Jaunā Gaita nr. 245, marts 2006

 

 

Ildze Kronta

BŪRIS. LABIRINTS. VIENTULĪBA.

Piezīmes pie Alberta Bela triloģijas

 

Pirms vairāk nekā 30 gadiem latviešu lasītāju ieguvums bija Alberta Bela romāns Būris. Laikā, kad izsalkums pēc publiski izteiktas dzīves patiesības bija tik milzīgs un aizliegumu slogs smags, tas spēja neierasti daudz pasacīt par laiku un cilvēku tajā. Bela tēli − „būris” jo īpaši − arī literatūrkritikai ļāva runāt par to, kas citādi nebija iespējams, runāt tajā kodu sistēmā, kas saucas „savējie sapratīs” un kas varbūt ir grūti izprotama cilvēkiem ar citu vēsturisko pieredzi.

Tagad, 2005. gadā, Alberts Bels uz jautājumu − Kā sajūtat atbalsi savam darbam? − atbild: Kad es sarakstīju Bezmiegu, tas tika uztverts kā pretvalstisks darbs, kaut tas tā netika iecerēts. Es biju iecerējis to kā izpētes darbu, lai redzētu, kā rodas sabiedrība un kas šī sabiedrība ir. Kad es redzēju, ka tā reaģē kā totalitāra sistēma, es uzrakstīju Būri, kas patiesībā bija pilnīgi pretvalstisks, bet, tā kā tur ir īpaša tēlu sistēma, tad pie tēlu sistēmas ierēdniecība nevarēja atrast savu spēku pielietojumu. Un turpat tālāk: Toreiz bija lielais pretinieks, lielais smilšu kalns, kas mūs ārkārtīgi mobilizēja − vajadzēja parādīt, ka mēs varam noturēties ar iekšējo garīgo spēku. Tagad vairs tādu motīvu un aicinājumu nav, rakstniecības pretestība ir mazāka un spēks netiek tik precīzi pielietots. (Kultūras Forums. 2005, 4./11.III).

Cilvēks un laiks. Laika un apstākļu vara, cilvēka spēks un nespēks. Tie ir Bela romānista domu lauki − vēsturiskā laika zīmēm bagāti, laika un dzīves izjūtā precīzi. (Šo rakstnieka pasaules uztveri, viņa rokraksta īpašību kritika ne reizi vien uzsvērusi, varbūt tieši tā ir viena no spēcīgākajām lasītāju atbalss izraisītājām.)

Vēsturiskais laiks − mūsdienas, 90. gadi, jaunā gadsimta sākums − blīvi ieraugāms arī Bela jaunākā darba tēlu attiecībās, notikumos, detaļās, intonācijā. Jaunākais darbs ir triloģija, ko veido romāni Latviešu labirints (1998), Uguns atspīdumi uz olu čaumalām (2000) un Vientulība masu sarīkojumos (2005) un ko rakstnieks cer reiz ieraudzīt vienā grāmatā ar triloģijas nosaukumu Vientulība masu sarīkojumos.

Vēstījuma intonāciju pamatos nosaka pensionētā statistiķa Alekša Mūrlauka skata punkts. Viņam tas ir laiks, kuŗā gaidīti negaidītā izlaušanās brīvībā piepeši padarīja grāmatās lasītās idejas par realitāti, pasaule atvērās tuva un sasniedzama, bet Aleksis jutās sasaistīts un neveikls.

Dzelzs priekškars, ko bija uzcēlusi viņa apziņa, izrādījās stiprāks par to, ko bija uzcēlusi vara. (Latviešu labirints, 42. lpp.)

Mēģinādams jauno situāciju apjēgt un izprast, Mūrlauks pieķeŗas labirinta tēlam. Totalitārisms izmanto būra modeli, ieslogot tajā uz mūžu, bet demokrātija atļauj cilvēkam klejot visā labirinta sarežģītībā. Taču Mūrlauka paaudze − un tai varētu piederēt arī Bezmiega statistiķis Dārziņš, arī Būra architekts Bērzs − no būŗa izkļuvuši pārāk vēlu, kopumā klejošana demokrātijas labirintā tai ne visai sanāk. Patiesībā tā ir paaudze, ar kuŗu tiek maksāts zemes nodoklis, kā raksta Māra Zālīte. Tā ir paaudze, kas tiek upurēta brīvības vārdā (kaut ikdienā tas izskatās krietni piezemētāk − kāda neliela slāņa labklājības vārdā)...

