Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

 

 

redaktora pačala

 

Trimdas piecpadsmitajā gadā mēs trimdas kopības vārdā esam sākuši bīstamu spēli par ļoti augstām summām. Jau ilgāku laiku šī spēle noritēja šur tur klusībā, bet tagad tā draud kļūt par vispārēju un atklātu parādību.

Mūsu jaunā spēle saucas: „neuzticamo” jeb „koeksistences” meklēšana — nedodot pierādījumus. Kauliņi krituši kā kuŗais.

• Amerikas Vēstnesis atkal deklarējis, ka latviešu jaunās paaudzes vidū darbojas „rūdīti komūnistu aģenti”,

• Amerikas Latviešu Apvienības centrālā valde izteikusi „bažas” par Jaunās Gaitas darbinieku nacionālo stāju,

• ALJA-s Publiskās Informācijas Nozares biļetens Brīvības Talcinieks konstatējis, ka Amerikas Latviešu Apvienība esot īstais „koeksistences purvs”.

• Zviedrijā pāris Padomju vēstniecības izrādītās filmas izraisījušas latviešos iebaidīšanas kampaņas un virkni apsūdzību nacionālā nodevībā.

• Uz Modŗa Lorberga jautājumu par Minsteres ģimnāzijas nozīmi Ģirts Ārvaldis atbildējis Latvijā Amerikā: „Koeksistences īlens spiežas ārā no maisa”.

Idejisko uzskatu pretišķību dēļ mēs esam gatavi aizskart svētāko, kas mums ir — tiesības katram savā veidā būt uzticamam latvietim, iekams viņa neuzticamība nav nešaubīgi pierādīta. Trimdas piecpadsmitajā gadā mums pietrūcis morālā spēka būt iecietīgiem un savstarpēji uzticīgiem.

Mēs varam cits citu kritizēt, mēs varam cits citu neieredzēt, dibināt divas vai trīs draudzes un organizācijas; tā varbūt ir spēku saskaldīšana. Bet tikko mēs apšaubām cits cita latviskumu un goda prātu, tikko uzticības vietā mums stājas sabiedrisks terrors, nosvērtu pārrunu vietā emocionāla muldēšana, mēs spēkus nokaujam.

Mūsu pēdējā laika rīcība liek domāt, ka pozitīvā uzticēšanās spēka vietā mums stājušies negatīvi spēki — gandrīz histēriska emocionalitāte un bailes, kas aizmiglo mūsu skatus un ļodza mūsu sadzīves pamatus.

Bailes no kā? Kāpēc?

Bailes no nezināmā. Bailes no nezināmā tāpēc, ka mūsu sākotnējie sapņi nav piepildījušies, un tāpēc, ka tagadnes realitātes prasa būt nežēlīgiem pret saviem sapņiem. Lietas, kas trimdas sākuma gados likās reālas un pašsaprotamas, laikam paejot, kļuvušas par mītiem, kuŗus, no vienas puses, ar jūtām gribam, no otras, ar prātu — nedrīkstam saglabāt. Starp nepiepildīto mītu un nežēlīgo realitāti guļ neziņa, bailes un nespēks. Un ienaidnieks, kas, par spīti mūsu taisnīgajai cīņai, šķiet pieaudzis spēkā kā pūķis, kam nocirstās galvas vietā ataug divas.

Mūsu trimdas jēgu raksturojuši divi pamatuzdevumi: cīņa pret komūnismu un cīņa par sevis saglabāšanu Latvijai. Trimdas kopība ir bijis spēks šo uzdevumu piepildīšanai.

Kad atstājām Latviju, trimdas kopība bija homogēna vienība. Likās pašsaprotami, ka katrs no mums ir īsts latvietis tāpēc, ka dzimis latvietis. Mēs sākām trimdu kā armija cīņas stāvoklī ar saviem komandieŗiem, savu kaujas plānu; toreiz citādi nevarēja būt. Bet, lai cik žēl būtu atzīt, savu pirmo kauju mēs zaudējām. Ne tādēļ, ka mēs nebūtu cīnījušies, bet tādēļ, ka mūsu draugi mūs draudzīgi apkampa un atņēma mūsu ieročus.

