PIRMĀ KOPĒJĀ DZIESMU GRĀMATA LATVIEŠIEM TĒVZEMĒ UN SVEŠUMĀ

Latviešu ev.lut. baznīcas Amerikā apgāds un Latvijas ev.lut. baznīcas izdevniecība. 1992.

 

Andŗa Vītoliņa plašo, daudziem piemēriem ilustrēto iztirzājumu ar autora vēlējumu JG grāmatu apskata pieticīgām slejām piemērojis Mārtiņš Lasmanis.
 

Ilgus pēckaŗa gadus trimdas latviešu luterāņiem bija jāiztiek ar vecajām dziesmu un korāļu grāmatām. Tikai 1967. gadā varēja ASV iznākt jauna Dziesmu grāmata ar daudziem jauniem tekstiem. Dažs labs no tiem apcer bēgļu likteni, kamēr citi ir galvenokārt populāru amerikāņu garīgo vārsmu latviskojumi. Romantiskajam dziesminiekam Valdemāram Ozoliņam (1896-1973) tad uzdeva attiecīgi papildināt Jāzepa Vītola korāļgrāmatu, kuŗas pirmais izdevums parādījās 1924. gadā. Papildinājums - 25 jaunas melodijas - ir pa lielākai daļai populāras amerikāņu izcelsmes.

Sistēma ar dalītām dziesmu un korāļu grāmatām izrādījās nepraktiska. Kad ASV izglītotie jaunie latviešu mācītāji pamazām arvien vairāk pārņēma trimdas ev.lut. baznīcas vadību, nolēma izveidot pavisam jaunu apvienotu dziesmu un korāļu grāmatu, kur pēc amerikāņu parauga iespiestu arī dziesmu - parasti četrbalsīgo - koŗa vai ērģeļu izklāstu. Jaunā izdevuma priekšlikumu nobeidza 1988. gadā, un to novērtēt lūdza arī šo rindu autoru.

Vērtējums bija daļēji pozitīvs, bet pārsvarā tomēr izteikti kritisks: izvēlētās skaņkārtas bieži par augstu parastu baznīcēnu balsīm, pārāk daudz mākslinieciski vāju meldiju, daudzi klasiskie korāļi ritmiski melodiski un harmoniski sakropļoti. To pirmveidus, kas bija viegli sasniedzami, nosūtīju kopā ar atsauksmi emendācijas (pārlabošanas) komisijai.

Korāļu izvēles pēdējais cēliens izspēlējās 1990. gada jūnijā Kanadā. Rezultātu, kas jūtami - uz labu un ļaunu - atšķīrās no 1988. gada priekšlikuma, iespieda 1992. gadā, un tas izvērtās par visu latviešu luterāņu kopēju Dziesmu grāmatu. Pēc amerikāņu parauga šim izdevumam ir gan aģendas daļa ar dievkalpojumu un dažādu svētdarbību paveidiem, gan korāļu dala, kuŗā 585 dziesmas. Šī apcere tālāk veltīta vienīgi korāļu daļai.

* * *

No jaunās Dziesmu grāmatas vecklasiskiem korāļiem 42 atguvuši savu pirmatnējo metodiku un harmoniku, kamēr aptuveni 65 paturējuši Vītola anachronistiskās Rimska-Korsakova saskaņas un 18. g.s. otrās puses - tad sākās baznīcas mūzikas lielais pagrimums - lēni čāpojošo izlīdzināto ceturtdaļu primitivizēto ritmiku. Aptuvenība šeit daudzu grūti klasificējamu robežgadījumu dēļ: Vītola apdarināto pamatmeldiju var būt ap 90, jo nav zināms, vai tiem latviešu korāļiem, ko viņš uzņēma savas korāļgrāmatas trešajā, papildinātajā izdevumā (1939.) ir paša Vītola vai citu autoru izklāsti.

Nezināmu iemeslu dēļ no archīvu putekļiem izvilktas 37 Jāņa Bacha (1846-1931, īstais uzvārds laikam Kārkliņš) sagandētas resp. harmonizētas pamatmeldijas, lielākoties vecklasiskas. 31 pamatmeldija pieskaitāma amerikāņu romantiskajai sfairai, 28 - eiropeiskai romantikai. Pieļautas 56 latviešu pamatmeldijas, mums zināmu komponistu sacerētas. Samērā maz ir tautas meldiju - 17 cittautu, 5 latviešu.

Lai atvieglotu dziedāšanu mazās lauku draudzēs un bijušajā trimdā, kur dievkalpojumi dažkārt un dažviet iespējami tikai reizi mēnesī, populārākām meldijām piešķirts milzum daudz tekstu. Lai minēti veiksmīgākie šinī negribētajā popularitātes sacensībā: Nikolai "Ak Jeruzāleme, modies" - 19 dziesmām; Bortņanska "To mīlestības spēku sveicu" - 17; Freilinghauzena "Cik liela Dieva žēlastība" - 16; Nikolai "Cik spoži atspīd Auseklis" - 13; Fleminga "Svētīgs, kas nestāv" - 12; Kēniga "Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu" - 12.

