Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

 

VAI DESCANT PELNĪJIS BRAVO?

 

 

Jānis Krēsliņš

 

DOMĀJOT PAR LATVIJAS TĒLU

 

Kanadas literatūrai un kultūrai veltītā žurnāla Descant (iznāk Toronto četras reizes gadā) 2004. gada pavasaŗa numurs ir veltīts latviešu literatūrai - ar virsrakstu In Latvia, Observed / Abroad / In Memory (nr. 124, 258 lpp.) - kā viese to rediģējusi Larisa Kostofa (Larissa Kostoff). Izdošanu atbalstījis Kultūrkapitāla fonds Rīgā, Latviešu literatūras centrs, Tildes fontu firma, Latvijas vēstniecība Otavā, Kanadas Latviešu nacionālā apvienība un Kanadas vēstniecība Rīgā. Žurnāla izdošanu vispār veicina arī Kanadas Mākslu padome (Canada Council for the Arts) un Ontario Mākslu padome (Ontario Arts Council). Žurnālā ievietoti Ulža Bērziņa, Edvina Raupa, Māras Zālītes, Andras Neiburgas, Noras Ikstenas, Gunša Bereļa, Aleksandra Pelēča, Karla Jirgena, Knuta Skujenieka, Juŗa Kronberga, Gundegas Repšes, Paula Bankovska, Astridas Neimanes, Liānas Langas, Baņutas Rubesas, Ļeva Ginzburga (Lev Ginzburg), Jāņa Elsberga, Klāva Elsberga, Vizmas Belševicas, Jošua Auerbacha, Modra Ekšteina, Dianas Kiesneres, Margitas Gailītes un Amandas Aizpurietes sacerējumi, arī Intas Rukas un Mārtiņa Zelmeņa fotogrāfijas un Kanadas latvieša Vida Inglevica sakopoto viņa tēvam adresēto daudzo dokumentu reprodukcijas, kur viņa uzvārds sakropļots neskaitāmās variācijās. Sakarā ar žurnāla publicēšanu Toronto notika (2004.IV) sarīkojumi gan kanadiešu, gan latviešu viesiem, kuŗos piedalījās žurnālā pārstāvētie Latvijas rakstnieki Knuts Skujenieks, Nora Ikstena un Pauls Bankovskis, bet Rīgā (2004.10.VI) Descant godināja ar sarīkojumu, kuŗā piedalījās arī Kanadas viesi.

Descant ievietoto tulkojumu un tieši šim izdevumam rakstīto darbu skaits ir liels. To kvalitāte ir dažāda, lai tos sīkāk izvērtētu, būtu jāveic pamatīgāka analīze. Dažādu izvērtētāju uzskati varētu būt arī atšķirīgi. Šo rindu rakstītājam tomēr jāmin, ka, krājumu šķirstot, nevaru iedomāties, kas tajā būtu tāds, kas noteikti pievērstu citu tautu lasītāju vērību - kaut vai tādā veidā kā to ir paspējuši ievērojamā igauņu rakstnieka Jana Krosa (Jaan Kross) daudzo darbu tulkojumi angļu, vācu, somu, zviedru un citās valodās vai kā lietuvieši ieguva vērību ar izcili sagatavoto izstādi Frankfurtes grāmatu tirgū (2002), tur izplatot arī labi sagatavotas mazgrāmatiņas par katru izstādē pārstāvēto lietuviešu un Lietuvas cittautu rakstnieku, kas satur labā vācu valodā tulkoto darbu paraugus, rakstnieka biogrāfiju un bibliogrāfiju (ar pilnīgu autora darbu tulkojumu uzskaiti arī citās valodās). Ne par velti viens no Eiropas izcilākajiem laikrakstiem, Šveices Neue Zürcher Zeitung, šai sakarā lietuviešu vēsturei, kultūrai un literatūrai veltīja loti plašu pielikumu (2002.5.8).