No trūcīgā pensionāra Mūrlauka pēc 30 laulības gadiem − kā viņam šķiet, negaidīti, nepamatoti, tās pašas trūcības dēļ − ir aizgājusi sieva, šo psicholoģisko traumu Mūrlauks izdzīvo Latviešu labirintā, tā noteic romāna sižetisko virskārtu. Tāds, vispirmām kārtām sadzīvisko apstākļu satriekts, šoreiz parādās konceptuālā Bela ikdienišķais varonis.

Par Latviešu labirintu preses slejās izskanēja dažādi viedokļi.

Gundega Repše romānu vērtēja kā Bela liecību par laiku un cilvēkiem. Bela liecinājumā ir tava un mana seja, ir cerību abstrakcijas un nodevību konkrētība (..) ir izbrīns, nogurums un, liekas, tepat, tepat arī padošanās, fiasko. Un tomēr − nē! Liecinieks, tāpat kā viņa radinieks Aleksis, pieceļas un aiziet. Un piebilde: Tomēr labi pazīstamais un apbrīnojamais rakstnieka paņēmiens − spēja planetāriski aptvert mazo kulaciņu − zemeslodi no putna lidojuma, superjūtīgi un reizē vispārināti redzēt procesus, kustības, mijiedarbes un katastrofu sliekšņus, cieš neveiksmi, mēģinot aptvert mikrokosmu − Aleksim blakus esošo cilvēku − Moniku. Ne Bels, ne Aleksis ar šo sievietes pasauli netiek galā. (Repše G. „Bela liecība.” Diena 1998.7.IV).

Inese Treimane atzīst, ka konkrēta vēstures brīža dzīvesizjūtas pieraksts pieder pie Bela darbu vērtībām un Mūrlauka pārdzīvojuma traģisms ir dziļš un melns, kad viņš kļuvis lieks uzreiz visiem − jaunajam laikam un sabiedrībai, sievai un bērniem. Recenzente raksturo romāna teksta struktūru, iebilst pret jēdzieniski nenoslogotu retoriku, arī labirinta tēlu. Bet pats galvenais: Līdz šim Bela darbos konceptuālas bijušas tieši garīgās, ne fiziskās tēlu kvalitātes. Attiecībās ar ārpasauli viņa varoņi vienmēr pratuši saglabāt savu garīgo suverenitāti vai vismaz cīnījušies par to kā vērtību. (..) Arī Mūrlauku pēc formālām pazīmēm var pieskaitīt šādam tipāžam. Taču faktiski viņš kā intelektuālis kapitulē, iet bojā. (Treimane I. „Labirinta nogurdinātie.” Karogs 1998, 7: 184-189.)

Nocitējis Mūrlauka atziņu Es nedomāju. Es esmu, Egils Ermansons savukārt secina: Strupceļš. Aleksim, lasītājam, latviešiem, cilvēcei. Cilvēka galvenā priekšrocība − domāt − bijusi veltīga! Pirms ievest lasītāju strupceļā, Alberts Bels tīšām aizved viņu garām atrisinājumam − saplūsmei ar dabu. (Ermansons E. „No būra labirintā.” Literatūra. Māksla. Mēs. 1998, 21./27.V).

Visasākie vārdi tiek teikti Gunta Bereļa recenzijā „Alberts Bels pats savā labirintā” (Diena 1998.8.VII). Labirints veidojas tikai sadzīviskā un ikdienišķā līmenī (..) Dīvainā kārtā Bela precizitātes tieksme apvēršas ar oderi uz āru un pārtop aptuvenībā (..) ne tikai aptuvenībā, bet arī vienkāršotībā. Labirinta murgs − plakanā shēmā. Pats romāns − melnbaltā spēlītē (..) tai līmenī, kur kontrastē kāposts un lasis (..) šī sistēma lasis/kāposts pārvēršas ja ne gluži vienīgajā romāna orientierī, tad vismaz izbīdās priekšplānā, aizsedzot daudzkārt būtiskākas lietas. Utt., u.tml.