Meldijas, kam piešķirti dažādi teksti, parādās daudzās un kvalitatīvi atšķirīgās apdarēs. Autoru un avotu norādes te bieži ir paviršas un kļūdainas, vienkārši transponējumi ir nodēvēti par aranžējumiem utt. Piemērus varētu minēt lielā skaitā, šoreiz gan tālāk sniedzot tikai nedaudzus. Vispārēja raksturojuma labad var atkārtot kādu spriedumu, ko Jelgavas ērģelnieks Atis Kauliņš izteica pirms septiņdesmit gadiem (Mūzikas nedēļa, 29/30 1925), bet kas tikpat nozīmīgs vēl šodien: "...Dāņi, zviedri, somi izveidoja savu baznīcas dziedāšanu, savu garīgo mūziku sakarā ar savas tautas atsevišķām īpašībām un īpatnībām. Vienīgi, kā vēsturisks ūnikums, palikušas šai ziņā nomaļus Baltijas tautas, latvieši un igauņi, kam ar garīgu pārspēku uzspiestas tautas gaumei un mūzikālai sajūtai pretējas, svešas, nesaprotamas meldijas ar sakropļotiem tekstiem (un arīdzan meldiņiem; A.V.), caur ko gadu simteņiem mocīts tautas un dzejas gars."

Pie viena jākonstatē, ka mūsu jaunā Dziesmu grāmata cieš no rediģēšanas parauga, kas tik parasts līdzīgos amerikāņu izdevumos (Hymnals): kamēr tekstrades un tekstvēles daļa mudž no mācītāju vārdiem ar un bez doktora grāda, t.s. mūzikas komiteja vienmēr ir anonīma. Trūkst jebkādu norāžu par principiem koŗa un ērģeļu izklāstu izveidē, par pirmtekstu ievēri vai neievēri. To visu laikam uztveŗ kā veikala noslēpumu vai kā sīkumus, ko nav vērts ne pieminēt.

Populārāko meldiju izvēlē vāciskais ir pilnīgā pārsvarā, un pie tā pieder arī Bortņanska "mīlestības spēka šlāgeris." Dziesmu grāmatā uzņemto latviešu pamatmeldiju kopskaits ir 56, kamēr pāri par pusi dziesmu tekstu sacerējuši latviešu autori.

No latviešu komponistiem pamatotā kārtā visvairāk pārstāvēts Jāzeps Vītols, izcilu romantiskā laikmeta korāļu autors. Viņam seko Alfrēds Kalniņš ar vairākām cēlas mūzikālas vienkāršības pērlēm, starp tām apburošā Ziemsvētku dziesmiņa "Šodien mums bērniņš piedzimis". Tālāk rinda bij. trimdas komponistu: Valdemārs Ozoliņš, Helmers Pavasars, Haralds Berino, Viktors Baštiks (lielisks viņa korālis nr. 267), Tālivaldis Ķeniņš, Arvīds Purvs, Andrejs Jansons, Guntars Gedulis, Imants Mežaraups. Viņu darbi visumā iekļaujas tautiski romantiskā tradīcijā, nereti ar tautasdziesmas iekrāsojumu. No bij. Padomju Latvijas komponistiem uzņemts vienīgi Ādolfs Skulte, dažs labs gribētājs atraidīts. No manas mazās Ziemsvētku dziesmiņas četrbalsīgam korim un patstāvīgai ērģeļu balsij izņemts - saprotams, bez manas piekrišanas - koŗa izklāsts bez ērģeļu basa līnijas un iespiests kā četrbalsīgs ērģeļizklāsts.

Vairums jaunāko ārzemju latviešu mācītāju ieguvuši izglītību un strādā ASV. Dabiski, ka viņu pārstāvji pieprasījuši (ar panākumiem) pēc iespējas daudz amerikāņu meldiņu. Daži no tiem ir pavisam labi ar saviem sparīgiem locījumiem un krāsaini romantisko harmoniku, citi ir tālu pāri banalitātes un bezgaumības robežai - nepareizā pusē. Izvēle te būs bijusi gluži apzināta, vadoties no pazīstamā teiciena: That's not good music, but people like it. Par svētumu apgānīšanu savukārt jāapzīmē Bēthovena Prieka himnas un Šūberta Impromptu op.142 nr 2 ievadtemas 'apkorāļošanu'. Te var piebilst, ka Sībeliusa Finlandia melodija gan panesusi attaukošanu līdz kaulainai četrbalsībai daudz labāk nekā minētās Bēthovena un Šūberta temas.

