Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

 

 

Rolfs Ekmanis

DRŪMA LAIKMETA LIECĪBAS

Nesenā vēsture archīvu dokumentos

 

Atstāsim precīzas zīmes
tiem, mūsu pēdās kas nāks.

Olga Lisovska

 

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijā izdoti vairāki vērā liekami dokumentu krājumi,[1] bet visnozīmīgākais šajā jomā ir bijis 1999. gads ─ Latvijas valsts archīvu 80. jubilejas gads ─ ar diviem neatsveŗamiem dokumentu krājumiem par laika posmu no Molotova-Ribentropa pakta 1939. gada 23. augustā līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 52 gadus vēlāk, 1991. gada 21. augustā. Krājumu Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991[2] (turpmāk Okupācijas politika) un Dokumenti liecina. Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām 1939-1991[3] (turpmāk Dokumenti liecina) ietilpīgie materiāli, kas rāda minētā laikmeta kopīgās sakarības un māca saprast, cerams, sekmēs studijas, kā arī jaunu un vērtīgu pētījumu rašanos. Par šo pašu nesenās vēstures posmu gadu vēlāk minētajiem dokumentu kopojumiem pievienojas rakstu krājums Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940-1990[4] (turpmāk Postījumi), kuŗā liecības un dokumenti aizņem 70 lappuses grāmatas beigās (489-560). Bez tam, atsevišķos rakstos iekļauti dokumenti vai nu visā pilnībā, vai arī fragmentāri. Visas trīs grāmatas, īpaši Okupācijas politika un Dokumenti liecina, teicami papildina viena otru, turklāt masīvais Okupācijas politikas sējums vienlaikus laists klajā arī angliski[5] un krieviski[6]. Tulkotos sējumus oficiālā prezentācijā (2000.24.III) tieslietu ministrs Valdis Birkavs pasniedz visiem Latvijā esošo ārvalstu vēstniecību pārstāvjiem. Postījumi, dēvēti arī par „Melno grāmatu,” kā PBLA valdes sēdē Rīgā, Konventa sētas Kempenhauzena zālē 2000. gada septembŗa otrā pusē vēsta projekta vadītājs, archivārs un skolotājs Jānis Mežaks, Daugavas Vanagu organizācija dāvinājusi (2000 eks.) „skolām, bibliotēkām un bruņotiem spēkiem Latvijā.” Šī sējuma teksta daļu papildina Sigismunda Vidberga (no cikla Baigais gads), Juŗa Soikāna, Teņa Graša un Vitālija Sarkana grafiski darbi. Atbilstošs ilustratīvais materiāls atrodams arī krājumā Dokumenti liecina, pie kam visi dokumenti, līdzās tulkojumiem no krievu valodas, reproducēti oriģinālā.

Kamēr Okupācijas politikā, ko atbalsta toreiz Ministru prezidenta Guntara Krasta vadītā Latvijas valdība un arī Saeima, 14 nodaļās (8 tematiskās un 5 chronoloģiskās) ietvertas 300 dokumentu vienības, Sorosa Fonda - Latvija un ASV DV finansētās un lietošanai skolās iecerētās izlases Dokumenti liecina 5 nodaļās atrodamas chronoloģiski sakārtotas 86 vienības (no neatkarības zaudēšanas cauri pirmajam krievu gadam, vācu laikam, staļinismam, atkusnim un stagnācijai līdz pārkārtošanās gadiem un neatkarīgās Latvijas atdzimšanai). Vairāki dokumenti atrodami visās trijās grāmatās, piemēram, Molotova-Ribentropa līguma slepenais protokols.

Vēstures zinātņu doktora Tadeuša Puisāna rediģētajos Postījumos visvairāk rakstu ir vai nu pārpublicējumi, vai arī agrāk lasītu pētījumu fragmenti vai kopsavilkumi. Diemžēl Postījumos vairākas svarīgas dzīves jomas pilnīgi ignorētas (pat bibliogrāfijā!), kamēr citām piedēvēts pārāk liels nozīmīgums.

Krājumā Dokumenti liecina Matīsa Kotta „Pārskatā par Latvijas okupācijas vēsturi” (19-43), tāpat kā pārskatos pirms katras nodaļas Okupācijas politikā (arī priekš- un pēcvārdā) ļoti kompakti izsekots vairāk nekā pusgadsimtu ilgajai vēsturei, apkopojot nozīmīgākos notikumus, akcentējot vēstures gaitā svarīgākos jēdzienus un personas. Okupācijas politikas pēcvārdā, ņemot talkā jaunākos datus, parādīts, kā ar milzīgi izveidotu okupācijas varu represīvo aparātu veikts Latvijas tautas genocīds. Krievu okupācijas laikā Latvijā nogalinātas, ieslodzītas cietumos un filtrācijas nometnēs, deportētas vai citādi represētas 200 000 personas, lielākoties Latvijas pilsoņi. Vācu okupācijas gados iznīcinātas aptuveni 110 000 personas (viņu vidū 70 000 žīdu, 18 000 latviešu, 2 000 čigānu). Kopā vairāk nekā 300 000 Latvijas pilsoņu, kas mūsdienās procentuāli atbilstu 40 miljoniem iedzīvotāju ASV, 12 miljoniem Vācijā un 9 miljoniem Anglijā vai Francijā. Un tas nebūt nav viss. Glābjoties no atkārtotās Maskavas okupācijas, ap 160 000 Latvijas iedzīvotāju dodas bēgļu gaitās. Daļa iet bojā kaŗa darbības rezultātā, daļu panāk uzbrūkošā Padomju Armija. Ap 50 000 Latvijas vīru krīt Austrumu frontē, cīnoties vācu bruņoto spēku rindās, vairāki desmiti tūkstoši arī padomju pusē. 1939. un 1940. gadā uz Vāciju aizbrauc ap 70 000 Latvijas vācu minoritātes pārstāvju. 1944. gadā Latvija zaudē ap 40 000 cilvēku, kad Abrenes apriņķis tiek patvarīgi pievienots Krievijai (KPSFR). Kopā tas sastāda turpat 700 000 pilsoņu jeb vienu trešo daļu no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Jāmin arī Lielais Terrors trīsdesmitajos gados, kad „likvidēti” vismaz 70 000 Krievijā dzīvojošu latviešu (šis skaitlis gan nevienā no aplūkojamiem dokumentu krājumiem nav minēts ─ skat. JG221:53), Maskavas okupācijas laikā ap 910 000 cilvēku, galvenokārt krievi, kas tiek sistemātiski iepludināti Latvijā, un kaŗa un apspiestības apstākļu negatīvi ietekmētā dzimstība vairāk nekā pusgadsimta laikā.

