Jaunā Gaita nr. 240, marts 2005

 

Dr. Inta Ezergaile pēc referāta Kanādas Latviešu Centrā, Toronto (2003.30.III).

Foto: Ingrīda Bulmane

 

INTA EZERGAILE

1932.11.IX - 2005.1.I

 

Pārdaugavā (Kooperatīva ielā 5) dzimusī literatūras zinātniece un JG redakcijas locekle Inta Ezergaile (dz. Miške) 1944. gada otrā pusē, tuvojoties Padomju Savienības otrreizējai Latvijas okupācijai, kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās. Berlīnē pārdzīvo vairākus anglo-amerikāņu gaisa teroruzbrukumus civiliedzīvotājiem. Kaŗa šausmas vēlāk atbalsojas vairākās Intas publikācijās. Kaŗam beidzoties, ģimene atrodas Padomju armijas okupētā Vācijas daļā, no kurienes laimīgi izdodas izbēgt uz angļu okupācijas zonu. Bēgļu nometnē Lībekā (Lübeck) iestājas tur nodibinātās latviešu ģimnāzijas 1. klasē, kur nosēdināta vienā solā ar jau topošo dzejnieku Olafu Stumbru. Gadu vēlāk pārcelšanās uz Dienvidvāciju, uz amerikāņu zonu, kur Ansbachas bēgļu nometnes Daugavas ģimnāzijā klases biedrs ir vēlāk par Intas mūža draugu un pazīstamu vēsturnieku kļuvušais Andrievs Ezergailis. 1948. gadā tēva darba dēļ no latviešu vidusskolas jāpārceļas uz vācu ģimnaziju Bad Aiblingenā, Alpu piekājē. Trimdas turpinājumā pēc bēgļu „lielās izklīšanas” nokļūst ASV austrumkrastā (1950). Aktīvi iesaistās latviešu jauniešu organizācijās Bostonā, kur absolvē amerikāņu vidusskolu un sāk studiju gaitas − iegūst bakalaures grādu Simonsa Koledžā (1956). Bostonā Inta ar lielu sajūsmu darbojas latviešu teātŗa kopā un izmanto iespēju apgūt teātŗa mākslu no tādām mūsu skatuves zvaigznēm kā Kārļa Veica, Jāņa Lejiņa, Reiņa Birzgaļa. Teātŗa karjerai jāpārtrūkst, vecākiem pārceļoties uz Klīvlandi (Cleveland) Ohaio (Ohio) pavalstī (1956). Seko apprecēšanās, pārcelšanās uz Ņujorku, universitātes apmeklēšana un darbs − lai materiāli palīdzētu Andrievam nokļūt līdz vēstures zinātņu doktora grādam.

Pēc pārcelšanās uz Itakas (Ithaca) pilsētu − studiju turpināšana Kornela (Cornell) Universitātē, kur Ģermāņu filoloģijas fakultātē iegūst maģistres (1967) un doktores (1969) grādu un turpat − izņēmuma kārtā kā daudzsološa zinātniece − tiek pieņemta darbā par mācībspēku un ātri vien kļūst par vācu un salīdzināmās literatūras profesori, pateicoties pedagoģiskajām spējām un dziļi nopietnajiem pētījumiem, piemēram, grāmatām Male and Female: An Approach to Thomas Mann’s Dialectic (1975), Woman Writers − The Divided Self: Analysis of Novels by Christa Wolf, Ingeborg Bachmann, Doris Lessing and Others (1982), Critical Essays on Thomas Mann (1988), Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers (1998), arī pētījumiem tādos akadēmiski ievirzītos žurnālos kā Heines Jahrbuch (1977 − „Musicality in Heine’s Poetry”), Texas Studies in Literature and Language („Günter Grass’s Fearful Symmetry”) u.c. Pēdējos gados Inta stājusies arī dzejas mūzas jeb aizgādnes Erato kalpībā. Diemžēl liktenis viņai nelemj pieredzēt savas dzejgrāmatas Inta’s Poems drīzi gaidāmo klajā laišanu (Ulysses House, Ithaca) angļu valodā.

