Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000

 

 

Nikolajs Bulmanis

PATIESĪBA DARĪS TEVI BRĪVU

Pārdomas par tikšanos ar Latvijas Valsts prezidenti Toronto

 

Pavasaris visu cerību laiks. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ciemošanās laiks Toronto. Ak, kādi devītie maiji Latvijai nav bijuši un vēl joprojām ir jāpiedzīvo, bet divi tūkstošajā gadā ar priecīgu satraukumu ejam pie mūsu draugiem Solveigas un Zigurda Miezīšiem uz pirmo satikšanos ar Latvijas prezidenti. Priecīga svētku sajūta vieno visus vairāk kā 40 ciemiņus. Un tur jau viņa nāk ar savu Imantu. Sasveicinās un izmaina kādus vārdus ar ikvienu. Nesteidzīgi, pašapzinīgi, ar cieņu, bet reizē arī ar draudzīgu cilvēcību bez uzpūtīgas lepnības. Spēja radīt šo savstarpējās uzticības un cieņas auru ar mazo cilvēku pavadīja prezidenti Vairu visas šīs viesošanās dienas. Skaista patiesa humānisma izpausme.

Visi kopā dziedājām tautas dziesmas un prezidente teica runu. Iesākumā, atsaucoties uz Ziga jautājumu, vai tiekamies ar Latvijas Valsts prezidenti vai savu seno dienu paziņu Vairu, viņa skaidroja, ka abi ir viens veselums, kas nav dalāms. Valsts prezidentes amats stipri sašaurinot tīri personisko dzīves sektoru, ko viņa var dalīt ar ģimeni un tuvākajiem draugiem. Toties Latvijā viņa atradusi savas garīgās jeb dvēseles mājas. Latvijā viņu vēl arvien no jauna un bieži negaidīti, tauta pārsteidzot ar savu vitalitāti un gudrību. Aicināja visus braukt uz Latviju, lai meklētu savas saknes un savu patieso piederību. Drošinot, ka Latvijā visus pieņems, tāpat kā viņa tikusi pieņemta. Klausītāju priecīgu smieklu šalti izpelnījās piemērs, ka šodienas pasaulē pārmaiņas ir straujas un ka viņai ar Imantu Toronto ezermalā nav izdevies atrast Palasa Pīru − viņu jaunības laiku latviešu dižo danču vietu.

 

Zigurds Miezītis ar Vairu Vīķi-Freibergu

 

*   *   *

 

1960. gada vasarā samērā nesen celtajā Toronto Universitātes baznīciņā uz Spadaina ielas notika Vairas Vīķes un Imanta Freiberga laulības. Laulāja toreiz vēl Sv. Jāņa draudzes mācītājs, vēlākais archibīskaps, Arnolds Lūsis. Ieejot nelielajā dievnamā no saulainās pēcpusdienas viesus pārsteidza seši frakās tērpti korporācijas Latvia krāsu lentēm greznoti Imanta komiltoņi, turot rokā svečturus ar baltām svecēm. Arī ceremonijas kārtotājs Vilis Uiska un pats brūtgāns bija frakās ar krāsu regālijām. Pēc laulībām visi pulcējās Vairas mātes un patēva Hermanoviču mājiņā kāzu mielastam un pie tā piederošiem dziedāšanas, runu teikšanas un dejošanas priekiem. Toreiz baznīcas izdarības šķita uzspēlēti greznas, it kā no pagātnes Latvijas pārņemtas un, šķiet, īsti neiederējās. Frakas tak pēcpusdienā varēja atļauties tikai mākslinieki savā darbā ... Bet šodien zinām − arī nākamā Latvijas Valsts prezidente savās laulībās!

 

*   *   *

 

Nākamā dienā (trešdien, 10. maijā) Vaira Vīķe-Freiberga uzrunāja auditoriju Toronto Universitātes Emanuēla koledžā. Lekcija bija domāta universitātes mācību spēkiem un studentiem, bet, šķiet, ka bez prāvās latviešu publikas apjomīgā lekciju zāle 001 būtu šķitusi pustukša. Lekcijā Latvijas valsts prezidente pakavējās pie savām izglītības gaitām Toronto Universitātes Viktorijas koledžā, par vadmotīvu ņemot koledžas devīzi „patiesība darīs tevi brīvu”. Izglītība nozīmē mācīties visu mūžu; un respektējot otru cilvēku un viņa kaut atšķirīgās domas, veidot patiesi demokrātisku sabiedrību. Šīs ir pamatatziņas, kuŗas viņa no Kanadas paņēmusi līdzi uz Latviju, kur demokrātiska sabiedrība patreiz ir veidošanās stadijā. Ļoti saprotama bija vēsturiskā skice par Eiropas apvienības vēsturi un skaidrojums, kādēļ pievienošanās tai, kā arī NATO, patreiz ir Latvijas ārpolitikas pats galvenais virziens. Nobeigumā atkal ticība Latvijas nākotnei. Latvijas tauta, neskatoties uz pārdzīvotām grūtībām, raugās nākotnē ar patiesu optimismu. Publika Vairas Vīķes-Freibergas angļu valodas vārdiem atsaucās ar prieku un lepnumu. Viktorijas Universitātes prezidentes Dr. Roseannas Runtes pateicības vārdi izskanēja izjusti un patiesi. Atstājot lekciju zāli daudzi no klausītājiem izteica savu paldies. Aizkustinošs bija brīdis, kad vienkārši tērpta vecāka latviešu sieviete lūdza prezidentei parakstīt savu Latvijas māju fotogrāfiju. Velta Toma varētu teikt − „labu vēlot, labu darīt, labi būs!”

