Jaunā Gaita nr. 204, marts 1996

 

 

Fragments no Mārtiņa Zīverta lugas Kā zaglis naktī, no 3. cēliena 10. ainas (lugas beigas)

 

Dace: Savādi.

Raiskums: Kas tad?

Dace: Ka jums vienalga, ko citi runā, svarīgi liekas tikai tas, ko es par jums domāšu.

Raiskums: Jā, tas ir ļoti svarīgi.

Dace: Kāpēc?

Raiskums (apjūk kā melos pieķerts): Jā ... kā lai to paskaidro? Redziet, visiem es nevaru patiesību izstāstīt ... un ja arī to darītu, neviens man neticētu. Jo cilvēki savā laikā tik ļoti vīlušies, ka viņi vairs nekam netic. Pat, ja kaut kas liekas labs, viņi tur meklē kādu paslēptu viltību. Ar jums ir citādi. Jūs šī laika negantības neesat pieredzējusi, tāpēc arī cilvēkam varat ticēt. Mēs - no iepriekšējās paaudzes to vairs nespējam. Mana dzīve ir cauri, jums tā tikai sākas. Bet arī man gribas dabūt savu nākotnes datu.

Dace: Es to lāga nesaprotu ...

Raiskums: Mums nav bijis daudz laika parunāties. Bet to vēl pagūsim. Es jums rakstīšu. Ne jau tūlīt pēc atgriešanās, bet vēlāk. Un ja nonākšu Sibīrijā, tad rakstīšu ļoti daudz.

Dace: Tā tad jūs nemaz tik drošs neesat, ka sveikā tiksit cauri?

Raiskums: Nē. Pie mums nekas nav neiespējams.

Dace: Un tomēr brauksit atpakaļ?

Raiskums: Jā. Tā būs labāk. Visiem.

Dace: Kam?

Raiskums (pieceļas): Tagad man jāiet. - Bet jūs taču arī man kādreiz atrakstīsit?

Dace: Jā.

Raiskums: Un mēs vienmēr paliksim draugi?

Dace: Jā.

Raiskums: Paldies, Dacīt. Tad atliek tikai sacīt ardievu. Dzīvojiet sveika un audziet liela ... Noglauda viņai galvu un ātri aiziet.

Dace paliek stāvam istabas vidū. Priekšnamā aizkrīt durvis.

 

 

Avots: Mārtiņa Zīverta lugas XXXVII. Kā zaglis naktī. Salas apgāds, 1962.