Jaunā Gaita nr. 240, marts 2005

 

 

 

ATBILDES UZ AKADĒMIĶA JĀŅA FREIMAŅA RAKSTU
LAIKRAKSTĀ
NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE (2004.19.VIII)

Skat. JG239:66-68.

 

 

 

Brunis Rubess

PALDIES LATVIEŠIEM VISĀ PASAULĒ

 

Latviešu tauta izdzīvoja, pateicoties tiem, kuŗi palika, nevis tiem, kuŗi devās svešumā, lepni, it kā kādu jaunu Ameriku atklājis, gaŗā rakstā sludina akadēmiķis Jānis Freimanis.

Akadēmiķa pienesums Latvijas brīvībai, zinātnei, kultūrai − jā, vai pat mūsu tautas izdzīvošanai − man diemžēl nav zināms. Man šī vīra vārds pēdējos 15 gados saistās tikai ar politiski sektantiskiem ķīviņiem. Šī nezināšana ir pavisam noteikti mana vaina, un es atvainojos akadēmijai un akadēmiķim, ka neesmu pienācīgi painteresējies. Kādā interneta portālā droši vien viņa darbības lauks un sekmju spožums atrodams. Bet pašlaik manu smadzeņu datu bāze izsauc tikai sekojošo: viens no kašķīgajiem večiem, kas prot rīdīt, ne risināt.

Trimdas vairs nav, tā īstenībā nekad nav bijusi, ir viena viņa tēze. Latvieši ārzemēs, tā kopiena, ko Freimanis un viņa domubiedri labprāt sauc iespējami noniecinoši par klaidu vai diasporu, ir vienmēr bijuši tikai sava labuma meklētāji, labāku saimniecisku apstākļu atradēji.

Atstāsim pie malas strīdēšanos par divām pasēm un valsts amatiem, paliksim pie Freimaņa „izdzīvošanas” teorijas: tie, kam rūpēja latviešu tautas likteņi, palika uz vietas. Riskēja ar gulagu un − mēģināja izdzīvot, kā māk un var. Nebēga, neatstāja mājas, nemeklēja veidu izdzīvot citā mēlē un citos ļaudīs, nejuta vajadzību novērst gulaga šausmas sev un savējiem. Tie īstenībā kalpoja latviešu tautai. Tie otrie, kas sevi sauca par trimdiniekiem, atstāja Latviju savtīgā aprēķinā un kalpoja tikai un vienīgi savam labumam. Emigranti.

Es, septiņpadsmitgadīgs Rīgas Radiofona orķestra vijolnieks un 3. (tagad 10.) klasi beidzis ģimnāzists, kas sekoja iesaukšanas pavēlei, kā jaunkareivis bez vijoles stāvēju uz kuģa klāja un dziedāju Dievs, svētī Latviju!, kad Rīgas torņi lēnām attālinājās. Man neienāca prātā akadēmiķa gudrie vārdi un secinājumi. Par saimniecisko nākotni, nu goda vārds, arī nebija ne laika, ne intereses domāt. Bija jāpārdzīvo.

Bija jāpārdzīvo arī manai nelaiķa sievai, kas trīspadsmitgadīga kopā ar vecākiem, Varakļānu skolotājiem, gāja kājām uz Ventspili. Jā, kādus labākus saimnieciskos apstākļus šie emigranti toreiz − starp Varakļāniem un Ventspili − bija sev izrēķinājuši, akadēmiķa kungs? Viņiem Kanadas vai Latvijas pases vairs nevar noņemt. Viņi ir miruši. Vai būtu jāierobežo viņa bērnu un bērnubērnu kalpošana Latvijai un ne tikai zemei, kuŗā mazbērni piedzimuši. Tā pati kādreiz trīspadsmitgadīgā 1991. gada 18. novembrī savāca savu ģimeni Rīgā, kur Labvakar uzstādīja katram no mums: Brunim, Birutai, Baibai, Baņutai un Balvim to pašu jautājumu: Vai tu domā, ka esi Latvijai vajadzīgs? Draudzīgo tu attaisnoja daudzās reizes, kad Labvakar bija vajadzīgas mūsu mājas kā atbalsta punkts Rietumvācijā. Vismaz divi no mums, Balvis un es, domāja to pašu − kāds absurds jautājums! Balvis domāja, ka viņš kā mākslinieks nav vajadzīgs nevienai atsevišķai zemei. Es domāju toreiz un tagad, akadēmiķa kungs, ka Latvijai vajadzīgi visi. Arī tie, kam bija un ir bailes no konkurences. Vienā un otrā pusē. Varbūt tomēr tai pasaulē, ko saucām „brīvo” un kur blakus savam maizes darbam kalpojām labprātīgajās latviešu klaušās, kaut ko derīgu iemācījāmies. Piemēram, dalīties vienkārša vai izcila darba gaitā nopelnītajos labumos.

