Jaunā Gaita nr. 235, decembris 2003

 

Kārlis Kronbergs. Kompozīcija E24. Jaukta apdare. 77 x 56 cm.

 

 

 

Voldemārs Avens

PAR KĀRLI KRONBERGU

  

Kārlis Kronbergs

Izcils un ar citiem nesamaināms Kanadas latviešu mākslinieku vidū bija Kārlis Kronbergs. Kronberga gleznošanas stils ir izteikti abstrakts. Viņa masīvie hieroglifi un saduru formas runā ar primitīvu spēku un liek skatītājam apstāties un jautāt, kas ir šis mākslinieks, ko viņš grib teikt? Ar platu otu gleznotas, un ne tikai pavirši ziestas, šīs masīvās formas aicina uz tuvāku izpēti. Laukumu ieklājumiem un formu masām ir niansēta virsmu apdare − tur ir plūdinājumi, lazējumi, ēnojumi. Gleznām nav brutāla daba − tās ir poētiski mierīgas. Tās ir it kā pieminekļi kādam aizgājušam laikmetam, kāda atstāta zīme mākslinieka mūža gājumā. Tur bieži redzami sagāzti krusti vai kāds cits viņam raksturīgs simbols. Mākslinieka krāsu palete ir bez skaļuma, bieži monohroma. Gaišie aizmugures foni veido gleznās telpas sajūtu. Visur dominē apdomīga kompozīcija. Kārlis Kronbergs bija sava ceļa gājējs. Komerciāla popularitāte viņu, šķiet, nesaistīja. Viņš negleznoja lielos kvantumos, bet gleznoja sev un tā kā patīk.

Dzimtās mājas Kronbergam ir Zemgale. Jau bērnībā paticis zīmēt. Kaŗš un bēgļu vilnis viņu noved Anglijā, bet jaunekļa sapnis ir nonākt mākslas citadelē Parīzē, kas viņam 1950. gadā arī izdodas. Viņš meklē pazīšanos turienes mākslinieku aprindās. Tās var sastapt lētos krodziņos un Senas malā. Bet Parīzes burvība un mākslas mīlestība vēderu nepiepilda. Jāmēģina kaut kas pavisam vienreizējs. Pasaules plašumi un piedzīvojumu kāre vilina Kārli − tāpat kā franču-krievu gleznotāju Destālu (Nicolas de Staël), kuŗu viņš Parīzē iepazīst − iestāties Franču ārzemju leģionā. Tur dienot, jāpiedzīvo daudz fizisku un garīgu pārbaudījumu, kas iespaido jauno mākslinieku uz visu mūžu.

Pēc leģiona dēkas Kronbergs atgriežas Parīzē un turpina meklēt savas mākslinieka karjeras pamatus. Interese grafiskajā mākslā noved viņu pie iesaistīšanās slavenajā Dažobēra (Dasjobert) litogrāfijas studijā. Tur viņš sastop daudzus tā laika mākslas dižgarus, piemēram, meksikāņu gleznotāju Rufino Tamajo (Tamayo), spāņu Salvadoru Dali u.c.

Dzīve Parīzē tomēr rādās ar cietu garozu. Kārlis dodas pāri okeānam uz Kanadu, kur sastop savu dzīves draudzeni, mākslas kritiķi un viņa mākslas sapratēju Ēriku. Dzīve lēnām ieguļas rāmākā gultnē. Kārlis iesaistās Kanadas latviešu mākslinieku biedrībā Latvis un kādus gadus pat ir tās priekšnieks. Kādā pamestā skoliņā viņš izbūvē savu darbnīcu, rīko un piedalās izstādēs, gan kanadiešu, gan latviešu. Viņš ir biedrs arī vairākās kanadiešu mākslinieku apvienībās. Dzīves eksistences pamatiem palīdzējis mākslas direktora postenis kādā Kanadas tekstilfirmā.

1986 gadā Kārlim Kronbergam piešķiŗ trimdas latviešu Kultūras fonda Goda balvu glezniecībā. 2003. gada janvāŗa atnākšana ir bijis likteņa lēmēja laiks, kad jānoliek mākslinieka ota.

 

 

Gleznotājs un dzejnieks (skat. JG 233:61-63) Voldemārs Avens ir JG līdzredaktors. Dzīvo Ņujorkā.

 

 

 

Jaunā Gaita