirms septiņiem gadiem, kad pirmo reizi rokā bija „Pārvērtības” un uz galda Sudrabkalna rokraksts un fotogrāfija. Kāpēc es nelasu viņu biežāk!? Viņš varētu būt man evaņģēlijs. Katra rinda man saka kaut ko no jauna, katrā rindā es atrodu apslēptu gaišumu (42).

Kautrīgi un ar bijību viņa pa gabalu vēro Sudarbkalnu redakcijās un sarīkojumos Rīgā. Jauna cilvēka bijība un satraukums kāda dzejnieka klātbūtnē tāds, kā tas aprakstīts šajās vēstulēs, grūti iedomājams šodien. Varbūt vienīgi par rokmūzikas slavenību tā runātu: Es esmu vakaros slaistījusies ap viņa māju, es esmu stāvējusi pie 104. dzīvokļa durvīm un domājusi − vai tās ir tās īstās, es esmu stāvējusi tumsā Daugavmalā un minējusi, kuŗš varētu būt viņa logs (55). Spilgti viņa apraksta, kā gājusi pie Sudrabkalna lūgt fotogrāfiju enciklopēdijai, cik satraukta bijusi, cik Sudrabkalns, laikam iztraucēts no miega, bijis apmulsis.

Sudrabkalns un viņa dzeja nodarbina Dagdas domas un jūtas visu mūžu. Jau kā vidusskolniece viņa tam no Ventspils rakstījusi vēstuli. Kad Dagda pirmoreiz apsveŗ savus oriģināldarbus publicēšanai, viņa baidās, ka cilvēki to uzskatīs par Sudrabkalna atdarinājumu (57). Kad universitātē, lektors Jānis Jansons zaimoja Sudrabkalnu, Dagdai taisni fiziski sāpēja (64). Dažādas tenkas un novērojumi par Sudrabkalnu pilda Dagdas Rīgas laika vēstules. Jūsmošanu iedragā konstatējums, ka viņas tuvais draugs un kritikas autoritāte Vitauts Kalve nicīgi izsakās par Sudrabkalnu (69) un arī Ādolfs Erss kādā sarunā kritizē Sudrabkalnu (72).

Padomju okupācijas laikā Dagdas kādreizējais elks ir kritis: Jā, tas Sudrabkalns. Vai tev viņš nedara sirmus matus? Vai Tev viņš nebendē ticību visai cilvēku sugai? (..) Vai tu lasīji tos viņa pantiņus par to robežsargu (..) Šito dzejoli varētu dziedāt meldiņā ‘Es tev sirdi ņemu ārā’ (87) (..) Tu par to Sudrabkalnu... Es vienkārši esmu atteikusies par šo visu domāt, jo es nekur nevaru aizdomāt. It nekur. Lai pastāv, varbūt kādreiz vēlāk. Es pat viņa grāmatas neaiztieku! (90) (..) Un ar S. ir tā − ka ir sadauzīta viena no visdārgākajām un mīļākajām lietām (93).

Vācu okupācijai sākoties, viņa konstatē, ka Sudr. ir nozudis no skatuves, laikam ‘prom’, bet pāri robežai jau laikam neviens neesot ticis (95). Atceroties, ko Sudrabkalna dzeja viņai ilgus gadus nozīmējusi, Dagda raksta: Dīvainā kārtā es baidos pat no ārpuses pieskarties viņa grāmatām, es negribu pat ne rindas atcerēties. Ne tā, ka es negribētu, bet es nevaru. Tai vietā ir kaut kas ļoti sāpīgs, sāpīgs, sajaukts un neskaidrs. (95) (..) Un Sudrabkalns, pēc Čaka domām, esot kļuvis par ‘komunistu’ tikai aiz bailēm! Savā laikā „Sevodņā” esot stipri pret komunistiem rakstījis, tāpēc tagad ļoti, ļoti esot baidījies. Jā, šī mīlestība man ir tik pilnīgi un absolūti mirusi, ka varu tikai pabrīnīties. Pilnīgi nespēju it nekā no viņa lasīt.” (104)

Daudzus gadus vēlāk, lasot gan 1987. gadā iznākušās Sudrabkalna vēstules, gan arī Zigmunda Skujiņa rakstīto par Sudrabkalnu, Dagda atskatās uz viņu maigāk, ar vecuma un pēcnotikumu pieļāvību: Ja ne pašā [trimdas] sākumā, tad vēlāk Sudr. bieži pieminējām. Vari saprast, ka toreiz tas bija ļoti negatīvi. Varbūt taisni tāpēc, ka agrāk visi viņu ļoti mīlēja (262).

