Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

Marianna Ieviņa

VALDEMĀRS ANCĪTIS IEMĪLĒJA VISU, KAM SAKNĒ BIBLIO

 

Saldū astoņdesmit piecu ar pus gadu vecumā miris literāts Valdemārs Ancītis (1921.6.VI - 2006.5.XII). Ancīšu ģimene zaudēja mīļu un gādīgu vīru, tēvu, vectētiņu un vecvectētiņu, Latvijas rakstnieku saime savu Balto tētiņu, ko Ilgonis Bērsons raksturo kā literatūras sirdsapziņas dieviņu. Latvijas bērni zaudēja savu Pasaku vecīti, kuŗš gādāja, lai viņiem ir latviska lasāmviela, lai nav jāiztiek ar tulkojumiem no svešām valodām. Un beidzot, viņa draugi − gan Latvijā mītošie, gan svešumā izkaisītie − zaudēja gudru, asprātīgu, sirsnīgu sarunu un sarakstes biedru.

Valdemāra Ancīša mūža darbu nav iespējams apzīmēt ar vienu vārdu, jo viņš bija ne tikai rakstnieks un dzejnieks, bet arī valodnieks, publicists, bibliogrāfs, literatūrzinātnieks, kultūrvēsturnieks, novadpētnieks, folklorists, un pēdējos 16 gadus arī kalendārnieks.

Valdemārs Ancītis bija Sēlijas zemnieka dēls, dzimis Aknīstes pagastā. Augdams tēva sētā, Valdemārs izbaudīja gan agro celšanos un auksto rīta rasu ganu gaitās, gan arkla smagumu tēva tīrumā. Viņš bija gaišs zēns un jau četru vai piecu gadu vecumā iemācījās lasīt, bet sešu gadu vecumā uzrakstīja pirmo dzejoli. Aknīstes pamatskolā viņš bija klases literārā žurnāla redaktors. Pēc pamatskolas ceļš veda uz Rīgu, kur Valdemārs mācījās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, dzīvodams vecākā brāļa Krišjāņa pajumtē un paspārnē. Krišjānis tad jau bija pazīstams valodnieks, Valdemāra latviešu valodas skolotājs, balsts un padomdevējs. Brāļa iespaidā Valdemārs sāka interesēties par valodniecību. Vidusskolā viņš atkal bija klases literārā žurnāla redaktors. Arī sūtīja savus dzejoļus jaunatnes žurnāliem. Krišjānis Ancītis, acīmredzot, ir bijis ļoti labs skolotājs, jo šai klasē par rakstniekiem izauguši trīs spējīgi zēni: Andrejs Johansons, Modris Zeberiņš un paša brālis Valdemārs, un par valodniekiem ne tikai Valdemārs, bet arī viņa draugs Rūdis Hofmanis.

Ģimnāziju beidzis, Valdemārs sekoja brāļa pēdās, studēdams baltu filoloģiju. Diemžēl kaŗš neļāva studijas pabeigt. Valdemāru iesauca Latviešu leģionā, aizsūtīja uz Volhovas purviem un vēlāk uz Kurzemes fronti. Pēc kapitulācijas viņam izdevās atgriezties Sēlijā. 20 mēnešus bijis „ārpus likuma”, slēpdamies gan pa ceļam no Kurzemes, gan tēva mājās. Šai laikā viņa galvenā nodarbība bija lasīšana un zināšanu krāšana. Pēc tam, kad uz viņu attiecināts amnestijas likums, Ancītis strādāja par ārštata līdzstrādnieku Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras Institūtā.

Arī vecākais brālis Krišjānis bija bijis leģionā. Viņš neslēpās, tika apcietināts un izsūtīts vergu darbā uz Komi republikas ogļraktuvēm. Pēc divi gadiem ar sabeigtu veselību atgriezies, Krišjānis drīz nomira. Valdemārs tomēr nekad neļāva aizmirst vecākā brāļa nopelnus valodniecības laukā, un, kur vien varēdams, savos rakstos brāļa vārdu pieminēja un atgādināja.

