Gluži brīnumainā Jaunā Gaita kā vienmēr neatkārto, bet būtiski papildina mūsu redzējumu literatūras un dzīves pasaulē. Nepavisam netiecoties glaimot, jāsaka, nav bijis tukšu vai garlacīgu šī žurnāla numuru, nav bijis „es to jau līdz apnikumam zinu” sajūtas. Gluži otrādi, liekas − tiem, kuri lasa mūspuses kultūras publikācijas,, pavisam obligātā kārtā būtu jāiepazīstas arī ar šo kultūras uzziņas materiālu.

Dzejā šoreiz − Rita Gāle, Jānis Elsbergs, Marta Landmane − kā allaž vienojas „pasaul’s abas malas”, vienkārši un neuzkrītoši.

Prieks prozā lasīt Benitu Veisbergu − smalko vēstītāju, kuras darbu mūspusē pietrūcis jau vairākus gadus. Viņas redzīgums ir dvēseles, nevis tikai acu vien redzīgums. Kā vienmēr.

Rolfs Ekmanis atvadās no sirmā vecumā maija beigās aizgājušās Veronikas Janelsiņas − vesela laikmeta liecinieces gan dzīvē, gan kultūrā, parādības savā izteiktajā individualitātē un vitālajā pašvērtībā.

Filoloģijas zinātņu doktore Maruta Ray apcer latviešu un baltvācu attiecības pagātnē un šodien − apcer analītiski, ne vien kultūrvēsturiski idilliski, kā mīļuprāt tīkas to darīt, aplūkojot atstātās kultūras vērtības vien.

Juris Silenieks meklē Prokrusta gultu trim nosacītām ķīnietēm − Amandai Aizpurietei, Ingai Ābelei un Irbei Treilei, un atliek vien minēt, kā šo zināma profesionāla zaļuma apzīmējumu uztvers katra no viņām. Šķiet, autora vēlmi atrast kopsaucējus nosvītro viens pats viņa teikums: „Lunieši krievu valodu un padomju terminoloģiju tikpat kā nepazīst,” kurš vismaz Amandu tūlīt pat izsvītro no šiem sarakstiem laukā, nemaz neļaujot viņu aizripināt līdz būtiskākajam.

Neviennozīmīgs un tāpēc jo vairāk nopietns ir gleznotāja Laimoņa Mierina bagātīgais skatījums uz publiskotām vizuālās mākslas norisēm Rīgā šā gada pavasarī, kad māksliniekam pašam bija izstāde. Viņa redzējums ir neglaimīgi tiešs, tāpēc, runājot, piemēram, par izstādi Utopija muzejā Arsenāls, kad izlasīts teikums: „Var jau ari tā,” jo lielāka vērtība ir secinājumam: „Tomēr izstādi Utopija ir vērts apmeklēt.”

Voldemārs Avens raksta par gleznotāju Leldi Kalmīti, savu apceri, protams, sākot ar tēva Jāņa Kalmītes (bez kura gleznām nav iedomājama neviena aizokeāna trimdinieka māja − tā kaut kur lasīts) pieminējumu, − parasts liktenis bērniem, kuriem „ir tēvi”. Taču Lelde Kalmīte ir vairāku personālizstāžu autore, mākslas pedagoģe, pazīstamu Amerikas mākslas centru līdzdarbiniece, Amerikas Latviešu Mākslas apvienības priekšsēde. Vardu sakot, vērtība pati par sevi.

Šoreiz nav iespējams pakavēties ilgāk pie Jaunās Gaitas − bet tā ir mūžīgi stabila nopietnajā attieksmē pret kultūras izplatīšanas misiju un mūžam jauna savā nenogurstošajā darbībā.

 

 

Jaunā Gaita