Kas notika ar mūsu armiju? Tā kļuvusi par mītu. Armija izklīda pasaulē. Latvietība, izrādījās, nav pašsaprotama un iedzimta, senču asinsbalss ne vienmēr pietiekami skaļa. Daudzi to nedzirdēja — tie, kas bijuši latvieši tikai dzīves vietas dēļ. Armijā iesaukt viņus varēja, bet, tikko zuda iespējas uzturēt disciplīnu, viņi pazuda.

Mainījušās arī ienaidnieka metodes, mainījusies mūsu draugu un sabiedroto nostāja un citi apstākļi, kas liek meklēt jaunus ieročus, apsvērt jaunu taktiku, doties izlūku gājienos ienaidnieka aizmugurē. Taču mēs bieži vien vēl mēģinām cīnīties tāpat kā agrāk — un negūstām sevišķus panākumus. Tāpēc komandieŗu autoritāte mazinās, armija sadalās partizāņu grupās.

Kaut arī jūtamies vīlušies savos mītos, savu vilšanos baidāmies atklāt. Mītu glabātāji katru taujātāju, katru jauna cīņas veida meklētāju apvelta ar neuzticību. Savukārt mītu taujātāji reizēm dara to pašu. Un mūsu neuzticību, mūsu bailes, vilšanos un nedrošību maisa ienaidnieks ar velnišķīgi veiklu demagoģijas pirkstu. Pārāk bieži pie tā pielīpam.

Kamēr uzturam mītu, ka trimdas kopība ir kā viengabalaina komandieŗu vadītā armija, katrs, kas cīnās savā īpatnējā veidā, kritizē komandieŗu lēmumus vai veic pats saviem spēkiem izlūku gājienus, ir pelnījis kaŗa tiesu. Mazākumam šādā armijā mazas tiesības. Vai mīta uzturēšana nebūs par dārgu?

Realitāte mums devusi citu trimdas kopības pamatu. Tas jo spēcīgs jaunajā paaudzē, kuŗas latviskums brīvprātīgi izvēlēts un uzņemts pienākums. Nekāda asinsbalss nav noturējusi daudzus aiziet un nenoturēs, bet tie, kas paliek, paliek pārliecības dēļ.

Palicēji nav vairs nekādi ar pavēli iesauktie, trimdas kopība viņiem nav rekrūšu armija, bet gan brīvu cilvēku brīvprātīga sabiedrība, ko saista ticība vienam mērķim. Šādu sabiedrību nevar saturēt augstāku autoritāšu noteiktas normas un pavēles, nevar saturēt vairākuma diktāts, bet vienīgi pārliecība, ka ikviens loceklis — savā īpatnējā veidā — kalpo kopējā mērķa piepildīšanai un ikviens ir uzticības cienīgs.

Mūsu jaunā trimdas kopība neprasa skanīgus solījumus, neprasa augstāku varu ieceltus komandieŗus un augstāko varu iesauktus komandētos, neprasa vienādu domāšanu, runāšanu un darīšanu, jo tās pamatā ir pārliecība.

Ja mums pietiks šīs pārliecības, tad mēs vēl ilgi cīnīsimies kopā par Latvijas neatkarību un brīvību, būsim spēks pret ienaidnieku.

Bet ja šīs pārliecības mums nepietiks, tad mums draud tas pats liktenis, kas iznīcināja pirmo krievu emigrāciju. Mēs trimdas kopību paspēlēsim kauliņu spēlē, kas saucas — „neuzticamo” jeb „koeksistences” meklēšana.

Un austrumos kāds smiesies.


 

 


 

 

ar pastnieka gādību

 

Šai nodaļā domātās vēstules ierobežojamas līdz 200 vārdiem. Redakcija patur tiesības, negrozot domu, saīsināt gaŗākas vēstules. Vēstulēm, kas kritizē personas, jābūt parakstītām ar pilnu vārdu; citas vēstules var būt parakstītas ar segvārdiem, iniciāļiem vai šifriem, ja redakcijai zināms rakstītāja īstais vārds un adrese. Redakcija neatbild par vēstulēs sniegto faktu pareizumu.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Neaizmirstiet, ka Jūsu izdevums ir vienīgā un varbūt pēdējā cerība tiem, kam jau likās neiespējami, ka būtu iespējams apvienot brīvības un demokratijas principus ar latvietību.

Jūsu atbildība ir liela.

Pielikumā čeks par $ 10. − No tā $3.75 lūdzu izlietojiet 1 gada abonementa samaksai. Pārējo lūdzu pieņemiet kā ziedojumu Jaunās Gaitas tālākai izveidošanai.

