Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

iepriekšējo nākošo

 

 

Māris Čaklais

 

 

ekspresis rīga –

maskava

 

... met met piecdesmit gadus met.

otrā rītā

viss atkal nāk pret

 

vilciens kā vilcenes

smilkstiens

lokās pa baltiem sniegiem

 

sliežu ceļi tālumos slīpos

kā metāla dūmi

no mūžīgas pīpes

 

un šīs nesalāpāmās sētas

kalķbaltās sejas

bakurētainās

 

vai tiešām šie nomodi

vai tiešām šie sniegi

piegulēti uz mūžiem

 

mums

šajā

velnišķīgajā

pieguļā?

 

 

1997

 

kirke

putra ar sieru un medu

zālīti vīnu pa virsu

ēst un gulēt gulēt un ēst

un pļāpāt par neaizmirstamo

Itaku

 

viņi bij gatavi

kā pionieri

kas atlika man

pat ne ar rīksti

bez mazā pirkstiņa

ar galvasmājienu vien

nodiriģēt šo aizmirstību

 

debesis

gadu desmitus plandīja zīmes

zibeņus

viedas sejas

 

tikai neviens

tās debesis nepiešalca

ar savu gribu

ar savu viedu seju

 

jo:

nebij

nebij nebij

tur taču Odiseja

 

 

1997

 

pavadzīme Fortūnai

Ivaram Poikānam

tas cik grūti

noturēties uz zemeslodes

ir vispārzināms

 

bet

kā viņa noturas

uz lodes vai riteņa

aizsietām acīm

Fortūna?

 

vel pilnības ragu rokās

neizlejot ne lāsītes

kā viņa noturas?

 

liktenis? laimīgs gadījums?

 

dažs viņu redzējis esot

pat ejot pār ūdeņiem

dažs kādu pusmetru

virs karsta asfalta vasaras speltī

 

visādi likteņi

visādi gadījumi

 

neapsmaidiet savu Fortūnu

Fortūna tas ir nopietni

turiet savu Fortūnu ciet!

 

 

1997

 

no vakardziesmām

par krēslu paldies tev par to ka

dienu apstādini tu ka vakardīķī

kurkulēni mostas un par cerīb-

vardītēm grib tapt

paldies par kavēšanos zirgi kārpa

zemi grauž iemauktus un putās

padebesis saskriets vārds sarauts

čokurā kā lapa speltī nav

nav tādas pažobeles kur to nobāzt nav

tāda lauka kur to izmest laukā

kā asns stāds kā stumbrs es

pret debesīm un tavu acu žilbums

velk svītru

            tas ir krusts? bet varbūt

koks piepulsots un atvērts apkampienam?

kas pateiks?  kulminē vien pilnmēness

 

bet tas aiz kalniem neatkarīgais

tāpēc par krēslu paldies

 

 

1997

 

rudens ar

Lampedūzu

kaķa soļiem

te klīst tikai divi

rudens un grāfs Lampedūza

pa aleju atvadas

vasarai trīsuļo nenotrauktajās

lapās lappusēs ne-

­uzrakstītās baronese

raud pēlī roze

sačervelējusies gaidās Sicīlijas

sprēgainā mālā drīz

                        īss

atvadu mirklis šai zaļajā

pasaules kaktā pirms roze

raud pēlī un baronese

sačervelējas neviena

papīra lapa nav

tukša vajadzīga vien

gaisma izgaismo savu

plati leģendai kura

ir vienīgā īstenība

 

barones ieslēdziet gaismu!

 

grāfa kungs es jums gribēju

vaicāt kaut ko grāfa kungs

vai jūs neapstātos?

 

vēji neapstājas nekad.

 

 

1997

 

pasaka

aizsala lakstīgala

roze sačervelējās

aizsala – viena no sala

sačervelējās otra – no vēja

 

lakstīgalas šais namos

pārvērtās sudraba kamolos

attinās abas balsis

kas viņas sastindzināja

 

sačervelējusies no svelmes

roze ierāvās savā dzelmē

bet tad atvēra acis no vēja:

laikam brītiņu pagulēju

 

 

1997

 

Kaķīša atgriešanās

Tad, kad pasauli plosa vējavas,

apstājas visas dzirnavas,

vien zem sirds kaut kas truli vēl dur –

murra murr, murra murr, murra murr.