Ja agrāk jaunu, četrpadsmitgadīgu meiteni aizrāva vecāka, jau pazīstama dzejnieka vārdi, tagad dzejniece, pārsniegusi 70 gadu vecumu, lasot Sudrabkalna vēstules − nekad nevarēju aptvert, izjust, ka Sudr. bija tik jauns (262) (..) es sajūtu tikai traģisko šajā liktenī (270). Maiņas Dagdas jūtās par Sudrabkalnu iezīmējās kā motīvs kādā stāstījumā, kas labi raksturo gan laika maiņas, gan sāpes cilvēkā, kad viņa elks krīt.

No pazīstamu rakstnieku vēstulēm uzzinām arī faktus, kas saistās ar viņas pašas radošo darbu. Māsai 1942. gadā Dagda raksta par savu pseidonīmu: Taisni vācu okupācijas laikā vienīgajā „Latv. Mēnešrakstā” drukājas Andersones, Kronbergas, Dambergi, Jēgeri, Freimani, Baumaņi un tad vēl Taubes!! Kad sāku „Daugavā” (1938), Kadilis tāpat negribēja to vācisko vārdu, bet es nepiekāpos. Tagad palikšu pie tās Dagdas (107).

Vēstulēs uzzinām arī par Dagdas pirmo 18 publisko dzejas lasījumu (119), par to, ka Artūrs Baumanis viņas vārdu kādā rakstā ievietojis kopā ar literāriem vienaudžiem − Strēlerti, Andrupu, Kalvi, Sproģeri, Rudzīti (108). Savu dzejošanu viņa vienu brīdi pazemīgi apraksta šādi: Es negribu to, bet es nevaru citādi. Tā ir daļa no elpošanas. Es nemēģinu ne atklāt, ne izprast ne sevi, ne citus, ne pasauli − es tikai konstatēju kaut ko un mēģinu izstumt ārā no sevis to − kas pa man nezināmiem ceļiem ienācis manī, kas bieži man gluži nesaprotamā kārtā savērpies par kaut ko gatavu − kas man tikai jānoraksta un kur es ar savu domāšanu nekā daudz nevaru pielikt, ne atņemt (151).

Vesela vēstule Vitautam Kalvem veltīta viņas nedrošības sajūtai par savu dzejošanu (155-157). Jānim Rudzītim viņa savukārt raksta par savu „iesākumu” dzejā (169), Jānim Grīnam − par savu „literāro izglītību” − kādus autorus viņa ir lasījusi, kas viņu ietekmējis, kā viņas literārā gaume attīstījusies (158-159). Un beigās sevis raksturojums: Es ar savu dzīvīgo, smieklīgo, visbiežāk ņirdzīgo dabu piederu tomēr pie „eremītiem”, bez vides, bez kontakta ar jebkādiem literāriem draugiem (atskaitot vienīgi Vitautu Kalvi, bet tas ir tālu), bez atzinējiem vai neatzinējiem. Es nekad neesmu dzejnieku vai literātu sabiedrībā, ja esmu spiesta būt − jūtos nelāga. Ar visu savu loģisko domāšanu es tomēr domāju, ka piederu pie totāli aklajiem, pie dusošajiem”, kas tikai taustās tumsā, uz labu laimi, bez mērķa apziņas. (..) Arī dzejoļus tā rakstu − tikai kaut ko akli taustīdama, klausīdamās, meklēdama, atrazdama, cirzdama no akmens, no sevis pašas ārā.

Vēstulē (1948) Arvedam Švābem parādās Dagdas lieliskais kritiķes talants. Kodolīgi, nedaudz rindiņu veltot katram, viņa raksturo savu attieksmi pret veselu virkni tā laika redzamāko dzejnieku trimdā Zviedrijā − Strēlerti, Eglīti, Čuibi, Lazdu, Kronbergu, Vīksnu, Sodumu, pāris bieži kritiskos vārdos pieminot arī bēgļu nometnēs esošos „Vācijas dzejniekus” − Zāli, Skujiņu, Tomu, Tomsonu, Kaugaru, Zeltiņu, Ērmani, Ābeli, Dziļleju, Plensneru, Veseli, Švābi (162-165).