Tā kā šī raksta apjoms neatļauj sīkāk pievērsties tādām biežāk (bet joprojām nepietiekoši) aplūkotām tematiskām jomām kā masu terrors, deportācijas, Sarkanarmijas izdarības Latvijā, lauksaimniecības kolektivizācija, padomju vara un baznīca, pretošanās kustība, neatkarības atgūšana u.c., balstoties uz Okupācijas politikas un Dokumenti liecina ievietotajiem dokumentiem, aplūkosim galvenokārt attiecības starp padomju totalitāro diktatūru un dažādu mūsu kultūras jomu attīstību jeb nemitīgās un parasti absurdās padomju laika oficiālo kultūras uzraugu sovjetizējošās un rusifikatoriskās ievirzes tendences. Kultūras darbiniekiem, radošo profesiju pārstāvjiem Latvijā, īpaši sākot ar sešdesmitajiem gadiem, ir ārkārtīgi liela autoritāte latviešu kultūras nacionālās identitātes saglabāšanā. Šīs autoritātes ierobežošana tādēļ arī ieņem ļoti nozīmīgu vietu Valsts drošības komitejas (VDK) jeb padomju drošības spēku (čekas) darba plānos. Rakstu krājumā Postījumi šis svarīgais temats atstāts pilnīgā novārtā, ja neskaita vēstures zinātņu doktora Heinriha Stroda apceres par krievu valodas diktatūru, līgosvētku aizliegšanu un LPSR himnas radīšanu.

Vācu okupācijas gadiem šajās piezīmēs nepievērsīsimies. Protams, arī tad norises kultūras jomās, (īpaši drukātais vārds) tiek rūpīgi kontrolētas, bet samērā brīvi darbojas teātŗi, opera un mākslinieki, mūziķi un arī literāti spēj radīt veselu virkni izcilu darbu.

 Jau divas, trīs nedēļas pēc atsevišķu agrāk maz vai nemaz zināmu dzejdaru apdziedātajām „jūnijdienām,” t.i., Sarkanarmijas iesoļošanas Latvijā, kultūras darbiniekiem nākas izbaudīt Maskavas totalitārā režīma augļus. Maskavas ieceltie marionešu valdības pārstāvji nodibina stingru monopolu masu saziņas jomā, cenšoties iznīcināt visu, kas varētu liecināt par pirms okupācijas laiku Latvijā. 1940. gada 9. augustā augstos amatos ieceltais rakstnieks Vilis Lācis un Rīgas grāmatrūpniecības slimo kases sekretārs Andrejs Jablonskis paraksta lēmumu par Preses un biedrību departamenta likvidēšanu, līdzšinējo periodisko izdevumu atļauju anulēšanu un Padomju Savienības cenzūras iestādes Glavļit (Galvenās literatūras pārvaldes) Latvijas nodaļas nodibināšanu. Glavļita pirmais priekšnieks, literāts Jānis Niedre, kopā ar par Iekšlietu ministru kļuvušo Vili Lāci, visās redakcijās, apgādos un spiestuvēs ieceļ „polītiskos redaktorus” un izdod rīkojumu (23.VIII) milicijas priekšniekiem saziņā ar no pagrīdes iznākušās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) organizāciju komitejām un vietējo Sarkanarmijas daļu polītiskiem vadītājiem „desmit dienu laikā” izņemt no apgrozības „tirgotavās, antikvariātos, bibliotēkās un kioskos” poligrāfiskos ražojumus, „kuŗu saturs pretējs Padomju iekārtai.” Viss atrodas zem drošības spēku modrās acs. Vairāk nekā pusgadu vēlāk Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības Tautas komisāram, čekas kapteinim Semjonam Šustinam, jāsūta „pilnīgi slepena” pavēle (1941.10.III) LKP Centrālās Komitejas (CK) 1. sekretāram Jānim Kalnbērziņam paātrināt nevēlamās literatūras izņemšanu no apgrozības. Neilgi pirms Hitlera armiju iebrukuma Padomju Savienībā LPSR Tautas komisāru Padomes nākošais Glavļita priekšnieks K. Grīnvalds spēj ziņot Šustinam, ka līdz 1941. gada 15. maijam Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē no apgrozības izņemtas 477 225 grāmatas un vairums nodotas otrreizējās izejvielu pārstrādes uzņēmumam Utiļsirjo. Bet šis skaits neapmierina kultūras uzraugus. Tikai otrreizējās krievu okupācijas otrajā gadā (1946.5.XI) LKP CK Birojs var vēstīt, ka „no Rīgas bibliotēkām izņemtā polītiski kaitīgā literatūra piecu miljonu eksemplāru apjomā ir sakoncentrēta celulozas un papīra pārvaldes noliktavās,” vienlaikus gan izdodot direktīvu „attīrīt visus republikas grāmatu fondus no polītiski kaitīgas un novecojušas literatūras” līdz 1947. gada 1. janvārim. Periodiski izdod sarakstus ar likvidējamajām „novecojušajām” publikācijām, starp kuŗām, piemēram, atrodams viss Kārļa Skalbes literārais devums. Tāds pat liktenis piemeklē vizuālās mākslas, piemēram, Anša Cīruļa un Jēkaba Kazaka gleznas.

 

Jura Soikāna linogriezums Sāpju ceļš grāmatā Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940-1990.



Novecojušo izdevumu saraksts No. 8.
Rīgā, 1951. 166. lappuse.

