Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000

 

 

Indras Avenas raksta pamatā ir īsreferāts, kas nolasīts 20.02.1999. Daugavas Vanagu namā Ņujorkā literārā sarīkojumā par godu Voldemāram Avenam, Ainai Kraujietei, Jānim Krēsliņam un Gunaram Saliņam, citējot autori, „četriem dzejniekiem, četriem mīļiem un dziļi cienītiem cilvēkiem,” kuŗu dzeja un personības veidojušas „mūsu intelektuālo un jūtu pasauli.” Indras pasaule, viņas bērnības pasaule veidojusies starp tēva Voldemāra Avena „gleznotajiem abstraktajiem laukumiem”, kuŗos viņa vērusies, gulēt iedama, un tēva mierīgo balsi tais reizēs, „kad viņš atvēra savu pasauli un ļāva skanēt tās klusajai, bet tomēr dedzīgi izteiktajai valodai.” Še Indra raugās uz savu tēvu caur viņa dzeju.

 

Indra Avena

DZEJNIEKA REDZĒJUMS

 

Voldemāra Avena dzejā var atšķirt divas noskaņas, it kā divas sejas: viena − skumji ironiska, otra − rotaļīga. Skumjā noskaņa uzsveŗ pelēko patiesību, atzīst dzīves nemainīgumu un mūsu padotību liktenim. Šī rezignācija izaug tieši no tās paaudzes pieredzes, kuŗas jaunības cerības saplosīja kaŗš un dzimtenes zaudēšana. Tie, kas pārdzīvoja, izmuka ar dzīvību vien: es basām pēdām izmucis, saka dzejnieks („Vēl daži caurumi”). Sadragāta bija pārliecība par sevi un savu vietu pasaulē, salauzta ticība: Neticam ne sētām, ne aplokiem, / ne durvīm. / Neticam ne mutēm atvērtām, / ne ciet / Ticam varbūt stenderēm mazliet. / kad atspiežam tur plecu. („Jānoturas”). Ticību, cerību, pārliecību − to visu bija jārada no jauna, un vēl joprojām tās ir kādreiz mākslīgi uzturamas. Vēsture guļ smagi uz šo paaudzi un uz visiem tiem, kas izmuka. No šīs vietas jāiet tālāk, jādzīvo, kā var; šais apstākļos cilvēkam rodas liela pazemības sajūta. Dzejnieks allaž izceļ kraso atšķirību starp to, kas ir iespējams, un to, kas vairs nav iespējams:

Dzīve,
kuŗa mums bija dota −
izdzīvota.
To atceries
un nesāc celt no ēnām,
ko met koki,
jaunu pirti.
Iztiec ar veco slotu
un smaržu
no pēdējās pēršanās
ielogotu.

(„Vecā slota”)

Neskatoties uz visu radošo darbu, piemērojoties jaunajai dzīvei, vēl joprojām paliek atkailinātības un bezvietas sajūta. Bezpajumtes stāvokli iezīmē vairākos dzejoļos atrodamais būdas motīvs, nenoturību un nemieru izsaka vējš vai arī jūŗā peldošais ledus gabals, kas trimdiniekam izkūst zem kājām. Bezvietas sajūta pārnesas arī uz tiem dzejoļiem, kas runā par Latviju, vai par sāpi, kas saistās ar to:

- - - - - - - - -

Tā ir tā pati vieta,
kur tagad
sveša kāja aukstā glūdā grimst,
kur vectēvs sen vairs savus laukus
neappēdo.
    Vieta vēl ir,
    vārds ir,
tikai pēdā rāvains ūdens guļ
un zeme − neelpo.

Ko nozīmē „vieta”, ja „vieta vēl ir”, bet gandrīz viss labais kas ar to saistījās, ir zudis? Ko nozīmē „vieta”, kur viselementārākais ir sabojāts, iznīcināts − zeme neelpo, avoti izsīkuši? Vai tā ir vai nav tā pati vieta? Ja tava „vieta” ir iznīcināta, kur lai tu griezies? Avens atbild:

Šai apgabalā sausums iestājies.
Akās nevar redzēt debesis,
bet gan zemes otro pusi.
Mums jāpiemērojas
ar miesām, dvēselēm
un ūdens nepieminēšanu.
Mums jāpārtiek no avotiem,
kas pašos.

(„Sausums”)

Bet Voldemāra Avena dzejā pretī drūmajam nostājas fantāzijas un visnotaļ dzejas spēks izraut cilvēku no ikdienas, pārvērst vēlamo par esošo, iedomāties pavisam citu pasauli. Tad dzejnieks sevi iztēlo par klaunu, faunu vai virves dejotāju. Visas maskas der, lai balansētu starp īstenību un fantāzijas spēli. Šie fantāzijas lidojumi saistās ar atbrīvotības sajūtu, ar mīlēšanu un skaistumu, vai arī vienkārši ar humoru: Piedodiet, kundze, / ka iebraucu jūsu antikvariātā / ar preču vilcienu / un apgāzu Tifani lampu [...] („Piedodiet”). No vienas konkrētas hipotēzes dzejnieks var kādreiz izvērst veselu panorāmisku vīziju: Es gribētu gultu, /platu un zemu / kā mīkstu pļavu, / kas smaržo pēc siena / pļauta no rīta, / pusdienas saulē vīstot [...] („Gulta”).