Kad 1991. gadā − sakarā ar līdzīgu diskusiju pie savas mājas vakariņu galda prasīju Mavrikam Vulfsonam: Kādēļ jūs negribat mums atstāt Latvijas pavalstniecību? − Lai jūs visi nekļūtu sūtņi, skanēja atbilde.

Ceru, ka Jums, akadēmiķa kungs, iespēja ieņemt vēstnieka vietu palikusi.

 

Brunis Rubess Rīgā (un Toronto)

 

 

Vēstules (Neatkarīgā Rīta Avīze 2004.19.VIII) autors ir pazīstams sabiedrisks darbinieks. Politiskās trimdas turpinājumā ASV piedalās dažādu jaunatnes pasākumu un kursu organizēšanā, nodibina (1959) un vada apgādu Ceļinieks, vada žurnāla Mazputniņš saimniecības daļu, vairākus gadus noorganizē un vada jaunatnes Divreizdivi, piedalās Kanadas Latviešu centra (Toronto) veidošanā u.c. Daudzus gadus ir Volkswagen Canada prezidents, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Volkswagen stratēģiskais direktors (Executive Director, Group Strategy) šī koncerna galvenajā centrā, Volfsburgā (Wolfsburg), Vācijā.

 

 

Laiva „Centība” ar bēgļiem ceļā uz Zviedriju 1944.XI. Kreisā pusē sēž mākslinieks Niklāvs Strunke (ar papirosu zobos). Akadēmiķis Jānis Freimanis Neatkarīgajā Rīta Avīzē jautā: Trimda vai vienkārša emigrācija? Bēgšana no drošas nāves 1944. gadā vai labprātīga aizbraukšana labākas ekonomiskās eksistences dēļ?...

 

Anna Žīgure

BŪSIM GUDRĀKI

 

Tāpat kā daudziem, arī man patīk pētīt senas fotogrāfijas. Pirms simts gadiem uzņemtu cilvēku sejas panti šķiet cildeni. Tad nāca Piektais gads, un daudzi devās emigrācijā.

Pēc tam atkal mierīga dzīve, ģimenes un bērni, gaišums sejās. 1914. gadā sākās I Pasaules kaŗš un Brīvības cīņas. Frontes līnija reizēm nošķīra brāli no brāļa, dēlu no tēva un mātes.

Pēc šiem kaŗiem atkal mierīga dzīve, skaisti jauni cilvēki skolēnu formas tērpos, studenti, rāmas ainavas Latvijas laukos, ģimenes bērni draudzīgi spēlējas jūrmalas smiltīs.

1940. gadā mūsu valsti okupēja, ģimenes sadalīja deportācijas, vācu okupācija, kaŗš. Deportācijas, bēgļu gaitas, trimda. Dzimtas izpostīja, radus nošķīra.

Viss, protams, notika daudz sarežģītāk, bet mūsu tautas un valsts liktenis ļoti atgādina somu rakstnieces Hagaras Olsonas lugu Pikošanās. Lielie pikojas, bet sniega pikas trāpa mazajiem.

Mēs esam tie mazie lielajiem pa vidu. Ir cilvēki, kuŗi iesaka nelietot retorikā vārdus maza tauta. Protams, retorikā varam lietot, ko vien gribam, bet tas nemaina būtību: ir lielu tautu taisnība un ir mazu tautu taisnība. Dzirdot demogrāfu pesimistiskās prognozes, maz ticams, ka pārredzamā nākotnē mēs varētu izaugt par lielu tautu. Tomēr tāpēc jau nebūtu jānokar deguns − ja nav kvantitātes, lai izdzīvotu, ir jābūt kvalitātei.

Un viens no kvalitātes rādītājiem ir inteliģence plašākā izpratnē, nevis tā, kā uzskatīja okupācijas gados − visi tie, kuŗi nodarbojas ar garīgu darbu. Vismaz mēs paši uzskatām, ka esam inteliģenta tauta.