Kā „bīstami tautas ienaidnieki” jau pirmajā krievu gadā tiek deportēta vesela rinda kultūras darbinieku. Ja jāpiespriež nāves sods, par to lemj Maskavas varas pārstāvji. Piemēram, Staļingradas garnizona Kaŗa tribunāla 1941. gada 10. novembŗa tiesas sēdē Astrahaņā sēdes priekšsēdētājs, 3. ranga kaŗa jurists Ļemejevs, vecākie polītvadītāji Natankovs un Muromcevs, piedaloties sekretāram ─ 2. ranga techniķim intendantam Moisejevam, piespriež augstāko kriminālsodu, t.i., nošaušanu Dvēseļu puteņa autoram, rakstniekam Aleksandram Grīnam, jo savos „kontrrevolucionārajos sacerējumos viņš aktīvi propagandēja pretpadomju uzskatus, apmeloja padomju varas orgānus un aktīvi cīnījās pret revolucionāro kustību Latvijā.” 1945. gada 10. aprīlī LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta Kaŗa tribunāls, sastāvošs no justīcijas vecākā leitnanta Pavlova, seržanta Ostroverhova un jefreitora Žuravļova, piedaloties sekretārei leitnantei Isajevai, piespriež operdziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei brīvības atņemšanu un ievietošanu „labošanas darbu kolonijā” uz 7 gadiem, jo viņa „pauda prieku” par vācu armijas ierašanos 1941. gada jūlija sākumā, sniedza „pretpadomju apmelojoša satura interviju par padomju īstenību” un „paziņu lokā izsmēja partijas un Padomju valdības galvu.” Tikai pateicoties LPSR Augstākās Padomes (AP) priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam, izņēmuma kārtā viņa atbrīvota no soda nometnes, bet savu dzīvokli Baznīcas ielā 35 atpakaļ nedabon, jo tur jau ievācies viens no „atbrīvotājiem no fašistu jūga” ─ kāds Pastušenko.

Latvijas kultūras darbinieku saukšana pie kārtības sākas jau tūdaļ pēc „jūnijdienām,” bet pieņemas nepieredzētā spēkā pēc Vissavienības KP CK Lēmuma par žurnālu Zvezda un Ļeņingrad darbu un pēc visas PSRS kultūras galvenā uzrauga Andreja Ždanova referāta 1946. gada augustā par KP nepieņemamu darbu (īpaši dzejnieces Annas Ahmatovas un prozas rakstnieka Mihaila Zoščenko) ievietošanu šajos žurnālos. Nepaiet dažas dienas, kad Latvijas Padomju Rakstnieku savienības pirmorganizācija konstatē (1946.28. VIII) „slimīgas un kaitīgas parādības” un „ideoloģiski aplamas tēmas” arī Latvijas rakstnieku darbos ─ Elīnas Zālītes, Annas Brodeles, Laimoņa Pura, kuŗš, piemēram, stāstā „Divi cilvēki” attēlojis „padomju cilvēku, Tēvijas kaŗa dalībnieku” kā gļēvuli, kas palicis dzīvs tikai „pateicoties padomju ienaidnieka-bandīta žēlastībai.” „Neauglīgā, kaitīgā apolitiskumā, individuālismā un mistiskā dekadentismā” iestigusi vesela rinda liriķu ─ ne tikai Aleksandrs Čaks, Pāvils Vīlips, Valts Grēviņš, Atis Ķeniņš, bet pat daži no tiem režīma līdzskrējējiem, kas pa kaŗa laiku aizbēg uz Iekškrieviju līdzi Sarkanarmijai, piemēram, Meinhards Rudzītis, Edgars Damburs, Mirdza Ķempe, Valija Brutāne, Cecīlija Dinere un Andrejs Balodis. Pat tajās vārsmās, kur to autori cenšas par katru cenu meklēt krieviskuma un padomju tradicijas, bieži saskata novirzīšanos no „pareizās līnijas,” piemēram, Jāņa Plauža dzejoļi, kuŗos viņš grib alegoriski parādīt „padomju dzīvi,” izvērtušies „tik nekonkrēti un daudznozīmīgi,” ka tos iespējams attiecināt „uz kuŗu katru bijušo, darba tautai naidīgu iekārtu.” „Sevišķi liela politiska kļūda” bijusi Valta Grēviņa dzejgrāmatas Lapas lido, lapas skan izdošana, jo tā „ieturēta Ahmatovas garā,” bet Mirdza Bendrupe ciklā „Padomju tautas sasaucas” nav spējusi parādīt to pozitīvo, kas ir „tikai padomju tautām (..) sociālistiskā sabiedrībā.” Un pat tie, kam tēmas izvēlē „allaž bija īsti boļševistiska pieeja,” novirzījušies no pareizā partijas ceļa, piemēram, Andrejs Balodis vienā no savām vārsmām izsaucies, ka „par mīlu skaistāks nav nekas,” kamēr Meinharda Rudzīša devumā atrodami „neitrāli dzejolīši par rudzu laukiem un mīlestību.” LPSR KP CK Birojs pavēl „izņemt no bibliotēku un grāmatu tirdzniecības tīkla” (1946.5.XI) Valta Grēviņa un arī no Iekškrievijas atgriezušās Annas Brodeles grāmatas.

Šādi uzbrukumi latviešu rakstniekiem turpinās līdz pat Gorbačova perestroikai (pārbūvei) astoņdesmito gadu vidū. Arī citās kultūras jomās. Režīma funkcionāri cenšas pakļaut arī Dziesmusvētkus saviem propagandas mērķiem. Nožēlojami patētisks ir LKP CK 1. sekretāra Kalnbērziņa un LPSR Ministru Padomes (MP) priekšsēdētāja vietnieka Matīsa Plūdoņa pazemīgais lūgums Maskavas kungiem atļaut rīkot Dziesmusvētkus 1950. gadā, jo 1948. gada Dziesmusvētki bijuši „spēcīgs trieciens buržuāziskajiem nacionālistiem” un „spilgti demonstrēja (..) latviešu tautas uzticību padomju varai, boļševiku partijai un dižajam Staļinam.”

Četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā notiek plaša mēroga tīrīšanas augstākās izglītības iestādēs, īpaši Latvijas Valsts universitātē (LVU) un LPSR Zinātņu akadēmijā (ZA). LVU rektors, Krievijas latvietis Jānis Jurgens uzsāk savu darbību ar 121 mācībspēka, 74 palīgpersonāla darbinieku atlaišanu un 866 studentu izslēgšanu ─ tā viņš ar lepnumu ziņo 1950. gada 29. jūlijā Latvijas kompartijas centrālkomitejai. Atlaistie un izslēgtie tiek raksturoti gan kā „sociāli sveši elementi (..) ar buržuāziski nacionālistiskiem ieskatiem,” gan arī „iesīkstējuši fašisti.” Piemēram, PSRS ZA korespondētājloceklis un LPSR ZA īstenais loceklis, Prof. Dr. Jānis Endzelīns bijis „pārliecināts buržuāziskais nacionālists,” bet Architektūras katedras vadītājs un LPSR ZA īstenais loceklis, Prof. Dr. Ernests Štālbergs, „audzināja studentus formālisma un konstruktīvisma garā.” Jurgens savā ziņojumā vēl piebilst, ka vairums atlaisto, lai arī nodarbībās „ļoti lojāli (..), jaunatni ietekmēja individuāli privātsarunās un konsultācijās.” Starp atlaistajiem ir arī Valodas un literatūras vecākie zinātniskie līdzstrādnieki Antons Birkerts, Valdis Grēviņš u.c.

