JG237 Dzeja. Māris Čaklais

*Māris Čaklais* *(1940–2003)*
*HIMNA*	Uz postamenta, uz kura stāv Herdera krūšutēls, 1864. gadā atklāts, trīs vārdi: „Gaisma. Mīlestība. Dzīvība”. Trīs vārdus tad nu virza vai slāpē laiks. Un ierakās Doma laukumā strēlnieki Bermontam pretī un – nekrita Rīga. Dzīvībai izsita zobus un ielauza ribas šis karš. Bet Dzīvība apdraudētā, sazābakojamā, aiz trauslām zīdpapīrsieniņām pastāv. Sīksta, ataustoša, neiznīcināma sēž Dzīvība tornī kā vējš un laista līci no plaukstas plaukstā. Un Gaisma. Gaismas nekad par daudz nevar būt – to teiks ikviens šais ziemeļu platuma grādos. Teiks skolas – bērns, students, profesors pasaulesslavens, bet neteiks no viņiem neviens, ka Rīga ir gatava jau. Rīga nav gatava, saka gatavs ķirmis, pārklāts ar zeltu, tāpēc tikko vairs rāpo. Nav gatava, tā – arī gatavs gailis, tikko debešos celts. Nav gatava, bērni no smilšu kastes – – Un tas, izrādās, vispār nav zelts, un tas gailis par vējrādi strādā, bērni, vienīgi bērni, nekrīt kā āboli, nekrīt kā zvaigznes – ripo pa Rīgu negatavi kā Rīga – – Mīlestība... Lielgabalus un zvanus, mīlniekus atnākošos un ļaudis, kas atvadās, lai visus jūs šūpo šis vilnis, šis zvans. „Kā es gribētu šo pilsētu padarīt laimīgu,” – no Rīgas aizbraucot, 1769. gadā izsaucās Johans Gotfrīds Herders. Un nu 2000. gadā klusībā čukstu to pašu pie sevis: „Padarīt laimīgu... laimīgu... ? Neaizbraucot nekur, čukstu, palikdams te.
*SERENĀDE*	Kā atzīties mīlestībā? ... Vislabāk, kad lietus vokalīze vai saules plūdi pa logu stikliem, pa jumtiem, pa brillēm, pa sejām, tad liekas, ka pašam vairs jāsaka nav it nekas. Re, sauleszaķīši pretējā logā, kas tikko kā dzimuši šūpojas šurpu un turpu, nopietno fasādi sasmīdinot. Skaidrs vai miglains, vēss vai karsts, sakāmais pasakāms šo- vakar, šonakt, šobrīd. Šī mūzika sākas no noliktavlodziņiem, trīšu snīpjiem, no Zviedru vārtos ieraktiem lielgabaliem. Kam varēja prātā tas ienākt, ka lielgabals var par stabuli skanēt! Baroka orģija, gotikas savākšanās, sakārtošanās augšup- ejošai gaitai. Akmens nami vai ūdeņu skrējiens, kas – mūžīgāki? Daugavai laika nav – jāskrien uz jūru, bet akmeņi teic: domā pats! Pilni pagātnes, šodienas sprieguma, nākotnes jausmu – ēku puduri, cilvēku stāvi un koku lapotnes, tilti, jā, tilti... Liriskais vientulis pāršķeltās Vecrīgas galā, dzelzceļa tilts kā zaurs, kas saviem kupriem cauri elektriskos vilcienus filtrē. Un Vanšu tilts – mūzikas instruments? Milzis ar betonā iemietām kājām? Varbūt, patiešām, kā Uldis Bērziņš teic – Krišjānis Valdemārs? Skrien Daugava sudrabota, pelēku burzguli virinādama, nes mālūdeņbangotnes pavasarī, zilu zaļumu saules spē- jajās blāzmās, reizēm no varavīksnes gammas pat violets noraujas rieta un mākoņu spēlēs. Abpusēji tas ir, kad cilvēks mīl savu vietu un vieta cilvēku mīl. Var to par vietas sajūtu saukt, var to par laimi.
*VALSIS –* *FANTĀZIJA*	Ai, deja, deja virpuļainā! Torņiem ko diet, ko iztrakoties. Un skatienam debesīs arī, kas gadsimtus bruģī smaguma Spiests. Fantāzija ar kārklu putekšņiem pirmajiem, liepziediem Un lapu virpuļiem līdz sniega ballei visaptverošai... Kas cilvēkam prātā, kad griežas viņš valsī? Tagadne prātā, tiltiņš no pagātnes, tiltiņš uz rītu. Tilts, uz kura bērns priecīgi lēkā. Un atgriežas mīlnieki noziegumvietā, izrādās – arī pēc gadsimtiem cilvēki dej fantāziju to pašu. Vien drēbes ir citas un frizūras citas. To pašu... to pašu? Nē, tomēr jau citu. Tornis ar torni, pagrabs ar pagrabu. Cilvēks ar cilvēku. Gadsimts ar gadsimtu. Sauciens, un partneri mainās – tornis ar pagrabu, cilvēks ar gadsimtu, tas tik ir valsis! Basteja Blaumanis, armēņu krustakmens, miglas, par kurām reiz priecājāmies, ka izklīst, nu priecīgi – nākotnē dzīvas vēl miglas, un rasa vēl būs... Valsis ar miglu, deja ar kuģu svilpēm un vasaru siltu, gads, gadsimts, astoņsimts gadi – viss vienā dejā... ieliņa, ieliņa, katrai tev baznīca viena. Skatam, kur pieturēties. Visapmātākais valsis, protams, ka parkos. Arkādija un Vērmanes dārzs. Dzegužkalns. Ziedoņdārzs... Turi mūs savos ritmos, nenes laukā no orbītām savām, Neizmetiet mūs krastā, samērojiet, samērojiet samērojiet!