Dr. Gunārs Saltups, Ņujorkā.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Mani pārsteidza E. Silkalna raksts Jaunās Gaitas 20. numurā par 1958. gada Austrālijas Kultūras Dienām Brisbanē. Rakstā arī doti manu domu fragmenti no privātas vēstules autoram.

Daudzās vietās raksts neatbilst taisnībai, bet, lai rakstu izlabotu, vajadzētu vairāk vietas nekā aizņem pats raksts. Par to nebūtu jādomā, ja nebūtu vēl cits iemesls. Šis raksts pret Brisbanes latviešiem ir tikpat bezpartejisks kā Prātnieka rīcība pret Teni. Viss, ar ko brisbanieši varētu lepoties, no šī raksta izlaists un atstāta tikai kritika, un tā pati sakropļota. Labs piemērs ir mana citētā kritika par tautas deju kopu atvadīšanās vakaru. Lai varētu spriest, vai kritika pelnīta, jādod iemesls. Kaut arī vēstulē autoram to devu, rakstā tas nav dots. Un šis iemesls ir, ka sarīkojums bija Brisbanes krievu kluba telpās. Mēs, latvieši, nevaram atļauties krievu priekšā izgāzties, jo tie mūs ienīst un meklē mums kaitīgu materiālu visur. Par to esmu pārliecināts pēc nejaušās sastapšanās ar dažiem Brisbanes krieviem, kad viņi nezināja, ka esmu latvietis.

Pieminēju, ka rakstā izlaistas brisbaniešiem labvēlīgas ziņas. Vislabākais piemērs ir tautas deju vakars, kas bija pelnījis to uzslavu, ko devu vēstulē autoram. Turpretī autora raksts par šo sarīkojumu piemin tikai dalībniekus un vienu skatītāju.

Par visu šo autors man arī sniedza izskaidrojumu. Tomēr nevaru vēl izšķirties, vai par raksta formu ir atbildīgs autors vai redaktora saīsinājumi un grozījumi, kuŗus autors piemin.

Negribu ticēt, ka raksts ar nolūku sastādīts kaitīgs brisbaniešiem, jo ļoti viegli varētu pierādīt, ka visās neveiksmēs bija vainīgi arī iebraucēji. It sevišķi tautas deju kopu atvadīšanās vakarā dalībniekos bija daudz vairāk viesu no Adelaides, Melburnas un Sidnejas nekā pašu brisbaniešu. Arī jauneklis ar dvieli NEBIJA brisbanietis.

Atliek vēl viena varbūtība — ka raksts domāts humoristisks. Apskatot šo rakstu tuvāk, arī nevar noliegt, ka viss Kultūras Dienu apraksts mazliet līdzinās slātaviešu nojautām par apsolīto mērnieku goda maltīti. Nožēloju vienīgi to, ka raksts neatrodas Skabargās, un tādēļ lasītājiem nav dota izdevība izprast raksta humoru.

H.A. Johansons, Brisbanē.

 

 

JAUNĀS GAITAS saimniecības daļai:

No sirds izsaku savu nožēlu, ka Jaunā Gaita tomēr padevusies vecu ļaužu ietekmei un prātīgu cilvēku cenzūrai. Kā gan citādi varētu izskaidrot, ka JG 22. nr. svītrāta visa 146. lapas puse? Nevaru noliegt, tagadējā redakcijā ļoti interesanti skan Bičoles dzejolis — ...ēst būs man tevi, vai mīlēt no Bifeļa ciema... un par to es neuztraucos, bet man brīnums, ka Andrejs Irbe ir sarakstījis kaut ko tādu, kas jāsvītrā.

Ja Jums būtu saglabājies vēl kāds necenzēts JG 22. nr. eksemplārs, vai drīkstu lūgt to apmainīt pret manējo. Es svēti apsolos, ka izsvītrātās vietas nerādīšu nevienam cilvēkam, kas vecāks un prātīgāks par mani.

Pie tā paša man gribas norādīt, ka augšminētās Gaitas Gludajā dēlī balta un neskarta palikusi 183. lpp. To pieminu ar pateicību, jo baltajā lapā ir labāks humors nekā 184. lpp. par kaķīti, sunīti un sievas māti.

Mariss Vētra, Toronto.