Īpaši centīgs rektors Jurgens ir savu studentu „tīrīšanās.” Ziņojumā LKP CK Kultūras un zinātnes daļas priekšnieka vietniekam N. Muravjovam modrais LVU rektors denuncē savus studentus, konkrēti viņu aktivitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, proti, „rūpīgi maskēto” vecāko kursu studentu nodarbošanos literārā pulciņā „ar dekadentisku noskaņojumu izplatīšanu studentu vidū” un „savu rakstnieku un dzejnieku dekadentiskas ‘daiļrades’ apspriešanu.” „Buržuāziskā nacionālisma izpausmes” izglītības iestādēs turpinās. 1951. gada aprīlī LKP CK Propagandas un aģitācijas daļas vadītājs Onufrijs Strods „slepenā ziņojumā” PSKP CK instruktoram Čurkinam apsūdz LVU latviešu valodas un literatūras mācīšanas metodiķi Helgu Grasi par atsacīšanos pārkārtot valodas mācīšanu tā, „lai tā atbilstu biedra Staļina darbiem valodniecības jautājumos,” nevis „saskaņā ar Endzelīna uzskatiem.” „Stingru rājienu” saņēmis pat Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Marksisma-ļeņinisma katedras vadītājs, Prof. Ernests Karpovics (atgriezās no Iekškrievijas tikai 1945. gadā), jo centies pierādīt, ka „tajos amatos, kuŗos ir saskare ar tautu, nevar strādāt biedri, kas nepārvalda latviešu valodu (piem., par pārdevējiem veikalos),” bet Lauksaimniecības akadēmijas docents J. Balsars nodemonstrējis savā lekcijā ārzemju dinamometru, tikai pieminot krievu „Akadēmiķa V. Gorpčkina dinamometru,” respektīvi, nav izcēlis krievu un padomju zinātnes prioritāti, un tādēļ atlaists no darba.

Akadēmiskā brīvība ir tukši vārdi. LKP CK roku rokā ar VDK ieceļ un atceļ rektorus un prorektorus, izmaina LVU struktūru, likvidē fakultātes un katedras. Zinātniskuma augstākā smaile ir Vissavienības KP kongresu materiāli. Par spīti tam LVU un ZA tomēr paliek nozīmīgākie augstākās izglītības un zinātnes centri.

Situācija uzlabojas pēc Staļina nāves 1953. gada martā un īpaši pēc Hruščova atstaļinizācijas runas PSKP CK 20. Kongresa 1956. gada februārī, kas ievada īslaicīgu „atkušņa” periodu. Daudzmaz brīvāk var darboties augstskolas, zinātniskās pētniecības institūti un kultūras iestādes (klubi, teātŗi, muzeji, bibliotēkas, etc), bet tas nebūt nenozīmē, ka kultūras darbiniekiem vairs neuzspiež dažnedažādus obligāti veicamus pasākumus, un joprojām visam ir vajadzīga LKP CK un VDK sankcija.

Ar īpašām aizdomām uzlūko pasākumus, kam sakars ar mūsu folkloru. 1959. gada sākumā Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas Kultūras pārvaldes priekšnieks Osvalds Reihmanis ziņo LPSR Kultūras ministra vietniekam, bijušajam sarkanajam partizānam Paveļam Čerkovskim, par Tautas teātri Saulgrieži ─ tas, lūk, „nevar pretendēt uz šodienīgumu,” jo visu savu repertuāru veido „tikai no vecās folkloras materiāliem,” kas „šodien nav vajadzīgs.” Teātri Saulgrieži slēdz.

1959. gada jūlija LKP CK plēnumā vissmagākie uzbrukumi, protams, jādzird tā dēvētajiem nacionālkomūnistiem ar Eduardu Berklavu priekšgalā, bet arī kultūras darbinieki neiziet sveikā ─ no gleznotājiem Jāņa Pauļuka un Milnera līdz rakstniekiem Jēzupam Laganovskim, Zigmundam Skujiņam un pat vienmēr iztapīgajam Arvīdam Grigulim. Pauļuks, piemēram, noliedzis idejiskuma un partijiskuma principus tēlotājā mākslā un aicinājis Latvijas māksliniekus būt neatkarīgiem no Maskavas, kamēr Milners iedrošinājies izteikt neapmierinātību ar to, ka izstādē Maskavā latviešu gleznas izstādītas nevis atsevišķā telpā, bet kopā ar krievu mākslinieku gleznām. Plēnumā tiek arī paziņots, ka 1958. gada beigās LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes studenti izdevuši rokrakstā neatļautu publikāciju Sirds uz trotuāra, bet ceļā uz darbu neskartajās zemēs Kazahstānā (toreiz Kazahijas PSR) studenti dziedājuši Dievs, svētī Latviju! Boļševistiskas paškritikas garā Latvijas Komunistiskā Partija vērš pirkstu arī pati pret sevi ─ līdz šim vārdi „buržuāziskais nacionālisms” neesot lietoti pietiekami bieži. Nākotnē tā tas vairs nebūšot.

Šajā laikā oficiālās izziņās par pretpadomju darbību no 1955. līdz 1960. gada vidum tiek norādīts uz simtiem pretpadomju skrejlapu un citu materiālu izplatīšanas gadījumiem (visvairāk t.s. „atkušņa” laikā ─ 1956. un 1957. gadā). 51 reizi norauti PSRS vai LPSR karogi, bet vairākas reizes izkārti Latvijas nacionālie karogi. Bijuši arī 72 bēgšanas mēģinājumi pār robežu.

