PAR VALSTI

 

Arī ķīnieši jau nosvinējuši jaunā cūkas gada atnākšanu, kur nu vēl mūsu Jaungads, kur Sorosa Mūsdienu mākslas centra otrās ikgada izstādes Valsts slēgšana Rīgā aizgājušā gada decembŗa vidū. Nevaram apstādināt laika plūsmu, bet par Valsti varam domāt atkal no jauna un vienmēr. Valsts savās robežās nodrošina iedzīvotāju drošību, garantē tiesiskumu (ai, Atmodas sapnis!) un ļauj cilvēkiem brīvi darbojoties attīstīt savus spēkus. Rada priekšnoteikumus vājo aizsargāšanai, garigās telpas radīšanai, kultūras kā valsts dzīves pamata attīstīšanai. Valsts likumu robežās nodrošina individu personisko brīvību un neaizskaramību. Noteikšana (vara manuprāt izklausās brutāli un boļševistiski) valstī pieder tautai. Latvijā Latvijas tautai. Tauta ir individu kopums, un tās vēlmes vai uzskati kopumā, vai jebkuŗam tās sektoram (teiksim − visiem ar augstskolas izglītību, maziem cilvēkiem ar ienākumiem zem Ls. 1,200 gadā vai pārtikušiem ar ienākumiem virs Ls. 12,000 gadā, visiem radošo savienību (!) locekļiem un tā joprojām) atsevišķi ar šodienas statistisko metodiku var tikt mērītas vai noteiktas objektīvi un precīzi neiekrītot man patīk vai nepatīk emocionālā amorfismā. Valsts iedzīvotāju vislielākā kopējā vērtība ir tās demokrātiskās institūcijas. Valsts satversme, parlaments un tā izvirzītā valdība. Pašvaldību domes un to priekšstāvji, un tad vēl polītiskās partijas un valsts ierēdņi. Tie visi ir nepieciešami instrumenti tautas gribas izteikšanai un dzīvē izvešanai. Demokrātiskas valsts, tātad arī Latvijas, pašā pamatā ir cieņa pret ikvienu cilvēku, savstarpējs respekts visu valsts iedzīvotāju starpā. Šai savstarpējās cieņas idejā ir ietverta brīvprātīga pakļaušanās vairākuma lēmumiem no vienas puses un mazākuma interešu un uzskatu respektēšana no otras puses. Demokrātiskās valsts institūcijas strādā vairākuma vai valdības noteikto mērķu robežās, bet šie mērķi tiek formulēti, respektējot un ņemot vērā mazākuma vai minoritāšu uzskatus. Savstarpēja tolerance un cilvēciska cieņa kā demokrātiskas valsts pamatu pamats nozīmē atvērtu sabiedrību ar harmonisku dažādu, atšķirīgu un pat pretešķīgu uzskatu līdzās pastāvēšanu it īpaši sabiedrības garigās dzīves aprisēs.

Ja nu Valsts uzdevums ir paplašināt tautas garīgās dzīves telpu, radīt priekšnoteikumus humānas, tolerantas un savstarpējas cieņas iezīmētas demokrātiski atvērtas sabiedribas radīšanai, tad Latvijas Valsts un Latvijas Sorosa fonda pamatmērķi ir sinchroni, patiesi identiski.

Apzinoties šo galveno mērķu sakritību, ir vietā meklēt atbildi, vai aizgājušā gada (kā arī iepriekšējā) Rīgas Sorosa Mūsdienu mākslas centra sarūpētā izstāde Valsts ir sekmējusi šī mērķa īstenošanu Latvijā. Vai Sorosa izstādes ir veicinājušas Latvijas tautā dziļāku demokrātisma sapratni, vairojušas savstarpējo sabiedrības locekļu toleranci un cieņu. Vai tas ir bijis gudrs ieguldījums (lūdzu ne investīcija!) ceļā uz atvērtu sabiedrību Latvijā? Lietojot izstādes partizāņu leksiku − vai Valsts ir paplašinājusi brivās domāšanas vai sublimācijas zonas Latvijas sabiedrībā? Jeb ļoti vienkārši − vai tas ir bijis to vērts? Kā to noteikt? Kā izmērit par cik, ja vispār, sublimācijas zonas ir paplašinājušās. Par cik atvērtības mērvienībām sabiedrība ir pārmainījusies? Varētu zinātniski, statistiski, objektīvi izjautāt Latvijas māksliniekus, jo kas tad varētu zināt par mākslas izstādi (arī tik varenu kā Valsts) labāk kā paši mākslinieki? Šeit gan vietā būtu piesardzība, jo gandrīz droši var pareģot (lūdzu ne prognozēt!), ka rezultāti būtu visai atšķirīgi, ja apjautātu visu Latvijas mākslinieku saimi vai tos trīsdesmitčetrus, kuŗi izstādē vai superakcijā piedalījās, bet arī šai skaitlī ir ieslēpts ievērojams māneklības elements. Daudzi no šiem autoriem normāli (varētu arī teikt profesionāli) strādā pavisam citā mākslas laukā nekā tajā, uz ko it kā norādītu Valstī iekļautais darbs. Šai ziņā pirmā Sorosa izstāde Rīgā (Zūm Faktors) ar 11 autoriem ir bijusi daudz noturigāka. Tāpat par īsti godīgu nevar uzskatīt aizgājušā vasarā O. Feldberga Firkspedvālē notikušās izstādes Sarunas ‘94 ielikšanu Valstī, vienīgi ja nu Valsts kataloga uzpolsterāšanai!