Diemžēl, žurnāla Descant aplūkojamais numurs latviešu kultūrai un literatūrai nekādu slavu nenesīs. Gluži otrādi, tas pat palīdzēs iedragāt latviešu jau tā ne visai spožo tēlu lielajā pasaulē - par spīti tam, ka tur ievietoti Latvijā šodien nozīmīgu autoru sacerējumu labi tulkojumi, un par spīti tam, ka sakarā ar šī žurnāla klajā laišanu Toronto rīkotie sarīkojumi ar Noras Ikstenas, Paula Bankovska un Knuta Skujenieka piedalīšanos kanadiešu un latviešu publikai guva sava veida atsaucību un labvēlīgu izvērtējumu. Izbrīnu jau vispirms rada žurnāla galvenās redaktrises Karenas Malhalenas (Karen Mulhallen) ievadā teiktie vārdi, ka latviešu kultūra, kuŗas sākumi meklējami 9 000. gados pirms Kristus, esot 8 000 gadus vecāka par Homera veikumu un ka latviešiem vikingu laikmets esot tādēļ jaunlaiku vēsture. Kā šādas ģeķības var rakstīt?

Manu aso spriedumu par šo latviešu literatūrai veltīto izdevumu izraisa galvenokārt Kanadas rakstnieka un Algomas Universitātes mācībspēka Dr. Karla (nevis Kārļa) Jirgena sacerējums "Latvijas kultūras kaleidoskopiska perspektīva," sevišķi tā pirmā daļa "Vēsturiskā perspektīva." Sen neesmu lasījis tik daudzām absurditātēm, kļūdām piebārstītu, reizēm sliktā angļu valodā sarakstītu sacerējumu. Brīnos, ka autors pateicas Baņutai Rubesei par sadarbību un palīdzību šī raksta sacerēšanā. Nevaru iedomāties, ka Baņuta Rubese, Oksfordas Universitātes doktore, varētu būt atbildīga par šī raksta nejēdzībām. Jau pats Jirgena raksta sākums rada Izbrīnu: Nav iespējams sniegt tik īsā esejā pilnīgu latviešu vēstures, literatūras un kultūras ainu. Pietiks parādīt fragmentāru kaleidoskopisku pārskatu par mainīgām, zīmīgām druskām un gabaliem, kas kaut kādā veidā ir radniecīgi latviešu psīchei. (It is impossible to offer a complete picture of Latvian history, literature and culture in an essay this brief. A fragmented kaleidoscopic view presenting a shifting, ruptured picture of illuminating bits and pieces that are somehow akin to the Latvian psyche will have to suffice).

Visas neskaitāmās aplamības šai rakstā jau nav iespējams uzskaitīt. Tomēr paraugi būtu jāmin. Autors raksta, ka 2. gadu tūkstotī pirms Kristus Latvijas teritoriju apdzīvojušas pirmsbaltu ciltis (pre-Baltic tribes): seloņi, zemgaļi, kurši, latgaļi un somugriskie lībieši. Kopš 1200. gada pēc Kristus dzimšanas latvieši bijuši aplenkti no dāņiem, vāciešiem, krieviem un tatāriem. Krusta kara laikā, kas ildzis no 1200. līdz 1205. gadam, teitoņu bruņinieki ar varu uzspieduši kristietību Livonijai (šodienas Latvijai) un Baltijai. [The Teutonic Knights forcibly imposed Christianity on Livonia (today's Latvia) and the Baltic]. Livonija taču vēlāk bija kopējs apzīmējums tagadējās Latvijas un Igaunijas aptuvenai teritorijai. Tālāk tiek teikts, ka pēc Livonijas kara (1558-1583) jaunradušās Pārdaugavas, Kurzemes un Zemgales hercogistes apvienojās neatkarīgā valstī. [After the War of Livonia (1558-83) the emerging Duchies of Pārdaugava, Kurzeme and Zemgale united into an independent state.] Lielā Ziemeļu kaŗa laikā (1700-1721) cariskā Krievija esot absorbējusi latviešu teritorijas [During the Great Northern War (1700-21), tsarist Russia absorbed the Latvian territories.] Autors nezin, ka Kurzemes hercogiste Krievijā iekļāvās tikai 1795. gadā un ka daļa no latviešu Latgales, kas bija piederīga Polijai, Krievijā tika ietilpināta vēl vēlāk. Un ko lai saka par šādu teikumu: Krievu revolūcijas laikā (1917) latviešus pavedināja neatkarīgas Latvijas ideja atbrīvotā Krievijā. [During the Russian Revolution (1917), Latvians were seduced by the notion of an independent Latvia within a liberated Russia.] Par Kurzemi rakstot, autors reizēm lieto latvisko apzīmējumu, reizēm - Courland, arī apzīmējumu U.S.S.R., aprakstot notikumus, kad šāds apzīmējums vispār neeksistēja.

