Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

 

TRIMDĀ AUDZIS GLEZNOTĀJS

Gundega Cēbere. Laris Strunke. Rīgā: Neputns, 2004. 136 lpp.

Tā nav, ka trimdā ir izauguši tikai sīki kociņi un krūmiņi. Ir arī viens otrs dižāks lietaskoks, kas var pastāvēt pasaules vējos un kuŗu ir vērts pavērot un par ko ir vērts sarakstīt un izdot grāmatu. Pie tādām personībām varam pieskaitīt vērienīgo, zviedru zemē mītošo gleznotāju Lari Strunki, leģendārā vecmeistera Niklāva Strunkes dēlu. Laris dzimis 1931. gadā, Rīgā. Liktenīgajā 1944. gadā viņš 13 gadu vecumā pārpildītā bēgļu laivā kopā ar vecākiem mēģina sasniegt zviedru zemi, lai izbēgtu no Padomju armijas un paredzamās dzīves nebrīvībā. Ceļā samaitājas motors, bet bēgļiem tomēr laimīgi izdodas sasniegt sauszemi, un Strunkes nonāk Gotlandes salā. Skopos vārdos, bet ar lielu patiesīgumu, Laris atstāsta savas un ģimenes pirmās gaitas svešā zemē, svešos ļaudīs un apstākļos. Grāmatas sastādītāja mākslas zinātniece Gundega Cēbere ļauj Larim brīvi stāstīt. Tādēļ grāmata ir it kā intervija, bet reizē dzīvs dokuments, kas negaŗlaiko, bet atspoguļo dzīvu vēsturi, kā latviešu jauneklis ar svešu valodu spēj iegūt profesionālu izglītību un atzīšanu. Tai nav tikai populārās „kafijas galda” grāmatas nozīme. Tā ir informatīva publikācija, ko var ievietot arī ārzemju bibliotēkās, jo pievienots labs teksta tulkojums angļu valodā, bibliogrāfija, izstāžu un apbalvojumu saraksts. Grāmata iznākusi ar Kultūrkapitāla fonda un paša mākslinieka atbalstu un līdzekļiem. Tajā bagātīgs ilustratīvais materiāls: foto uzņēmumi no mākslinieka dzīves gaitām, portreti, darbnīcu un izstāžu skati. Grāmata bagāta ar gleznu un zīmējumu reprodukcijām. Krāsainās gleznu reprodukcijas nav sevišķi izcilas, bet tur vainojama papīra kvalitāte un iespiešanas procesi. Gleznu un zīmējumu attēli tomēr dod pietiekošu ieskatu par mākslinieka gleznošanas stilu un meklējumiem, kādos Laris Strunke allaž devies. Uzzinām arī, ka labu laiku no savas mākslinieka karjeras viņš veltījis skatuves mākslai, dekorāciju gleznošanai, kas varbūt ir iemesls viņa darbu monumentālitātei. Mākslinieka mērķis, pēc paša teiktā, ir, vērojot dabu, atrast savu novienkāršotu un reizē koncentrētu dabas un līdz ar to telpas attēla atveidu plaknē. Lai to panāktu dabas formas tiek abstrahētas līdz galējībai. Telpas izjūta panākta ar krāsu niansēm un pretmetiem. Vizionārā telpa, tāpat kā fiziskā, māksliniekam ļoti svarīga. Grāmatas autore vaicā māksliniekam, vai viņa darbi ir latviski. Lara atbilde ir šāda: Zviedrijas mākslas vide sākumā man bija galīgi sveša, bet tagad novērtēju, cik vērtīga bija konfrontācija ar cita veida kultūru, cita veida uztveri, kas ir tas svarīgākais glezniecībā. Reizēm joprojām domāju, kas ir atšķirīgais un cik tas atšķirīgais ir pašā cilvēkā. Kā temperaments, drošības izjūta, krāsas? Vai var teikt - krāsu noskaņa ir latviska? Es uztveru, ka manās krāsās ir kaut kas atšķirīgs, - bet no kā? Man ir bijuši periodi, kur dominē zemes krāsas, pelēki toņi, bet vai tie ir latviski? Es varētu jautāt, kāda tam ir nozīme? Man nav vajadzība to noskaidrot, mani interesē gleznošana. Visa tā analīze mani neinteresē. Nevaru pateikt, vai esmu Zviedrijai vai Latvijai piederīgs. Piederu abām vietām. Lūk, tipiska trimdas mākslinieka atbilde, kādu droši vien dotu daudzi pasaules vējos izklīdušie latviešu otas cilātāji.

Pirmā personālizstāde Larim Strunkem Latvijā notiek vecajā „Arsenāla” zālē (1989). Nākamā seko tikai pēc ilgāka starplaika (2002) nu jau jaunizremontētā Valsts Muzeja izstāžu zālē „Arsenāls.” Zviedru zemē Larim notikušas daudz un dažādas izstādes. Viņš nav molberta tipa gleznotājs. Viņam interesē lielums, plašums, tāles. Gleznu izmēri dažreiz tādi, ka tās nav kaŗamas pie sienas, bet gan atbalstāmas uz grīdas, vai pat dabā pie klinšu sienām, vai namu mūriem. Kādu laiku viņš glezno arī Islandē. Islandes daba ir tveŗama monumentāli, un tā Larim ir īsti pa kaulam. Tur rodas daudz ideju un jaunu darbu.

Lara Strunkes mākslu ir atzinīgi novērtējuši zviedru kritiķi un mākslas zinātnieki, un par panākumiem liecina daudzie apbalvojumi, piemēram, piešķirtā Prinča Eižena medaļa (2001), Zviedrijas Karaliskās Mākslas akadēmijas piešķirtā Egrona Lundgrēna medaļa (2002) un latviešu novērtējums - Latvijas Mākslinieku savienības piešķirtais Zelta medālis par izstādi Valsts Muzejā un Triju Zvaigžņu ordenis (2003). Grāmatas beigās pievienots arī pilnīgs mākslinieka solo un grupu izstāžu saraksts, kā arī uzrādītas mākslas kolekcijas, kas ieguvušas savā īpašumā Lara Strunkes darbus. Grāmatas vāks atturīgi pelēki melns ar monumentālu mākslinieka veidotu hieroglīfu.

Voldemārs Avens

 

Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.

Jaunā Gaita