1959. gada plēnumā svarīga vieta ierādīta arī „Rietumu imperiālistiem” un „viņu sulaiņiem no latviešu emigrantu vidus.” Ar „ļaunprātīgiem apmelojumiem” viņi cenšoties „saindēt Latvijā dzīvojošo padomju cilvēku savstarpējo uzticību, sanaidot viņus. Par to liecina daudzās Rietumvalstu pretpadomju radiopārraides Latvijai.” Starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā izraisa ļoti lielu nepatiku LPSR varas aparātā līdz pat padomju impērijas sabrukšanai un sevišķi pēc Radio Brīvība / Radio Brīvā Eiropa raidījumu uzsākšanas no Minchenes 1975. gadā. Bet jau pirms tam LKP CK 1. sekretāram Augustam Vosam jāliek pie sirds partijas aktīva sanāksmē (1968.18.IV) klātesošajiem biedriem, ka „Rietumos pašlaik dzīvo vairāk nekā simts tūkstošu latviešu emigrantu. Ar ienaidnieka specdienestu atbalstu tie radījuši vairāk nekā 15 samērā lielas pretpadomju organizācijas un centrus. Pastiprinās naidīga radiopropaganda. Uz mūsu valsti un republiku ik dienas raida 28 radio stacijas kopā vairāk nekā līdz 100 stundām diennaktī, to skaitā trīs raidstacijas latviešu valodā.”

Neraugoties uz režīma cenzūru, kuŗas bardzība pastiprinās pēc nacionālkomūnistu sagrāves 1959. gadā, kultūras iestāžu darbinieki tomēr ar lielākām vai mazākām sekmēm atrod iespējas to apiet, un dažkārt „bīstami” materiāli izslīd cauri pat trīskārtējai cenzūrai. 1961. gada 19. jūnijā LPSR Kultūras ministram Voldemāram Kalpiņam un Arodbiedrības republikāniskās Padomes priekšsēdētājam Viktoram Blūmam jāizdod speciāla direktīva attiecībā uz skaņuplatēm un magnetofona ierakstiem, kas „obligāti apstiprināmi,” jo bieži tiek atskaņota (..) padomju cilvēka būtībai sveša mūzika.” Nepilnu gadu vēlāk (1962.2.III) Glavļita priekšnieks Vasiļijs Agafonovs pārmet LKP CK par kinožurnālu Sporta Apskats (1962,1), ko Rīgas Kinostudija laidusi klajā bez cenzoru atļaujas.

Tie, kas uzrauga rakstniekus un dzejniekus, ir centīgāki dažkārt pat smieklīgi pārcentīgi. Harijam Heisleram aizkavējas dzejoļu krājums, jo autors tur ietilpinājis dzejoļus ar nosaukumiem „Jauna dziesma” un „Zaļi krasti ir upēm” ─ tos jāmet laukā ─ padomjzemes „krasti ir tikai sarkani” un „jaunu dziesmu mums nevajag”... Heisleram neveicas arī ar vārsmu „Paparde,” kas paredzēta uz žurnāla Liesma vāka (pirms Jāņu svinēšanas aizlieguma), jo tur ir rindiņa: „... un tomēr jau ticu, ka papardi redzēs reiz sidraba ziediem.” Sidraba ziedi neesot nekas cits kā Ulmaņa vara, ko Heislers gaidot... Jau nodrukātais Liesmas vāks jāplēš nost un jādrukā jauns bez Heislera dzejoļa.

1966. gada 26. februārī Glavļita vadītājs Agafonovs nosūta nešpetnu ziņojumu 1. sekretāram Vosam sakarā ar lugas Tās dienas acīm manuskriptu, ko veidojis Edgars Liepiņš pēc Ojāra Vācieša gaŗā stāsta ar tādu pašu nosaukumu un ko iestudē Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātris. Kā Vācietis, tā Liepiņš „pārspīlē (..) personības [t.i., Staļina] kulta perioda nelikumības (..) netaisnīgās represijas (..) Tā rīkoties nozīmē idejiski atbruņot mūsdienu jaunos skatītājus un viest šaubas un neticību viņu prātos.” Lugu atzīst par „jaunatnes idejiski politiskajai audzināšanai” kaitīgu un tās iestudēšana jāpārtrauc.

1968.  gada 18. aprīlī Republikas partijas aktīvā sanāksmē Voss ņem priekšā Krāslavas rajona kolhoza „Jaunā gvarde” priekšsēdētāju Ivanu Jahimoviču par „antipartejisku rīcību,” proti, „viņš uzņēmās nepateicīgo, apkaunojošo aizstāvja lomu” krievu rakstniekiem Siņavskim, Danielam, Ginzbergam un citiem, kuŗus „mūsu tiesa taisnīgi nosodījusi par pretpadomju darbību (..) Netīrās paskvilas, kas satur apmelojumus par mūsu padomju īstenību, Jahimovičs ar savu drauģeļu palīdzību pārsūtīja pār robežu. Tur šo nelietīgo virumu labprāt paķēra dažas Rietumu raidstacijas.”

1969. gada 4. martā Voss paraksta „pilnīgi slepenu” direktīvu, kur uzdod saukt pie kārtības „atsevišķus autorus, režisorus un inscenētājus,” kuŗi „ar saviem divdomīgajiem izteikumiem un mājieniem cer gūt atbalstu ideoloģiski nenobriedušu lasītāju, skolotāju un klausītāju vidū,” bet nepilnus divus gadus vēlāk (1971.25.II) LKP 21. kongresā vēršas pret „idejiski kropliem daiļdarbiem, kas iet buržuāziskās historiogrāfijas pavadā,” konkrēti minot Vizmas Belševicas un Māra Čaklā nepieņemamo pasaules redzējumu un Rīgas Jauno literātu apvienību, kuŗas vadītāji uzstājoties „klaji nacionālistiskā garā.”

