Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007
| Valters Nollendorfs |
 |
| MARKO POLO |
Tev priekšā kontinents, kam kartē nav pat kontūru.
Šai lielā nezināmā, kam nav ārpuses, nav malu. Tu dodies iekšā kā uz zemes galu.
Un karavāna sakustas: viss Tev vēl priekšā.
Ir tuksneši, ir mākoņaini kalni, ir lielas upes, dziļas aizas, un šaubas Tevi māc, māc bailes.
Ceļš atpakaļ sen zudis: karavāna kustas, ved Tevi iekšā.
Viss priekšā.
Tad pēkšņi − nekad vēl nesapņoti sapņi, brīnumainas pilsētas un palasti un pagodas, un cilvēki, kas tajās dzīvo.
Un nu Tev pietiks visam mūžam brīnīties un nedzirdētus stāstus stāstīt par zemes galu, kam nav āra, viss tik iekšā ...
Vēl karavāna kustas − it viss vēl tikai priekšā.
|
| TU GRIBI |
izlauzties ārā no savas vientulības, brutālajām robežām, es −− ielauzties iekšā tavas vientulības cietsirdīgajos cietumos.
Nu robežas it kā atvērtas, cietumu it kā vairs nav, bet ne tu tiec ārā, ne es iekšā.
Esam ieslēgti sevī kā spogulī: es ārā, skatoties iekšā, tu iekšā, veŗoties ārā. Starp mums mūsu atspīdums.
kas dziļi sevī ienākt koka saknēm ļāva un glabā savos apskāvienos.
|
| ES APLIECINU ZEMI |
Es apliecinu koku, kas saknēm tausta neatklātas zemes dzīles un atrod mūža mīlestību.
Es apliecinu lietu, kas caur zemi liek saknēm sulas dzīt uz zariem un lapām uzsūkt saules starus.
Es apliecinu vēju, kas izaicina zemes spēku koku turēt un koka spēku zemē turēties.
Es apliecinu sevi, apliecinu Tevi.
Es apliecinu to, kas ir, kas vienmēr paliks tur.
Es apliecinu to, kas bijis, netaujāju to, kas būs:
es Tevī ieaudzis. Tu mani turi, kur es gribu būt.
Es apliecinu
mūs.
|
|
SEPTEMBŖA STĀRĶIS 1 |
Es. Viens.
Zem kājām dzeltē pļava.
Es. Viens.
Kad tajā rītā pamodos, jūs visi bijāt prom.
Atstāts? Izstumts? Pievilts?
Vēl nesen Tavu siltumu sev jutu blakus.
Bet nu jau rītos pļava sarmā balta,
vēl tikai dzērves klaigā, pirms kāšos aizlidos.
Es. Viens.
Ir vienam jāpaliek,
līdz mani klusi apsegs sniegs.
|
|
SEPTEMBŖA STĀRĶIS 2 |
Es paliku.
Zem kājām dzeltē pļava.
Kad devāties jūs ceļā, es paliku.
Bij nogurums, uz dienvidzemi nenesās vairs spārni.
No sapņiem gan, no tiem bij šķirties grūti,
bet paliku bez nožēlas bez vaimanām, bez ilgām atvadām.
Vēl dienas pēdējās es baudu un klusas pārdomas par aizgājušo dzīvi.
Ir laiks, ir visam laiks un miers, un dzeltē visi lauki.
Kad kādā dienā no debesīm sāks lēni snigt,
es vēlreiz spārnos pacelšos un lidošu pret sauli.
|
| NERETA |
būtu jāpiestāj neretāk, apciemot akmens bārdu Jaunsudrabiņa jaunajā sejā, pamakšķerēt reiz Susejā, reiz kājām aiziet uz Mūsmājām, un neretāk būtu jāiebrauc Āniņos, jāiebrien Šausmānos, pie vecajām dzirnavām jāizkāpj, raupjais bērzs pie baznīcas jāapkampj, kaut akmeņos lasīt, cik bagāta savlaikā nereti Nereta bijusi,
cik bagāta būs.
|
|
Filologs Valters Nollendorfs ilgus gadus vada vācu valodas/literatūras fakultāti Viskonsīnas U. (University of Wisconsin, Madison), ASV, arī ģermānistikas žurnālu Monatshefte. Ne tikai JG, bet arī jaunatnes/bērnu žurnālu Mēs un Mazputniņš, LaRAs (Latviešu Rakstnieku apvienības − trimdā) un Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies jeb AABS) iniciators vai iniciatoru grupas loceklis. JG redaktors (1955-1956; 1957-1959). Publicējis periodikā literatūrzinātniskus rakstus, arī dzejoļus un lugas. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatas redaktors un LOM valdes loceklis. Kopš 1996. gada Valters dzīvo un strādā Rīgā. |