Varētu aptaujāt arī kādu citu grupu, teiksim muzeju darbiniekus, mākslas zinātniekus, mākslas administratorus, Mākslinieku savienības amatpersonas, kultūras ministrijas ierēdņus (varbūt tikai tos ar augstāko izglītību) vai arī reprezentatīvu mazo cilvēku grupu. Viens gan ir visai skaidrs, ka atbildēt, ka izstādei nauda piešķirta atbilstoši Sorosa fonda statūtiem un citiem par to nav nekāda daļa, labākā gadījumā nav visai gudri. Es argumentētu, ka meklēt atbildes uz šiem jautājumiem ir visu lieta. Visu to, kam rūp Latvijas māksla, jā, patiesi, visu, kas rītdienas Latvijā cer uz demokrātiskāku, tolerantāku un atvērtāku sabiedrību. Tad vēl ļoti jācer, ka nepamatots ir pieņēmums, ka Valsts sevi ir attaisnojusi, jo apmierinātas ir Ņujorkas Sorosa Mūsdienu mākslas centra, tas ir lielā brāļa prasības. Ja šīs ceribas neatbilst realitātei, tad O. Tillberga izstādes projekts (Latvijas tālraides 4. raidceļā izstādes laikā atkārtoti noraidot saukli CILVĒKAM IR BAIL) paveŗ Sorosa fonda aktivitātēm jaunu līdz šim neapzinātu gandrīz vai baismi Orvelisku aspektu, par ko varētu pieņemt, ka pats Džordžs Soross nezina neko, un kas noteikti neveicina sublimācijas zonu paplašināšanos. 

Valsts līdzīgi Zūm Faktoram piedāvā skatītājam šaura diapozona mākslu. Tas ir mākslas izpausmes, kas latviešu mākslas vēstures kontekstā ir tikušas apzīmētas par netradicionālām vai starpžanru. Helēna Demokova uzskata, ka šajā izstādē ir tik plaša spektra māksla kā nevienā citā (SestDiena 1994. g. 26. nov.), bet diez nu vai tā būs? Var jau piesaukt Līgas Purmales vai Daces Lielās vārdus (Zūm Faktorā) vai Ilmāra Blumberga, Sandras Krastiņas vai vēl kādu citu (Valstī). Bet tā jau ir tikai tāda acu apmānīšana (angliski tokenisms). Nevis tikai vienas vai otras, bet abu izstāžu kodolu veido netradicionālo žantru kopēji un it īpaši instalāciju veidotāji, kuŗus kopumā varētu uzskatīt par starptautisko izstāžu kuratores Helēnas Demakovas Latvijas komandu. Šai sakarā pieminēsim zināmu neskaidrību attiecībā uz Valsts projekta autoru atlasi. Izstādes kurators Ivars Runkovskis pēc sava izstādes vai akcijas koncepcijas izklāsta (Lit. un Māksla+, 1994. g. 1. apr.) − Valsts kā konceptuāli strukturāls veidojums. Valsts kā pastāvīgs konceptuāls mākslas darbs uzaicina piedalīties visus Latvijas māksliniekus. Seko paskaidrojums, ka dalībnieku atlase notiks konkursa kārtībā, jādomā izvērtējot saņemtos priekšlikumus. Neskaidrs paliek jautājums, vai atlasi veiks kurators vienpersonīgi vai vēl kādi un pēc kādiem kritērijiem. Domāju, ka Runkovskis un viņa tuvākie domu biedri pazīst Latvijas mākslinieku saimi ļoti labi un gluži labi iepriekš zināja, kuŗiem piedāvās līdzdalību Valstī. Ja nu tā, tad uzaicinājums visiem ir tāds formalistisks kracfūs māņu demokrātismam, kas visumā nav raksturīgs atvērtai sabiedrībai un neveicina sublimācijas zonu paplašināšanos.

