Jaunā Gaita nr. 227, decembris, 2001

 

 

Laima Kalniņa

IEVADS ROMĀNAM KAĶA MANUSKRIPTS

 

1. nodaļa - Kā šis manuskripts nonāca manās rokās

 

Kad mūsu nākotnes telpa ir sarāvusies tik maziņa un šaura, ka tajā ne apgriezties, ne pakustēt, mēs meklējam atgriezties pagātnes plašajā ēkā. Mēs sākam atcerēties.

Tad gadās, ka mūs sāk vilināt vietas, kur reiz ir būts. Dzimtene, protams. Latvija. Rīga. Taču tā ir svēta vieta, kam dažkārt neuzdrošināmies pieskarties tik viegli ar mūsu katra īpašo pārdzīvojumu.

Ir arī citas vietas, kas pārstaigātas raibajā mūžā. Tās, nesvētās, jā, tās mēs mazāk bīstamies pārstaigāt ar bezrūpīgām kājām un sirdīm. Trimdas sākuma laika vietas. Man tās bija Vācijā.

Es atgriezos. Pati nezinu kādēļ, kādu īsti iemeslu minēt. Apciemot studiju biedrus? Paceļot? Nieki! Kaut kas mani vilka, aicināja. Varbūt kāds prātīgāks dvēseles stūrītis mudināja pamest skatu uz pārveidoto ainavu, lai es beigtu meklēt reiz pagājušās dienas.

Nebija jau vairs ne balto bērzu alejas, kas veda uz nožēlojamām baraciņām, kur mita baltiešu studenti, ne baraciņas pašas, ne rudzu lauks to tuvumā. Sveša vieta, sveši jauni nami.

Vakarā stiklos un gaišos uguņos mirdzēja ēka, kur toreiz rāpāmies pāri gruvešiem, uz izbumbotās bibliotēkas dažām sakoptām istabām ejot.

„Pārvērties, viss pārvērties,” stāstīja studiju biedrs. „Vai ir vēl kāda vieta, ko tu gribētu redzēt?”

Es izvēlējos to - pamatnometni, mazu pilsētiņu Ziemeļvācijā, kur arī reiz bija būts. Mēs iebraucām pievakarē. Šeit vēl varēju saskatīt pagātnes pēdas. Ceļš ieveda pilsētelē pa tiem pašiem veclaiku torņa vārtiem kā toreiz. Tirgus laukums nebija pārveidojies. Tāds pat kā toreiz, tukšs un pelēcīgs snauduļoja novakares pēdējos saules staros.

„Pie laipnā teļa” aicināja izkārtne pie stāvkoku nama.

„Toreiz,” es atcerējos, „šeit bija iekārtota no gūsta atlaisto kaŗavīru mītne. Zēni to dēvēja par Sasmaku. Ieiesim?”

„Sasmaka! Izlaidušies gan,” vērtēja mans sarunu biedrs, kad mēs sēdējām piemīlīgajā telpā pie galdiņa.

„Toreiz jau bija savādāk,” raudzīju aizstāvēt. „Droši vien, neizskatījās tā kā tagad.”

Pie mūsu galdiņa pienāca pats saimnieks. No kurienes mēs - ziņkāroja.

Studiju biedrs, valodīgs, ņēmās stāstīt. Visu. Ka es no Amerikas iebraukusi, ka mēs latvieši.

„To tev nevajadzēja teikt,” es pārmetu. „Diezin, vai viņam labs prāts uz baltiešiem. Mēs taču dzīvojām vāciešiem atņemtos namos. Šī pati ēdnīca bija īpašniekam atsavināta, un, ai, kā mūsu UNRRA’s vīrs izturējās pret viņu birģermeistaru! Tik bezkaunīgs bija!”

„Ko nu, tie bija citi laiki,” atmeta ar roku studiju biedrs. „Tagad ir savādāk.”

Taču es redzēju, ka saimnieks mūs vēroja, pasauca zēnu, pasacīja tam ko, un vēroja atkal. Zēns izmetās pa durvīm, acīmredzot, kaut kur sūtīts.

Man bija mazliet neomulīgi, raudzīju steidzināt savu galdiņa biedri, lai nevelk vakariņas garumā, bet tas ir nedomāja pasteigties.

Zēns atgriezās, un tam uz pēdām sekoja kāds slaiks vīrs, piegāja pie saimnieka, pārmija dažus vārdus, un abi nāca uz mūsu pusi.

„Ak, debess, nu tik būs!” Es pusbalsī nomurmināju studiju biedrim. „Redzi nu, ko tu būsi ievārījis!”

Svešais atvainojās, tad - „Sie sind Letten, ja?”

Minēja savu vārdu, lūdza, vai var piesēsties pie mums.