Pietiek piekasīties, kaut notiek lietas trakākas... Skaņradis sajaukts ar teksta autoru, Jānis Bachs sajaukts ar Johanu Sebastianu Bachu, pēdējā pazīstamais koŗa korālis Jesus bleibet meine Freude kādā vietā piedēvēts citam autoram - korāļi, ko Valdemārs Ozoliņš bez grozījumiem pārņēmis no amerikāņu avotiem, apzīmēti par Jāzepa Vītola aranžējumiem u.t.t. tādā pašā veidā, gandrīz līdz bezgalībai.

Patīkami, ka otrā svaru kausā var likt virkni vērtīgu jaunieguvumu no Johana Michaela Haidna un Mendelsona līdz norvēģu garīgās mūzikas tēva Lindemaņa un angļu Gustava Holsta darbiem.

Baznīcas mūziķim un praktiķim visvairāk prieka sagādā 42 klasisko korāļu - renesanses un agrīna baroka - pamatmeldiju ritmiski dzīvie un harmoniski svaigie un tīrie pirmveidi.

Kultūras dzīvē saprātīgi būtu saglabāt un attīstīt labas tradīcijas un atmest sliktas. Pie atmetamām neapšaubāmi pieder Liezeres dižmanīgā mācītāja Punšela korāļgrāmata (1839), kas Latvijas baznīcās valdīja 85 gadus un, diemžēl, arī tās nepatstāvīgais bērniņš - Jāzepa Vītola 1924. gada korāļgrāmata.

Vītols bija sava laika slavenākais latviešu mūzikas profesionālis, bet viņam, savu korāļgrāmatu sastādot, nebija ne mazākās baznīcas mūziķa pieredzes. Un tā viņš bez lielākiem grozījumiem pārņem Punšela sakropļotos klasiskos korāļus, pievienojot tiem stilistiski galīgi nepiederīgas Rimska-Korsakova harmonijas. Vītolam nebija ne laika, ne intereses meklēt archīvos klasisko korāļu pirmavotus. Viņš apmierinājās ar Stelpes pagasta veco Spudiņu Vītoliņa māti, kas, "būdama liela dievvārdniece, nodziedāja Jāzepam priekšā katru korāli, kuŗš viņam bija svešāks", kā to apliecinājusi Annija Vītola (Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiņas. Daugava, Stokholmā. 1963).

Baznīcas mūzikas lielais pagrimums Vidus- un Ziemeļeiropā sākās 18.gs. otrā pusē. Labākie mūziķi pārtrauca savu darbību baznīcā, lai iegūtu brīvākus darba apstākļus un daļēji arī labāku atlīdzību tanī laikā uzsāktās pilsoniskās mūzikas kultūras dzīvē. Soli pa solim māksla atstāja luteriskās baznīcas mūziku, veco klasisko korāļu brīvā ritma pirmveidus, aizstājot vēl līdz šim laikam ar izplatītu, primitīvi vienkāršotu 'vilkšanu'.

Zūdošo melodisko un ritmisko vijīgumu jau agri centās aizstāt ar vairāk vai mazāk sentimentālām dziesmiņām. Brāļudraudzes skolas mūzikālās daļas vadītāja Freilinghauzena sastādītais dziesmu krājums (1704) šādā garā guva lielu nozīmi garīgās dziesmas attīstībā Latvijā.

Sākot ar 19.gs. otru pusi daudzās Eiropas zemēs mēģināja atjaunot sagrauto baznīcas mūzikas, it īpaši korāļu mūzikas kultūru. (Latvijā svešu varu un kaŗu ietekmē tāda nekad nepaguva izveidoties). Liels solis uz priekšu bija 1949. gadā Vācijā izdota, starptautiski nozīmīgā korāļgrāmata Choralbuch zum Evangelischen Kirchengesangbuch. Tanī atrodam klasiskos Lutera laika korāļus to sākotnējā, ritmiski dzīvā paveidā un - iespēju robežās - autentiskas, modālas harmonijas apdarēs.

Latvijā Punšela korāļgrāmatas valdīšanas laikā kā izņēmums atzīmējama Vecās Ģertrūdes baznīcas ērģelnieka Oskara Šepska darbība pagājušā gadsimta beigās. 1899. gadā nāk klajā viņa izveidotie Rīgas Ģertrūdes baznīcas ritmiskie dziesmu meldiņi ar 35 ritmiski restaurētām korālmeldijām. Neatsakoties no tautā iedziedātām Punšela melodijām, viņš tām atdod pirmveidu brīvo ritmiku un frazējumu bez stringrā taktsmēra regulāro uzsvaru ierobežojumiem. Šepska tālredzīgais pasākums viņa laikā Latvijā palika izņēmums, bet tam ir sava radniecība ar piecdesmit gadus vēlāk Vācijā izdoto Choralbuch zum Evangelischen Kirchengesangbuch.

Noslēgumā jautājums: kad latviešu kristīgo konfesiju pārstāvji vienosies par starptautiskam kultūras līmenim atbilstošu korāļgrāmatu? Daži no 1992. gada izdevuma redakcijas locekļiem jau tagad tiecas tādā virzienā. Lai viņiem veicas!

 

Andris Vītoliņš