 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Pirms dažām dienām padomju sūtniecība pārpludināja Stokholmas latviešu sabiedrību ar ielūgumiem uz „Zvejnieka dēla” filmas izrādi. Tai pašā laikā solīja rādīt okupētajā Latvijā izdotās grāmatas latviešu valodā, it kā tādas pasaulē būtu skatāmas pirmo reizi. Grāmatu klāsts nevienu daudz interesēt nevarēja, jo tās mēs esam redzējuši pietiekami daudz. Sliktais papīrs un druka izplata nepatīkamu smaku un vāki griežas čokurā kā bērza tāss.

Lielāku un pavisam naīvu ziņkāri bija radījusi solītā filma — par brīvu. Pirmā brīdī arī mani māca vēlēšanās redzēt filmu latviešu valodā, bet kad apjēdzu, ka šo iespēju man piedāvā manas dzimtenes okupanti un filmēto grāmatu sarakstījis manas tēvu zemes nodevējs, tad atzinu, ka mana ziņkāre jāupurē par labu latvieša stājai. Tīri dabiski likās, ka tāpat vajadzēja domāt visai šejienes latviešu sabiedrībai.

Nākošajā dienā uzzināju, ka šo propagandas sarīkojumu ar savu klātieni bija pagodinājuši ievērojams skaits tautiešu, daudzkārt pārsniegdams PEN-kluba, Baltijas institūta un tamlīdzīgu sarīkojumu parasto apmeklētāju normu. To vidū netrūka inteliģences pārstāvju un arī tādu, kas sevi uzskata par jaunatnes audzinātājiem un skolotājiem. Jaunatnes rindās šis notikums sacēlis milzīgu izbrīnu un sašutumu, jo tie paši cilvēki, kas mums skaistiem vārdiem un rakstiem mācījuši mīlēt bargi piemeklēto dzimteni un cīnīties par tās atbrīvošanu, naīvi un lēti uzķeras uz okupantu propagandas ēsmas. Nebūtu jābrīnās, ja Rimjanis par brīvu ielūgtu uz vodkas un kaviāra dzīrēm, viņi alkatīgi mestos pie mielasta galda. Viņi neredz savā apmātībā, ka šo cienastu pasniedz tā pati Kruščeva roka, ko atklāti un noteikti noraidīja zviedru tauta, šādā veidā parādīdama vīra stāju, bet nolaiza ķepu, pie kuŗas vēl šodien pielipušas mūsu tautas brāļu asinis.

Rimjanis var ņirgt par Jūsu gara aklumu un, droši vien, viņš saņems uzslavu par savu veikumu, bet mēs, jaunatne, ņirdzam par Jums, nelgām, un saceļamies ar visu savu jauneklīgo degsmi pret dzimtenes okupantiem un latvju tautas verdzinātājiem.

Jaunietis, Zviedrijā.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Pēdējā laikā par J.G. saturu daudz runāts un rakstīts — gan nosodot, gan aizstāvot. Jaunās Gaitas aizstāvjiem iemīļots arguments, ka vienmēr būs kādi, kam žurnālā kaut kas nepatiks. Gluži pareizi, bet pašreizējam troksnim ir nopietnāki iemesli nekā vienkārša nepatika. Manuprāt vienīgais, par ko JG redakcija pelnījusi pārmetumus, ir „Ķēves dēla Kurbada” iespiešana. Nelaime tā, ka to bez kādiem grozījumiem, izvilkumiem un papildinājumiem var izmantot Padomju Latvijas komūnisti ateisma propagandai un jaunatnes nacionālās pašapziņas graušanai. Šis ierocis būtu jo iedarbīgs tāpēc, ka to nav uzrakstījis kāds komūnistu partijas skribents, bet viens no brīvajā pasaulē dzīvojošiem jauniešiem. Nedomāju, ka JG redaktori būtu gribējuši pakalpot mūsu ienaidniekam, viņi tikai aizmirsuši veco sakāmvārdu: „Dari ko darīdams, apdomā galu.” Arī trimdas jaunatni šis darbs var negatīvi ietekmēt, jo ir tomēr lietas, par kuŗām nevar rakstīt feļetonus, ja gribam arī turpmāk sevi saukt par brīvās Latvijas jauno paaudzi.

Katrai lietai ir divas puses. Šinī gadījumā ieguvums varētu būt tas, ka „Ķēves dēls” iemeta pamatīgu akmeni mūsu trimdas varžu dīķī, bet tas ne tuvu neatsveŗ ļaunumu. Nekādā ziņā nepievienojos tiem, kas ieteic Jauno Gaitu neatbalstīt. Ar interesi gaidīšu nākamos numurus.