Ar bailēm gaidīju, kas nu nāks, bet studiju biedrs bija omulīgs - jā, lūdzu, kāpēc ne!

Es vēroju pienācēju. Tīkama seja. Intelliģenta, jā, un mazliet skumja. Smaids, kas šķita labsirdīgs un varētu būt tāds, kas vairāk joko pats sevi kā citus.

Svešais sāka savu stāstu. Viņam, lūk, esot uzticēts uzdevums, jau kopš laba laika, ko viņš vēl aizvien neesot izpildījis. Tāds nu reiz esot - neizdarīgs. Brīnums, ka kāds viņam ko raugot uzticēt.

Studiju biedrs pasūtīja mums visiem kafiju. Un liķierīti arī, jā? Pienācējs taču arī neatteikšoties, lūdzu?

Ak, nē, viņam taču vajadzētu mūs cienāt! Viņam, šim svešajam esot lūgums pie mums. Bet kafija esot viņa vājība. Vai viņš drīkstētu no savas puses izmaksāt tortes šķēlītes, kūkas?

Kamēr abi, svešais un studiju biedrs, cīnījās ar savstarpējām laipnībām, man bija laiks vērot un domāt. Kas būs šis lūgums? Kāds ir uzdevums? Sameklēt kādu pazudušo plašajā Amerikā? Ai, tas nenāktos viegli!

Pie kafijas pienācējs turpināja stāstu. Netālu no šejienes, dzīvojis luterāņu mācītājs. Bijis jau deviņdesmitajos, kad miris. Ne šeit, nē, beigās pārcēlies uz lielo pilsētu. Dzīvojuši abi ar sievu netālu no meitas. Eva arī bijusi tā, kas atbraukusi šeit pēc tēva nāves izrunāties par visu.

„Mūsu ģimenes pazinās jau ļoti sen,” viņš sacīja, it kā paskaidrojot, it kā aizbildinoties.

Tas, kā viņš izrunāja mācītāja meitas vārdu, kā maza kavēšanās parādījās viņa runā, lika man atkal pavērties viņa sejā.

Man šķita, skumjais vaibsts bija kļuvis mazliet dziļāks, sāpīgāks.

„O,” es sacīju - liķiera glāzīte bija darījusi mani neuzmanīgāku, un manas domas vairs neprata slēpties aiz pieklājības priekškara. „Viņa aizbrauca atkal atpakaļ?”

Svešais paskatījās uz mani. Skumjas viņa acīs arī vairs nespēja spēlēt slēpšanās rotaļu.

„Viņa nekad neapprecējās, nē. Kaŗa laika mīlestība. Viņš krita. Eva nekad vairs... Viņa netika tam pāri.”

In vino veritas, nudien, es domāju. Cik daudz bija pateicis svešais, sirmais kungs par sevi pašu!

„Eva man lūdza,” viņš turpināja, „izpildīt viņas tēva vēlēšanos. Viņa domāja, ka man tas būs vairāk iespējams. Es, tiešām, nezinu... Viņa esot raudzījusi. Tur, kur viņa dzīvojot, tur tuvumā esot apmešanās vieta ārzemniekiem. Eva esot aizgājusi uz turieni. Bet, nē, tie latvieši tur... Galu galā viņai bijis bail manuskriptu atstāt. Viņa nezinājusi, vai var tiem dot. Varbūt, ka manuskripts ir svarīgs. Tēvs viņai neesot daudz par to stāstījis. Tikai teicis, ka viņam uzticēts, un lai viņa noteikti nododot latviešiem. Eva zināja, ka šeit reiz dzīvojuši baltieši. Viņa domāja, ka, varbūt, kāds šeit kādreiz atbrauks. Viņa pati jau vairs maz kur iet, un viņa paļāvās uz mani, bet es...” viņš nevarīgi paplēta rokas, „es domāju, es, droši vien, esmu palaidis gaŗām kādu izdevību. Es lūdzu vairākiem, lai man pasaka, ja satiek kādu no Latvijas. Taču šeit mēs esam tik klusā nostūrī... Reiz man gadījās satikt kādu igauņu pāri, ļoti simpātiski ļaudis, bet viņi nesaprata ne vārda, kas tur rakstīts, un tad arī es viņiem pievienojos, ka labāk, lai viņi manuskriptu neņem. Tagad, ja jūs to varētu, ja jūs gribētu... Es būtu jums tik pateicīgs!”

„Jā, katrā ziņā, noteikti!” Es atsaucos, jo taisnību sakot, šinī brīdī manī bija pamodusies ziņkārība, un tā bija tā, kas mudināja runāt, nevis vēlēšanās izpalīdzēt tīkamajam sarunu biedram.