No literatūras vēstures viedokļa nozīmīgas vēstules viņa raksta Jānim Rudzītim par savas grāmatas Līdzības tapšanu (167-171). Jābrīnās, ka par šo grāmatu šeit publicētajās vēstulēs tik maz rakstīts. Vai tiešam nav vairāk sarakstē ar Kalvi, Grīnu un Rudzīti par viņas pārdomām, veidojot šo dzeju krājumu? Brīnums arī, ka viņa − vismaz šeit publicētajās vēstulēs − pat radiem un draugiem nekā daudz nestāsta par grāmatas iznākšanu un viņas pašas izjutām pēc tam. Vai redaktores šādu, kā liekas, būtisku informāciju izlaidušas, vai arī tiešām Dagda par šo tematu apņēmīgi klusējusi? Lasītājam grūti zināt bez redakcijas paskaidrojumiem.

Dagdas bezkompromisa pūrisms attiecībā pašai uz savu dzeju spilgti raksturots vēstulē (1959) Pēterim Ērmanim, pēc tam kad viņa izlasījusi kādu Ērmaņa stāstu, kur viņa pati attēlota un viņas mutē Ērmanis ielicis izteikas par dzeju, kas viņai pilnīgi nepieņemamas: Nekad neesmu jutusies tā apkaunota, kā pēc šī Jūsu dialoga, kur man pašai (!?) ielikti mutē vārdi „...kas pārdzīvots, būtu citādi izteicams, nekā es to darīju...” (..) Ja kāda dzeja varētu tikt rakstīta „tā” jeb „citādi”, tad tas ir pārpratums, nevis dzeja. Manējā nekad netiks pārrakstīta „citādi”. Jūs velti gremžaties uz „moderniem kritikas snobiņiem”. Dzeja nav ne moderna, ne nemoderna, ir tikai dzeja un nedzeja. Un manējā bija dzeja (ne jau katrs dzejolis), un taisni tāpēc, ka tā ir rakstīta tikai tā un ne citādi, tāpēc, ka tā bija patiesa, tāpēc, ka tā bija − es pati. Es neatsaucu un negrozu tajā ne rindas; kā literātam − kā Jums − bija tik maz intuīcijas? Es esmu gandrīz priecīga, ka vēl spēju justies ievainota tik dziļi (199-200).

Šie vārdi, rakstīti turpat deviņus gadus pēc tam kad viņa nolēmusi beigt dzejot, labi raksturo šo bezkompromisa dzejnieci. (Un tomēr lasītāja ziņkārība kņudina − diez kā Ērmanis reaģēja uz šo bārienu?).

 

KO TAD ĪSTI LASĀM?

Vai tad varam vēstuļu krājumu lasīt kā stāstījumu, proti, kā romānu vai kā autobiogrāfiju? Vēstījums kā konvencionālā stāstījumā sakārtots chronoloģiski. Tajā parādās tēli, notikumi, pat manāma galvenās personas attīstība. Tomēr ir liela atšķirība starp vēstuļu krājumu un autobiogrāfiju vai autobiogrāfisku romānu. Lai gan lasām Dagdas pašas rakstīto par savu dzīvi, tomēr vēstuļu krājumam trūkst atskata perspektīvas. Autobiogrāfijā autors ar pēcnotikumu gudrību no tagadnes atskatās pagātnē un saredz savu dzīvi kā viengabalainu attīstību līdz aktuālam brīdim. Vēstuļu krājumā trūkst šīs perspektīvas. Vēstules teksts rakstīts notikuma brīdī, nevis kā tagadnes atskats pagātnē. Vēstules rakstītas it kā impulsīvi, reaģējot uz tā brīža notikumiem un stāvokli, nevis ar nolūku attēlot lielāku vispārēju vienotu ainu. Ja Anna Dagda sava mūža beigās būtu rakstījusi autobiogrāfiju par „dzejnieces tapšanu”, ļoti ticams, ka viņa būtu uzsvērusi pavisam citus notikumus un momentus, nekā šajās vēstulēs atspoguļoti. Iepazīstamies ar Annu Dagdu fragmentāri, tikai ar dažām viņas rakstura īpašībām. Neiegūstām priekšstatu par viņu kā veselu, pilnveidotu tēlu kā tas būtu autobiogrāfijā vai romānā.