Izbrīnu rada arī šāds paragrāfs par it kā oficiālo Etiopijas negusa Heili Selasi viesošanos Latvijā 30. gados: Latviešu vēsture rāda plašu sociālkultūrālo un politisko apvāršņu sakausēšanu, ko ilustrē Etiopijas imperatora Heile Selasi oficiāla viesošanās Latvijā 30. gados. Selasi, pazīstams kā "Ras Tafari," rosināja Karību reģionā rastafariešu kustību, ko vispirms bija radījis Markus Garvijs Jamaikā 30. gados (sludinādams visu melno ļaužu identitātes un interešu kopību, dominējošo balto ļaužu sociālo un politisko vērtību dekadenci, kas pazīstama ar vārdu "Babilona, " un eventuālo "Zionas" atgriešanos Āfrikā. Fakts, ka Karību apvidū bija baltiešu īpašumi (17.gs. latviešu Kurzemes hercogiste bija kolonizējusi Tobāgo kā kroņa koloniju) nozīmēja, ka verdzinātie latvieši pirms gadsimtiem bija sastapuši kolonizētos karībiešus. Tas padarīja Selasi viesošanos politiski nozīmīgu, sevišķi ņemot vērā viņa Latvijas gadsimtiem ilgo verdzības nosodīšanu. (Latvian history features a broad fusion of socio-cultural and political horizons, Ethiopian Emperor Haile Salassie's official Latvian visit during the 1930s is revealing. Selassie, known as "Ras Tafari, "inspired the Tastafarian movement in the Caribbean, as first articulated by Marcus Garvey in Jamaica during the 1930s (i.e. shared identity and interests of all black peo ple, the decadence of dominant white social and political values, known as "Babylon," and the eventual return of "Zion" to Africa. The fact that there were Baltic holdings in the Caribbean (in the seventeenth century the Latvian duchy of Courland had colonized Tobago as a crown colony) meant that enslaved Latvians had encountered colonized Caribbean countries earlier. This made Selassies's visit to Latvia politically significant, particularly considering his condemnation of centuries of serfdom in Latvia.) Pieminot latviešu verdzināšanas aprakstus dainās, Jirgens raksta, kā latvieši pēcnāves dzīvē kuršot ellē ugunis, vārot savus kungus milzīgos katlos (Songs (..) predicted the afterlives of serfs stoking fires in hell while boiling their masters in massive cauldrons). Pazemojoša ir arī autora nepārtrauktā latviešu verdzināšanas pieminēšana nevēsturiskā veidā - tā esot satraucoša un visā visumā nepazīstama (The history of Latvian enslavement is disturbing and relatively unknown). Šāda veida rakstīšana ir sava veida variācija par 700 gadu verdzības mītu, kas visādā veidā ir ticis skandināts līdz nejēdzībai. Par latviešu dzimtbūšanu jeb verdzību, kā autors raksta, rakstīts ļoti daudz. Bet ne jau vienmēr savā vēstures gaitā latvieši dzīvoja verdzībā. Un nekad arī visi latvieši netika verdzināti. Dzimtbūšanu, starp citu, latviešu un igauņu zemēs likvidēja daudz agrāk nekā verdzību Amerikas Savienotajās Valstīs. Katras nācijas veidošanās ceļš ir bijis un joprojām ir grūts. Tāds tas ir bijis somiem, igauņiem, bet viņu vadošie kultūras darbinieki nepārtraukti nevaimanā. Jirgens rakstā ne ar vārdu nav minēti latviešu rakstniecības sākumi un latviešu kultūrālā un politiskā darbība kopš 18.gs., kas visā visumā norisinājās līdzīgā veidā kā tas notika Igaunijā, Somijā, citās zemēs, kas savu politisko neatkarību ieguva I Pasaules kara pēclaikā vai īsi pirms tam, piemēram, Norvēģijā. Protams, līdzīgos un vienlaicīgos notikumus var dažādi izvērtēt.