 

 

2. nodaļa - Autoru meklējot

 

Diemžēl, es nevaru sacīt, ka, ja būtu zinājusi, kādā lietā iepiņķerējos, es manuskriptu nebūtu ņēmusi. Tomēr būtu - ziņkārība bija pārāk liela. Padomājiet - kādā mazā ēdnīcā, romantiskā pilsētiņā tīkams svešnieks jums piedāvā manuskriptu, par ko sakās nezinām nekā. Intriģējoši, vai ne?

Mēs nosēdējām vēl labu brīdi pēc tam, kad biju somā noglabājusi svešnieka pasniegto lapu žūksni. Man svešais vācietis patika. Mazliet sirdi aizkustināja arī nelaimīgā mīlestība uz mācītājmeitu Evu, par ko atzīšanos domājos saklausījusi viņa vārdos.

Nabadziņš! Klusībā žēloju manuskripta devēju. Neldzīgā Eva! Kā nu ar’ tā var visu mūžu skumt par kritušu mīlēto! Es gan tā nedarītu, domāju. Brīdi iztēlojos, kā tas būtu dzīvot šajā mazajā pilsētiņā, kur vēl tik daudz kas saglabājies no pagātnes. Kāda mierīga dzīve tā būtu!

Viņš, šis svešnieks, acīmredzot, dzīvoja un strādāja šeit. Ko gan var darīt tik mazā vietiņā inteliģents cilvēks - ārsts? skolotājs? advokāts? Nē, nē, pēdējais jau nu gan nē! Kas tad šeit varētu ko sūdzēt, ar ko tiesāties! Labi, ja pa desmit gadiem viena tiesas lieta gadītos!

Varbūt svešnieks bija vēsturnieks, pēta un raksta par šīs vietas pagātni? Varbūt rakstnieks? Mākslinieks - gleznotājs, tēlnieks? Muļķe Eva gan! Cik labas dienas varētu vadīt ar šādu laipnu, mierīgu vīru! Vienu brīdi man pat šķita - es varētu šo Evu atvietot, būt laba skumjajam vīram, likt viņam aizmirst jaunības nepiepildīto sapni.

Tikai vēlāk, kad mēs ar studiju biedru bijām atkal viņa mazajos ratos atpakaļbraucienam, man pēkšņi ienāca prātā, ka varbūt svešais mānījās. Varbūt manuskripta autors ir viņš pats. Kāpēc gan ne? Varēja taču būt, ka mūsu sarunu biedrs bija baltvācietis. Kādēļ nevarēja būt, ka viņš kaut kāda iemesla dēļ negribēja manuskriptu publicēt ar savu vārdu? Tādēļ rakstīja latviski, izdomāja stāstu par viņam uzticēto manuskriptu. Cerēja, ka mēs publicēsim, un viņš, autors, paliks nezināms.

Kad mēs atgriezāmies studiju biedra dzīves vietā, kur mūs sagaidīja viņa rūpīgā laulātā draudzene ar vēl saglabātām siltām vakariņām, kuŗas mums pavisam nepatikās vairs iebaudīt, es steidzos nokļūt mazajā darbistabā, kur man bija saklāta gulta uz dīvāna. Viena palikusi atšķīru manuskriptu un sāku lasīt. Vīlos.

Ja es biju cerējusi sastapt vēl tik nesen redzēto svešnieku starp manuskripta lapām, tad skaidri likās, ka viņa te nav. Jau no pirmajām izlasītajām lappusēm šķita, ka tas, kas manuskriptu mums dāvāja, nav autors. Nē, es domāju, tas nav šī cilvēka stils, viņš nebūs vis tas, kas to sarakstījis. Līdz ar to mana interese zuda un es manuskriptu noliku pie malas, lai pie tā atgrieztos tikai daudz vēlāk, kad atrados jau atkal Amerikā.

 

 

3. nodaļa - Vai Anna?

 

Manuskriptu visu izlasīju tikai mājās atgriezusies. Šeit Amerikā, kad bija jau atstāstīts un atkal atstāstīts piedzīvotais un pieredzētais visiem paziņām un radiņiem līdz apnikumam - viņu apnikumam vairāk kā manam - un beidzot neviens vairs ceļojuma stāstus klausīties negribēja, nekas cits neatlika, kā tikai pašai klusībā iespaidus pārdomāt. Tad beidzot paņēmu manuskriptu, lai to izlasītu no sākuma līdz beigām.

