DIEVTURĪBA UN PAŠAPZINA

Marģers Grīns. Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums - dievturība. Rīgā: Māra, 1998. 168 lpp.

 

Ne mazums zinātnieku jau pierādījuši, ka mūsu krietno senču sarūpēto, milzīgi bagātīgo dainu pūru iespējams vētīt, pētīt un tulkot no dažādiem skatu punktiem. Sekojot 1926. gadā oficiāli atzītās Latvijas dievturu draudzes dibinātāja un pirmā dižvadoņa Ernesta Brastiņa pēdās, Marģers Grīns dainu tekstos meklējis un atradis pamatojumu seno latviešu reliģiskajai pārliecībai jeb dievestībai, kas mūsdienās tiek saukta par dievturību. Savus atzinumus Grīns sakopojis aplūkojamā grāmatiņā. Šie materiāli izmantoti arī Latviešu tautiskā mantojuma kursos Latvijas universitātēs un kultūras darbinieku saietos.

Ievadā autors aprāda, ka tautas garīgās vērtības, apvienotas reliģijā, veido tikumus un rada katrai tautai īpatnējo kultūru, tātad ir sargājamas, kopjamas un iekļaujamas mūsdienu sadzīvē. Grīns itin plaši iztirzā latviešu dievestību vēstures gājumā un paskaidro, ar ko tās pamatprincipi daudzos punktos atšķiras no citu reliģiju nostādnēm, it īpaši attiecībā uz aizmūža jeb pēcnāves esamību, tai pat laikā neaizmirstot pieminēt arī dievturu un kristiešu uzskatu sakritības, kādu nebūt netrūkst. Viņš atkārtoti uzsver, ka latviešu dievestības pamatvērtības nenoveco, bet ir derīgas vēl šodien visiem sabiedrības slāņiem, vai tie dzīvotu uz laukiem vai pilsētās. Vēsturiskajā iztirzājumā (23. lpp.) diemžēl ieviesusies maza paviršība, autoram runājot par "rakstnieku Meklēru," "filozofu Reiznieku" un "mācītāju Sanderu," neminot šo personu pilnu vārdu un Meklēra gadījumā oriģinālo rakstību.

II daļā Grīns pievēršas dievturu izpratnei par Dievu, Māru (Dieva materiālo izpausmi) un Laimi (Dieva likteņa lēmēja izpausmi). Atzinums, ka viss ir Dieva "laists" jeb radīts, nerunā pretī zinātniskajai evolūcijas teorijai, bet gan to papildina. Autors sīki apraksta Dieva, Māras un Laimes īpašības, darbības laukus, attiecības ar cilvēkiem, piederumus un ornamentālās zīmes, balstot savus secinājumus dainu citātos. Viņš uzskata, ka dainās minētās daudzās (ap 70) Mātes (Zemes, Veļu, Ūdens, Vēja, utt.) ir viena un tā pati Māra, kas, skatoties pēc vajadzības, darbojas attiecīgā vidē, tātad šie atšķirīgie nosaukumi ir tikai Mātes Māras pavārdi. Nekādā ziņā Māru nevar pārvērst par kristīgās ticības Svēto Mariju, kuras darbība un īpašības ir pārāk atšķirīgas, raksta autors. Viņš arī aprāda, ka dainās daudzinātā "Māras baznīca" nav nekāda diža akmens celtne Rīgā vai Jelgavā, bet vienkārša svētvieta brīvā dabā. Varētu gan jautāt, kādā veidā tas ir zinātniski noskaidrots, kā apgalvo autors.

Dieva likteņa lēmēja izpausmi Grīns sauc par Laimi (nom: Laime) nevis Laimu (nom: Laima), jo dainās "Laime" esot sastopama divreiz biežāk.

Dievtuŗu rituālās izdarības cilvēka mūža godos - krustabās, iesvētībās, laulībās, bērēs - kā arī kārtējos saietos aprakstītas grāmatas III daļā kopā ar attiecīgajām dainām un vairākiem nošu paraugiem.

Kopā ņemot šī grāmatiņa ir labs ceļvedis dievtuŗu domāšanā un darbībā, kas var noderēt ari par latviskās pašapziņas veicinātāju, jo aprāda, ka dievturis nezemojas un nekrīt ceļos Dieva priekšā, bet sirsnīgi sarunājas ar to kā ar savu labāko draugu un ceļabiedru - līdzinieku. Vienīgi varbūt jāapšauba vai dievturību angliski varētu tulkot: Latvian National Religion, kā minēts grāmatas ievadlapā.

 

Biruta Sūrmane