Jaunā Gaita nr. 207, 1996. gadā

 

MŪSU JAUNIE TALANTI

 

Flautiste Ilze Urbāne

 

Esmu dzimusi 1971. gada 2. aprīlī Rīgā. Mans tēvs spēlē oboju un angļu ragu Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestrī, un māte ir modelētāj-māksliniece. Cik ilgi vien atceros, mūzika ir skanējusi manā mājā. Tēvs augu dienu vingrinājās. Atminos, ka vienmēr, kad ciemos nāca tēva kolēģi, klausījāmies ierakstus un tika risinātas diskusijas par interpretācijām. Tā bija tāda mūzikas fanātisma gaisotne. Tēva ietekme uz mani ir ļoti nozīmīga. Vēl tagad to momentu skaidri atceros, kad viņš man septiņgadīgai meitenei jautāja: „Vai gribi spēlēt flautu?” Es šo izaicinājumu toreiz pārāk nopietni neuzņēmu.

1978. gadā tiku uzņemta Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Esmu pateicīga Dievam, ka uzreiz nonācu izcilā pedagoga Imanta Sneibja rokās. Uzreiz iemīlēju flautas tembru, klausoties savā skolotājā, pirmoreiz viņam demonstrējot Kuperīna (Couperin) skaņdarbu Lakstīgala. Mans lielākais sapnis toreiz bija jel kādreiz būt spējīgai tā spēlēt. Imants Sneibis arī iemācīja, ka nekas nav sasniedzams bez mērķtiecības un neatlaidīga darba.

Mans pirmais koncerts notika Anglikāņu baznīcā. Spēlēju mazo piccolo flautiņu.

Dārziņa skolas gaitu laikā piedalījos vairākos konkursos. 1986. gadā kļuvu par radiokonkursa Concertino Prāga laureāti, kuŗā balva bija koncertceļojums uz Čehiju, ieskaitot uzstāšanos ar Čehijas radio orķestri. Tajā pašā gadā piedalījos arī starprepublikāniskajā jauno mākslinieku konkursā (biju jaunākā dalībniece) un ieguvu otro vietu, kā arī kļuvu par Vissavienības (bijušā PSRS) konkursa diplomandi. Parallēli konkursiem sniedzu solo koncertus Latvijā un arī aiz robežas. Viens no viseksotiskākajiem koncertbraucieniem bija uz Japānu, kad biju Latvijas mūzikas akadēmijas 1. kursa studente. Mācījos pie profesora Viļņa Strautiņa.

Pēc trešā kursa pabeigšanas tiku uzaicināta piedalīties bijušā rīdzinieka Arkādija Fomina organizētajā festivālā Dallasā, Teksasā. Viņš pats brauca uz Rīgu un rīkoja noklausīšanos šim festivālam Mūzikas akadēmijā. Mēs bijām astoņi Latvijas pārstāvji. Pēc šī festivāla Southern Methodist University Meadows School of the Arts piedāvāja man un dažiem citiem Latvijas mūziķiem divu gadu stipendiju. Tādu izdevību nevarēja laist gaŗām, un es devos uz Amerikas kontinentu mācīties. Tur mana pedagoģe bija Dallasas simfoniskā orķestra pirmā flautiste Džīna Larsone (Jean Larson). 1994. gadā ieguvu Artist Certificate diplomu.

Daudz biju dzirdējusi par slaveno Džuljarda skolu Ņujorkā, un gribēju izmēģināt savus spēkus iestājeksāmenos. Biju ārkārtīgi laimīga kad uzzināju, ka konkursu esmu izturējusi un ka man bija piešķirta arī liela stipendija. Tā 1994. gadā sāku mācīties Advanced Certificate programmā, un tagad esmu 1. kursa maģistratūras studente. Mana skolotāja šeit ir Karola Vincence (Carol Wincenc). Viņa ir mani ļoti iespaidojusi kā māksliniece un žilbinoša flautas virtuoze.

Runājot par koncertdarbību, esmu uzstājusies kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kamerorķestri un kamerorķestri Rīgas kamermūziķi. 1994. gada ziemā spēlēju ar kamerorķestri Maskavas virtuozi, Vladimira Spivakova vadībā.