 

Latvijas Valsts prezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga ar Viktorijas Universitātes prezidenti Dr. Rosannu Runti

 

*   *   *

 

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē Montreālā bija Kanadas Cips (Canadian Information Processing Society) konference. Konferencē piedalījās arī Imants Freibergs. Piezvanīju un sarunāju ar savu tā laika konfilistri, ka konferences trīs naktis pavadīšu pie viņiem. Tā radās iespēja pavērot viņu dzīves ritmu tuvskatā. Mūsu dēli bija tikai nedaudz vecāki par viņu Kārlēnu un Indru, bet visumā dzīves situācijas bija salīdzināmas. Man toreiz šķita, ka mūsu ģimeņu dzīvē bija izmanāmas nozīmīgas atšķirības. Nozīmīgākais šeit bija, ka Imants un Vaira abi strādāja ārpus mājas, kurpretī mūsu ģimenē Ingrīda pilnu laiku strādāja mājās, galvenokārt audzinot mūsu bērnus. Mēs dzīvojām savā mājā Toronto priekšpilsētā, kur vēl daļēji bija patveries mežs, Imants un Vaira toreiz dzīvoklī Montreālas pilsētā. Katru rītu viņu dzīvoklī ieradās sieviete, kuŗa apkopa mājas soli, sagaidīja bērnus no skolas pusdienlaikā un atkal pēcpusdienā. Konferences vakari arī bija aizņemti ar kopējām vakariņām un tamlīdzīgi, uz kuŗiem Freibergi alaž gāja abi. Tad jau savlaicīgi bērnus uzraudzīt ieradās Imanta tēvs, kuŗš Latvijā bija bijis Latvijas Universitātes architekts un kuŗu konventā sauca par „grāfu”. Pēdējās dienas priekšpusdienā konferences dāmām bija paredzētas brokastis un tikšanās Montreālas hipodromā. Tai rītā, sēžoties pie brokasta kafijas, jautāju Imantam, kur Vaira? Izrādās, viņa jau agri devusies uz dāmu sanāksmi hipodromā. Visumā toreiz šķita, ka viņi savus ārpus mājas pienākumus ņēma visai nopietni. Un ka profesionālisms viņu koncepcijā nozīmēja mērķtiecīgu savu kontaktu tīkla kopšanu un paplašināšanu akadēmiskajā vai ar to radniecīgā laukā.

 

*   *   *

 

Vienpadsmitā maijā Toronto Universitātes (Convocation Hall) pirms Emanuēla koledžas teoloģisko grādu piešķiršanas, universitāte piešķīra četrus goda doktora grādus. Starp tiem „Doctor of Sacred Letters” Latvijas valsts prezidentei Dr. Vairai Vīķei-Freibergai. Svinīgajā notikuma auditorijā bija it kupla latviešu grupa. Audienci ar Latvijas prezidenti iepazīstināja un goda doktora grādam prezentēja prof. Jānis Langins.

 

*   *   *

 

Dr. Vaira Vīķe-Freiberga teica ļoti aizkustinošu svētku runu 6. Latviešu dziesmu svētku Kanādā atklāšanā 1976. gada 27. jūlijā. īss citāts no šīs runas.

Ir tie, kas ļauna naida dēļ gribētu sašķelt latviešu tautu, izolējot tautu dzimtenē aiz dzelzs aizkara un noliedzot trimdiniekiem viņu piederību latviešu kopībai. Ir tie, kas svētulīgas paštaisnības dēļ gribētu liegt tautai dzimtenē visas tiesības uz radoša gara izpausmi, kategoriski noraidot jebkuŗu viņas māksliniecisku sasniegumu. Tiem pirmajiem es gribētu vaicāt: ar kādām tiesībām jūs uzdrošinieties teikt, ka meita, kas aizgāja tautās, nav vairs savai mātei meita? Un tiem otrajiem: vai nav mazliet smieklīgi teikt, ka meita, kas palikusi Rīgā, būtu mazāk savas mātes meita ne kā tā, kas tagad dzied Toronto, tikai tamdēļ, ka zem bargiem kungiem jādzīvo?

Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Toronto,
Abas dzied vienu dziesmu.,
Abas vienas māmuliņas,
Abas vienas tautas.

Pēc runas nobeiguma, šķiet, visa zāle, spontāna prieka pilna piecēlusies, aplaudēja runātājai un viņas izteiktajām domām. Un tomēr priekšējā rindā septiņi cilvēki palika sēdot un nepievienojās aplausiem. Jā, Toronto konservatoriem runa nav bijusi pieņemama. Un nāca arī atspēlēšanās, atsaucot Vairai iepriekšējo aicinājumu būt runas teicējai 18. novembŗa aktā Toronto.

Tā pēc gandrīz 34 gadiem bija interesanti vērot, ka vēl joprojām LNAK valdes priekšsēdis T. Kronbergs bija kļuvis krietni lunkanāks, kā pirmais piesteidzoties pie prezidentes limuzīna, lai, durvīm atveŗoties, būtu pirmais sagaidītājs. Bijis laikam paredzēts, ka pie vakariņu goda galda T. Kronbergs būs prezidentes galda kungs. Beigās šo godu tomēr bija jāuzņemas centra priekšsēdim Auseklim Zaķim. Re, kā!

 

*   *   *

 

Dainu kalns šodien 1994. gada 13. jūlijā šķiet it kā Latvijas dabas skaistuma kvintesence. Stalti koki it kā paša Dieva stādīti un audzināti. Rāmu pakalnu un ieleju harmonisks ritms, Induļa Rankas akmens skulptūru atdzīvināts un Latvijas jūlija pļavas brīnumainas zemes segas izklāts. Kāds zaļums un reizē lauku ziedu bagātība. Lazdu krūmi kā diži greznuma pušķi. Folkloras svētki − Baltika ‘94. Plašajā piekalnē sasēdusi tauta. Cilvēks pie cilvēka un arvien vēl nāk klāt. Apakšā uzveduma laukums ar debesīs it kā ieurbušos šodienas technoloģijas brutālu milzu pīķi. Atvāztu celtni turot augstu gaisā, nesen cirstu meiju zaļumu un šodienas skaņu sistēmas technoloģiju. Un tad pa plašās piekalnes apakšmalu viņa lēni staigāja, it kā pētīdama sapulcējušos cilvēkus. Mērķtiecīgi līdz otram galam un tad atkal atpakaļ. Cits varbūt nodomāja, tad nu gan grib diži atrādīties. Bet Vaira Vīķe-Freiberga mierīgi turpināja savu iepazīšanos ar pakalnā sasēdušos tautu. Viņai tak tie cilvēki bija jāiepazīst... .

 

*   *   *

 

Prezidente Latviešu Centrā

Foto: Ingrīda Bulmane

Piektdien 12. maijā bija tikšanās vakars ar Latvijas valsts prezidenti Dr. Vairu Vīķi-Freibergu Toronto Latviešu centrā. Vakars veltīts latviešu daudzbērnu ģimeņu un bāriņu atbalstam, un to rīkoja korporācija Spīdola, Kanadas Latviešu centrs un LNAK.

Vakara vadītājam Valdim Vāgneram iesākumā lāga neveicās − neklausīgais mikrofons spiedza savus elektroniskos forte, un iepazīšanās ar goda galdu negribēja iekrist pareizā sekā, lai gan visi bija gluži pazīstami cilvēki un turpat sēdēja. Toties Latvijas himna izskanēja braši un tauta savu prezidenti saņēma ļoti sirsnīgi. Gadījumam piemēroti spožas vakariņas noservēja centra šefa Ingo Kārkliņa lieliskā komanda.

Pēc vakariņām visi nodziedāja trīs tautas dziesmas, Vizmai Maksiņai vadot dziesmas (laikam, lai uzsvērtu kopējo piederību un līdzdalību visai norises rīkošanai) ar Spīdolas krāsu cepuri, Anitas Gaides klavieŗu pavadījumā.

Toreiz Toronto jauna meitene pat nosapņot nevarēja, ka kļūs par Latvijas valsts prezidenti, vai zēns, ka kļūs par šīs valsts vēstnieku Otavā − ar šādu asprātīgu domu Jānis Lūsis pieteica Vairu Vīķi-Freibergu.