Bet vai esam arī gudra tauta? Par gudras tautas etalonu bieži min žīdus, kuŗiem arī aiz muguras grūta un drāmatiska vēsture. Bet kā viņi turas kopā! Jo grūtāk klājas, jo ciešāka kopības sajūta. Vai var iedomāties situāciju, ka viņi nepalīdzētu cits citam, vienalga, kur tas arī nebūtu − Latvijā, Amerikā vai Izraēlā?

Sākumā runāju par vecām fotogrāfijām. Uz brīdi iedomāsimies, ka, piemēram, Jānis Freimanis un Brunis Rubess ir brāļi, kuŗi stāv cieši viens otram blakus kādā 1939. gada vasaras beigu momentuzņēmumā. Aizmugurē ir vecāki, brāļi sadevušies rokās, vecākais savā pašapziņā, jaunākais drošs, ka jebkuŗā dzīves situācijā viņam būs drošs aizstāvis.

Nu ir pagājuši gadi. Mūsu tauta bijusi izpluinīta, brāļi sadalīti. Var jau meklēt vainu sevī, tomēr to izdarīja divas noziedzīgas varas, kuŗas iemiesojās Hitlerā un Staļinā. Lai tiktu galā ar mūsu tautu, to vajadzēja sadalīt. Pie tā piestrādāja abas lielvalstis, un viņu pūliņi vainagojošies panākumiem.

Tādi nu mēs tagad esam − sešdesmit gadus pēc lielā kaŗa beigām un trīspadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Joprojām: mēs un jūs, jūs un mēs. Mūsu taisnība un jūsu taisnība. Mēs cietām trimdā un atguvām neatkarību. Jūs tikai piemērojāties. Nē, mēs cietām okupētā zemē, atguvām neatkarību, kamēr jūs baudījāt rietumu labumus.

Par to domājot, man acu priekšā nostājas elles priekšnams, no kurienes, tāpat kā no paradīzes, droši vien redz to, kas notiek uz zemes. Tur Hitlers un Staļins spēlē savu nebeidzamo kāršu spēli un glūn viens uz otru dīvainā mīlestībā. Nu, jā, tie latvieši, ar tiem mums ir izdevies.

Labi saprotu, ka mūsdienās sauklis par vienu un vienotu tautu var šķist primitīvs un smieklīgs. Tas bija modē senās dienās, kad neatkarīgā Latvija radās. Tomēr man gribas aicināt visus, kas to var izdarīt, ieskatīties savu ģimeņu chronikās, pašķirstīt vecos fotoalbūmus un atcerēties savus bojā gājušos un pazudušos ģimenes locekļus. Varbūt, ka domājot par kādu radagabalu, kuŗš aizgāja bojā, varētu censties izprast kādu citu.

Visus grūtos gadus esam pārdzīvojuši, un tomēr dzīvi. Kāpēc gan tautas atlikušo enerģiju izmantot, vienam pret otru cīnoties? Tā mēs kļūstam bīstami vāji. Tā ar mums viegli tiks galā − piemēram, Latvijā lielais nepilsoņu pulks, kas tagad izrāda kopības pazīmes.

Mūsu ir tik maz, un daudz vairāk mēs tuvākos gadu desmitos nebūsim. Lai izdzīvotu, jābūt gudriem, jāaptveŗ, cik daudz mēs viens otram varētu dot.

 

Vairāku grāmatu autore Anna Žīgure daudz tulkojusi somu (F. Sillanpē, P. Hānpē, E. Tikas, E. Pennonena, H. Mekele u.c.) un igauņu (E. Bēkmane, E. Nīta, V. Gross, T. Kallass, Brāļi Tūliki, J. Kross u.c.) rakstniekus. Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā (1992-1998).

 

 

 

Bēgļu rindas uz Vidzemes ceļiem 1944.VII

 

Franks Gordons

NEVAJAG TRIMDU PELT

 

Akadēmiķis Jānis Freimanis Neatkarīgajā Rīta Avīzē raksta: Latviešu tauta izdzīvoja, pateicoties tiem, kuŗi palika, nevis tiem, kuŗi devās svešumā. Viņam nepatīk latviešu emigrācijas presē cilātais apgalvojums, ka svešuma latvieši esot politiski trimdinieki. Tika uzsvērts, ka viņi svešumā glabā savu latvietību tāpēc, ka nākamajai brīvajai Latvijai tā atkal būs vajadzīga.