1972. gada 12. jūnijā drošības orgānu vadībā notiek dzejnieces Vizmas Belševicas dzīvokļa kratīšana sakarā ar viņas saistību ar ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manuskriptu Internacionālisms vai rusifikācija? Konfiscētie materiāli tiek novietoti maisos un aizzīmogoti ar Latvijas PSR VDK zīmogu. Tā paša gada 2. augustā LKP Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs (bijušais Glavļita vadītājs) Agafonovs uzdod Latvijas Glavļitam nosūtīt „slepenu ziņojumu” LPSR Ministru Padomei sakarā ar divsējumu antoloģiju Krievu padomju dzeja ─ par Imanta Auziņa „tendenciozo” priekšvārdu un par dažiem krājumā uzņemtajiem dzejniekiem ─ Marinu Cvetajevu, Ivanu Buņinu, Annu Ahmatovu, Borisu Pasternaku un Osipu Mandeļštamu (labākie krievu rakstnieki 20. gadsimta pirmajā pusē ─ R.E.) taču nevarot uzskatīt par „īstiem” padomju dzejniekiem. Antoloģiju uzdod „pamatīgi” pārstrādāt. Tās ideoloģiski uzlabotā versija spēj iznākt tikai 1976. (1. sēj.) un 1978. (2. sēj.) gadā. Uzbrukumi jādzird arī talantīgajai Latvijas krievu rakstniecei Marinai Kostaņeckai par grāmatu Saltās sejas mēness, bet žurnālam Zvaigzne (1973,13) norāda izņemt Imanta Ziedoņa dzejoli „Balss,” jo tur minēta „sviedru un asiņu jūra” un „balss pacelšana (..) spriežot pēc alegorijām, protesta balss,” bet neesot skaidri pateikts „kāpēc” un „pret ko.” Kad trīs gadus vēlāk „Balss” ievietota Ziedoņa dzejkrājumā Caurvējš (1975), „asiņu jūra” tur pārvērtusies par „asaru jūru.” Glavļita slepenajā ziņojumā pavēlēts „nelaist presē sevi sakompromitējošās dzejnieces Vizmas Belševicas daiļrades pozitīvus novērtējumus un dzeju.”

Jau iepriekš redzējām, ka Dziesmusvētki vienmēr ir izraisījuši zināmu nemieru varas vīru aprindās. 1973. gada 11. jūlijā Valsts drošības komitejas Kuldīgas nodaļas partijas pirmorganizācijas sapulcē tiek atrasta formula, kā tikt galā ar visu slikto šai skaistajā pasaulē ─ tiek nolemts komandēt uz Dziesmusvētkiem Rīgā, kopā ar pašdarbības kolektīviem, „operatīvos darbiniekus (..), lai nodrošinātu vajadzīgo pasākumu izvešanu,” bet „darbiniekiem savos darba iecirkņos” uzdod nepieļaut to personu izbraukšanu uz Rīgu, „kuŗi ir naidīgi noskaņoti pret padomju varu vai arī var izdarīt Dzimtenes nodevību.”

1976. gada 15. martā LKP Talsu rajona komiteja un Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja iesniedz lūgumu latviešu valodā atļaut celt pieminekli Krišjānim Valdemāram Valdemārpilī (Sasmakā ─ līdz 1926. gadam). Lūgums tiek saņemts atpakaļ no Rajona komitejas ideoloģiskā sekretāra ar uzrakstu šķērsām pāri krievu valodā: „Noraidīts!”

Astoņdesmitos gadus ievada Glavļita priekšnieces „slepens ziņojums” (1980.5.II) par literātu „neskaidru šķirisku nostāju,” par ko skaidri liecinot pārlieku daudz citētie „dažādi buržuāzijas un emigrantu darboņi,” pārlieku daudz „pieminētas viņu grāmatas un publicēti fragmenti no tām.” Piemēram, Ingrīda Kiršentāle monogrāfijā Latviešu romāns, kur cita vidū analizēts vairāk nekā 20 darbu, „kas izņemti no vispārējās lietošanas fondiem (..), nav redzama autores partijiskā pozicija pret šiem sacerējumiem un to autoriem.” Zigmunds Skujiņš atmiņu grāmatā Zibens locīšana ievietojis vēstuli, kuŗā lūdz Jānim Sudrabkalnam izmantot savu autoritāti, lai rehabilitētu Aspaziju. Tālivaldis Treicis dzejkrājumā Rūpes piemin Brāļu kapus, kaut arī tos izmantojuši „buržuāziskās Latvijas vadītāji.” Tulkotājai un rakstniecei Elijai Klienei nodod atpakaļ pārstrādāšanai memuāru grāmatu Atmiņu dzirkstis, kur „autore tīksminājas par saviem piedzīvojumiem buržuāziskajā Latvijā,” gan arī par saraksti un tikšanos ar norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu un Čechoslovākijas prezidentu Eduardu Benešu pirms Maskava pārņem varu 1948. gadā. Karogs gatavojies publicēt Jāņa Lapsas romānu Rūgtums, kaut arī tur bijušas epizodes par to, kā padomju zvejnieki zvejo okeānu „aizliegtajos kvadrātos,” Ilgonis Bērsons sagatavojis publicēšanai rakstu sakarā ar Kārļa Skalbes simtgadi, kur citējis no „rūdītās pretpadomju emigrantes Z. Mauriņas darbiem,” un, piedevām iespiešanai sagatavots grafiķa Jāņa Plēpja grāmatzīmju prospekts, kur par labākajām uzskatītas zīmes, kas izgatavotas „buržuāziskās Latvijas visreakcionārākā darboņa” Kārļa Goppera ģimenes locekļiem, „pašlaik reakcionārajam emigrantam N. Strunkem, buržuāziskās Latvijas preses magnātam A. Benjamiņam, buržuāziskās Latvijas galma ģenerālim V. Tepferam u.c.”

Un nobeigumā „likteņdienās” jeb, lietojot Heinriha Stroda terminu, „baltiešu pretpadomju revolūcijas laikā” sacerētais (1991.15.I) Latvijas Rakstnieku savienības uzsaukums: „Vārds ir brīvības sēkla. Brīvs patiesības vārds brīvību baro kā saknes (..) Vārds iesēja arī Latvijas Trešo atmodu (..) Mūs nenospiedīs uz ceļiem, ja nepadosimies vājumam, šaubām un maldīgām ilūzijām, kā tas notika pirms piecdesmit gadiem (..) Mūsu priekšā viltīgs, iedomības apmāts un ļauns, ar zobenu rokā pasaules nekrietnākais Goliāts. Smagas dienas. Mēs esam kopā. Ar mums vienā elpā arī mūsu brāļi visā pasaulē. Latvija, dod mums spēku!”