Prezidentes galds bija uz paaugstinājuma ar skatu uz visu zāli, aiz tās neaizsegta stikla siena ar skatu uz lielo pilsētu, kuŗā visu vakariņu laiku plosījās īpaši varens pērkona negaiss. Savu runu Vaira Vīķe-Freiberga iesāka ar pateicības vārdiem par uzņemšanu, rīkošanu un atnākšanu, neaizmirstot arī paša pērkona krāšņo uguņošanu. Prezidente atkal saprotami izskaidroja, kamdēļ Latvijas ārpolītika ir ar īpašu uzsvaru uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Viņa izteica apmierinātību, ka Pilsonības un Valodas likumi ir gan pieņemami Eiropas Savienībai, gan nodrošina Latvijas kā vienvalodas valsts turpmāko patstāvēšanu. Noteikti izskanēja uzskats, ka visi Latvijas pilsoņi, kas tic un strādā Latvijas nākotnei ir viņas cieņas cienīgi bez tautības atšķirības. Turpretī tie, kas uzskata Latviju par pagaidu risinājumu atceļā uz atkalpievienošanu Krievijai, darītu gudrāk, pārceļoties atpakaļ lielās mātes klēpī tagad. Šie likumi ir gan liberāli, gan demokrātiski, bet noteikti ir jāpastāv uz viņu ievērošanu dzīvē. Atkal izskanēja aicinājums atgriezties Latvijā. Un, ja ne citādi, tad tikai apciemojot Latviju. Mēs tur piederam. Tā ir arī mūsu zeme un turienes latvieši ir mūsu brāļi un māsas, kas mūs pieņems.

Prezidente arī izskaidroja, ka vakara atlikums tiks izlietots bāreņu atbalstam, jo Latvijā esot daudz bērnu, kuŗiem vecāki nav miruši, bet viņus atstājuši. Bieži cēlonis tam ir plaši izplatītais alkoholisms, kas ir viena no ilgā padomju laika drūmajām sekām. Tai pat laikā atkal izsakot prieku par Latvijas tautas vitālo enerģiju un gudrību, ar ko viņai arvien no jauna iznākot sastapties. Kad pēc runas, visi kājās piecēlušies ar patiesu prieku ilgstoši aplaudēja, mūsu galda biedrs Uldis pagriezies pret savu Ināru it kā izteica domu, kas bija visu mūsu sirdīs − patiesi liela sieva! Jā, patiesi!

Vakara noslēgumā prezidente, kupla skaita klātesošo fotogrāfu un citu apbrīnotāju pavadībā, apstaigāja visus zāles galdus ikvienam paspiežot roku līdz ar kādu labu vārdu. Beigās visi vēl nodziedājām Daugav’ abas malas!

Atceļš uz mājām iznāca visai ilgs, jo lielais Dona ielejas ceļš bija pārplūdis no milzīgajām lietus gāzēm, un, kad mēs divos no rīta beidzot bijām mājās, arī tā bija pārplūdusi krietni vairāk kā lielajos plūdos pirms 25 gadiem.

 

*   *   *

 

Pilnīgi droši šīs mums bija svētku dienas. Šīs četras dienas, kad mums Toronto bija iespēja vērot, klausīties un satikties ar Vairu. Garīgs pacēlums. Priecīgs pārdzīvojums ar skumju noskaņu piejaukumu, kad viņa runāja par savu jaunības laiku šeit Toronto. Cik ātri paiet cilvēka dzīve un, jā patiesi, Palasu Pīra Ontario ezermalā vairs neatrast. Jau labi sen ... Un kad es pametu acis uz Toronto Centra ļaužu pulku, cik gan daudz sirmu galvu. Prātā Margitas Gūtmanes vārdi − un bēglis turpina bēgt visu mūžu. Uz kaut kādu pasauli, kādas nekad vairs nebūs. Te vairs nekā nav, tikai kādas pļavas, kādas miglas, kādi lieti. Mēs bēgam tālāk uz nekurieni... Bet galvenās un paliekošākās bija labās sajūtas. Patiess prieks par to, cik labi viņa iederas prasīgajā valsts amatā. Un to vēl padziļināja apziņa, ka viņa ir tak viena no mums. Tepat Toronto augusi, studējusi un vēlāk tepat kaimiņu pilsētā Montreālā strādājusi. Un vienmēr augusi un mācījusies. Process, kas nekad nebeidzas − no vakardienas šodienai, un rītdienai, vienmēr uz priekšu, vienmēr... Bet pats nozīmīgākais − šīs tikšanās reizes stiprināja mūsu ticību labākai Latvijas tautas nākotnei un vairoja mūsu pašapziņu, ka arī mēs varam, kaut ar nieku, šai izaugsmē piedalīties.

 

 

Nikolajs Bulmanis - publicists, mākslas kritiķis, kollekcionārs un Jaunās Gaitas Mākslas nodaļas redaktors (1980-1995). Kopš 1973. gada publicējis recenzijas, rakstus par mākslas un kultūras jautājumiem emigrācijas un Latvijas periodikā. Dzīvo Toronto.

 

 

Jaunā Gaita