Edmunds Rusovs

UZTICĪBAS RAPSODIJA

Ko lasīsim?

Ir žurnāls mums, kas nāk jau gadiem,
Ko varam dāvāt draugiem radiem,
Kur autori bez maksas strādā,
Mums jaunu lasāmvielu gādā.
Tur prozas darbi, esejas,
Mums jaunu domu nesējas.
Tik dzeju nav, kas viegli rīmē.
Tās vairāk jauno laiku zīmē.
Bet vākus katru reizi jaunus
Rieš Voldemārs un Ilmārs glaunus.
Gan vajadzību daudz ir mums −
Šeit maksājums, tur ziedojums,
Bet tikai tas, kam skopums krūtīs,
Sev Jauno Gaitu nepasūtīs.

JG 213

Ar vairāk kā sešpadsmit autoriem tajā
Šis krājums kā starmetis iznācis klajā.
Vāks šoreiz pieder Sīmanim,
Gods visu vadīt − Ekmanim.
Pēc pieciem dzeju kalējiem
Nāk trešais „manis” – Bulmanis
Ar atmiņām spožām kā spuldze.
Tad daudzzinis Krēsliņš stāv tiesneša lomā
Un atrod, ko citi par latviešiem domā.
Vēl raksti par rakstniekiem, mūziku, dainām,
Par grāmatām, manuprāt, domas bez vainām.
Kā nelasīt šīs lapaspuses,
Jeb prieks tev nāk no citas puses?

JG 214

Lai vēsturnieki gadus skaita
Un ceļus tos, kas trimdā ieti,
Uz Latviju iet Jaunā Gaita,
Kur agrāk bija vārti ciet.
Šim rakstu krājumam vēsture gaŗa,
Sākums tam trimdā, bet radi pirms kaŗa,
Kad Sējējam, Daugavai liela bij’ vara,
Kas − mērauklu stipru − mūs veda pie gara.
Jaunākais numurs ar iekārtu greznu
Un divdesmit autoriem iznācis klajā
Ar Ilmāra apvalku, Laimoņa gleznu,
Tur ievākti raksti, kas apslēpti tajā.
Ne visus autorus uzskaitīt varu,
Bez šaubām, tad vēstule būtu par gaŗu,
Bet domu vienu gan vēlētos teikt:
Mums pienākas „divi, viens, ceturto” sveikt!

JG 215

No nākotnes dzīlēm tas iznācis klajā.
Sev tiesības pieteicis jaunākais gads.
Ko darīsi, paveiksi, sasniegsi tajā,
Par visu to atbildīgs būsi tu pats.
Ko dāvāsim mēs draugiem, radiem?
Ne mirkli vien, bet gan uz gadiem
Tas mūsu žurnāls Jaunā Gaita,
Jau divsimtpiecpadsmit pēc skaita.
Krājums šis ar domām svaigām
Mūs vedīs nost no „tī-vī” klaigām.
Aiz esejām un dzejas darbiem
Nav mājās vietas vārdiem skarbiem.
Ik rakstītais vārds vieš vērtības skālu,
Ko lasītājs pētīs, pieņems vai pels,
Bet rindiņām šīm vaj’g humora malu.
Jo kas gan cits uz augšu tās cels?

JG 216

Kā veselībai palīdz redīss,
Tā gudrību rast grāmatā.
Ir prātīgs tas, kas vārdus metīs,
Tam gars tad nebūs atmatā.|
Jau divsimt sešpadsmit pēc skaita
Pie mums nāk ciemos Jaunā Gaita
Ar rakstiem vērtīgiem un dziļiem
Kā akačiem zem purvja ciņiem.
Vispirms jau vāks Jums piesies aci,
Vai mākslinieks var maldīties?
Ja nepatīk, tad necel traci:
Par gaumi nav ko strīdēties.
Ar zintnieces Vairas teikumiem spožiem
Nav tālu vairs ceļš līdz valdības grožiem,
Un daudzzinim Rolfam par nopelniem gaŗiem
Trīs zvaigžņu slava, jau pelnīta gadiem.

JG 217

Kad saule augstāk debess lokā
Mūs lutina un slinkus dara,
Tad paņem Jauno Gaitu rokā,
Kur svaigām domām liela vara.
Ar vēsturi gaŗu un cildenu pūrā,
Kur autoru idejas sijātas tiek,
Šis pienesums nebūs kā pilīte jūrā,
Bet vairāk gan bērzsula, galdā ko liek.
Aiz Ilmāra četrkrāsu tēlainā vāka
Redz gleznas Sieviete naktī atveidu cēlu
Pāri par trīsdesmit autoru māka
Turēs jūs nomodā vakarā vēlu.
Aiz atdzejas, mākslas un vēstures datiem
Stāv autors, ne vienmēr tas trimdinieks
Par visu šo rakstkalpu zinīgiem skatiem
Būs alga jums droša − būs neviltots prieks.

