Jaunā Gaita nr. 22, 1959. gadā

 

 

Roberts Mūks

 

 

 

SLAZDĀ

 

 

Tādam, kā es

Ir viegli sapīties

Tavu matu slazdos,

Jo man patīk apīņi mastos

Un alus,

Un sapņi, kas no alus,

Vīdamies augšup,

Tavus matus satiek

Un tālāk netiek.

Bet tā ir labi

Vadīt mirkļus un gadus:

Šai slazdā es jūtos

Kā apinis karogmastā.

 

 

 

 

IENĀKŠANA

 

 

No Ņujorkas miroņu lauka

Mēs iebēgām bārā,

Kur spoka nebij neviena,

Kur tikai bites,

Pilnas ar reibuma medu,

Par bišu debesīm dūca

Un alu sūca.

Mēs savu dziesmu rāvām
Un bļāvām pa starpām,
Lai debesu harpām
Nebūtu jānogurst.

Bet pēkšņi uz divi kājām,

Ar acīm kā daudzas citas,

Ienāca lūpas.

Noklusa žūpas,

Džesa spiedzieni piesala sienām.

Savādas tirpas pārskrēja gaisu.

Lūpas kā kalpojums seniem veļiem,

Lūpas kā Nerona Roma,

Kā tīrasins zirgi,

Kā visu debesu pļavu

Un krogu alus

Kopā.

 

 

 

SVEICIENI ANTONAM AUSTRIŅAM

 

Latgales ciemos Tu prati

Sajust smaku

No Romas ielām,

Jo gars un lielā miesa

Tev bija no aizsaules vielām.

 

Tagad zem zemes dēstiem

Tu guli mierīgs

Un brīvs

No skaistuma ēstiem,

No vārdiem

Un nevārdiem.

Bet Tava „klusuma gavilēšanai”

Sveicienus sūta

Tev dzīvē svešais

Jānis Divdesmit Trešais.

 

 

Jaunā Gaita