Lasot vēstules kā atsevišķus rakstus jākonstatē, ka daudzās atsauksmes par dažādiem sarīkojumiem un grāmatām, tāpat arī apraksti un pārdomas par dzīvi un mākslu īstenībā nav ne recenzijas, ne arī esejas to parastajā nozīmē. Tās rakstītas viena specifiska cilvēka auditorijai (adresātam) nevis plašai publikai, un nevis kā gatavi un noslīpēti raksti, kas paskaidrotu kaut ko jaunu. Tās domātas konkrētam lasītājam, kas zina to, ko mēs nezinām, un kuŗa uzskati, gaume un vērtības ir Dagdai pazīstamas. Piemēram, domādama par Sudrabkalna dzeju, viņa raksta draudzenei Lijai: Atceries − Spārnotā Armāda mums kādreiz patika vismazāk (42). Dagda atsaucas uz tikai viņām abām zināmām pārrunām, analīzi, vērtējumiem. (Drusku vēlāk tai pašā vēstulē Dagda to skaidri pasaka: ja jau nu vispār to kāds var apjēgt, tad jau nu vienīgi Tu (45). Nav zināms, kāpēc viņas nākušas pie tāda sprieduma. Ja Dagda būtu rakstījusi publicējamu recenziju plašākam lasītāju grupējumam, viņa to būtu paskaidrojusi.

Tātad Dagdas vēstules nav nedz dzejoļi, nedz esejas, nedz recenzijas, nedz romāns, nedz autobiogrāfija. Bieži vien tās neapmierina lasītāju − piemēram, trūkst kāda detaļa vai arī kāda pašam rakstītājam un adresātam labi saprotama norise mūsdienu lasītājam paliek nesaprasta. Bieži gribas zināt vairāk nekā teksts vēsta. Tad vēl palaikam uzmācas doma, kāpēc man šie sīkumi būtu jālasa?

Pretrunu pilnais un neskaidrais vēstuļu žanrs var būt gan vesels stāstījums, gan arī fragmentāri zibšņi no kāda cilvēka dzīves. Tā ir autobiogrāfija, ko pats autors nav sarakstījis. Tam ir viens autors, kas rakstījis šos tekstus ar domu, ka rakstīto nepublicēs. Tie ir atsevišķi dokumenti, kas tomēr publicēti chronoloģiski kā kopīgs stāstījums. Dagdas vēstuļu kopojums satur vērtīgu informāciju par dzejnieci, bet šī informācija gan ir grūti atrodama, jo nav organizēta pēc kādas loģiskas struktūras. Vielas izlasi ir lielā mērā ietekmējusi nejaušība, nevis apzināta sistēma. Annas Dagdas dzīvē daudz kas notika − par dažām lietām viņa rakstīja, par citām ne, dažas vēstules saglabājušās, citas nē, dažas no saglabātajām vēstulēm tiek publicētas, citas ne.

Bet tomēr, lasot pretrunīgajā žanrā sakopotos tekstus, lasītājs dzird Annas Dagdas balsi, jūt viņas personību, viņas uzskatus, viņas garastāvokli, noskaņojumu, (pazīstamies ar cilvēku, kas ļoti ietekmēja savus līdzcilvēkus, cilvēku ar izteiktu, izsmalcinātu, bezkompromisa gaumi − maksimālismu, kuŗa dēļ varbūt viņai iznāca tikai viena dzeju grāmata, kuŗa dēļ viņa varbūt arī nenodibināja ģimenes dzīvi. Un tai pašā laikā Dagda bija tuva, nozīmīga un mīlēta draudzene, kas varēja bērnišķīgi smieties, un, draiska humora piesātinātā, trāpīgi formulētā frāzē kodolīgi izteikt lietas būtību. Ir patiešām vērts iepazīties tuvāk ar Annu Dagdu! Tas neapšaubāmi atsveŗ vēstuļu krājuma žanra eventuālos trūkumus.

 

POSTSKRIPTS

Lasot šo grāmatu, nenovēršami sajūtam aizgājušo laiku. Diezvai vēstule un vēstuļu krājums nav mirstošs vai varbūt pat jau miris žanrs? Vai kāds pēc 20 vai 50 gadiem publicēs mūsu e-pasta vēstules un mobilo telefonu īsziņas? Arī tāpēc Dagdas vēstuļu kopojums ir vērtīgs materiāls latviešu kultūras vēsturē.

 

No. kreisās: Valentīne Lasmane, Anna Dagda un Dzintars Sodums. Stokholmā 20. gs. 50. gados.

 

 

Literatūrzinātnieka, filoloģijas doktora Juŗa Rozīša pēdējā grāmata ir Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile (Stockholm: Acta Universitatis Stockhomiensis, 2005). Skat. JG243:59-60.

 

Jaunā Gaita