Mani mīļākie komponisti? Varētu būt vairāki: Bahs, Mocarts, Brāms, Debisī, Prokofjievs. Man vienmēr ir bijusi tāda kā drusku skaudība uz pianistiem un diriģentiem viņu neizsmeļamā repertuāra dēļ. Kā flautiste jūtos repertuāra ziņā ierobežota. Ļoti mīlu romantiskā laikmeta mūziku, bet flautai ir rakstīti tikai daži nozīmīgi skaņdarbi tanī laikā. Lielas cerības lieku uz mūsdienu autoriem.

Noteikti gribu piemetināt, runājot par savu izglītību, ka ārkārtīgi daudz ir devusi sadarbība ar pianisti Jautrīti Putniņu un komponistu Pēteri Plakidu.

Būdama jau četrus gadus studente Amerikā, nevaru izvairīties no salīdzinājumiem. Grūti pierast pie tā, ka Amerikā viss maksā naudu − izdevumi piedaloties konkursos, samaksa par pianistu, u.t.t. Latvijā, kad gatavojos koncertiem, strādājām kopā ar pianistu katru dienu. Tāds darba stils bija pats par sevi saprotams. Amerikā labi pavadītāji ir dārgi un tas ir godīgi, jo tas ir viņu darbs.

Esmu iemācījusies lielāku pašdisciplīnu, jo ir jāuzņemas atbildība par daudzām lietām. Latvijā diezgan tiku lutināta un visur manu pedagogu virzīta − mans vienīgais uzdevums bija spēlēt. Ņujorkā ir izteikta konkurence un pašai sev ļoti jātic, savādāk var „nolaisties rokas”.

Uzskatu, ka mācīšanās Džuljarda skolā ir vienreizēja izdevība, kaut vai lai dzirdētu pasaulslavenu mūziķu koncertus. Šeit dzirdēju slavenā flautista Džeima Galveja (James Galway) solo koncertus. Man jau no bērnu dienām viņš ir bijis vadzvaigzne, un mans sapnis bija kādreiz viņu sastapt. Pēc viena koncerta iedūšojos Galveja kungam iedot kaseti ar maniem ierakstiem. Liels pārsteigums bija, kad pēc kasetes noklausīšanās, viņš mani ielūdza uz savām meistarklasēm Šveicē. Es biju lielā sajūsmā, un 1995. gada vasarā mācījos viņa vadītajā internacionālajā flautas seminārā Šveicē, tika piešķirta arī stipendija.

Es ceru, ka Latvija kļūs par demokrātisku un ekonomiski labklājīgu Eiropas valsti, tāpēc manas paaudzes uzdevums ir mācīties vislabākajās skolās, lai varētu ko darīt dzimtenes labā.

 

Ilze Urbāne

 

Flautiste Ilze Urbāne ar maestro Džeimu Galveju (James Galway)

 


 

Fragments no Dagnijas Radziņas darba Viena diena mežā (pārdomas). Darbs saņēmis 2. vietu (1. vieta netika piešķirta) G. Merķeļa prēmijas domrakstu konkursā ko rīkoja Latvijas Kultūras fonds un Fonda Ķekavas kopa. Piedalījās 72 dalībnieki.

 

Viena diena mežā

Tā es brienu turp un atpakaļ un klusi sarunājos ar Opapu, es jūtu, ka viņa gars ir šeit. Šinī mežā vectēvs un arī viņa vectēvs zāģēja baļķus, gatavoja malku, droši lasīja sēnes un ogas. Kā gribētos pa vienu mākoņa maliņu paskatīties kā Opapa vectēvs, arī Pēteris Radziņš, kopa šo zemīti. Ar sūru, grūtu darbu sakrājis 36 grašus nopirka to un 1892. gada pavasarī sāka pastāvīgi strādāt savā saimniecībā. Bet daudz vēlāk viņa dēls Mārcis zemi piepirka klāt un nu iznāca lielsaimnieks ar 63 ha lielu platību. Par to savkārt viņa dēls Kārlis samaksāja ar ciešanām Sibīrijā. Man vēl un vēl jābrīnās par viņu darba un zemes mīlestību. Kur viņi ņēma spēku? Kur? Kāpēc mēs ar brāli esam tik vāji? Kāpēc lielākā daļa jauniešu nemīl darbu un zemi?

Dagnijas Radziņas tēlojumu publicēsim nākošā JG numurā. Autore dzīvo Cēsīs, mācās vidusskolas 12. klasē.

 

 

Jaunā Gaita