Bet vai tad tas tā nav, Freimaņa kungs? Jūs vaicājat, vai bija notikusi bēgšana no drošas nāves 1944. gadā vai labprātīga aizbraukšana labākas ekonomiskas eksistences dēļ. Cēls upuris nākamās Latvijas labā vai vienkārša pazušana no vietas, kas sagādāja diskomfortu?

Nevajag zaimot, Freimaņa kungs, nevajag pelt trimdu. Nevajag uzskatīt, ka emigrācijas sekas liekas graujošas, jo, raugiet, ASV vai Kanadā pēc kaŗa bija nokļuvis ļoti liels vairākums starpkaŗu Latvijas rakstnieku, gleznotāju, teātrinieku un citas inteliģences.

Šīs emigrācijas sekas nebūt nebija graujošas, Freimaņa kungs, tās bija svētīgas Latvijas Republikas pēctecībai, latviešu brīvā vārda izpausmēm. To uzdrošinās apgalvot šo rindiņu rakstītājs − „Maskavā izdresēts žīds.” Jā, tādu iesauku polemizējot man iedeva kāds trimdinieks, kas tagad jau pievienojies aizsaules pulkiem. Patiesi, es neklātienē biju studējis Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē, bet priekšstatu par trimdu esmu ieguvis, kopš savas izceļošanas no PSRS uz savu vēsturisko tēvzemi Izraēlu, kontaktējoties − klātienē un neklātienē ar daudziem latviešu trimdiniekiem: gan tiem, kuŗu jaunība pagājusi pirmskaŗa Latvijas brīvvalstī, gan tiem, kas dzimuši un auguši svešumā.

Trimdas ieguldījums Latvijas brīvvalsts pēctecības nodrošināšanā un garīgo vērtību saglabāšanā ir neatsveŗams.

Ja nebūtu bijis daudz zākātā Brūno Kalniņa, kas Stokholmā vadīja LSDSP Ārzemju komiteju Sociālistiskajā Internacionālē, kur bija pārstāvēti daudzi ietekmīgi Vakareiropas politiķi, Baltijas valstu jautājums būtu nodots aizmirstībai. Un trimdā dzimušais Vilnis Zaļkalns, kas vārda tiešā nozīmē sadega, ziedojot savu enerģiju un veselību sabiedriskam darbam Latvijas labā, no tās pašas Stokholmas atdzīvinādams „rainiskumu” Atmodas gados un arī pēc tam?

Nemaz jau nerunājot par patiesi viedo Uldi Ģermāni, lielisku savas dzimtenes likteņgaitu pazinēju un politiskās satiras lielmeistaru, kuŗa grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi būtu liekama par pamatu, mācot skolās Latvijas vēsturi kā atsevišķu − tikai kā atsevišķu − priekšmetu...

Šie trīs dažādu paaudžu trimdinieki, kuŗus es iepazinu un vienmēr atcerēšos, − kāpēc viņi būtu peļami?

Helmārs Rudzītis − Grāmatu Drauga un Laika dibinātājs − vai tad viņš nav godam pelnījis savas tautas atzinību? Nesen nebūtībā aizgājušais Vito Sīmanis − apgarots mākslinieks, dedzīgs Latvijas patriots, lieliskās grāmatas Latvia iniciators un veidotājs, − šie divi patiesi izcilie trimdinieki bezgala daudz darījuši Latvijas labā, dzīvojot Amerikas Savienotajās Valstīs.

Jaunā Gaita − grūti tagad iedomāties latviešu brīvo presi bez šī žurnāla. Grūti iedomāties latviešu literatūras pētniecību bez Rolfa Ekmaņa. Grūti iedomāties Latvijas vēstures pētniecību bez prof. Edgara Andersona, bez prof. Edgara Dunsdorfa...

Man bija gods viņus pazīt un respektēt.

Un vai tad vecākās paaudzes trimdinieki nav gādājuši par to, lai viņu bērni un mazbērni saglabātu savu latvietību? Trīsreiztrīs nometnes, Valodiņa un neskaitāmi citi pasākumi, Vispasaules latviešu jaunatnes kongresi − vai tad tā nav bijusi tā augsne, kas devusi mūsdienu Latvijai tādus politologus kā Atis Lejiņš, tādus diplomātus kā Rolands Lappuķe un galu galā tādu prezidenti kā Vaira Vīķe-Freiberga, ar kuŗu iepazinos Kanādā tālajā 1981. gadā, kad man − ārpusniekam un „Maskavā izdresētam žīdam” − šķita, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir tāls, miglā tīts sapnis.