„Himna,” „Serenāde” un „Valsis-fantāzija” – no krājuma četrās valodās Desmit mīlas dziesmas Rīgai / Zehn Liebesgedichte an Riga / Desjatj pesen ļubvi Rige / Ten Love Songs to Rīga. Rīga: Pētergailis, 2000.

*nebeidzams* *Armēnijas motīvs*	jumti noplēsti debesis dievnamā valdnieki mežos bēg variācijas ir niecīgas smilšu pulkstenis tek variācijas ir nedaudzas vējš dievnamā auro valdnieks noplēsts padzīts jumts pēkšņi – Auns vienos caurumos ne asins šļācas – vīns no viņa siltajiem sāniem pret Kalna mirdzošiem sniegiem Auns – cauri jataganiem 1989, 2000
No krājuma mana mājas lapa tavai mājas lapai. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000.
*akins Rīgā*	akins iz Stokholmas ierauga Rīgu un dzied kā Džambuls Dzabajevs pie Staļina braucot ko redzu to dziedu iluminatorā ūdens drīz būs rudens bet ūdens ir slaps tur lejā ir kaps bet Rīgā tai Bermudu trīsstūrī – Mekdonalds Brīvības piemineklis Hotel de Rome un Mekdonalds atkal Rīgā ielu muzikanti čīgā sānsolis Čaka iela eju nolikt ziedus Čaka galvai Imanta Ziedoņa vārdā nosauktajā dārzā laiks ir karsts un metaforas sen atmiekšķējušās tikai vasara vasara mūsu mūs godā čurm mudž lodā nesatilpst apdedzinātajā podā un paldies Dievam akins tikko aizsilis E pastu sievai: manī vasara puto un es nezinu kur to likt es neesmu laba es esmu nelaba problēma kā pie bikts tūristi ir mūsu nepieciešamība vien gaistošs ir viņu skaistums sūtu akinam vēsti uz ciemu atbrauciet vēl kādreiz pie mums skaisti ir arī ziemā 2001
*piecos no rīta* Uldim Bērziņam	čip tā kā piliens iekrita tumsā un sašķīda čiv čiv un vēlreiz kāds jau ar skaņu našķējas uzžvidzina nožvidzina sasveicinās sākumā īsi bet drīzi – jau mudž čum murd ko tu tik durds spurdz gurdzeļo gulgo ai mana spuldzīt spulgā kamēr ik skaņai es meklēju gultu jau gulgo muld Mīlenbahendzelīns nokāpj no plaukta sagrābsta brilli mute jau pillā tulkot svīstošā rīta svīduma putnu pulkus 2000
* * *	Hamlets tak nezin ko darīt ar visiem tiem galvaskausiem viņam gan sen ir skaidrs ka itin nekas nav skaidrs viss nāk no interpretācijas interpretācija no rausīša rausītis nāk no visa kas ir cilvēka spaids Ofēlijai kā feministei neapšaubāmi ir daudz vieglāk izvēles iespējas arī tik plašas ka sametas bail koloratūrsoprānīgā dvēselē gribi vai negribi burbuļo smiekli Jorik ai nabaga Jorik holovīni vien acu dobumos gail 2001
Iepriekšējie trīs dzejoji no pagaidu latvietis. Rīga: elpa, 2002.