 

Tā tad Valsts manuprāt bija iecerēta un tika izveidota šaurā un netradicionālā mākslas sektorā. Tas, pats par sevi, nav negatīvi vai peļami, bet kamdēļ gan to godīgi neatzīt? Tad vēl vajadzētu ņemt vērā, ka šis mākslas sektors ļoti lielai Latvijas mākslas publikas daļai (tas ir mākslas izstāžu apmeklētājiem) ir svešs, vienaldzīgs un pat netīkams. Es nedomāju, ka ar šo patvarīgi runāju tautas vārdā. Sapratne par Latvijas mākslas vēstures plūdumu no Ulmaņlaikiem trīsdesmitajos, caur pus gadu simtam sociālistiskā reālisma žņaugos līdz šodienai norāda uz šāda pieņēmuma augstu iespējamību. Jau ar vācu Interferencēm (plaša Berlīnes mākslas izstāde 1991.g. Rīgā) latviešu mākslas publika tika radināta sagremot viņai tik neierasto netradicionālo starpžandru mākslas barību. Cits jautājums, vai katru gadu atkārtota līdzīgas mākslas dižskate visumā no tās pašas avangardistu grupiņas ir gudrs ieguldījums atvērtās sabiedrības mērķa īstenošanā. Būtu ļoti žēl, ja, nemeklējot pēc lielākas daudzveidības un interesantām mākslinieciski nozīmīgām alternatīvām, varbūt it īpaši vēsturiski sevi apliecinājušo žanru jomā, ikgada Sorosa laikmetīgās mākslas dižskates deģenerētos par nelielas avangardistu grupas savstarpējās apbrīnošanas izpausmēm.

1988. gada 8. jūlija Literatūrā un Mākslā īss Pēteŗa Bankovska paziņojuma veida raksts par ieceri līdz gada beigām izveidot izstādi Lāčplēsis, kam būtu jākļūst par latviešu mūsdienu mākslas visdrosmīgāko, pārliecinātāko spēku parādi. Un tad vēl tai pašā rakstiņā − būtiska ir ētiskā dominante. Būtiska ir kultūras kopapziņa. Būtiska ir augsta līmeņa tolerance, kas ekspozīcijā ļaus līdzās pastāvēt glezniecībai, tēlniecībai, grafikai, vides instalācijām, akciju un ķermeņmākslai, video un audio mākslai. Iecere Lāčplēsim radusies jau gandrīz gadu iepriekš gleznotājai I. Strekāvinai un to atbalstīja H. Heinrihsone, M. Tabaka, I. Blumbergs, J. Petraškēvics u.c. (Lit. un Māksla+, 1989. g. 14. jan.) Arī apzinoties, ka Lāčplēša ieceres lielā mērā nepiepildījās, būs cilvēki, kam vēl šodien dzīvi atmiņā O. Tillberga no Arsenāla griestiem augošā eglīšu jaunaudze ar tajā ieslēptiem seniem lemešiem un ragavām. Kāda brīnumjauka novatoriska metafora − no zemes, kas ir debesīs, no senā izaugošais, jaunais, bet tas jau ir no laika pirms Tillbergs bija atklājis lietotu mašīneļļu kā gleznieciskās izteiksmes līdzekli. Katrā gadījumā arī šodien Lāčplēša koncepcija rada cieņu ar savu demokrātismu un atvērtību. Manuprāt koncepcija būtu īsti pa kaulam Džordža Sorosa atvērtās sabiedrības idejai, lai gan iespējams ne tik pieņemama Sorosa mūsdienu mākslas Ņujorkas centram. Par Rīgu? Kas to lai zin? Bet, ja gribētu izzināt, domāju, ka būtu jāprasa (lai nu Valsts kurators Runkovskis un starptautiskā kuratore Demakova neņem ļaunā) Jānim Borgam un it īpaši Vitai Matīsai!

Manuprāt visai sarežģīti izklāstītā Valsts koncepcija (Lit. un Māksla+, 1994. g. 1. apr.) paredz, ka skates darbi peld krietni apjomīgākā provokācijas zonā. Runkovskis gan arī skaidro par Valsts kopainu bagātinošām norisēm, kas sagaidāmas provokācijas zonā. Bet provokācija kā koncepts sevī ietver mānīgumu un agresivitāti, kas visunotaļ arī izmanāma VALSTS norisē vai aprakstos par to un ko iespējams uztvert kā mākslas būtībai naidīgu un nedemokrātisku. Piemēra pēc: Andra Brežes sīkakcija, uznesot un novietojot uz klavierēm malkas kluci Valdemāra ielas muzeja otrā stāvā ir provokācija, kuŗas šķietami iecerēto labdabīgo ietekmi (teiksim, vedināt cilvēkus domāt, ka māksla var būt arī kaut kas pilnīgi cits kā ierasti tīkamais) daudzkārt pārsniedz mānīgās varonības plikā agresija. Rezultātā, pretēji iecerei, sublimācijas zonas sašaurināšanās. Un vēl it īpaši, ja atceramies, ka šis muzejs ir pats nozīmīgākais latviešu mākslas vērtību glabātājs Latvijas valstī. Latvijas kultūras un līdz ar to atvērtās sabiedrības veicinātājs un balstītājs. Ja šāda agresīva pārākuma vai šķietama pārākuma demonstrēšana tika uzskatīta par nepieciešamu, kamdēļ neizvēlēties kādu centrālo birokrātiju simbolizējošu iestādi, teiksim, ministru prezidenta vai kultūras ministra biroju?