Bet Vaira Vīķe-Freiberga un citi šeit nosauktie un nenosauktie trimdinieki ticēja, cerēja un, padlatžargonā runājot „gatavoja kadrus” atjaunotajai Latvijas Republikai.

Akadēmiķis Jānis Freimanis šaubās par to, vai latvieši 1944. gadā tiešām emigrējuši nāves baiļu dēļ.

Ko par to teiktu Kārlis Skalbe, Niklāvs Strunke, Anšlavs Eglītis? Viņi taču nebija nekādi „fašistu rokaspuiši!”

Freimaņa kungs raksta: Nav ko glorificēt latviešu ekonomisko emigrāciju uz Rietumiem 1944. gadā (..) Tā bija izbraukšana no valsts, emigrācija, un tas arī viss.

Freimaņa kungs uztraucas par to, ka dažs labs Latvijā atgriezies trimdinieks nevēlas atteikties no otras − ASV, Kanādas, Vācijas − pavalstniecības. Par to var diskutēt, bet kāpēc tad jāpulgo trimda vispār?

Nobeigumā − dažas rindiņas no manas grāmatas Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju (2001., 102. lpp): Vai tie latvieši, kas 1944. un 1945. gadā bēga no Latvijas uz Rietumiem, pareizi darīja, pametot dzimto pusi? Manuprāt − jā, noteikti, un nevienam nav tiesības viņus nosodīt par to. Vēl vairāk: ja es būtu bijis viņu vietā, es rīkotos tāpat.

Neņemiet nu ļaunā!

 

Franks Gordons daudz publicējies angļu, vācu, krievu un latviešu preses izdevumos. Vairākas grāmatas latviešu un angļu valodā. Dzīvo Telavivā, Izraēlā.

 

 

 

Gundars Ķēniņš Kings

KOMENTĀRS NERĀTNAM ZINĀTNIEKAM

 

Pārdomājot akadēmiķa Jāņa Freimaņa 2004.19.VIII rakstu laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze, man ir kauns.

Man ir kauns par to, cik nožēlojami maz Freimanis atceras no paša un viņa ģimenes pieredzētā tajā laikā, kad daudziem liktenīgajā 1944. gadā pāris simt tūkstošus evakuēja no Latvijas.

Man ir kauns, ka Freimanis, tomēr sevi uzskatot par Latvijas patriotu, nemaz nav iepazinies ar vēsturiskiem faktiem par Latvijas okupāciju pēc kaŗa un vēlāk.

Man ir kauns par to, ka nopelniem bagāts ķīmiķis, LZA akadēmiķis un Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris liekas būt pilnīgs analfabēts sociālās zinātnēs, un tomēr uzdrošinās rakstīt absolūtas muļķības, sliktus jokus vai neticami vientiesīgus pasūtījuma stāstus par ārzemju latviešu domām un darbiem. Kā LZA ārzemju loceklim man ir kauns, ka vismaz viens no Latvijas kolēģiem ir 50 gadus mucā audzis un pa spundi barots tik tālu, ka viņš neuzvedas kā izcils zinātnieks, bet tikai kā savdabīgs idiot savant.

Latvijas un Amerikas pavalstnieks. Es nevēlos izteikties par Freimaņa rakstu kā bēglis, klaidonis vai trimdinieks, bet kā viņa LZA kolēģis, gan ASV, gan Latvijas pavalstnieks. Vismaz manā gadījumā dubultpavalstniecība ir vērtējama pozitīvi. ASV pavalstniecība ir tā, kas man palīdz izkārtot pirmās baltiešu studentu apmaiņas Amerikā vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Amerikas pavalstniecība jau 1991. gadā man ļauj faktiski pārcelties uz Latviju un izmantot ASV Ārlietu ministrijas jau agrāk doto pieredzi, kā arī jaunas iespējas un atbalstu pārstāvēt ASV sponsorēto IREX akadēmisko apmaiņu organizāciju un AABS uzdevumā veicināt zinātnisko darbu Baltijas valstīs. Pateicoties Amerikas Fulbraita programmai, es varēju būt viesprofesors Latvijā. Es esmu lepns uz to, ko mani līdzstrādnieki un es sasniedzām Baltijas valstīs šajos grūto pārmaiņu gados. Esmu pateicīgs par Latvijā iegūto atzinību, jo Latvijas pavalstniecība ir tā, kas man visvairāk silda sirdi un uztur interesi par Latvijas akadēmisko un saimniecisko izaugsmi. Uz ārstu ieteikuma pamata atgriezies Latvijā, es sarakstu piecas grāmatas latviešu saimnieciskiem darbiniekiem. Es priecājos, ka vēl šodien varu dot padomus Latvijas doktorandiem un kopā ar kolēģiem Amerikā un Latvijā veikt zinātniskus darbus.