Lasot sāka mosties interese. Ei, tā taču bija mana pamatnometne, mans Vācijas laiks, kas tur tēloti! Lasīju un ticēju, un neticēju. Dažbrīd kāda aina bija tik īsta, tik dzīva. Gribējās izsaukties - jā, jā, es zinu, tā tur bija. Bet nākošajā mirklī skats jau mainījās. Ainava bija citāda, un es minstinājos - vai tā tur bija? Tik daudz laika pagājis no tām dienām, un cik tad ar’ es pamatnometni apciemoju! Biju universitātē lielajā pilsētā, pat brīvlaikā strādājām pie saviem uzdotajiem darbiem architektūras darbnīcās. Var jau būt, ka manuskripta autors nemelo. Manuskripta autors! Jo, kaut gan esmu sacījusi, ka līdzīgi nejaukajai karalienei, ko satiek nabaga mazā Alise brīnumzemē, arī es esmu spējīga noticēt ducim neiespējamu lietu jau pirms brokastīm, bet visam ir robežas! Dariet, ko gribat, bet noticēt, ka manuskriptu sarakstījis kaķis, es tomēr nespēju.

Izdomājusies šā un tā - vai Anna, kaķa saimniece, būtu rakstītāja? Vai Alvis Virciems? Indulis Kaivis? Kaut kā likās, ka autoram pašam arī vajadzētu parādīt savu seju manuskriptā. Laikam, tomēr būs Anna, nodomāju. Lūk, šur tur pa pusteikumam pieminēts, ka Anna raksta. Jau pašā sākumā viņa noliek burtnīcu un zīmuli pie malas, lai izvadītu runci Timiānu viņa nakts gaitās.

Bet es nepalaidos uz savu spriedumu vien. Aizstiepu manuskriptu pie man pazīstama profesora, literāta.

Viņš smējās: „Tavu nekaunīgu runci! Zini, es būtībā esmu kaķu draugs. Man pašam mājās arī ir. Bet šitam bezkaunīgajam kaķim, nudien, tā vien gribas, kā iespert ar kāju, lai jūt!”

„Tikai viena lieta,” viņš turpināja. „Nezin, vai tu to kaķi netēlo pārāk gudru. Varbūt, tev tomēr vajadzēja vairāk ierobežot viņa spriedumus. Pierakstīt viņam tikai to, ko kaķis zin un var saprast.”

„Bet tas nemaz nav mans kaķis un mans manuskripts!” Raudzīju aizstāvēties.

„Mjā, mjā,” profesors noņurdēja un sāka runāt par ko citu. Acīmredzot, kaķa un manuskripta lieta viņam vairs neinteresēja.

Anna, es nolēmu, autore būs Anna. Arī profesors domāja, ka rakstītāja ir bijusi sieviete.

Tomēr nolēmu izmēģināt vēlreiz. Kornēlijas spriedums man vienmēr ir licies ļoti prātīgs un labs. Esmu pārliecināta, ka viņa par literatūru noteikti zin vairāk kā es. Sapratēja lasītāja, iejūtīga kritiķe. Viņas spriedums izšķirs.

Nodevu manuskriptu viņai un gaidīju atsauksmi. Kornēlija, kad aizgāju pakaļ manuskriptam, uzlika plaukstu papīra žūksnim un ņēmās rakstīto iztirzāt pamatīgi. Klausījos viņā ar tādu patiku, ka gandrīz jau aizmirsu, kādēļ biju nākusi, kādas mīklas atrisinājumu sagaidīju no Kornēlijas, bet viņa pati man to atgādināja.

„Zini ko,” viņa man sacīja, un viņas acis nebēdīgi iemirdzējās aiz aceņu stikliem. „Man tas kaķis tik ļoti izklausās pēc mazliet zobgalīga laulātā drauga, ka es tev to nemaz nevaru pateikt. Nu, vai nav tā, vai tu arī to nejūti?”

Galīgi samulsusi es devos mājās ar savu manuskriptu.

Te tev nu bija Anna - autore! Es taču biju nolēmusi, ka Kornēlijas spriedumam ticēšu. Ko tagad?

 

 

4. nodaļa - Par autoriem un manuskriptiem

 

Ja es tik ļoti rūpējos par manuskripta autora jo drīzāku atrašanu, tad tas nebija tikai ziņkārības dēļ vien - man taču vajadzēja zināt, ko ar manuskriptu darīt. Cilvēki tik rūpīgi glabājuši šo papīru žūksni, bažījušies par tā likteni, un es nu iebāzīšu pažobelē, lai peles taisa midzeni pelēniem!