Kādreiz Jāni Mitrēvicu uzskatīja par talantīgu labas krāsu izjūtas svabada gleznieciska vēziena un novatoriska mākslinieciskā rokrasta apveltītu gleznotāju. Aizgājušais (1994.) gads iezīmē krasu pārmaiņu viņa ar mākslu saistītās aktivitātēs. 1994. gadā Mitrēvics bagātinājis Latvijas netradicionālo mākslu žanru ar pārtikas produktu ievirzes iedibināšanu. Mitrēvica izkārtie cūkgaļas gabali Latvijas Valsts mākslas muzejā, Muzejā Arsenāls, galerijā Rīgas Galerija un Rundāles pilī ar nosaukumu Speķis visai valstij ir izsenis lietotas mākslinieciskas metaforas (kaut vai Rembrants, Sutīns, Fasbindersa et al) no jauna uzsildīts variants. Šie eksponāti, šķiet, iederas Valsts koncepcijā kā neatšķaidīta, kaila provokācija. Zināmā ziņā skatītājs var uzelpot, ka autors nav izvēlējies izstādīt šo kalorijām bagāto pārtikas vielu pēc tam, kad tā ir izgājusi cauri cilvēka gremošanas sistēmai. Ja metaforā bija iecerēts zināms uzdrikstēšanās elements, tad diemžēl Mitrēvics nāk aptuveni 30 gadus par vēlu. Sešdesmito gadu otrā pusē studenti, mākslas studenti un domājoši jauni cilvēki vispār Rietumu pasaulē nopietni cīnījās par savas pasaules paplašināšanos (lielākām tiesībām, it īpaši izglītībā, brīvākām sadzīves formām, neierobežotu māksliniecisko materiālu izvēli u.t.t.). Šīs cīņas vēsturē ierakstīti tādi vispār zināmi kvēlojošie punkti kā Berkleja Kalifomijā, Sorbona Parīzē, Diseldorfa Vācijā u.c. Par to, ka šī cīņa prasīja uzdrīkstēšanos un drosmi vēsturē liecina studentu dzīvību upuri, piemēram Kent Steit universitātē ASV. Toreiz bija arī latviešu studenti, kas piedalījās šai revolucionārā kustībā. Pats zināmākais no viņiem kļuva Valdis Āboliņš Vācijā. Šodienas visatļautības laikmetā izkārt muzejā gaļas gabalus ir tāda laušanās vaļējās durvīs, ar visai zemu uzdrošināšanās vērtību. Domājot par Mitrēvicu, man nāk prātā maestro Anšlava Eglīša pirms gadiem stāstītais, ka viņš Amerikas periodā nav atsācis gleznošanu, jo apzinājies, ka viņa sieva Veronika Janelsiņa ir daudz spējīgāka gleznotāja, un tamdēļ pilnīgi koncentrējies uz rakstniecību.

 

 

Saprotu, ka Valsts partizāni argumentē, ka agresīvie un neiecietīgie jau ir Valsts noliedzēji nevis rīkotāji vai dalībnieki. Šķiet līdzīgs arguments bieži pielietots sporta pasaulē, ka lūk uzbrukums ir labākā aizsardzība. Šī doma neatstāj, lasot iepriekšminēto H. Demakovas rakstu (Diena, 1994. g. 26. nov.). Rakstā starptautiskā kuratore argumentē par iecietību, par pretēja uzskata uzklausīšanu, kam ikviens saprātīgs cilvēks nemaz neiedomātos nepiekrist, bet šai iecietībai un uzklausīšanai tak ir jābūt abpusējai! Abpusēja iecietība neargumentē no pārākuma pozicijām, no pieņēmuma, ka netradicionālo žanru kopējiem ir monopols uz īsto, vienīgi patieso mūsdienu mākslu. Visumā jau šis H. Demakovas raksts SestDienā ir ar izlīdzinošu tendenci, tāds kā aizstāvības raksts Valstij, bet nobeigumā tomēr nevar atturēties no ar it kā no liela augstuma dota norādījuma citādi domājošiem − ja nepatīk, lai skatās seriālus televizorā!

Padomju laikā Mākslas dienas bija tādi kā lieli tautas svētki. Tā laika mākslas nomenklatūra propogandēja, ka nu, lūk, māksla patiesi pieder tautai. Atceros, ka drošsirdis Pēteris Bankovskis Padomju Jaunatnē tolaik piktojās par šo ēverģēlību virspusību. Arī Valstī, kā raksta Demakova un Runkovskis, ir karnevāliskuma elementi. Manuprāt izdarība, kuŗā divi dūšīgi vīri stiepj Edgara Vērpes dēļu zivi no Arsenāla uz Daugavmalu, lai pats autors (pazīstams kā nopietns gleznotājs un makšķernieks) to palaistu likteņupē ceļā uz jūru, uz savienošanos ar visumu, vai vismaz uz nākamo Rīgas kanalizācijas izteku (varbūt varētu arī teikt no centra uz perifēriju) ir karnevālistiska un reizē arī romantiski šarmanta. Bet nekas nevar ietvert visu, un šis, kā arī diezgan daudzi citi Valsts elementi, nevar reizē būt ārišķīgas (kaut šarmantas) izdarības un introverta pašrefleksija. Šeit, šķiet, būtu vietā ieskicēt divus šodien Latvijas mākslā sazīmējamus pamatmodeļus.