Liktenīgā vasara. Man pilnīgi absurda ir Freimaņa fiksā ideja par aizbraucējiem kā saimniecisku labumu vai ērtas dzīves meklētājiem. Pat viņa paša izteicieni norāda, ka Freimaņu ģimene paliek Latvijā tikai tīri technisku iemeslu dēļ, varbūt tāpēc, ka padomju kaŗaspēka uzbrukums no Lietuvas uz Rīgas jūras līci izjauc plānus arī Jaunsvirlaukas ārsta mājās. Var jau būt, ka Freimanis savu tēvu pieskaita pie tiem ekonomiskiem emigrantiem, kuŗiem nesekmējas izbraukt. Es pats esmu pārliecināts, šajā izbraukšanas lietā tēvs nekonsultējas ar puišeli, kas tajā laikā vēl skraida īsās biksītēs.

Mēģināšu aizpildīt šo robu Freimaņa atmiņās. Patiesība ir tuvāk viedoklim, ka vācu kaŗaspēka rīkotā evakuācija no Latvijas aizrauj sev līdzi pāris simt tūkstošus latviešu un krievu. Šajā straumē dažāda vecuma, izglītības un pieredzes ļaudis peld uz svešu un bīstamu krastu. Vairumam laimējas to sasniegt, lai ietu bojā pirms kaŗa beigām. Kā redzam no nepilnīgiem pēckaŗa pārskatiem un manas doktora disertācijas Stanfordas Universitātē par padomju okupāciju, evakuēto latviešu skaitā ir gan liela proporcija brīvo profesiju un intelektuālās izlases piederīgo, gan kaŗavīru un viņu piederīgo, gan cietumnieku, gan lauksaimnieku ģimeņu. Vieni tiešām bēg no kaŗa lauka briesmām un padomju okupācijas terrora, Latvijā pametot savas mājas, iedzīvi un ierasto nodarbošanos. Citus vienkārši aizveda. Es nezinu neviena aizbraucēja, kas būtu ceļā devies, lai sev sameklētu labāku dzīvi Rietumos. Taisni otrādi. Es zinu vismaz vienu, sabiedrībā labi pazīstamu sabiedrības dāmu, kas ar saglabātām dārglietām aizbrauc no Berlīnes atpakaļ uz Rīgu, lai nomirtu dzimtenē.

Palikušie. Repatrianti un dzimtenē palikušie arī ir raiba tauta. Daži atrod dzīvi svešumā vienkārši nepanesamu. Zinu dažas pašnāvības. Citi ilgojas dzimtenes un kļūst brīvprātīgi repatrianti. To ir maz, un ne visi viņi tiek sveikā cauri filtrācijas nometnēm un vēlākām čekas un partijas funkcionāru pārbaudēm. Domājot par palikušajiem, jāceŗ, ka man nav Freimanim jāuzskaita par padomju režīma iznīcinātiem cilvēkiem tūlīt pēc kaŗa un arī vēlākajās deportācijās. Man prāts nesas domāt par tiem, kas palika Latvijā un tad piemērojās jaunajiem kalpības apstākļiem. Nāk prāta jauns zinātnieks, kuŗš, Kurzemē aizķēries, kļūst par padomju varai pieņemamu un lojālu, pirmajos gados „bezpartejisku” intelektuāli. Šis profesors tiešām izpelnās centīga darba rūķa reputāciju. Viņa dzīve, līdz pēdējai darba dienai, ir veltīta nepolitiskai zinātnes nozarei. Viņa dēls, jau aktīvs komjaunatnes darbinieks, izpelnās politisku ievērību un atzinību. Viņu kā vienu no pirmajiem padomju apmaiņas studentiem uzņem Kalifornijas Universitātē Berklijā, kur Sanfrancisko latviešu studenti viņu nodēvē par Jablociņu. Savās runās un darbos Jablociņš ir tipisks padomju režīma pārstāvis, kuŗš ļoti labi apzinās, cik svarīga ir veikla, brīvprātīga vai piespiesta pakalpošana šim režīmam. Citiem neveicas tik veiksmīgi. Daži pie tās pierod. Vēl citi ar savu zinātnisko spēju un sasniegumu palīdzību var koncentrēties uz darbu un pat atļauties maz zināt un nekā nesaprast nacionālās lietās un sociālās attiecībās.