Protams, parasti manuskripti ir domāti publicēšanai, bet tad tos gan nemēdz iedot citas tautas mācītājiem, kas nesaprot ne vārda no rakstītā, lai tie to glabā. Tad taču meklē izdevēju, saka tam laipnus vārdus un - pasarg, Dievs - solās vēl samaksāt par iespiešanu! Ja autors nekā tamlīdzīga nav darījis, bet ļāvis gadiem, padomājiet, gadiem ilgi manuskriptam atrasties tai tālajā nostūrī, tad ko tas īsti varēja nozīmēt? Ka autoru piemeklējusi kāda kaite, un viņš-viņa vairs nespēj par savu gara bērnu gādāt? Vai arī - varbūt, ka manuskriptā ir kaut kas tāds, ko baidās laist tautās? Tādēļ varētu būt šī slēpšanās kaķa aizsegā. Sāk, ko tad nu es - vainīgs ir kaķis.

Protams, ja autors tiešām būtu ruņčuks, tad viņam, nabadziņam, gan nāktos ļoti grūti kārtoties ar izdevējiem, kam visiem mazlietiņ tāda šakāļa daba - grib mieloties pie lauvas sarūpētas maltītes.

Bet es jau iepriekš sacīju, ka man negribējās ticēt šai versijai par kaķi - autoru. Taču jūs jau zināt, kā tas ar mani ir - pamet man kāds pilnīgi neiespējamu domu, un jau mana nadzīgā fantāzija sāk rīkoties: iekrāso šur tur pa detaļai, sāk rosīties un būvēt, un, paskat vien, sanāk tāda brīnumpils ka nu, kaut arī uz skaidrām smiltīm celta.

Tā arī tagad. Atcerējos - mans Minka arī aizvien lien klāt rakstāmmašīnai. Cik reižu man nav bijis jārājas: „Ņem nost ķepu no burta „q”! Latviešu valodā to nelieto. Samaitāsi manu rakstu!”

Tāpat arī Minkas interese par iespiesto vārdu. Cikreiz nav bijis tā - tikko mans Juris atver laikrakstu uz galda, tā, palūk vien, jau Minka laikrakstam virsū ar visām četrām ķepām.

Taču man izdevās norāt rosīgo fantāziju.

„Padomāsim loģiski,” es tai teicu. „Anna. Vai nu viņa būtu autore, vai ne, bet manuskripts ap viņu vien grozās. Patekas, patekas uz vienu vai otru pusi, bet paraug’ vien, atkal jau viņas vārds minēts. Ja viņa nav autore, tad autoram ir jābūt kādai personai, kam viņa ir bijusi tuva. Kādam radiniekam, mīlētājam, draugam vai draudzenei.”

„Vai arī viņas kaķim” fantāzija paspēja iespraust savu neloģisko aizrādījumu.

„Kaut arī autors būtu tikai Annas kaķis,” es atbildēju, „tad tomēr tā būtu Anna, drošāk kā neviens cits, kas zinātu, ko autors vēlas darīt ar manuskriptu. Un ja jāmeklē izdevējs, tad viņai to pienāktos darīt nevis man.” Es vēl piemetināju ar atvieglotu nopūtu, jo, ticiet man, pašai man pietiek pūļu par maniem manuskriptiem gādājot.

Vai tagad saprotat, kādēļ tik ļoti gribēju, lai īstais autors pats ņemtu manuskriptu savās rokās?

„Vai ķepās,” piebilda nekaunīgā fantāzija.

 

 

5. nodaļa - Es braucu pie Annas

 

Man bija tāda neskaidra nojauta, kas manuskriptā minētā Anna varētu būt.

„Elementāri, mans dārgais Vatson,” sacītu Šerloks Holms. „Anna ir tā sieviete, kas strādāja UNRRA’s* birojā manuskriptā minētajā kapacitātē!”

Man šķiet, es pareizi atcerējos, kas šī strādātāja tāda varētu būt. Bet es nepalaidos uz savu atmiņu vien. Dažbrīd tā taisa pavisam trakus lēcienus un pārkūleņo pāri kāda cilvēka vārdam. Tad es varu minstināties un minstināties bez gala, kamēr pakalpīgā fantāzija pienes vai veselu kalendāru ar dažnedažādiem interesantiem, bet, diemžēl, nepareiziem nosaukumiem.

Tādēļ izgudroju iemeslu, kuŗa dēļ varēju apmeklēt kādu gados vecāku kundzi, kuŗa savlaik arī mita manā pamatnometnē.

Viņai nebija iebildumu.

„Jā, atbrauc vien,” viņa laipni aicināja. „Padzersim kopā kafiju.”

Nopirku kūku tuvējā smalko delikatešu bodītē. Nopriecājos, ka nu būs attaisnojums pamieloties ar kūku un devos ceļā.