Piezīmes dokumentiem krājumos Okupācijas politika un Dokumenti liecina runā paši par sevi un cita vidū norāda, ka mūsu apzinīgākie kultūras darbinieki, īpaši kopš sešdesmitajiem gadiem, darīja daudz, lai saglabātu latviešu kultūru, kam, protams, visos laikos, bet īpaši svešu varu okupācijas laikā bija ārkārtīgi liela nozīme nacionālās identitātes saglabāšanā. Pārfrazējot trimdas dzejnieci Margitu Gūtmani, kas tagad mīt Latvijā, šajā padomju pasaulē, kur vārdu vieta un pastāvēšana bija apdraudēta, „valoda glābās caur dzejniekiem. Pazaudējot valodu, būtu zudusi arī tauta.” Protams, glābās ne jau caur visiem, kas karināja dzejnieka birku sev pie svārku atlokiem. Lielai daļai neglābjami diletantisko režīma grafomānu latviskās identitātes saglabāšana bija vismaz vienaldzīga. No dokumentiem var labi apjaust arī mūsu kultūras darbinieku vairāk vai mazāk atklāto pretošanos Maskavas okupācijas režīmam. Jau sešdesmitajos gados sāk atskanēt pa vairāk vai mazāk „revolucionārai balsij,” pat tādos forumos kā Latvijas Rakstnieku savienības 5. kongresā (1965.16.XII), kur Harijs Heislers atklāti izsaka sašutumu par cenzūras grožiem, Vizma Belševica ─ par faktu falsifikāciju „idejiskā plāksnē,” bet Ojārs Vācietis ─ par Jāņu svinēšanas aizliegumu: „..ar Līgosvētkiem zaudējam daudz no savas tautas daiļrades, arī no savām dainām (..) daudziem rakstniekiem ir jāpārkārto savi gatavie un jau izdotie daiļdarbi, kuŗos minēti Līgosvētki.”

Rakstu krājumā Postījumi dažiem līdz šim mazāk zināmiem un nepietiekami novērtētiem tematiem pieskaŗas Latvijas Valsts archīva vecākais referents Jānis Riekstiņš, kuŗš kopš PSRS sabrukšanas aplūkojis vairākus svarīgus padomju varas aspektus gan periodikā, gan arī vairākās monografijās, piemēram, Izpostītā zeme (par padomju bruņoto spēku nodarītajiem zaudējumiem Latvijā), Kulaki Latvijā (skat. JG 216:48), Ekspropriācija (skat. JG 216:47), Patvaļa, Bāra bērni u.c., rakstā „Latvijas bāreņi Vācijā no 1944. līdz 1949. gadam,” t.i., līdz lielajai izklīšanai no Vācijas bēgļu nometnēm angļu, franču un amerikāņu zonās. Cita vidū viņš min bērnu namu bāreņus, kuŗus 1944. gada rudenī no Latvijas izved uz Vāciju, bet 1949. gada otrā pusē sāk pārsūtīt turpmākiem audžu vecākiem Savienotajās Valstīs, kur viņi pazūd amerikāniskajā „kausējamā grāpī” ─ „Tika mainīti ne tikai uzvārdi un vārdi, bet viss cits, lai [bērnus] vieglāk iekļautu un asimilētu vietējā sabiedrībā. Iemācītās paražas, latviešu valoda un dzimtene ─ aizmirsās. Bērni pazuda Latvijai un latviešiem. Tie uzauga amerikāņu vidē un asimilējās. Domāju, ka vairums bērnu bija atraduši sev labus audžu vecākus, bet tie nebija latviešu vecāki” ─ tā Jānis Riekstiņš (skat. arī Eduarda Silkalna recenziju „Melna grāmata baltas vietā.” Latvija Amerikā (2000.14.X).

Bāreņu asimilācija jeb piespiedu iekļaušana gandrīz vienmēr „visīstāko” amerikāņu, t.i., balto protestantu ģimenēs ir visai izplatīta ASV, īpaši 20. gadsimta pirmajos 30 gados. Šajā sakarībā vērts ieskatīties vēsturnieces Lindas Gordonas pētījumā The Great Arizona Orphan Abduction (Lielā bāreņu nolaupīšana Arizonā) (Cambridge, MA: Harvard University Press. 1999. 416 lp.) par 40 bāreņiem no Ņujorkas (galvenokārt īru un itāļu izcelsmes) kuŗus ar katoļu baznīcas starpniecību piešķiŗ kvalificētām meksikāņu ģimenēm Arizonas (toreiz Arizonas Territorijas) raktuvju pilsētiņā Kliftonā (Clifton) ─ Morencē 1904. gadā, bet neilgi pēc bērnu ierašanās bruņoti vīri atņem jaunajiem audžu vecākiem viņu likumīgi adoptētos bērnus, piedraudot nolinčot vietējo katoļu priesteri, bērnu pavadones mūķenes un Ņujorkas bāreņu nama administratoru. Bērnus patvarīgi izvieto „īstu,” protams, „baltu” amerikāņu ģimenēs. Kad lieta nonāk Arizonas tiesā, tās spriedumā šo vardarbību kvalificē nevis kā nolaupīšanu (kidnapping), bet gan kā bērnu „izglābšanu no nožēlojamā likteņa uzaugt meksikāņu vidē” (to save the orphans from the pitiable fate of growing up Mexican). Trīs gadus vēlāk šim spriedumam pievienojas arī ASV Augstākā tiesa (Supreme Court) Vašingtonā...

Noslēgumā atzinība pienākas krājumiem Okupācijas politika un Dokumenti liecina par dokumentu norādēm ─ par katra dokumenta autentiskumu, atrašanās vietu, tulkojumu (vairums oriģinālu ir dižās vadītājtautas, t.i., krievu valodā), par rādītājiem un saīsinājumu sarakstiem. Tajā pat laikā, runājot par mūsu kultūras sovjetizēšanu (un arī citām jomām), interesentiem varēja tikt nodots vēl vairāk dokumentu ─ gan par pašu sākumu pirmajā krievu gadā, gan arī pēc kaŗa ždanovisma laikā un pēcāk, bet tad jau būtu jārunā par krietni vairāk nekā diviem vai trim sējumiem. Visrūpīgāk nostrādāta ir Okupācijas politika. Arī grāmatā Dokumenti liecina nav daudz kam „piesieties.” Vizmas Belševicas Gadu gredzeni iznāk nevis 1971., bet gan 1969. gadā, kad šo dzejkrājumu konfiscē un autore kļūst par orvelisko „nepersonu” līdz pat septiņdesmito gadu beigām. Kļūdainas ir ziņas par krievu dzejnieku Osipu Mandeļštamu ─ viņš dzima 1891. gadā (nevis 1908.) un mira krievu koncentrācijas nometnē 1938. gada 27. decembrī, nevis „koncentrācijas nometnē Polijā” 1943. gadā, kad to ir okupējusi Hitlera Vācija. Un Mandeļštama ģimene nepameta Krieviju 1920. gadā. Lietošanā (vismaz tautā) ir iegājies nosaukums „gaisa spēku izpalīgi,” nevis „palīgi” (vai arī „Gaisa spēku palīgdienests”). Un pēdīgi ─viens no Dokumenti liecina sastādītājiem, droši vien saprotamā pateicībā par finansiālo atbalstu, mazliet pārspīlē Daugavas Vanagu organizācijas lomu „politiskā spiediena radīšanā uz mītņu zemju valdībām.”