Jirgena raksta otrā daļa, veltīta latviešu rakstniecībai kopš II Pasaules kara ("Some Latvian Writing Since WWII"), kur galvenokārt aprakstīti Padomju Latvijas un tagadējās Latvijas rakstnieki. Pāris vārdos pieminēti arī daži trimdas autori. Ievērojama esot torontiete Indra Gubiņa, bet vērts esot arī pieminēt Ņujorkas dzejniekus Linardu Taunu, Gunaru Saliņu un, jo sevišķi, Dzintaru Sodumu, Džoisa Ulisa pārtulkotāju. No trimdā dzimušajiem autoriem Jirgens piemin Baņutu Rubesu un Juri Kronbergu.

Apcerot Latvijas rakstniekus, autors lieto pārgudru terminoloģiju, kas būtībā nekā neizsaka, piemēram, daudzi autori esot ieinteresēti epistemoloģiskos viedokļos (epistomological viewpoints). Liāna Lana, kura vairākus gadus pavadījusi Ņujorkā, studējot moderno dzeju, savā dzejā klāstot sociālus komentārus ar absurdiskiem lēcieniem loģikā, polisemiskās lingvistiskās kustībās un ievērojamās perspektīvas maiņās, kas sniedzoties aiz sirreālisma, lai sagrautu universu sniega čupiņā, vai lai uzspridzinātu izjūtas aiz domu vai balss robežām (Liana Langa's poetry forwards social commentary through absurdist leaps in logic, polysemous linguistic movements and remarkable shifts in perspective that extend beyond surrealism to collapse the universe into a patch of snow, or to explode perceptions beyond the border of thought or voice). Latviešu un lietuviešu literatūra joprojām liekot pieminēt (evokes) to seno sanskrita un indoeiropiešu mantojumu. Nora Ikstena, kuras starptautiskā līdziniece esot Andžela Kartera (Angela Carter), lietojot savos darbos, tāpat kā Kartera, strukturālus binārismus, kas ietverot lēcienus no reālistiski attēlotiem ikdienišķiem notikumiem uz apziņas plūsmē radītiem seksa un vardarbības portretējumiem (who likewise used structural binarisms, including leaps from realistic depictions of quotidian events to stream-of-consciousness portrayals of sex and violence). Jirgenam patīk jēdzieni postmodernisms, dekonstruktīvisms, arī poststrukturālisms, kuŗa principus, starp citu, īstenojot Guntis Berelis. Citēto grāmatu nosaukumi un to tulkojumi bieži ir nepareizā rakstībā. Profesors Silenieks reizēm ir Skilenieks, reizēm Juris, reizēm Guntis.

Ir skaidrs, ka Latvijā daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki ārkārtīgi vēlas būt kosmopolitiski, avangardiski šī vārda šodienas izpratnē. Tas vērojams ne tikai literatūrā, bet arī tēlotājās mākslās, mūzikā. Aprakstot Ziemeļeiropas un Baltijas mūzikai veltīto festivālu un konferenci Baltic Voices, kas nesen notika Sietlā, Vašingtonas pavalstī, ASV, laikraksts The New York Times (2004.14.IV) ievietojis Richarda Taruskina (Richard Taruskin) rakstu, kurā citēts Latvijas pārstāvis Boriss Avramecs. Viņš teicis, ka Latvijas komponisti tagad, kad esot brīvi no padomju virskundzības, beidzot varot pievienoties kosmopolītiskam avangardam. Šādam uzskatam konferencē nepiekrita Lietuvas mūzikoloģe Grazina Daunoravičiene, runājot par lietuviešu mūziku. Turaskins arī uzslavē festivālā pārstāvēto lietuviešu mūziku, jo sevišķi Onutes Narbutates darbus. Par Kačaturiana skolnieka, latviešu komponisti George Pelēča darbiem, Taruskins raksta, ka klausīšanās tā mūzikā radījusi sajūtas, kas varētu rasties, pusstundu vērojot cilvēku, kurš soļojot cenšoties izvairīties no spraugām trotuārā. Protams, ir iespējams, ka Taruskina spriedumi ir netaisni, bet jāņem vērā, ka viņa uzskatus izplata ASV ievērojamākais un plaši visā pasaulē lasītais laikraksts.