 

Tad, kad projām ir visas vellatas,

atpakaļceļā ir jādodas,

pie vispēdējās oglītes tur –

murra murr, murra mur, murra murr.

 

Neraudi, ķēniņ, asaras zelta,

neraudi, Ilzīt, princesīt, velti –

neesam zivis, dzīve nav murds –

murra murr, murra mur, murra mur.

 

Kad pie slūžām ūdeņi biezē,

tad nāk dzirnavu līksmākais grieziens

upes vidū rīts uguni kurs –

murra murr, murra murr, murra mur.

 

 

1997

 

Viņi dejoja vienu vasaru (1996), Divi dzīvi zaldātiņi un citas pasakas (1996),

Spīdola un putnusuņi – 50 mīlas dzejoli (1997), Impērijas pēdējās kapeikas.

Lūzumlaika Dienasgrāmata, 1991-1996 (1997) – tā ir tikai viena dala no

rakstnieka, dzejnieka un esejista Māra Čaklā pašu pēdējo gadu devuma.

Par pēdējo skat. JG212:51.

 


 

InESe
InESe. 1998.g. 30.aprīlī.
* * *

čuksts

ir telpa

gaismas un tumsas

elpa

dzirdes saspringums

balssaišu vilnīta gaisā

vibrācija

starp es un tu

plaisa

 

A. IVASKAS

MOTĪVS

 

tumsa vientuļa sēž

ar klusuma salveti klēpī

un vēro kā viesmīlis vējš

tai mielasta galdu servē

mākoņu galdautu klāj

sudraba kausā lej vermutu

un pasniedz uz mēness šķīvja

gaismas ābola serdi

 

* * *

Tu tik skumji no manis atvadies.

Mūsu ikdiena pārtop dzejā.

Tu tik gaiši proti uzsmaidīt.

Par gleznām kļūst mūsu sejas.

Tu tik viegli no rītiem pamosties.

Un dienas kā bakhantes dejo.

 

* * *

mēs kliedzam kā mākoņos dzērves

mūs nežēlo saulesriets

asinīs krāsojot spārnus

un debesis aizslēdzot ciet

mēs kliedzam kā saulrietā dzērves

nakts nežēlos abus mūs

ar ogli gleznojot spārnus

kad zvaigžņu dimanti rūs

 

* * *

man tevi neaizstāstīt

raupju koku glāstīt

man tevi nenoglāstīt

baltas rozes kaisīt

man tevi neizkaisīt

ilgi mezglu raisīt

man tevi neatraisīt

noskūpstīt un aiziet

 

* * *

tavas plaukstas ir mana jūra

es esmu tavu glāstu bērns

katrā gliemežvākā tu čuksti

delfīni esam mēs

un pirmatnības viļņos

mūs atradīs kādreiz kāds vīrs

pērļu zvejnieks no laimīgās salas

viņš mūs ierakstīs debesīs

 

* * *

mēs esam tuvu tam

lai nenotiktu nekas

mīlestības pulksteņi iet

nekur neatduras

sekundes bez skaita

                      skaita

neviens nevienu neaicina

                          neatraida

viss ritmiski rit

dzert gulēt ēst

mēs esam tik tuvu

homo homini lupus est

 

* * *

kaiju lauks

uz saules pleca

balti kliedzošas pasaules centrs

no zivs uz zivi

eksistence

ierobežotā telpā

mākoņu vēdera rūcieni

vakariņas laikā

no gultas gultā

pastaigas

uz Dieva neskūtā vaiga

 

* * *

reiz saplīsīs

sapņu porcelāns

vārdu māla

veidotās krūkas

un aizplūdīs

alkas kā māns

kuru dāvinājušas lūpas

 

 

Maģistra grada kandidāte divdesmitgadniece InESe,

ir dzejgrāmatiņas Pret rūti sitas putns (1996) autore.

Pseidonīmu katrs var iztulkot savādāk. Dzīvo Rīgā.

 

iepriekšējo nākošo

 

Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

Jaunā Gaita