Jaunā Gaita nr. 233, jūnijs 2003

 

 

 

STARP GRAVITĀCIJAS PUNKTIEM

Aina Zemdega. Mantojums. Rīgā: Karogs, 2002. 214 lp.

 

Šī ir pazīstamās Kanadas latviešu rakstnieces, PBLA Kultūras Fonda un B.Senkēvičas Fonda laureātes, Ainas Zemdegas piektā prozas grāmata. Jau 1979. gadā iepazinām Grāmatu Drauga Ņujorkā izdoto autobiografisko atmiņu grāmatu Toreiz Lubes dzirnavās, un šodien varam lasīt romāna veidā par atmiņām un uzsākto dzīvi Kurzemes Mežmuižās. Kaut arī romāna varone ir Zane un, kā rakstniece raksta, romānā minētās personas ir izdomāti, literāri tēli, tomēr šeit var saskatīt daudz līdzību ar Lubes dzirnavu meiteni. Jaunais romāns liekas kā turpinājums meitenes atmiņām - atgriešanās reālās sapņu un ilgu mājās. Tikai šoreiz stāstījums nav par Lubes dzirnavām, bet gan Mežmuižu mājām.

Romāna galvenā tema ir bijušo trimdinieku - latviešu atgriešanās Latvijā mantotajās mājās, pārdzīvojumi, sāpes, niknums par novazāto, nolaisto, prieks par ceļamo, veidojamo un dziļš prieks un bauda būt tur, kur tu piederi, no kurienes cēlušies tavi senči. Bet vai latvietis, kam dzīve sadalīta starp diviem krastiem, pieder tur? Jo grūti uzdot arī to dzīvi, kas daudzu gadu garumā svešumā celta ar centīgu darbu un pūliņiem, kur tagad bērni veido savas dzīves, jo tā ir viņu dzimtene. Un šeit nu Zane, kā starp diviem gravitācijas centriem, Mežmuižās mēģina atkal uzcelt nojaukto - savas bērnības sapni, gaŗu gadu sapni. Zanei atkal un atkal tiek jautāts, kur it tavas mājas, vai šeit Mežmuižās, jeb tur tālā Kanadā? Un Zane pati sev jautā, kur tavas mājas, kur tavs dārzs, kur tavi bērni, kur tu pati?

Zemdega arī paceļ gaismā to, kā latvieši Latvijā jūtas par tiem, kas atgriežas - starpības, pretstati - jūs tur Kanadā, mēs te Latvijā. Viņa raksta: Ak, romantiskie, senie sapni! Ārzemēs sapņo, šeit cīnās lai izdzīvotu (55. lp). Sarunās ar Zani vietējie cilvēki liek viņai justies vainīgai par to, ka viņas vecāki un viņa aizbrauca uz rietumiem, aizbēga, visu pamezdami, lai glābtos. Viņa mēģina gan skaidroties, bet sajūtas nepazūd un apvainojums sūrst.

Romānā rakstniece labi apraksta dzīvi Latvijā 90.gadu sākumā, kad tur vēl daudz ko nevarēja iegādāties veikalos un bija jāiegūst pa apkārtceļiem ar "blatu" - dodot kukuli, un caur pazīšanos. Stāsta arī par būvstrādnieku vājo darba ētiku, neatbildību, ceļot Zanes māju, vīriešu dzeršanu laukos un sieviešu ģimenes uzturēšanu, strādājot smagos lauku darbus bez modernās technikas palīdzības.

Šī ir nopietna grāmata pasmagā noskaņā par sašķeltu, sadalītu dzīvi starp trim atšķirīgām pasaulēm. Galvenā varone Zane jau no pirmās lappuses staigā atmiņās, salīdzina - tagad un toreiz, kā Mežmuižās izskatījās viņas bērnībā un kā tur izskatās tagad. Kontrasts ir liels un sāpīgs. Un viscaur grāmatai ar izteiktu Zanes vainas sajūtu vijas cauri domas un rūpes par atstāto trešo pasauli - ģimeni, māju, dārzu Kanadā. Šī atmiņu laušanās Zanes katrā solī, katrā skatā un skaņā, kas svaida Zani turp un atpakaļ, lasītājam var likties gandrīz jau par slimīgi uzbāzīgu. Viņa pati saka: Kaut pagātne vienmēr nemāktos virsū (25). Uz grāmatas beigām šie atmiņu pārlēcieni samazinās, Zane sāk vairāk iedzīvoties, satikties ar vietējiem cilvēkiem, vairāk iesaistīties Mežmuižu pārbūves rūpēs. Brīžam arī parādās gandrīz tāds kā bezcerīgums par visa nolaistā sakopšanu, par atbildību pret tēva īpašumu. Viņa iet, klupdama dubļainās aruma bedrēs. Un visas šīs bedres, šis pamestais, aizaugušais lauks pieder viņai. Nevienam citam par to nav ne rūpju, ne atbildības, vienīgi viņai (104).

Zemdega raksta skaistā, tēlainā valodā par Latvijas lauku dabu - Saule jau pakāpusies pāri vecā oša galotnei taustās caur zariem iemērkt kādu staru upes straumē (10). Bet pats stāstījums risināts vienkāršos, veikli plūstošos, nesarežģītos teikumos.

Diemžēl, romāna drāmatiskās beigu norises kaut kā neiederas grāmatas rāmajā, pārdomu un atmiņu pilnajā, brīžiem pat sāpīgajā noskaņā, kur notikumi ris lēni un mierīgi. Par daudz asi, kā modernā filmā, ielaužas gandrīz traģiskie notikumi un strauji maina Zanes dzīves virzienu. Šīs sešas pēdējās lappuses it kā varētu piederēt cita stila stāstam.

 

Astra Roze

 

Par Astru Rozi skat. JG 231:108.

Jaunā Gaita