Ojārs Upatnieks, Klīvlendā.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jaunās Gaitas draugi un atbalstītāji Austrālijā ar dziļu sašutumu un nožēlu sekojuši pēdējo mēnešu notikumiem Amerikā, kādas organizācijas runas vīriem cenšoties kļūt par vienīgā dzīvā latviešu jaunās paaudzes gara izpauduma nomelnotājiem aiz tautisku jeb pseudo-patriotisku svētuļu maskas. Mēs gan šajā zemē varbūt tikai ar novēlošanos spējam reaģēt uz tiem notikumiem, kas risinās citos krastos, toties mūsu reakcija pret šo spļāvienu sejā latviešu jaunatnei un tās intellektam nebūs mazāk krasa. Mēs esam gatavi Jaunajai Gaitai sniegt gan morālu, gan materiālu atbalstu, lai tā pastāvētu arī turpmāk tieši tāda, kāda tā bijusi līdz šim — par spīti visiem tās naidniekiem un par godu nākotnes Latvijai, kuŗai vienīgai tā pieder. Jaunā Gaita pati ir daļa no šīs nākotnes Latvijas, un mēs to tādu arī gribam paturēt, jo tā ir mums šodien vienīgā.

Un tagad mēs gribam pievienot arī savu atbildi cienītajiem kungiem no ALA-s:

(1) Mēs zinām, ka jūs nepazemosities, lai mums atbildētu, bet tomēr gribam jums, Lejiņa kungs un Vītiņa kungs, šeit vaicāt, ar kādām tiesībām jūs gribat noteikt vai ieteikt to, ko mēs, Jaunās Gaitas lasītāji, drīkstētu vai nedrīkstētu redzēt šī izdevuma lappusēs? Un cik no JG lasītājiem visās pasaules malās atzīst jūsu pašpiesavinātās tiesības dot šim izdevumam kaut kādas vadlīnijas?

(2) Ar dziļāko cieņu pret jūsu pārstāvēto grupu vēlētājiem, mēs tomēr nevaram piekrist, ka līdz ar mandāttiesībām viņi būtu bijuši spējīgi in toto piešķirt arī literatūras un mākslas kritiķu dāvanas (pie tam vēl tik nemaldīgas!), ar kādām jūs esat centušies pieķerties JG saturam.

(3) Vai jūs, godātie kungi, domājat, ka tikai jūsu domas un uzskati ir vienīgie pareizie nacionāli polītiskos jautājumos un ka jums pieder monopoltiesības uz „pareizu latviskumu”? Tas ir, vai jūsu izpratnē jūsu latviskums būtu vienīgi pareizais?

(4) Var jau būt, ka, kā jūs paši sakāt, jūsu uzstāšanās ir bijusi pa prātam zināmam skaitam jūsu vietējo vēlētāju. Bet tajā pašā laikā tā arī ir izraisījusi pretīgumu daudz plašākās aprindās visā pasaulē un tieši mūsu nākotnes paaudzes vidū — intelektuālajā jaunatnē. Tāpat arī lielā skaitā vecāko gada gājumu pārstāvjos. Jūs apzīmogojāt paši savas garīgās nabadzības apliecības, un to neviens no mums vairs nekad neaizmirsīs. Ja drīkstam aizņemties un pārfrāzēt jūsu pašu lietoto 25. aprīļa teicienu, tad tie esat jūs un ALA-s centrālā valde, kas vairs neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei!

Austrālijā dzīvojošo jauno un veco Jaungaitnieku vārdā,
Inārs Brēdrichs

 

 

Uguns, pelni, dūmi un Nakts.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ir bīstami rotaļāties ar veciem ieročiem. Ja tos pielādē un šauj, tie sprāgst uz visām pusēm — tikai ne tur, kur tēmēts! — un apdraud nevainīgas dzīvības.

Pirms 50 gadiem Raiņa Uguns un Nakts bija jauns, spožs un spēcīgs ierocis toreiz mājīgi romantiskā latviešu sabiedrībā, bet tagad Bostonas teātra greznajā uzvedumā tā simbolika ar sarkaniem velniņiem likās tā ierūsējusi, ka šāviens bija bīstams vēl neasimilētās trimdas jaunatnes latviskā lepnuma dzīvībai un viņas uzskatiem par tēvu un tēvutēvu gaumi un cīņas veidu mākslās.