Tik kategoriskam „nē” nepavisam nepievienojoties, arī man liekas − sadzīviskais, ikdienišķais līmenis romānā ir spēcīgākais. Bet līdzīgi citiem vērtētājiem nevedas domāt, ka tik vienkāršots fiziskās nabadzības un fiziskās bagātības pretstats vien rakstniekam būtu šķitis viņa uzmanības un pūļu vērts vai ka vientulības un trūkuma satriektais Mūrlauks, izmisumam sevī pretspēku nespēdams atrast, savu skatpunktu uzspiestu arī Belam. Varbūt gluži vienkārši romānam pietiek ar to, ka rakstnieks tajā atklāj slaloma trasē kamanas pazaudējušā (autora vārdiem runājot) Mūrlauka dzīves izjūtu, daudzu Latvijas cilvēku bezpajumtes, bezsvara, bezlaika izjūtu (I. Treimane). Varbūt gluži vienkārši nav tīkami ieraudzīt, ka arī tāda var būt kādas tautas daļas pašapzināšanās literatūrā...

Triloģijas pirmās daļas beigās Aleksis Mūrlauks, bēgdams no izsalkuma un tukšuma, paklausa Matsa padomam un dodas uz viņa lauku mājām Igaunijā, lai palīdzētu draugam viņa atgūtajā saimniecībā. Otrā daļa − Uguns atspīdumi uz olu čaumalām − sākas ar Mūrlauka atgriešanos Latvijā, viņa aplaupīšanu, atjēgšanos pagasta policista iecirknī, personas dokumentu un kādu dzīves gadu pazaudēšanu (It kā apstiprinājums Juŗa Silenieka rakstītajam, ka Bela romāni gan nekad neaizmaldās fantāzijas pašās tālākajās pārrobežās, taču pārkāpj tradicionālā reālisma nolikumu [JG 229 (2002):63].

Nav viegls tas ceļš, kas Mūrlaukam jānoiet, lai atgūtu savu personas apliecinājumu, lai viņš, zaudējis arī dzīvokli, iegūtu vismaz vietu Rīgas naktspatversmē. Šis ceļš ir „bruģēts” ar spoži uzrakstītām grotēskām, traģikomiskām, absurdām un asprātīgām epizodēm, spilgtām laika un vides raksturzīmēm. Kādas izvēles iespējas lielo iespēju laikā ir Mūrlaukam? Fiziskajā līmenī − niecīgas, tā ir jauna būŗa situācija, garīgi grūti apgūstama un pārvarama. Kad Mūrlauka attiecības ar sabiedrību formāli tiek kaut cik nokārtotas − iegūta vieta naktspatversmē, autors Mūrlauka znota miljonāra Juŗa Klegermaņa personā piedāvā viņam citu dzīves modeli.

Uguns atspīdumu uz olu čaumalām otrā daļa vēsta galvenokārt par Lieldienu olu krāsojamo maisiņu ražotāju Juri Klegermani un viņa ģimeni − māti un tēvu, izsaimniekotās Bleķmājas strādnieku. (Te arī skumji paradoksālā epizode, kad Jānis Klegermanis, no slimnīcas iznācis, savu algu rūpnīcā var saņemt tikai tad, kad uzrādīta viltus miršanas zīme. Patiesībai nākot gaismā, šefs, bijušais partorgs, pēc dienesta armijā ieradies Latvijā, niknojās un prātoja par atriebību. Viņš konsultējās ar juristu un nosprieda, ka turpmāk izmaksās mirušajiem pienākošos naudu tikai tad, ja tiks uzrādīts aizgājēja ķermenis. − Zinot vēsturi, rodas baisas asociācijas...).

Mūrlauks, klaidonis un naktspatversmes iemītnieks, un vecie Klegermani sociālās hierarchijas kāpnēs atrodas uz visai līdzīgiem pakāpieniem, viņiem pretstatītā pasaule pieder Jurim Klegermanim. Šis tēls un līdz ar to šis pretstatījums it kā uzdod mulsu mīklu. Vai tiešām pozitīvs jaunā uzņēmēja tēls? Nopietni? Nenopietni? Vai ideāltips, kā raksta Dace Lūse, turpat piebilstot, ka Alberts Bels ir pārāk liels asprātis, lai lasītājam priekšā noliktu vienkāršotu konstrukciju (Karogs 2002, !0:174).

Laikrakstā Diena publicētajā vērtējumu kopā jaunā literāte Irbe Treile Uguns atspīdumus uz olu čaumalām nosauc par pēdējā laika izcilāko romānu, kas šābrīža dzīvi ne vien fiksē, bet arī uzplēš šķērsgriezumā (2001.21.II). Gundega Repše atzīst, ka šis romāns ir ar savu virsskaņu, kas konceptualizē arī iepriekšējā darba šķietamo sadzīviskumu, apkārtņu un centrālā tēla apjukumu. Romāns ir kā jautājumu lavīna uz grūti dziedināmas slimības gultas. Guntis Berelis kā iespaidīgu un daudzsološu vērtē romāna pirmo daļu par Alekša Mūrlauka traģikomiskajiem identitātes meklējumiem. Tak tālāk autors iebrauc purvā. Līdzīgi Latviešu labirintam, arī jaunā darba pamatā ir pagalam triviāla doma: Kāpēc tev ir (nauda, manta, vara utt.), bet man nav? Kam ir (nauda, manta, vara utt.), tas automātiski kļūst par visa ļaunuma sakni.