Jirgena raksts ir pretenciozākais un sliktākais ievads Latvijas un latviešu vēsturē un tagadējā latviešu literatūrā, kāds pēdējā laikā lasīts. Trimdas sākuma gados arī tika klajā laisti visādi naivi propagandas sacerējumi, kas bieži panāca pretējo iespaidu gribētam. Bet, salīdzinājumā ar it kā ļoti sofistisko Jirgena rakstu, tie bija naivi gabaliņi, par kuriem informē Dagnija Šleiere rakstā "Vai Propaganda?" Stokholmas laikrakstā Latvju Ziņas (1949.31.III). Jirgena apceri lasot, prāts nenesas pienācīgu vērību veltīt žurnālā ievietotajiem un ar lielu finansiālu atbalstu sagādātajiem dzeju un rakstu tulkojumiem, no kuriem savs skaits ir labi.

 

 

JG līdzstrādniekam un savā laikā arī redaktoram, Jānim Krēsliņam, šā gada sākumā iznācis Rakstu 1. sējums - Ceļi un neceļi (Rīgā: Valters un Rapa, 2004. 384 lpp.)

 

 


 

 

Juris Silenieks

 

DĀVĀTAM ZIRGAM MUTĒ SKATOTIES

 

Mūsu literatūra nez vai būs bieži pasaules mērogā daudzināta, tāpēc katra uzmanība, ko tai velta, būtu attiecīgi un ar pateicību jānovērtē. Kad Kanadas prestīžais mākslas un literatūras žurnāls Descant izvēlējās savu 124. numuru veltīt latviešu literatūrai, pacilātība par šādu ievērību varētu sist augstu vilni. Un kāpēc ne, iemeslu ir daudz. Izdevumā, neskaitot redaktorus un tulkotājus, pārstāvēti 25 autori, visi vairāk vai mazāk no Latvijas, Kanadas vai Zviedrijas, dažiem gan ar latviešu rakstniecību radniecība ir diezgan patāla. Rakstu starpā fotogrāfiskas esejas ar latviešu portretiem un ainavām no Latvijas. Vajadzētu gan varbūt norādīt, ka numurā nav neviena Kanadas dienvidkaimiņu latviešu autora. Cik zināms, tur arī raksta, un pēc dažu domām tīri labi, turklāt visādos žanros un valodās, ieskaitot angļu, kas būtu varējis samazināt tulkošanas piepūli. Taču tulkotājiem un atdzejotājiem arī pienākas savu reizi tikt saulītē ieceltiem.

Starp izredzētiem, kas pa lielākai daļai ir apzīmējami kā postmodernisti, protams, ar izņēmumiem, citādu kopsaucēju gandrīz nav. Paaudžu maiņa der tikai kā ļoti nosacīts apzīmējums, ko vajadzētu sveikt ar prieku. Sveicamo starpā atrodam tādus labi pazīstamus autorus kā Uldi Bērziņu, Māru Zālīti, Baņutu Rubesi, Vizmu Belševicu ar viņas dēliem Jāni un Klāvu Elsbergiem, Noru Ikstenu u.c. Viņu ievietotā proza un dzeja visvairāk tulkota, bet atsevišķus darbus nebija jātulko, jo tie sacerēti angliski. Pa vidu rakstniekiem un dzejniekiem atrodam pa vēsturniekam, kritiķim vai žurnālistam, kuŗu rakstu darbi izcilākos gadījumos daudz neatšķiras no tā, ko mēs apzīmējam par daiļliteratūru. Starp labi iepazītiem ir arī mazāk daudzināti. Modris Eksteins, varbūt pats pazīstamākais latviskas izcelsmes anglofonu vēsturnieks Kanadā, jau sevi pierādījis kā apdvestas prozas autoru, pārstāvēts ar lirisku stāstījumu par slaveno Francijas dienvidu provinci Provansi, daudzu dzejnieku apdziedātu un, protams, gleznotāju attēlotu.