Augsti novērtētajā grāmatā Nostalgia and Beyond (Nostalģija un viņpus tās − to Ņujorkā publicē University Press of America) Inta izseko vienpadsmit mūsu 20. gs. rakstnieču literārajam devumam − Austras Skujiņas, Veltas Tomas, Astrīdes Ivaskas, Ritas Gāles, Ilzes Šķipsnas, Benitas Veisbergas, Vizmas Belševicas, Regīnas Ezeras, Agates Nesaules, Māras Zālītes un Margitas Gūtmanes. Filoloģijas zinātņu doktore, literatūrkritisku rakstu autore un daudzu grāmatu tulkotāja Inguna Beķere savu pamatīgo recenziju Karogā (1998,10:187-194) nobeidz šādiem vārdiem: Būtiskās tēmas − māju, mātes zemi, mātes valodu, atrašanos malā, atgriešanos − Inta Ezergaile apskata konsekventi, bet bez tieksmes ieaust tās iepriekš uzvilktos domu rāmjos. Teksts tiek austs, nevis stingi rakstu grāmatai sekojot, bet saskatot citu rakstus un meklējot jēgu izrakstītajā, viņpus malām. Un dažas rindiņas pirms tam Inguna Beķere uzsveŗ, cik pārsteidzoši labi Ezergailes grāmatā sadzīvo latviešu rakstnieces un feminisma, postkoloniālisma dekonstrukcijas literatūrteorija, kaut ik pa laikam tā tiek uzskatīta par kaut ko svešu, importētu un importējamu... Un mūsu pašu lappusēs [JG219(1999):20-26] mākslas vēsturniece un dubultmaģistre Irēne Avena: Ezergailes grāmata ir lielisks fragments, spožs meteors, kas apgaismo līdz šim neatbildētus, līdz šim vispār nekustinātus jautājumus (..) apzinoties sievietes kolonizācijas norietu rakstniecēm kā Latvijā tā emigrācijā jāpārstāda kupicas, jāpaplašina sava telpa (..) Pati grāmata prasās turpinājuma. Kaut arī daudzus aizsāktus darbus un nākotnes ieceres nācās pamest, par Nostalgia and Beyond turpinājumu uzlūkojami Intas izcilie trimdas dzejnieču darbu apskati pēdējo gadu Jaunajā Gaitā − Indras Gubiņas (JG220:55-57), Ingridas Vīksnas (JG225:53-54), Baibas Bičoles (JG227:18-22), Lolitas Gulbes (JG 236:56-57), Ainas Kraujietes (JG237:11-17) un šajā JG numurā − Ineses Zanderes, kam pievienojas esejas par diviem vīriešu kārtas vārda meistariem − Voldemāru Avenu (JG 233:61-63) un Uldi Bērziņu (JG 235:62-63). Plašs raksts par Jāņa Krēsliņa dzeju iespiests viņa Rakstu 1. sējumā Ceļi un neceļi (2004). Vairāki pēdējie darbi tiek rakstīti, kad literatūras kritiķi jau māc smagās slimības uzliktie ierobežojumi. Ar minēto dzejnieču darbu angliskotām analīzēm būtu papildināms Nostalgia and Beyond otrs izdevums. Tikpat būtisks un nepieciešams ir Intas Ezergailes eseju kopojums mūsu pašu valodā.

Mīlestībā, cieņā un pateicībā sakām ardievas ļoti zinošai un vienmēr atsaucīgajai Intai, ar bagātīgām domātspējām apveltītam dziļas kultūras cilvēkam. Ar savu ticību gara vērtību nezūdamībai viņa turpinās mūs iedvesmot arī priekšdienās un, jācer, ne tikai JG veidotāju un lasītāju saimi.

 

Rolfs Ekmanis

 

 

 

 

Jaunā Gaita