Apprecējis saldenieci, Valdemārs Ancītis ar ģimeni pārcēlās no Sēlijas uz Kurzemi (1948) un pārvērtās no aknīšāna par saldenieku (cilvēki jāsauc tā, kā viņi paši sevi sauc − viņš mēdza sacīt). Taču viņa sirds bija un palika Sēlijā. Viņš joprojām runāja sēļu izloksnē, tāpat kā viņa novadnieki Jaunsudrabiņš, Velta Toma, Osānu Kārlis bija runājuši, jo tajā bija ieaudzis, jebšu sieva un bērni runāja kā kurzemnieki. Novadnieciskie pētījumi, kas laika gājumā radās, visi bija vai nu par Saldu, vai par Sēliju. Vēl 2006. gada rudenī, jau slims būdams, viņš atviegloti nopūtās, ka nākamā gada Senču kalendārs ir iznācis un ka Aknīstes grāmata, pie kuŗas viņš strādājis gadiem, beidzot ir sagatavota iespiešanai.

Sākumā Valdemāram radās grūtības, meklējot darbu Saldū, jo „aplamā biogrāfija” nepielaida viņu ne pie skolotāja, ne citiem atbildīgiem darbiem. Viņš strādāja skolā par darbvedi un bibliotekāru. Aizdomu pilnā valdība viņu laiku pa laikam izsauca uz pratināšanu čekā. Septiņas reizes izsaukts uz „pārrunām” un vienu reizi arī apcietināts. Līdz pat Staļina nāvei viņš naktīs trūkās no miega, dzirdēdams ārā automobīļu rūkoņu.

Pēc Staļina nāves Valdemārs sāka rakstīt avīzēm un drīz kļuva par pastāvīgu Saldus avīžu līdzstrādnieku, rakstīdams par literatūras un kultūras jautājumiem. Padomju laikā viņš uzdrošinājās bērnu žurnālā Pionieris skaidrot bībeles stāstus. Viņa pirmā grāmata bija Bagāti gadi (1967) − pētījums par Kārļa Egles dzīvi un darbu. Sākumā lēnām, bet pēc 1990. gada arvien ātrāk sekoja jaunas Valdemāra Ancīša grāmatas, un drīz viņa sastādītās, rediģētās un sarakstītās grāmatas varēja skaitīt desmitos. Kad viņš svinēja savu 80. dzimumdienu, ar Kultūrkapitāla fonda (KKF) atbalstu iznāca viņa 50. grāmata − jaukās pasakas bērniem Cīrulis debesīs. Kāds kritiķis nosauca rakstnieku pašu par cīruli Latvijas debesīs. KKF atbalstījis arī vairāku citu viņa grāmatu iznākšanu.

Ancīša personiskajā bibliotēkā ir ap 10 000 grāmatu, pie kam divas vieglā auto kravas viņš jau ir nosūtījis Aknīstes pagasta bibliotēkai. Izņemot astoņus skološanās gadus, viņš visu mūžu ir nodzīvojis ārpus Rīgas. Rīgas brauciens Valdemāram vienmēr saistījās ar braucienu uz antikvariātu, un viņš sirsnīgi priecājās, ja izdevās atrast kādu retumu savai bibliotēkai. Tikpat jūsmīgi viņš pateicās par grāmatām, kuŗas draugi sūtīja viņam no tāluma. Viņa krājumā bija arī simtiem draugu vēstuļu un fotogrāfiju.

Par latvisko stāju un ilggadīgo kultūrvēsturisko darbu Valdemārs Ancītis saņem vairākus apbalvojumus − LPSR Augstākās padomes prezidija goda rakstu Par aktīvu radošu darbu (1989), Krišjāņa Barona Prēmiju (1991), Jāņa Rozentāla Prēmiju (1992), Triju zvaigžņu ordeni (1994), Saldus pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu (1996) un Lielo Folkloras Balvu (2000). Viņš saņēma arī KKF stipendiju un bija šīs stipendijas cienīgs līdz mūža galam.

 

 

Mariannas Ieviņas pēdējās grāmatas − Kas kaitēja nedzīvot (Elpa, 2003) un Ir taču Ziemsvētki (Valters un Rapa, 2004) Skat. rakstnieces un publicistes „Atmiņas par Aleksandru Pelēci” JG241 (2005) - JG245 (2006).

 

 

Jaunā Gaita