Sasveicinājāmies, man vēl tā mazliet nostostoties, īsti nezinot, vai bučot sendienu paziņu uz vaiga, vai ne. Taisni posts ar tiem apsveicināšanās skūpstiem. Es tā agrāk nekad nesveicinājos. Ja bučojos, tad tik tā pa īstam. Ar puisiešiem lielāko tiesu, mazus bērniņus apmīļojot un ar pavisam tuviem radiņiem visai īpašās reizēs. Bet tagad esmu ievērojusi, ka cilvēki mēdz skūpstīties sasveicinoties, atvadoties, kaut tepat kaimiņos vien dzīvo un redzas itin bieži.

Mana Juŗa znots pat - kā tik mēs piebraucam pie viņiem, jau viņš stiepj savu gludi skūto vaigu pretī.

Man mazdrusciņ neveikli. Ko man darīt? Arī pašķiebt vaigu uz viņa pusi? Piegrūst degunu pie šā vaiga? Parasti es tik pa gabalu nošmīkstinu lūpas, lai izklausās pēc spēcīgas bučas.

Bet ar nometnes laiku paziņu tomēr saskūpstījāmies. Kā nekā tik sen jau kopš viena otru zinām, un redzējušās, kaut tepat vien dzīvojam, arī neesam diezgan ilgu laiku. Laimīgā kārtā viņa ir ļoti valodīga, un tā nekāda pirmo brīžu neveiklība neradās. Es jau biju mājās izdomājusi, kā mūsu sarunu ievilkt pareizajās sliedēs. Taču paziņas valodīguma dēļ tas nenācās tik viegli. Pieminēju nometnes laiku, un tas atvēra kā slūžas. Dabūju dzirdēt gaŗu gaŗo stāstījumu par dažnedažādiem cilvēkiem.

Izrādījās, viņa ar tik daudziem sarakstās. Zin visas viņu gaitas, notikumus ģimenēs. Uzskaitīja mirušos, sīki jo sīki atstāstot, ar kādu kaiti aizgājējs slimojis, kur apglabāts, ko palicēji, kas noticis ar māju un mantu. Tad par bērniem un mazbērniem. To mūsu toreizējiem līdznometniekiem bija saradies vesels pulks, un tā kā stāstītāja domāja arī mani esam daudz maz sakarā ar kādreizējiem paziņām, tad viņa neminēja, kuŗš ar kuŗu saprecējies un kad un kādi pēcnācēji šiem radušies.

Te nu es galīgi samulsu. Nevarēju vairs izķepuroties no samezglotā radu kamola. Galīgi nesapratu, kur šīs Dagnijas, Dagmāras, Anitas, Jāņi, Pēteri un Klausi iederējās. Man sajuka bērni, vecvecāki un mazbērni, un kad raudzīju iespraust pa pusteikumam, tad viss, ko bildu, izrādījās galīgi nepareizs, un ja laipnajai mājas saimniecei nebūtu gribējies tik ļoti stāstīt pašai, tad es, nudien, būtu postā ar savu galīgo nezināšanu.

Sadūšojos un prasīju tieši:

„Vai tu atceries to, toreiz jauno, meiču, kas nometnes birojā strādāja?”

Stāstītāja salēcās:

„Bet paklausies, es taču tev nupat par viņas jaunajiem stāstīju! Vai tad tu neklausījies? Par tām kāzām...”

„Kā tad, kā tad,” raudzīju slēpt savas nesapratnes bezdibenīgo dziļumu. „Es tikai domāju, ka man iznāks braukt... Kur tu teici, viņa tagad dzīvo?”

„Nekā es neteicu par dzīvošanu! Viņa taču vēl aizvien ir turpat aiz Ņujorkas, kur viņi sešdesmitajos pārcēlās. Tev droši vien tā adrese ir.”

„Būšu laikam nozaudējusi,” nekaunīgi meloju. „Vai tu man gadījumā neiedotu? Man uz to pusi jābrauc, un es tad varētu apciemot. Pasveicināšu no tevis.”

„Vai tas nu gan būtu jauki!” Mājas māte priecīgi sasita plaukstas. „Un, paklau, vai tu nevari viņai aizvest šo te no manis par ābolkūkām. Viņa, cilvēks, taču vēl atcerējās, kā es viņu toreiz ar tām Čikāgā cienājusi. Tik gardas neesot nekur citur ēdusi. Man jau ir sava zināšana. Pag, pag, es norakstīšu sev tos samērus. Citu jau es zinu no galvas. Tad tu iedod viņai visu to rakstu. Tikai neaizmirsti! Man neiznāca viņai aizrakstīt, un nabadzīte būs nogaidījusies un nobažījusies, vai nav kas ar mani noticis. Izstāsti visu, kā mums te iet.”

Kā mums iet? Šausmas, es taču pat to lāgā nezināju, ko īsti dara mana toreizēja līdznometniece, tagadējā kaimiņiene! Tik maz biju interesējusies par viņas dzīvi.