Ja ne gluži masku, tad rakstnieks izvēlas sev otro pāri − dubultnieku. Tā var būt zaļā muša uz galda malas, dzīvīgais, resnais teķis, vai alus laikmeta zīmēta auna galva; jeb vienkārši – „mans ēzelis un es”, viens no Avena vismīļākajiem personificējumiem:

Es un mans ēzelis
es, caur sirdsapziņu brizdams,
drīz apmaldījos.
     Kad beidzot satikāmies
     pie sarkanām ugunīm −
     ceļi krustojās...

Kaut īsts rakstnieks vienmēr ir ceļā uz kādu sastapšanos ar sevi, var teikt, ka Avena dzejā otrs tikpat svarīgs meklējums ir savienoties garīgi ar otru cilvēku caur vienkāršu, neviltotu, pacietīgu mīlestību. Šī mīlestība ir jau klāt bērnībā, burvīgajā satikšanās nodilusī kāpņu telpā, un vēl nav zudusi vēlākā dzīves posmā, kad jau daudz kas piedzīvots:

Daudz laivu ir tavā pusē
un ūdeņu brīvības.
Tu brauc ar visām reizē.
Es stāvu krastā un gaidu.
Man plecos nēši −
tavām zivīm.

(„Gaidot”)

Voldemāra Avena dzeja smeļas no dzīves vairāk nekā no lasītā un atdarinātā. Tā ir personīga, dziļi intīma dzeja, kas atbalso eksistenciālas pārdomas vai dvēselisku stāvokli. Tā ir dzeja, kas izriet no dzīvē piedzīvotā (vai zaudētā, vai izsapņotā). Tā turas pie dzīves savā vienkāršībā un tiešumā, arī savā traģismā. Dzejnieks ir visbiežāk novērotājs, kas no neliela attāluma un ar mazu smīnu atstāsta vai izskaidro redzēto pa savai modei. Dzejnieks mēģina panākt, ka valoda plūst nepārtrauktā plūdumā no dzejoļa sākuma līdz beigām. Īsākie dzejoļi centrējas ap kādu visaptveŗošu salīdzinājumu, kamēr gaŗākajiem dzejoļiem bieži vien ir divas daļas: iesāktajam salīdzinājumam seko tā kontrapunkts, kāds ironisks pagrieziens, jeb atkal dzejolis sastāv no diviem pretstatītiem novērojumiem kā diviem muzikāliem piesitieniem. Avena dzejā neatrod lieki sarežģīto. Tieši otrādi − dzejnieks dzīvē sarežģīto ielej tīrā traukā, ļauj dubļiem nosēsties, pasniedz mums ūdeni, kas ir noskaidrojies, tīrs.

Ja dzejošana ir šis attīrīšanās, noskaidrošanās process, tad no dzīves arī beigu beigās izšķilt tikai pāris skarbu atziņu, ka dzejolī „Grābeklis”:

Es lieku zobus
grābekļa kātam
Un domāju
par izlūzušām dienām
un teiktiem vārdiem,
kuŗus atpakaļ neatlikt.

Bet dažreiz līdz atziņai netikt, cilvēks paliek pie neizsakāmas emocijas, sāpes vien:

Viņš bija atbraucis no Latvijas,
lai nopirktu motorzāģi
kokam,
kas vēja lauzts
trunējis zemē
pus gadu simtu.
    Kad motors bija iedarbināts,
    zāģis sāka raudāt... („Koks”)

Nobeigumā − kā tad dzejnieks saredz sevi, šai brīdī, šai vietā? Viņš dzejo vienlaikus te, pie mums, un tur − sevis radītajā pasaulē: Laikam neesmu ne tur, / ne te, / Laikam jāatstāj sevi rakstām / un jāpienāk vēlāk, kad viss būs uzrakstīts. („Rakstītājs”). Tas ir viņa skaistums, viņa noslēpums. Un viņš vēl raksta, raksta, lai darīt sevi zināmu:

Atveŗ savas lūpas
un ieņem manu vārdu.
To ilgi neviens nav lietojis.
Kā nozelēts zīmulis,
tas prasa pēc papīra baltuma.
Balts baltu mazgā −
mans vārds ir balts,
Gribu būt melns −
melnu var redzēt.

(‘Baltais vārds”)

Dzeja paliek, melna uz balta. Laika rats griežas, cilvēks sevi aptveŗ kā sīku daļiņu no lielāka visuma un ir arī apmierināts ar šo lomu, kas beigu beigās nav tik maza:

Tu neesi pārvērties,
tik vietu stabīlāku
starp purva ciņiem ieņēmis.
Uz celma tava
kāds nu var atsēsties
un pārdomāt:
cik svarīgas ir saknes
un bērza žagari −
un nevis čiekuri,
kas visos vējos izbirst.

(„Tavs celms”)

Varam pareģot, ka nebeigsies cīņa starp iespējamo un neiespējamo, ka plaisa starp īstenības pelēcību un rotaļīgo sapņu pasauli nemazināsies. Bet dzeja ir tilts no vienas uz otru un atpakaļ. Mēs sēžam malā un gaidām redzēt, kā atkal dzejnieka redzējums varēs mainīt mūsējo.

 

Jaunā Gaita