It bieži, pārlasot šo sējumu, rodas vēlēšanās teikt, ka te parādās mūsu rakstniecības diskontinuitātes. Kādreiz likās, ka Andrejs Upīts, deklarējot, ka latvieša dzejnieka lāsts (un svētība) ir mīlēt savu tautu, ir izteicis kaut ko pārlaicīgi patiesu. Šodien, cīkstoties ap definīcijām par latvieti un latvietību, jākonstatē, ka nekas vairs nav iekalts marmorā. Latviešu literāti katrā ziņā paglābti no vienveidības un ieslodzīšanas šaurās kategorijās. Sējuma redaktori tā arī nav mēģinājuši panākt kādu izteiktu autoru kategorizēšanu − tematiski iedalījumi saplūst, atkārtojas un atdalās no ievirzītā. Bet tādas jau varētu būt mūsdienu rakstniecības iezīmes. Ģeogrāfija un vēsture atstāj savas nogulsmes un nospiedumus, bet ne vienmēr paliekoši. Tie var izzust, lai parādītos metamorfozēti, pazaudējuši savu iepriekšējo iezīmību.

Dažos gadījumos rakstu autori stāv patālu no tā, ko apzīmējam par latviešu rakstniecību. Piemēram, kādēļ sējumā iekļauts ievērojamais Kanadas dzejnieks Džošua Auerbachs? Šur tur pavīd pa redaktoriskai paviršībai. Šo rindu rakstītājs minēts gan kā Juris, gan citviet kā Gunārs Silenieks. Starpība maza, taču manāma. Iebildumi droši vien būs arī citiem. Apzīmēt aizsargus par žīdu šāvējiem katrā ziņā ir nepieņemams vēstures vienkāršojums. Ai, ķēniņ, nepiemini ļauna, teica Skalbes kaķītis. Šodienas vērotājiem latviskais paliks nenoteikts, nepateikts, varbūt nepasakāms. Taču atzinība būtu veltāma žurnāla redakcijai par numura tematisko izvēli un apstrādi.

 

 

Juris Silenieks, JG līdzredaktors, ir literatūras profesors emeritus.

 


 

Anita Liepiņa

 

DESCANT SVĒTKI KANADĀ

 

 

Dzejniece un tulkotāja Margita Gailīte

Skat. arī 67. lpp.

Latviešu literatūrai veltītā Descant numura atbalstītāju un darītāju saraksts aizņem pāris lappuses. Bet ir arī tādi spēki aiz troņa, kas bez īpašiem tituliem bīda notikumus. Tāda ir Margita Gailīte/Gailītis, divu kultūru cilvēks, kuŗa no Kanadas pārcēlās uz Latviju tulkošanas darbā 1998. gadā. Viņas dzeja publicēta JG 204. un 215. Descant 124. ir vairāki viņas tulkojumi. Knuts Skujenieks, Pauls Bankovskis, Nora Ikstena, Marta Grēviņa-Dziļuma un Margita Gailīte ieradās Toronto Universitātes Hart House no Latvijas, lai piedalītos žurnāla atvēršanas sarīkojumā 2004.15.IV. Žurnālā publicētos darbus, visus vai arī daļēji, angliski lasīja Bankovskis (Cheka, Bombs and Rock ‘n Roll) un Ikstena (Ārija Flies Across Lake Alogs). Skujenieks apsveicinājās ar publiku angliski, bet viņa darbus lasīja atdzejotāja Gailīte. Piedalījās arī divi latviešu izcelsmes kanadieši − Modris Eksteins (Winter in Provence) un Diana Kiesners (Migration). Abi raksta angliski. Apmeklētājus ar kokles spēli sagaidīja Sandra Ķuze.

Tikšanās un iepazīšanās vienmēr ir noderīga jaunu ceļu un iespēju meklējumos. Esmu apmierināta, ka varu atsvaidzināt atmiņu par sarīkojumu, pārlasot Descant 124 attiecīgās vietās. Lasīšana publikai prasa savādāku pieeju nekā stāsta vai romāna rakstīšana. Klausoties tekstu angliski, kur ir sveši vārdi, dažkārt grūti orientēties − vai tur bija Vu, Liu vai Ciu? Tāpat varētu būt klausītājiem, kas neprot latviski − vai bija Ārija, Asnate vai Astrīda? Pēc lasījuma publikai un rakstniekiem bija iespēja paciemoties pieņemšanā.

