* * *

Mans plātības laiks,

mana jaunības pārgudrība

sadega reizē ar veco Jelgavu.

Nebija viegli mirt ticībai,

nebija viegli redzēt kritušos,

ko pasaules liekuļi vēlāk apraudāja...

Viss, viss sadega līdz galam.

Pelnos naīvie iedēstīja

asiņainas māņticības rozes.

Sapņos naīvie iesēja

baltas pieneņu pūkas,

kas vienmēr sazied lielceļa malās.

Abas puses gadiem ziedējušas,

bet man nav tādu svārku,

ne cepures, kur šos ziedus piespraust.

Jelgavu pametu pliks,

no Cedelgemas gūsta iznācu pliks,

pliks svešumā nomiršu.

* * *

To jūs sajustu,

ja būtu klusībā apdomājuši,

cik riebīgi nomirt Amerikā.

Tava zārka atveŗamo lūku izpopēs.

Tavu mūžībai sazilējušo seju

pārkrāsos tik rožainu,

kā laimīgi dzimušam zīdainim.

Draugi pa paradumam apkraus puķes,

kā krāsainu sārtu, tad –

maigi nostabulēs ērģelītes,

pasludinās augšāmcelšanās garantiju.

Ar kadiljaku aizraus līdz kapam,

kur varēsi kādu laiciņu dēdēt,

līdz tevi pamodinās kāpurnieku motori,

kas raks kādai jaunai bankai pamatus.

2000. GADĀ

Kas man daļas,

kāda būs mūsu planēta 2000-šā gadā?

Kas protestēs pret - ko,

kas slepkavos - ko,

kas jaunus māņus sludinās?

Tad jau mani pelni

būs sen sajaukti kopā ar Gaišmatītes –

un izkaisīti Salaskalnā.

Tikai, atceroties, ka bērnībā

redzēju applīsušu 1899-tā kalendāru,

jūtu par netaisnību,

ka 2000-šā kalendāru neredzēšu...

No Valentīna Pelēča dzejkrājuma Naktī (Västerås: Ziemeļblāzma, 1976).