Visvairāk neprecizitāšu ir Postījumos ─ neraugoties uz iespaidīgo redakcijas kolēģiju, sastāvošu no DV organizācijas un LNAK (Latviešu Nacionālā apvienība Kanadā) pārstāvjiem ─ projekta koordinētāja Jāņa Mežaka, Arvīda Kalupnieka, Tālivalža Kronberga, Bruno Logina, Elmas Miniates, Laimoņa Ozola, DV priekšnieka Varimanta Plūdoņa un Valža Vagnera.

Vienmēr pretrunīgs ir bijis II Pasaules kaŗa laikā Rietumos nonākušo latviešu bēgļu skaits. Grāmatas The Latvian Legion: Selected Documents (Toronto: Amber Printers & Publishers, 1999. 169 lp) autore Mirdza Kate Baltais rakstā „Piespiedu iesaukšana darbam Vācijā, militāram dienestam un evakuācija uz Vāciju” min 217 000 latviešu, kamēr Jānis Riekstiņš 17 lappuses tālāk (215) runā par 160 019 Latvijas iedzīvotājiem Vācijā. Lasītājs paliek neziņā.

Ir neprecīzitātes cilvēku vārdos (piem., Konrāds Kalējs kļuvis par Kondrātu, Egīls Levits ─ par Egonu). Ne visas tekstā minētās personas ietvertas Personu rādītājā. Jāmin arī nevienveidība ─ parasti uzvārdam piekabināts vārds, laiku pa laikam tikai iniciālis, bet daudzās vietās nekas. Konsekvence nav ieturēta arī saīsinājumu rādītājā ─ dažbrīd nozīme dota tikai latviešu valodā (NKVD ─ Iekšlietu tautas komisariāts), citreiz oriģinālvalodā un latviski (SA ─ Sturmabteilung ─ vācu trieciennodaļa). Tas pats jāsaka par bibliografisko informāciju (kas piedevām brīžiem ir nepilnīga) un krievu vārdu transliterāciju. Šur tur grūtības ir radījusi tulkošana no svešvalodām, ironiskā kārtā arī no Kanadā plaši lietotās angļu valodas. Grūti lasās, piemēram, Latvijas sūtņa ASV, Jūlija Feldmaņa „Iesniegums Apvienoto Nāciju organizācijas pilnsapulces priekšsēdētājam,” Kanadas ārlietu ministram Pīrsonam (Lester B. Pearson) 1952. gada 25. novembrī. Tikai viens piemērs: „Acīmredzot, Padomju Savienība nav varējusi atrast nopietnākus un dibinātākus pārmetumus pret Latviju un vienīgi uz šo maznozīmīgo prettekstu pamata Padomju Savienības kaŗaspēks iebruka Latvijā un to anektēja, kāds stāvoklis turpinājas vēl tagad” (513). Tā nu iznāk, ka padomju valsts zaldātiņi iesoļoja Latvijā 1940. gada jūnijā kaut kādu mīklainu „maznozīmīgu prettekstu dēļ.”

Bet kopumā arī Postījumi jeb Melnā grāmata, īpaši Latvijā, ir ļoti vajadzīgs un informējošs izdevums, kur lasītāji var iepazīties ar trimdā pazīstamu un augsti kvalificētu sovjetologu rakstiem ─ no Arnolda Aizsilnieka, Agņa Baloža, Jāņa Bokaldera, Ulža Ģērmaņa, Imanta Lešinska, Viļa Māsēna un Ādolfa Šildes (kas visi jau miruši) līdz Nikolajam Balabkinam, Jurim Dreifeldam, Andrievam Ezergailim, Frankam Gordonam un Viktoram Kalniņam, kuŗiem pievienojas vēl citi, ieskaitot Latvijas zinātniekus.

 

 



[1] Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli. 1940. gada 16. jūnijs-19. jūlijs (1991); Latvijas okupācija un aneksija: 1939-1940 (1995); Neatkarības atgūšana: Atmodas laiks dokumentos (1996), kam pievienojas dokumentu krājumi par atsevišķiem krievu un vācu okupācijas varu politikas aspektiem ─ zemes un mantas ekspropriāciju, padomju bruņoto spēku nodarītajiem zaudējumiem Latvijas kultūrvidei laukos un pilsētās, Latviešu leģionu, Latvijas Centrālo Padomi, Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, Kārli Ulmani trimdā un Maskavas apcietinājumā.

[2] Izdevējs: Latvijas Valsts arhīvs. Rīgā: Nordik, 599 lp. Red. Elmārs Pelkaus, Daina Kļaviņa u.c.

[3] Rīgā: Latvijas Okupācijas muzejs, 197 lp. Red. Zane Bake, Ieva Gundare, Matīss Kotts, Valters Nollendorfs (muzeja direktors), Richards Pētersons, Dagnija Staško, Dzidra Zujeva.

[4] Stokholmā-Toronto: Memento + Daugavas Vanagu organizācija, 592 lp. Red. Tadeušs Puisāns.

[5] State Archives of Latvia. Policy of Occupation Powers in Latvia 1939-1991. Riga: Nordik, 1999. 624 lp. (par tulkojumu atbildīgi Inese Skrīvele un Prof. Dr. Andrejs Veisbergs).

[6] Gosudarstvennyj arhiv Latvii. Politika okupacionnyh vlastej v Latvii 1939-1991. Riga: Nordik, 1999. 644 lp. (par tulkojumu atbildīgi Viktorin Kollegovoj un Violetta Semjonova-Baaļ).

 

Jaunā Gaita