Tāda tu esi! Domās norāju sevi. Visa tava dzīvīte ap tevi pašu vien tik griežas. Vai brīnums, ka tev nav paziņu saites, kas sien. Kaunēties tev vajadzētu, ka nekā tu nezini, neziņkāro par citiem!

„Kā viņa priecāsies tevi satikt!” Izsaucās nama saimniece.

 

 

6. nodala - Pie Annas

 

Protams, viņa nepriecājās. Man šķiet, viņa pavisam nopietni noskaitās uz mani. Ne jau no paša sākuma. Nē! Noskaišanās nāca krietni vēlāk. Tad, kad viņa jau bija izlasījusi manuskriptu.

Bet es stāstīšu visu no sākuma. Piedodiet, lūdzu, ka viņu, ko apmeklēju, saukšu par Annu. Ja es tagad sauktu viņu viņas īstajā vārdā, esmu droša, viņa neskaistos vēl vairāk. Varbūt, pat ņemtos sūdzēt mani tiesā. Tā tad Anna.

Piezvanīju, veikli sameloju, ka uz šo pusi iznākusi braukšana, ka man lūgts viņu apciemot, nodot garšīgo ābolkūku noslēpumu.

Anna tā nekas. Tīri pieklājīga un laipna vēlēja pienākt.

Bet, ja es biju cerējusi, ka man ar Annu viss veiksies tikpat labi kā ar viņas paziņu manā pilsētā, tad es rūgti maldījos. Anna, lūk, nebija vis tik valodīga kā mana kaimiņiene. Daudzkārt atturīgāka.

Man nebija viegli no pāris pieklājības frāzēm pāriet uz literāru tematu, tādēļ iesāku stāstīt par agrākās nometnes vietas apciemojumu. Taču Annu, šķiet, tas neinteresēja.

„Nometnes laiks!” Viņa izmeta. „Vai gan šejienieši spēj saprast, cik ļoti mums nodarīts pāri ar šiem zaudētajiem gadiem?”

Mazliet samulsu - zaudētie gadi? Taču bija dzīvots arī tad!

„Bet atceroties...,” es atsāku.

„Kam gan gribas atcerēties tos laikus?” Anna bija cieta.

„Un tomēr manuskripts par tām dienām ir svarīgs. Vēstures, tā sakot dokumentācija.” Es cīnījos pretī.

„Kāds manuskripts?” Annas skats pētīgi turēja manējo.

„Nu, taisni par to es gribēju stāstīt,” iepriecināta sāku runāt ātri, neļaudama pretimsēdētājai vairs iebilst ne vārda.

Ātri izkuģoju cauri vakaram „Pie laipnā teļa,” par to, kā manuskripts nonāca manās rokās, bet tad mazliet sastomījos. Kā lai tā tieši prasu noraidīgajai Annai, vai viņa šo darbu darījusi - fiksējusi nometnes raibo dzīvi manuskriptā?

„Būtu jums ļoti pateicīga, ja jūs manis atvestās lapas pārlasītu,” teicu. „Man šķiet, ka šis tas tur attiecas arī uz jums, un tādā gadījumā...”

„Uz mani?” Anna bija pārsteigta. Vai arī pārsteigumu tikai tēloja? „Nevar būt!”

Taču tik daudz sievišķīgas ziņkārības viņā bija modinātas, lai viņa jau izstieptu roku pēc papīru žūkšņa manā klēpī.

„Vai varu tos atstāt jums līdz rītvakaram, kad pienākšu atkal tiem pakaļ?” Vaicāju it pazemīgi, kaut iekšēji gavilēju - re, manuskripts jau Annai rokā! Droši, ka viņa to izlasīs!

„Jā, jā,” Anna piekrītot māja. Viņas skats nu vairs neatlipa no aprakstītajām loksnēm. Šķiet, tās viņu turēja ar stipru spēku.

Bet nākošā vakarā viņa bija nikna. Nopietni - viņa bija pavisam spēcīgi noskaitusies. Man gandrīz vai bija bail iet istabā.

„Vai negribat glāzi vīna?” Viņa piedāvāja, bet liekas, ka arī tas bija sacīts ar dusmām. Skaldītie vārdi šķēla mazas dzirksteles tāpat kā viņas acis.

Atceroties, ka pirmajā vakarā alkoholu nelietojām, jutu, ka arī tās mazās dzirkstis, ko sijāja sārtais dzēriens glāzēs, nav man labvēlīgas.

Jutu, ka kavēšanās šajā mājā man nebūs ilga, minēju tūlīt:

„Manuskripts?”

„Kā jūs varējāt kaut ko tamlīdzīgu sagudrot?” Eksplodēja Anna. „Tur taču patiesības nav ne kripatas! Viss ir sagrozīts un izmaitāts. Šitā rakstīt par labiem cilvēkiem! Kā jūs varējāt tā izķēmot!”