JG 218

„Aiz zinātnieces Vairas teikumiem spožiem
Nav tālu vairs ceļš līdz valdības grožiem.”
Tā teica šis žurnāls PIRMS jūnija dienām,
Kad likteņus lēma aiz Saeimas sienām.
„Strādā vairāk, runā mazāk, raksti mazāk!”
Tā teica romietis ar smīnu.
„Sit vara dūri sev pret krūtīm zvans,”
Lūk, romietim neklausa Čaks.
Mēs runājam daudz, mēs strādājam daudz
Tas latvieša dabā, un labi, ka tā.
Pēc deviņu gadu darba un pūlēm
Stāv kalns mums vēl priekšā − no stikla.
No pagātnes konta uz nākotnes krastu
Met laipu, ceļ tiltu mums rakstītais vārds.
Lai atpūtā savā mēs prieku sev rastu,
Mums žurnāls būs palīgs, dzīvīgais bards.

JG 220

Pēc apaļa gadsimta ceturkšņa pirmā
Mums atceļo žurnāls no Kanadas cēls.
Tas „nekavē pagastu” Ceļnieka firmā,
Tam padomā saturs un Latvijas tēls.
Ar vairāk kā divisimt numuru pūrā
Un skolotiem autoriem prozā un dzejā
Tas atradis vietu sev rakstdarbu jūrā,
Nes plecos tas svaru un raksturu sejā.
Šeit Voldemārs nāk ar dzejdarbu klāstu
Un laicīgu gleznu, apdarē košu.
Anšlavs un kundze − šo Raimonda stāstu
Mums lasīt būs prieks − dēļ repliku spožu.
Vēl atmiņas, grāmatas, dzeja un māksla
Sešdesmit lappusēs pretim mums nāk
Ar saturu plašu un idejām svaigām.
Nav jākavē laiks ar „telija” klaigām!

JG 219

Ar vairāk kā divdesmit autoriem tajā
Šis krājums kā starmetis iznācis klajā,
Ja žurnālu sauksim par kultūras graudu,
Tad nebūs mums žēl par to izdoto naudu.
Aiz vēstures aizkara meklē sev vietu
Gadu simteņa pēdējais gads.
Ko liksim jaunā gada staros,
Kas laika gaitā neizgaros?
Sacītais, dzirdētais izkūp kā migla,
Tik rakstītais paliek, ko palīgā saukt.
Būt draugos ar grāmatu, rakstīto vārdu
Ir tikums un likums, kas palīdz mums augt.

JG 221

Klāt vasaras mēneši, saulainu balsi
Sauc ceļot un burāt, makšķerēt, lidot,
Kāpt kalnos, irt laivu, bumbiņas dauzīt,
Muzejos staigāt, grāmatu lasīt.
Ja grāmata smaga, kaut saturā vieglā,
Tā iznieko telpu ceļsomas stūrī.
Ērtāk un praktiskāk žurnālu ņemt
Sev līdzi uz Romu, Rīgu vai Vīni.
Tāds žurnāls mums pašiem ar vērtības skālu,
Kam neatrast līdzīgu šīsdienas presē.
Vēl nelielu kripatu humora mālu,
Plašs atziņas loks tad nebūs vairs tālu.
Šo žurnālu nevalda profita pūķis,
Ikviens tur strādā bez maksas kā rūķis,
Jo brīvai domai cena nav grašos,
Tās alga ir gods, kas autoros pašos.

JG 222

Aiz rudens mēnešu krāsainām dienām
Nav tālu vairs Ziemsvētku dāvanu laiks.
Nav vietas vairs gleznām uz istabu sienām,
Nu jāmeklē cits, kas vērtīgs un svaigs.
Ar pāri par gadu desmitiem četriem
Jaunajai Gaitai jau vēstures svars.
Ar apcerēm spožām un pantmēru metriem
Šeit kultūras gaisotne, latviskais gars.
Liels retums mums tagad nonācis rokā
Ar numuru divsimt divdesmit divi,
Jo tikai pa katriem simts numuriem reizi
Trīs cipari vienādi, taisni, ne greizi.
„Anšlavs un kundze” ir Staprāna darbs:
Sarunas, domas un spriedumi asi.
Par Imantu Biti Rolfs Ekmanis stāsta,
Par darbīgu mūžu, dzīvi un mākslu.
Ar Norīša vāku, dzīvu kā prieks,
Šis numurs ir bagāts, tas nav nekāds nieks.

JG223

Iet gadu simten’s divdesmitais
No skatuves uz mūžību.
Ko devis tas, to zinām visi,
Ko dos mums jaunais? − Cerības!
Ar tikai tām vēl nebūs gana
Mums, jaunus ceļus staigājot.
Lai veiktos mums uz augšu tikt,
Būs ceļa zīmes priekšā likt.
Ceļa Zīmes ir žurnāls, kas bija,
Jaunā Gaita − žurnāls, kas ir
Kā ikdienai piederas apstākļu mija.
Tā laika garam mums sekot, yes, Sir!
Šim Ziemsvētku numuram priecīga seja
Un saturs tam bagāts ar domām, kam svars.
Aiz muguras paliek mums pagātnes leja,
Bet priekšā stāv dienas, tām nākotnes gars.