Netradicionālā starpžanra māksla. Galvenokārt katras atsevišķas izstādes telpām piemērotas instalācijas, nereti ietver glezniecības elementus (gleznojumi uz telpu sienām, grīdām, plastiskiem objektiem) no tradicionālas tēlniecības, ikdienas priekšmetības vai šodienas technoloģijas atvasinātas vai patapinātas telpiskas formas, tipogrāfijas, kaligrāfijas, video, skaņu, darbības mākslas elementus − dažādos salikumos un variācijās. Arī vides skulptūra bieži gigantiskās dimensijās. Šīs ievirzes māksla tiecas paplašināt šodienas civilizācijā mākslai atvēlēto telpu ārpus tradicionāli pieņemtā. Visumā tā atvasināta no Rietumu pasaulē atzītiem un daļēji noskatītiem modeļiem. Netradicionālo žanru kopējiem nereti raksturīgas darbības mākslas elementos balstītas karnevālistiskas izdarības, piemēram ekstravaganta apģērbu izvēle, ķermeņu daļu apgleznojumi un tamlīdzīgi. Gandrīz vai konsekventi šīs ievirzes māksla ietveŗ tradicionālās estētikas noliegumu. Savu netradicionālo un it bieži no ikdienas pārņemto izteiksmes līdzekļu pielietojumā saskatāms demokrātisma elements kā arī pietuvošanās šodienas populārai masu mākslai. No otras puses šo žanru balstītāji uzskata, ka šī māksla ir ar īpaši augstu intelektuālu ievirzi. Partizāni nereti argumentē, ka šīs mākslas novērtēšanai nepieciešamas īpaši plašas un dziļas zināšanas, filozofiska ievirze un īpaša iejūtība. Neatzinējiem tiek pārmesta mākslas pārdzīvojumu viegli slēdzamas atslēgas meklēšana. Reizēm atkal tiek argumentēts, ka sarežģītību praktizē tikai šīs mākslas aprakstītāji un ka paši darbi kā māksla ir baudāmi ikvienam, kas tiem pieiet bez aizspriedumiem. Latvijā šīs ievirzes māksla pastāv gandrīz vienīgi no Sorosa fonda piešķirtiem līdzekļiem un citur Rietumu pasaulē arī gandrīz tikai publiskā sektorā (nekomerciālā sektorā, kas tiek uzturēts par nodokļu maksātāju un dažādu kultūras balstīšanai orientētu fondu naudu). Plašāku izplatību kavē galvenokārt šo mākslas izpausmju pagaidu raksturs (grūtības to saglabāšanā un atkārtotā izstādīšanā), kā arī patreiz visā Rietumu pasaulē strauji dilstošie, šim sektoram atvēlētie līdzekļi. Apzinoties, ka šī modeļa kopēji un balstītāji bieži apgalvo pretējo, pieredze rāda, ka šī māksla ir elitāra un ka tās balstītāji veido cieši saaustu savstarpējās kopapziņas un apbrīnas kopāturētu līdzekļu sagādes ziņā efektīvu, bet kopapjomā salīdzinoši mazu tīklu. Lietojot padomju laika terminoloģiju, viņus savstarpēji saista pamatīgs kultūras blats.

Otram Latvijas mākslas kopainas pamatmodelim iezīmīga lineāra lēna izmaiņa. Te nu ir vietā atcerēties, ka latvieši ir bijuši un vēl šodien ir zemnieku tauta. Konservatīvisms, ilgi apsvērtas un pamatīgi izdomātas izmaiņas, ir tautas dzīves ziņas pamatā. Kaut Ilmārs Blumbergs nesen izteicis, ka kalpošanas laiks esot beidzies, viņa pielīkušais un tomēr vertikālais cilvēka siluets ir iespējams visietilpīgākais latviešu tautas zemnieciskā konservatīvisma simbols. Kad mēs ar Džemmu Skulmi 1987. g. Pitsburgā runājām par Aijas Zariņas meterioristisko uzšvīkstēšanu Latvijas mākslā (JG Nr. 162) un par izmaiņām vispār, viņa komentēja, ka, piemēram, Imants Vecozols arī meklē, eksperimentē un mainās tikai savu izvēlēto mērķu robežās. Dabīgi, ka izmaiņas Zariņas un Vecozola mākslā kopš 1987. g. ir visai atšķirīgas. Krītošs meteors un rūpīgi apdomāti mērķtiecīgi, neatlaidīgi adatas dūrieni topošam rakstam Bārtas kreklā. Indulis Ranka kādreiz teica − nevar skriet pa priekšu vējam, bet cirtiens uz cirtiena granītā veido formu.