„Bet taču ne es!” Protestēju.

„Kā tad! Kaķis ar ķepu sašvīkājis to rakstu, ko?” Anna spīvi iesmējās. „Šitik nekaunīgi zoboties par visiem! Taisni raudāt gribējās to lasot! Mūsu godīgo nometnes noliktavas pārzini padarīt par blēdi! Un kur jums bija tāda Telmaniete. vai tas blēžu mācītājs, ko? Un visi citi tie nejaukie cilvēki, par kuŗiem jūs rakstāt?”

Lēni arī manī sāka krāties īgnums. Es vispār lēni reaģēju uz notikumiem. Dažreiz tas ir tīri labi - pasargā mani no kūsāšanas pāri robežām, kad apvaino vai aizskar, citreiz atkal žēl, ka tiek nokavēts šis vai tas.

„Es nekādus blēžus nezinu,” aizstāvējos. „Ja kur kādi ir bijuši, tad man ar tiem darīšana nav bijusi, un šī manuskripta autoram arī, droši vien, nē. Jums jāsaprot,” es sāku skaidrot, „ka literārā darbā nav nevienas citas personas kā tikai autors pats. Katrs varonis, katrs nelietis ir viņa radīts. Nekad neviens nav dzīvu cilvēku piesējis pie baltas papīra lapas. Protams, autors čiepj īpašības, iezīmes, izjūtas un skatus, kur tik vien var. Bet dzīvu cilvēku... Mīļā debestiņ, kā gan šo sarežģīto, mūžam mainīgo būtni autors varētu piesiet grāmatas lapām!”

„It kā nebūtu rakstīts par dzīviem cilvēkiem,” iemetās starpā Anna. „Cik reižu rakstnieki nav ņēmuši tēlus no dzīves!”

„Varbūt,” teicu, „viens otrs no rakstītājiem tā ir domājis, ka raksta par kādu satiktu, zināmu cilvēku, bet tas nav tiesa. Grāmatā ir tikai viena persona - rakstnieks pats. Viņš ir gan cēlais labdaris, gan neģēlīgais blēdis un visi pārējie pa starpām arī.”

„Tad,” un Annai lūpās pavīdēja mazs uzvaras smīns, „jūs esat tā Telmaņa kundze, bļaurais Mirga, blēdīgais Mildavs un stulbā meiča, kas tajā anglī bija samīlējusies?”

„Ja es būtu autore, tad jā,” atbildēju, „bet jūs jau zināt, ka...”

„Manuskriptu sarakstījis kaķis,” iesmējās Anna. „To jūs gribat iestāstīt?”

„Patiesībā,” atzinos, „es biju domājusi, ka autore būtu varējusi būt jūs.”

„Man jūs gribat šo lietu piešūt?” Annas acis iepletās platas.

„Vai varbūt kāds cilvēks, kas jūs labi pazinis.”

„Manu pazinu starpā nav tādu -,” viņa aprāvās. Man šķita - turpinājums būtu bijis „neliešu.” Tad Anna saslējās:

„Tas bija ļoti laipni no jums, ka atvedāt sveicienus. Šeit, lūk, ir jūsu manuskripts.”

Redzēju, ka neapšaubāmi man bija laiks atvadīties.

 

 

7. nodaļa - Nobeidzot autora meklēšanu

 

Jā, sakiet, lūdzu, kas gan man atlika? Manuskripts palika manās rokās un gādībā. Vienīgais, ko varēju darīt, bija meklēt tam izdevēju. Nav domājams, ka pieteiksies kāds kaķis, atzīdamies, ka tas viņa darbs, kas man sagādājis tik daudz rūpju. Ja tāds kaķis parādītos, tad -

„Šeit es esmu,” tas ieņaudētos man līdzās. „Runcis un autors. Ļoti izglītots kaķis. Vārds man Timiāns.”

Bet, kamēr tas nav noticis, tikām, zinu, varu taisnoties, cik gribu, es tikšu uzskatīta par autori. Varbūt, varbūt, ja romāns tiks publicēts, pieteiksies īstais rakstītājs.

 

„UNRRA - Apvienoto Nāciju organizācijas nodaļa, kas pēc Otrā pasaules kara rūpējās par bēgļiem, t.s. pārvietotām personām.

 


Kaķa manuskripta autores, mums visiem pazīstamās Merilendas (Maryland) pavalstī mītošās Laimas Kalniņas, pēdējais romāns Karakasas naktis drīz ieraudzīšot dienas gaismu Kanadā, bet vienā no nākošajiem JG numuriem lasīsim Laimas atdzejas.

 

Jaunā Gaita