Turpretim Dace Lūse atzīst: Arī divos jaunākajos romānos Alberts Bels paliek sev uzticīgs (..) 1) radīt darbus − koncepcijas, 2) skatīt cilvēka un Laika attiecības. Uzskatot, ka bez atbildes paliek rakstnieka pašam sev (arī lasītājam) uzdoti jautājumi: Ko nozīmē bagātības ēnu spēles uz Latvijas valsts sienas? Vai bagātnieki ir īsti? Cik ilgi notiks spēle? Vai likmes ir segtas?, Lūse ir spiesta piebilst: Tie ir jautājumi, uz kuŗiem ir bail atbildēt, jo tie skaŗ mazas, nesen brīvību atguvušas valsts trauslo esamību. Asociāciju spēle, viņasprāt, noslēdzas romāna galvenajā jautājumā − Vai cilvēces pieredze ir uzklausīta? − Alberts Bels bieži vien savus darbus aizsāk ar šķietami sadzīvisku norišu tēlojumu. Mazpamazām romāna audeklā viņš iepin atsevišķus simboliski asociatīvus tēlus, motīvus, liriskas situācijas. Tas viss variējas citās sakarībās, pieaug spēkā vispārinājums, līdz beigās (..) saplūst kopā daudzbalsīgā galvenā − filozofiski ievirzītā − jautājumā... (Lūse D. „Modernā parafrāze par Platona dialogu Valsts Alberta Bela jaunākajos romānos”. Karogs 2002, 10: 170-176).

Latviešu labirintu, Uguns atspīdumus uz olu čaumalām var lasīt arī katru pašu par sevi (kā triloģijas sastāvdaļas tie lasītājiem liekas, netika piedāvāti). Vientulība masu sarīkojumos, man šķiet, jālasa tikai visas triloģijas kontekstā, tad jēgpilnu nozīmi iegūst tās apjomīgākā daļa − haosa un murgu nakts, monologu, dialogu sabiezinājums, balsu tirgus − Juŗa Klegermaņa dzimšanas dienas svinības kādā pilī, kur saaicināts pēc dzimtas koka izpētes apzināto radinieku simts. Saskaldītais, raibraibais balsu tirgus vēršas groteskā priekšnesumā, ironiskā un kaleidoskopiskā gan anonīmo viesu, gan sociālu procesu atklāsmē.

Laikrakstā Kultūras Forums publicētajā Ievas Zoles sarunā ar Albertu Belu rakstnieks atzīst, ka kolāžas princips, dažviet arī datorvēstuļu stils, viņaprāt, atbilst dzīves nenoteiktībai un mūsdienu cilvēku uztverei. Tāpēc es aprakstu izmetu ārā un vidējo daļu − „Nakts haosu” − tik ļoti sablīvēju. Protams, pati montāža varētu būt vēl citāda... Un vēl: Neņemiet šo darbu pārāk nopietni, tas nav Cilvēki laivās. Tas ir ar vieglu smaidu rakstīts par smagām lietām. (2005.4./11.III).

Vientulības masu sarīkojumos sākumā ir epizode, kuŗā turīgi ļaudis izklaidējas padomju armijas pamestos angāros, šaudīdami mērķī. Ar vīna pudeļu korķiem šaujot, par skrejošu mežacūku interesantāks mērķis ir skrejošs bomzis (vārds nāk no krievu valodas un apzīmē bezpajumtnieku, nabagu). Šis darbiņš ir pagasta „profesionālā bomža” Virša ziņā. Reizēm pie izdevības nopelnīt tiek arī pagasta policista piepalīgs Mūrlauks, arī tad, kad pilī dzīro Juŗa Klegermaņa viesi.

Ak kungs, domā Lienīte, bomzis mats matā līdzinās tētim (..) Arī Juris to ir pamanījis. Uz Lienītes jautājumu: Vai tētim pateiksim? − Juris atbild: Nē. Viņš mūsu izklaides var nesaprast. Cita paaudze.