Neapšaubāmu Latvijas netradicionālo žanru māksla veidojas ciešā sakarībā ar līdzīgām izpausmēm Rietumos un, šķiet, it īpaši Vācijā un Ziemeļvalstīs. Tā operē ar neierasto, ar pārsteidzošo, nereti skaļo un sensacionālo. Dabīgi rodas kārdinājums lietot citur jau pazīstamo kā pirmreizēji novatorisko. Sekojot citur redzētam Latvijas avangardisti iemanevrējas visai neērtā situācijā, faktiski kļūstot par Rietumu kolēģu arjergardistiem. Nenoliedzami ir bijuši arī nozīmīgi panākumi un pat caursitieni. Te nu pirmkārt nāk prātā O. Tillberga lielā godalga Ars Fennica ‘94, viņa piedalīšanās San Paulo bienālē un plānotā personālizstāde Stedelijk muzejā Amsterdamā. Varbūt vēl nozīmīgāki ir Helēnas Demakovas panākumi kā starptautiskai izstāžu kuratorei, bez kuŗiem Tillberga panākumi nez vai būtu īstenojušies. Vērā ņemama ir arī Kristapa Ģelža darbība un panākumi Somijā. Ir jau arī citi varbūt mazāk spoži un zināmi šīs ievirzes latviešu mākslinieku panākumi ārzemēs. Par visu to ikviens, kam rūp Latvijas māksla, var priecāties un just gandarījumu.

Tradicionālo žanru mākslai visumā ir dziļākas saknes un lielāka noturība. Kopumā tā ir intravertāka, ar lielāku pašrefleksijas potenciālu, ar lielāku varbūtību uz nozīmīgāku sublimācijas zonu paplašināšanās potenciālu. Tikai mazdomājošs nezinulis to pielīdzinās smukai man patīk mākslai. Var paredzēt, ka tradicionālie mākslas žanri arī nākotnē ieņems visa mākslas lauka lauvas tiesu, kaut iespējama īslaicīga daļēja atplūde. Tāpat sagaidāma žanru robežu mainīšanās un daļēja sajaukšanās. Domāju, ka Latvijā noturīgāka būs nevis tā māksla, kas laiku sāk skaitīt ar Džosefu Boisu, bet tā, kas izaugusi no mūsu tautas rakstiem un senču dzīves ziņas. No Latvijas zemes, jūras un debesu ainavas un tās mūžseniem maiņas ritmiem.

Optimālais Latvijas mākslas nākotnes modelis izveidosies, ja abas še ieskicētās pamatformas savstarpēji bagātināsies. Daudzveidība ir raksturīga mūsu straujo, patiesi revolucionāro izmaiņu laikmetam. Daudzveidība ietveŗ kustību un dinamiku, kas mākslai ir būtiska. Viena elementa īpaša izcelšana uz pārējo rēķina ved uz polarizāciju un iestingumu, kas savā galējā konsekvencē ir nāvējošs. Bet nu jau mēs esam pavēruši skatu uz ritdienas Latvijas valsti. Valsts ar pilnīgi atvērtu sabiedribu, kur ikvienam būs sava pietiekama sublimācijas zona un cienījamais Džordžs Soross savu naudu varēs izlietot jauniem tik pat cēliem citiem projektiem.

Atgriežoties pie nesenās Latvijā par Sorosa naudu būvētās Valsts, daži komentāri par tās sakarā publicēto rakstīto vārdu.

Aizgājušā gada pavasarī kurators Ivars Runkovskis izskaidroja savu Valsts koncepciju un aicināja Latvijas māksliniekus iesniegt savu priekšlikumus šīs koncepcijas īstenošanai (Lit. un Māksla+, 1994. g. 1. apr.) Valsts kā pastāvīgs konceptuāls mākslas darbs ir izskaidrota sarežģīti un grūti saprotami. Pilnīgi dabīgi, ka autoram ir tiesības uz savu rakstīšanas stilu (kā gan citādi), bet koncepcijas izskaidrojumā un uzaicinājumā piedalīties viņam ir arī pienākums savas domas organizēt loģiski un izteikt saprotami. Sarežģītība, kuŗā pazudusi virzienība ir izsekojama domu skaidrība, kļūst par samudžinājumu, kas sevi neattaisno kā koncepcijas izskaidrojums un uzaicinājums uz piedalīšanos. Šķiet, nebūs nepareizi teikt, ka īpaši sabiezinātā rakstīšanas maniere ar vairākiem citzemju autoru iestarpinājumiem arīdzan ietveŗ skatīšanos uz potenciālo lasītāju no augšas (elitārisma) un zināmu agresivitāti (ja nesaproti, ej skatīties TV seriālu!). Katrā ziņā sublimācijas zonu paplašināšanos tas, Sorosa kungam par kreņķiem, neveicina.