Bostonas pelnu pilno Uguni un Nakti vērojot, gribot negribot bija jāatceras, kā Ķēves dēls Jaunajā Gaitā izraisīja uztraukumu tēvu aprindās it kā ar to, ka Kurbads ar savu „padibeni” smīnot par mūsu mitoloģiju, bet ja Bostonas teātris atklāti smej par mūsu teiku varoņiem un mūsu Lāčplēsi pārvērš par nervozu komiķi, tad tēvu aprindas cieš klusu, paglauda, nesaka nekā un — pasniedz Kultūras fonda balvu par nopelniem.

Kā to lai izskaidro? Vai, uzpūšot dūmus, tēvi grib radīt uguni pelnos? Jeb vecajiem aktieŗiem ir pienākumi tikai pret sevi, bet ne pret mūsu varoņteiku tēliem?

Vecāks jauneklis.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Lai par kādu izdevumu varētu spriest pozitīvi, vai negatīvi ar subjektīvu pieeju, nav jāaizmirst, ka tā būs tikai individuāla, kas nevar pretendēt uz vispārības domu kā nekļūdīgu. Bez tam jāņem vērā kādai nepieciešamībai izdevums tiek radīts, kad, kas ir viņa radītāji, raugoties no nacionālā viedokļa, un ko tas pauž. Attiecinot šos jautājumus uz Jauno Gaitu, būtu lieki šī izdevuma lasītājiem, mazvērtīgi tiem, kas to nelasa, bet kas bravurīgi savā spriedumā ko citi tiem iečukstējuši. Šādā veidā viegli nokļūstam pie sprieduma, kas būtu gan reabilitējams, bet ko prestižs vairs neļauj — tā nepareiza informācija un neziņa iegūst taisnības izskatu.

Liekas, ka daudziem ir jāatgādina — abonējiet un lasiet Jauno Gaitu un izsakiet par to savas personīgās domas — redakcija par to pateiksies, būsiet viņai palīdzējuši iet zelta vidus ceļu.

Jaunai Gaitai ir jāturpina sava gaita, citādi tiešām mēs būsim sev izrakstījuši nabadzības apliecību uz intrigu rēķina.

Kā jau visiem izdevumiem tā arī Jaunai Gaitai ir savas labās un vājās puses, bet pēdējās neuzskatīsim par nelabojamām.

Redakcijas piekoptā fragmentācija par dažiem darbiem, varbūt, nav bijusi izdevīga — ir radījusi pārpratumus, nezinot, kad būs lasāms viss darbs — tā atstājot lasītāju neziņā un pāragrā kritikā.

Saskatītais personificējums humora daļā un karikatūras ir vienu otru sarūgtinājis, bet tomēr tas būtu jāuzņem ar smaidu, jo ko gan lai saka Eisenhauers, kuŗa attēli karikatūras veidā ir katrā avīzē un daži ne visai pievilcīgi.

Jāapsveic redakcija, ka tā neseko katram iesūtītam aizspriedumam, jo visiem pa prātam nekad neizdarīs, tā paturot savu īpatnējo formu.

Oficiāli Jaunā Gaita skaitās kā jauno autoru žurnāls un kā tāds būtu domāts vairāk jaunatnei, bet izlasot katru lapas pusi, jānāk pie slēdziena, ka tas ir priekš kuŗa katra. Katrs atradīs sev ko interesantu savām garīgām vajadzībām un interesēm.

Cerams, ka saduļķotie ūdeņi ap Jauno Gaitu drīz aiztecēs un līdz ar viņiem arī tie, kas cenšas iegūt popularitāti uz jaunatnes rēķina.

J. E. Breikšs
Kanādas DV Jaunatnes noz. vad.

 

 

JAUNĀS GAITAS saimniecības daļai:

Pielikumā atradīsit čeku, domātu Jaunās Gaitas pagarināšanai. Lūdzu atvainot mani, ka ar pagarinājumu nokavējos, jo domāju, ka S. V. Pasta Departamenta cenzori sakarā ar reliģisko simbolu profanāciju „Ķēves dēlā” izdevumu nepārsūtīs. Maldīties esot cilvēka dabā... Lūdzu sūtīt turpmākos numurus.

O. Kleinbergs. Losandželosā.

 

 

Jaunā Gaita