Divas dienas vēlāk Kanadas Latviešu centrā noritēja cēliens latviešu valodā, ko atklāja Inta Purva. Šoreiz Pauls Bankovskis lasīja fragmentu no romāna Mister Latvija, bet Nora Ikstena, kas kādu laiku dzīvojusi Ņujorkā, lasīja stāstu Elzas Kugas vecuma neprāts. Viņa arī pastāstīja, ka strādā pie Dzintara Soduma kopotiem rakstiem, pazīst arī Gunara Saliņa un Jāņa Krēsliņa darbus. Ikstenai tuva skaidra baļķu, nevis puķu valoda. Skujenieks lasīja dzeju un mazliet pastāstīja par sevi. Pārsteidza atzinums, ka izsūtījumā, darba nometnē jeb lēģerī, bijusi liela runas brīvība. Rīgā jau izdoti trīs viņa kopoto rakstu sējumi, sagatavošanā ceturtais un piektais, kam sekošot citi. Rakstnieki viesojās arī Otavā (Ottawa) un Montrealā. Abās vietās viens sarīkojums bija angliski, otrs − latviski. Otavā angļu valodā to rīkoja Latvijas Republikas vēstniecība Kanadā un Otavas rakstnieku festivāls, Montrealā − Tomasa Mūra (Thomas Moore 1759-1852) Institūts. Latviešu valodā lasījumi notika vietējo organizāciju izkārtojumā.

2004.10.VI notika Descant atklāšana Rīgā, kur sarīkojumu atbalstīja Kanadas vēstniecība Latvijā. Bez rakstniekiem, Kanadas braucējiem, piedalījās ari citi, kuŗu darbi iekļauti izdevumā: Amanda Aizpuriete, Baņuta Rubess, Laima Muktupāvela, Edvīns Raups, kā arī Imants Ziedonis un viņa tulkotājs, kanadiešu dzejnieks Berijs Kalahans (Barry Calahan), kaut arī neviens darbs no viņa tulkotās grāmatas Flowers of Ice (Flowers of Ice) nav iekļauts žurnālā.

Literatūra barojas no literatūras, un sasniegt plašāku lasītāju ievērību ir ilgs process, kas prasa pūles un pacietību. Par Descant 124 un sarīkojumiem ir rakstījusi gan ārlatviešu, gan iekšlatviešu prese − Pauls Bankovskis Dienā ( 2004.23.IV un 6.V), Marta Grēviņa-Dziļuma − Neatkarīgajā Rīta Avīzē (17.V). Pēc ārlatviešu gadiem ilgajiem skaidrojumiem par savu izcelsmi, Paulam Bankovskim jādzird jautājums: Kādā valodā jūs runājat? − līdzīgi kā mums trimdas gadu sākumā. Valoda ir grūti pārvarams šķērslis. Žurnāla attiecīgā numura viesredaktore atzīst, ka neprotot latviski, tāpēc dažreiz nezina, kas par žurnālu rakstīts latviešu presē. Angļu valodā nekādas atsauksmes nav manītas, izņemot Māras Gulēnas Toronto Ziņas (skat. JG 237:23), kas lasāmas tīmeklī abās valodās. Daudz vieglāk Latvijai ievērību iegūt sportā — to jebkurš var bez grūtībām saprast. Bet tāpēc nedrīkst uzdot tulkošanu, jo latviešu rakstniekiem ir daudz ko teikt.

 

Latvijas viesi ar Descant 124 redaktorēm. No kr.: Mary Newberry, Knuts Skujenieks, Margita Gailīte, Larissa Kostoff, Pauls Bankovskis, Nora Ikstena, Marta Grēviņa-Dziļuma, Karen Mulhallen. Toronto (2004).

 

 

Anita Liepiņa pārtulkojusi angliski rakstnieka Andŗa Kolberga ceļvedi Riga for the Curious Traveler (2003).

 

Jaunā Gaita