Ivars Runkovskis kā ideju ģenerators jau sevi neapšaubāmi ir pierādījis un beigu beigās to no jauna apliecina Valstī. Komplicētais rakstīšanas veids, kaut ne visur noderīgs, arī rāda uz īpaši retu talantu, lai gan talanta pielietojumā reizēm var aizrauties un aizmirsties. Tā piemēram − skatāmies uz šo krēslu un redzam, kā formas liecas, plūst, un ir mirklis, kad tas kļūst pašpietiekami vērtīgs, varam aizmirst par tās lietas funkciju, mūsos ieskanas forma, un varam to izjust ar visu ķermeni. (SestDiena 1993. g. 26. nov.) Skatoties uz krēslu gandrīz orgasms! Tur patiesi vajag īpašu talantu, bet varbūt čuguna liešana vien ir, un čuguns ir, ak vai, tik tālu no tīrradņa!

 

 

CILVĒKIEM IR BAIL

 

Bailes, ši tūkstošveidīgā barjera, kuŗai otrā pusē, it bieži šķietami tālu, harmoniska dzīve un cilvēciska laime. Bailes ir it kā nikni mutuļojošs, tumšs, lipīga chaosa elles spēks. Un tur tālu otrā pusē − harmonija − laimes valsts karaliene. Un māksla? Būtiski tiekšanās pēc harmonijas, chaosa elementa piedrazotā baiļu cauraustā pasaulē. Nepārprotiet, ne saules pielieta ziedošas pļavas idile, bet tiekšanās pēc harmonijas. Tā tad ne tikai Monē un Purvīša ainavas vai Matīsa krāsu harmonijas aizsnaudušās odaliskas, bet arī Fuseli murgi, Francisa Beikona sadragātās miesas, vācu ekspesionistu sāpīgi pilošās emocijas un Iljas Kabakova sarkano impēriju apsūdzošās Socarta instalācijas. Jo cauri un pāri ja nu ne saskatāms, tad apjaušams gaismas un hamonijas apsolījums.

Ilmārs Blumbergs it kā atsaucoties uz savu pielīkošo kalpošanas tēlu siluetu nesen teicis, ka kalpošanas laiks ir beidzies. Bet Latvijas valstī tak joprojām ir daudzi tumšo spēku manipulēti lielo baiļu laukumi. Ja agrāk bijās no čekas, tad šodien no mafijas, no izsūcējiem, no brutalizētājiem, no posta un trūkuma. Tai pat laikā pie demokrātiskās Latvijas rītdienas apvārkšņa ir cerības apsolījums, ir apjaušamas jaunās harmoniskās Latvijas valsts kontūras. Agrāk Latvijas kultūras diedzētāji, audzētāji un sargātāji rakstīja atvilknēm vai kāra šlipsītes, jo bailes turēja uz partijas nospraustās sociālistiskā reālisma taisnās takas. Ja bailes iemācīja izteikties zemtekstos un kalpošanas gars un, arī peļņas kāre vedināja veidot Voldiņa tēlus vai kopt sarkanā blāzmā heroiski mirdzošo vēsturisko žanru, tad šodien, kā to pravietiski saskatījis Oļegs Tillbergs, viesiem vēl vienmēr ir bailes.

 

Kultūras sektorā un par tā norisēm vēstošos masu medijos izmanāmas bailes palikt ārpus Sorosa naudas radītā labvēlības lauka. Varētu jau te vainot tautā tik pamatīgi un dziļi iesēdušos kalpošanas garu, bet varbūt vēl būtiskāk šīs bailes izskaidro nabadzības skrandas, ko plivina trūkuma vējš visā teritorijā ārpus labi koptā un bagātīgi mēslotā Sorosa dārza. Bailes iemāca izlikties neredzam, nesūdzēties un, ja nu akurāt vajag, tad klusi. Ja kritizē, tad nedrukāt vai neraidīt. Ielaist tikai pirmā stāva vestibīlā, cerībā ka klavieres otrā stāvā paliks spožas un melnas.

Tēlotājas mākslas jomā jau nav tā, ka ārpusnieki lolotu reālas ceribas iekļūt starptautiskās kuratores H. Demakovas komandā, bet varbūt kāds kataloga piešķīrums, kāda ārzemju ceļojuma stipendija, vai varbūt pat periferāla piedalīšanās kādā no nākamajām izstādēm, un kas zina, varbūt pat ārzemēs. Un nekad jau neizgaist arī bailes nokavēt laikmetīgās mākslas ātrvilcienu. Jo Demakova, Borgs un vēl tie citi tak visu laiku ir ciešā kontaktā ar starptautiskās mākslas lielajiem dūžiem, un vai tad bez viņu gādības mūsdienu mākslas smagsvars Rūdī Fuks būtu piešķīris dižo balvu (Art Fennice ‘94) mūsu Oļegam Tillbergam? Bet no otras puses mākslā kā dzīvē viss ir pakļauts izmaiņām, un tās patreizējā laikmetā mēdz būt īpaši krasas un negaidītas. Mūzikā par to zīmīgi ir izteicies latviešu cilmes diriģents un BBC radio programmu režisors Krišs Rusmanis (Diena, 1994. g. 12. jūl.): Anglijā cieņā bija modernais avangards, un grūti klājās komponistiem, kuri rakstīja melodisku, izteiksmē un faktūrā vienkāršu muziku. Vēl 1987. gadā profesionāļi, kuriem rādīju latviešu jaunromantisko skaņumākslu, novērsās, jo to, kas šķita pārāk skaists, neņēma nopietni. Tagad agrāk dievinātās komplicētības vietā lielākā cieņā ir vienkāršība un emocionāla atvērtība. Pārgājušas bailes no skaistuma.