Iespējams, ka okupācijas vide tiešām rada savus attaisnojumus. Iespējams, ka pielāgošanās šim režīmam varbūt tiešām noved pie sev patīkamiem materiāliem labumiem un padomju (ne jau Latvijas) zinātnei svarīgiem sasniegumiem. Ja tā, tad Freimanim ir pienācis pēdējais laiks pārtraukt savus stāstus ne tik daudz par ārzemju latviešiem, bet atcerēties Tautas Frontes patiesos ideālus. Viņam ir pienācis laiks pārlasīt tautfrontiešu Ivara Godmaņa un Ulda Oša atziņas par patiesām latviešu tautas interesēm. Kaut vēlu, vēl ir laiks nožēlot savus nepamatotos pārmetumus latviešiem par nodevību Latvijas rusofoniem. Ar vārdu sakot, nekas nevar attaisnot komunistu agrāk nodarītos noziegumus un padomju lojālistu avantūras šodien.

Ja iepriekš teiktais vēl kolēģi Freimani nepārliecina, es viņu aicinu iepazīties ar vienu vienīgu piemēru. Tas ir manu vecāku liktenis. Tas var noderēt dziļākām pārdomām par pārdzīvošanu un darbu Latvijā. Mans tēvs, Atis Ķeniņš, bija izsūtīts jau 1941. gadā par gluži legālu, sava Maskavas studiju biedra Andreja Višinska personiski pieļauto Saeimas kandidātu listes veidošanu 1940. gadā. Pēc tam viens no viņa dēliem, jurists Ilmārs, nekur neaizbēdzis, atrada savu galu Rēzeknes čekā. Tēvs, vienmēr uzskatījis Ādolfu Hitleru par īsto kaŗa sācēju, reizēm runāja Maskavas radio, bet 1944. gada rudenī atgriezās Rīgā, lai palīdzētu atjaunot Latviju. Partija viņam pagādāja kādu uzvaras medaļu un ļāva dažus gadus mācīt jaunos skolotājus. Drīz pēc tam Ati Ķeniņu un manu māti dzejnieci Austru Dāli par to, ka viņi mīlēja latviešu tautu, abus izsūtīja sirmā vecumā uz Kazahstanu, no kurienes viņi atgriezās pēc Visu tautu lielākā slepkavas nāves.

Šoreiz tēvs vēl vairākus gadus bija latviešu literatūras pētnieks LZA, audzināja savu dēlu bāreņus un domāja rūgtas domas par padomju politiku Latvijā. Viņa vecākais dēls Marģers, pirmais akadēmiski izglītotais lidmašīnu konstruktors, I Pasaules kaŗa laikā 17 gadu vecumā 1917. gadā Londonā iestājās amerikāņu armijā un par brīvību visā pasaulē cīnījās tās rindās. Viņš absolūti noraidīja katru iespēju strādāt Meseršmita konstruktoru birojā Augsburgā. Taču padomju varas laikā − ne pirms, ne pēc II Pasaules kaŗa − viņš nedrīkstēja ne lidot, ne strādāt savā nozarē. Tikai viens no dēliem, Valdemārs turpināja strādāt profesionālas dabas darbu pārtikas rūpniecībai, līdz viņš mira kādas nevīžības izraisītā rūpniecības avārijā.

 

 

Aicinām arī citus JG lasītājus izteikt savas domas par Jāņa Freimaņa rakstu laikrakstā „Neatkarīgā Rīta Avīze.”‘ (skat. JG239:63-67), sūtot tās Rolfam Ekmanim elektroniski vai arī pa gliemežpastu. Adreses atrodamas iekšējos vākos.

 

Jaunā Gaita