Jaunā Gaita nr. 230, septembris 2002

 

 

 

NO PATIKŠANAS UZ PATIKŠANU

Karogs 2002, 4-6

 

Par Karoga pēdējo numuru centrālo asi stabili izvērtusies atsevišķu radošo personību interpretācija. Jau vairākus gadu desmitus žurnāla atbildīgo redaktoru lomā ir dzejnieki, varbūt arī tāpēc likumsakarīgi, ka pavasara numuri ielūkojas dzejas procesa noslēpumos - tā durvis ver Imants Ziedonis (maijā) un Pēters Brūveris (jūnijā). Dažādi ir viņu uzskati, dažādi daiļrades ceļi, bet paradoksāli, ka savrupo Brūveri ar nemitīgo sabiedrības urdītāju Ziedoni (kuram gan arī labprāt patīk ieņemt pozīciju iesāņus no platajiem, daudzu izbrauktajiem ceļiem) vieno savdabīga misijas apziņa, rūpes par to, lai kultūras procesi nepārtrūktu. Tieši tālab Ziedoni, kura Rakstu izdošanai 12 sējumos nupat pielikts punkts, rosina domas par jaunu grāmatu, kam iedvesma smelta laivas karodziņu plīvojumā Papes vējā un to raisītajā laužu uzdrīkstēšanās atvēzienā. Bet Brūveris, grāmatās un vārdnīcās dzīvodams, rod sev atbalstītājus un izpratējus ne tikai Lietuvā (ko emocionāli dokumentējusi lietuviešu dzejniece Ērika Druņģīte), bet arī Latvijā. Ieva Kalniņa sniegusi rūpīgu Brūvera dzejas analīzi; Skaidrīte Lasmane esejiski akcentējusi meistarīgo "sīkumu technoloģiju" Ziedoņa darbos. Interesantākajām lappusēm žurnālos pieder intervijas ar abiem autoriem, turklāt abiem ir ieinteresēti un līdzvērtīgi sarunu partneri - Nora Ikstena - Ziedonim un Guntis Berelis - Brūverim.

Garīgo pieturas punktu meklējumos akcentējas zināšanu loma pasaules norišu apjēgā, bet specifiskāk - amata prasme un valodas kopšanas spēja. Pēters Brūveris apliecina nopietnās tulkotāja intereses, kas neskar tikai un vienīgi valodas vai ritma slāņus vien. Arī citi Karoga materiāli apstiprina faktu, ka pēdējo gadu laikā no jauna ciešāk centrējas Baltijas kultūras loks. (Diemžēl, to pašu gan nevar teikt par kaimiņvalstīm atvēlētās informācijas apjomu lielākajos masu medijos.) No Brūvera šis saistības gredzens virzās uz valodniecības aktualitātēm Rīgā un Pēterburgā, tiek vērtēta izcilā krievu zinātnieka Vladimira Toporova lekcija par baltu valodām Latvijas Zinātņu akadēmijā, igauņu literārā žurnāla Looming un Vikersaar materiāli, ievietota Brūvera tulkoto lietuviešu dzejnieku darbu miniantoloģija. Viens no centrālajiem materiāliem ir igauņu literatūrzinātnieka, Igaunijas Zinātņu akadēmijas Underes un Tuglasa literatūras centra direktora Jāna Unduska raksts "Par igauņu literatūras laiku, telpu un uzdevumiem 20.gadsimtā". Tajā igauņu literatūras pamatvirzība 20.gs. definēta kā vēlme kļūt par līdzdalībnieci pasaules literatūras arēnā.

Līdzīgu formulu jau 1905. gadā pauda igauņu dzejnieks Gustavs Suitss, un latviešu kultūrā radniecīgas domas izteicis gan Jānis Grīns žurnālā Daugava, gan daudzi citi literāti dažādos kontekstos. Unduska apceres novatorisms ir mēģinājumā definēt šī procesa rezultātus visā 20.gs. garumā, kurā pirmo reizi tiek apzināts šāds uzdevums pretstatā agrākajai nacionālās un kultūras identitātes "ražošanai" un "atražošanai". Zinātnieks nonāk pie secinājuma, ko dēvē par ģeogrāfisko fundamentālismu. Rakstā izteikts diskutējams, bet interesantā analīzē balstīts viedoklis: Fiziska dzīve rietumu pasaulē neveicināja igauņu literatūras efektīvāku integrāciju tajā. Un no tā izriet pieņēmums: igauņu pasaules literatūra rodas ar Igaunijas kā ģeogrāfiskas telpas starpniecību (tam nav vienlīdzības zīmes ar secinājumu, ka igauņu rakstniekam noteikti jādzīvo Igaunijā). Unduska teorētiskais uzskats pamatots ar virkni tekstu - no F.Tuglasa un G.Suitsa līdz J.Krosam un E.Todem.

Baltijas garīgās telpas polifonijas ideju bagātina arī lībiešu kultūrai veltītais Karoga aprīļa nr., bet laika mēroga paplašinājums dots divos Māras Grudules rakstos, kur skartas rakstīto tekstu liecības gadsimtu atvēzienā - no Bazīlija Plīnija līdz Aleksandram Čakam.

Kā allaž, piedāvāts jaunāko grāmatu apskats - recenzijas par Ievas Rupenheites, Hermaņa Marģera Majevska, Egīla Plauža dzejas, Vladimira Kaijaka, Ērika Lansa, Daces Rukšānes un citu prozas darbiem. Tekstu daļā publicēta Latvijas Dramaturģijas aģentūras rīkotajā īslugu konkursā uzvarējušais Laimas Muktupāvelas darbs Cilvēks no dīķa, kā arī dažādu paaudžu dzejnieku un prozaiķu lirika - no jauno autoru semināra dalībniekiem līdz pieredzējušiem meistariem.

Benedikts Kalnačs

 

 

Dr. Benedikts Kalnačs ir teātŗa kritiķis, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors. Dzīvo Rīgā.

Jaunā Gaita