Tomēr varētu jautāt, ko tad es īsti gribu? Vai es aģitēju pret, kā nekā visā Rietumu pasaulē, ja arī ne dominējušo, tad noteikti pazīstamo, post modernisma netradicionālo žanru mākslu un atgriešanos pie vakardienas tradicionālisma? Noteikti nē! Es argumentēju, ka patreizējā pieeja Sorosa mākslas dolāru izlietojumā Rīgā ir ar nozīmīgiem trūkumiem, ja pieņemam, ka spēkā vēl joprojām ir Džordža Sorosa pasludinātais mērķis veicināt atvērtas sabiedribas izveidošanos un nostiprināšanos Latvijā. Vērtīgi, šķiet, būtu vispusīgi un atklāti izvērtēt līdz šim paveikto (galvenokārt Zūm Faktors un Valsts). Šim izvērtējumam vai debatei būtu jānotiek no bailēm atbrīvotā, savstarpējas tolerances atmosfērā. Citādi domājošo norāšana šai debatē nebūtu vēlama, jo tā neglābjami noved pie sublimācijas zonu sašaurināšanās. Kā piemēru netolerantai attieksmei varētu minēt pajaunās I. Šteinmanes sadošanu pa spruslām sirmajam rakstniekam M. Birzem (Diena, 1995. 20. janv.). Šķiet, ka polītiski veiklākie un manipulēšanai izmanīgākie patreiz monopolizē visu ar Sorosa naudu aprūpēto Latvijas mākslas lauku. Nopietni izvērtējamas būtu tradicionālo un netradicionālo mākslas žanru savstarpējās bagātināšanas iespējas, lielāka īpatsvara došana tradicionālo žanru mūsdienīgo izpausmju pārstāvēšanai un vispār lielākas daudzveidības panākšanai (un ne tikai netradicionālo žanru ietvaros). Izstādēs būtu jāvairās no mākslas būtībai svešas agresivitātes vai cilvēka cieņu aizskarošām provokācijām.

Būtu vērtīgi, ja savu attieksmi un vērojumu par Valsti, tās katalogu un Latvijas mākslas publikas rezonanci izteiktu Vita Matīsa un Jānis Borgs. Te piezīmēšu, ka man ir bijušas iespējas izsenis redzēt daudzas instalāciju un citas starpžanru mākslas skates. Visumā šī māksla mani nav īpaši sajūsminājusi. Tai pat laikā ir bijuši man nozīmīgi darbi, kas ir rosinājuši uz interesantām pārdomām vai radījuši nozīmīgu emocionālu pārdzīvojumu (gan Kaselē, Venēcijā, gan, piemēram, mūsu pašu Rutas Grāvlejas darbi tepat Toronto). No šīs pieredzes zinu, ka pozitīvi pārdzīvojumi rada vajadzību tos formulēt un izteikt, un atvērtā sabiedrībā tas noteikti ir dabīgs process. 

Latvijas premjera un kultūras ministra piedalīšanās vairākos Valsts atklāšanas cermoniālos it kā norāda uz akceptu un atbalstu. Manuprāt šīm kā arī citām demokrātiskās Latvijas kultūras dzīves vadītājām personām būtu pienākums piedalīties šai debatē un savu viedokli publiski formulēt.

Latvijas progresīvās mākslas pirmais plašākais izgājiens Rietumu pasaulē notika 1988. gadā Berlīnē. Vācu kuratoru izveidotajā izstādē Lettische Avantgarde Riga bija pārstāvēti 23 autori, un tā Berlīnē guva nozīmīgu rezonanci. Izstādes dalībnieki toreiz Berlīnē satikuši tā sauktos krievu disidentu māksliniekus. Tie pareģojuši, ka ar šāda veida mākslu latvieši Rietumos neko nepanākšot un mudinājuši sekot viņu piemēram un taisīt tā saukto SOCARTU. Latvijas mākslinieki pašapzinīgi atbildējuši, ka viņi pasaules mākslai došot savu pienesumu ar savu savpatnīgo Latvijas mākslu. Jācer, ka šī pašapziņa toreiz bija pamatota un šodien vēl joprojām ir dzīva un spēkā. Jācer, ka Sorosa fonda Latvijas mākslas lauka paplašināšanai atvēlētie līdzekļi kļūs par nozīmīgu balstu šī mērķa īstenošanai. Nevis Ņujorkā izdomātas programas izvešana, vai atsevišķu individu personīgo ambīciju īstenošanai, bet visas Latvijas mākslas ēkas proporcionāla veidošana un harmoniska paplašināšana, lai būtu Sorosa Latvijas darbības galvenais labestības spēka pielietošanas moments.

 

Nikolajs Bulmanis