(Šī epizode man liekas satriecoša − par cilvēciskuma līmeni vēstot rakstnieka it kā bezkaislīgajā intonācijā, ārējās norises īsi aprakstošā vārdā, ironijai un sarkasmam paliekot zemdegās, dramatismam kāpinoties manās, lasītājas, izjūtās.)

Pēc kopumā reālpsicholoģiski tēlotajām Alekša Mūrlauka, Juŗa Klegermaņa, Lienītes un pārējo varoņu dzīves ainām Latviešu labirintā un Uguns atspīdumos uz olu čaumalām triloģijas pēdējā daļā Mūrlauks it kā dubultojas, it kā ne. Vai īstais ir tas Mūrlauks, kuŗu no naktspatversmes Juris Klegermanis aizveda uz savu savrupnamu, tas kungs stilista piemeklētā elegantā uzvalkā, kas ērti iekārtojies dziļā un komfortablā krēslā (parodētā reklāmvaloda arī pieder pie laika zīmēm) sava znota jubilejas svinībās? Vai Virša aizvietotājs, kuŗa galvu policists savulaik prasmīgi apstrādāja ar telefona grāmatu, pagasta folklorists, kuŗš izdomā pasakas par znotu miljonāru? Atbilde patiesībā nav svarīga. Bet tēla pārvērtība vai pārvērtības iespēja Bela radītajai pasaulei līdz ar to piešķiŗ vēl kādu niansi, tās daudznozīmību stiprinot. Kas ir īsts un kas tikai šķitums cilvēkos un Latvijā šajā vēstures brīdī?

Ko nozīmē bagātības ēnu spēles uz Latvijas valsts sienas − Vai kāds spēj atbildēt?

Jau minētajā Ievas Zoles sarunā ar Albertu Belu rakstnieks runā par pašlaik radīto melnbalto pasauli, par to, ka cilvēki, kas atrodas 20% zonā, samērā pārtikušā zonā, nesaredz situācijas dramatismu, tāpēc pamats bažām, vai neapmetīsim kūleni, ja neatradīsim sabalansēšanas līdzekli.

Tās ir tās „smagās lietas” un jautājumi, kuŗiem „bail pieskarties” un kuŗiem Bels pieskaras.

Guntis Berelis triloģijas trešās daļas īsvērtējumā atkārto gandrīz tos pašus vārdus, kas tika teikti par Latviešu labirintu 1998. gadā: ...lakoniskā rakstība nevis precīzi trāpa mērķī, bet pārvēršas aptuvenībā, bet pats romāns − melnbaltā spēlītē (Karogs 2005, 4:204). Izvērstāka un asi noliedzoša ir Rimanta Cepļa „speciāli Dienai” rakstītā recenzija. Sadrūzmējis visas virtuves patriotam zināmās atziņas par patiesajiem mūsu tautas ciešanu vēsturiskajiem cēloņiem, Alberts Bels darījis visu, lai taptu maksimāli plakātisks un deklaratīvs mantīgos lamājošs un trūcīgos žēlojošs vārstījums (Diena 2005.16.III). (Re, kā.)

Par Bela triloģijā tverto mūsdienu Latvijas mirkli, par autora skatpunktu un teksta struktūru spriedumi ir visdažādākie, blīvā prozas valoda paveŗ interpretācijas iespējas...

Triloģija varbūt vairāk nekā viens otrs cits Bela darbs rāda, kā man šķiet, paša autora pasaules izjūtu un garīgā spēka meklējumu procesu, stiprā pretņa auras tajā mazāk.

Rakstnieks gan uz pagātni attiecināja domu par noturēšanos ar iekšējo garīgo spēku, taču tā tikpat būtiska mūsu sabiedrībai ir pašlaik un tāda būs arīdzan tālākā nākotnē.

Vai tālredzīga nebūs Māra Zālīte, teikdama: Autors ļoti agri reminiscējis par šo laiku, bet lasītājam, arī kritiķim, tā „bilde” ir tik tuvu pie acīm, ka viņš īstenībā to neredz un nenovērtē. Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka, gadiem ejot, šo Alberta Bela triloģiju novērtēs arvien labāk. Tā ir uzrakstīta meistarīgi, un man prieks gan par atsperīgo un lokano frāzi, gan arī par to struktūras atvēzienu, ko triloģija prasa (Karogs 2005, 5: 181).

 

 

Par literatūrkritiķi Ildzi Krontu skat. JG240:54-56 un JG242:11.

 

 

 

Jaunā Gaita