Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

 

 

ĻOTI NEPARASTA ATCERE

 

Starp visām rakstu un rakstnieku jubilejām 1994. gadā ir kāda, kuŗai līdzīgu nebūs viegli atrast ne šinī, ne citā laikā. Tā ir Friča Dziesmas literārās darbības septiņdesmit piektā gadskārta.

Lai izcilo notikumu pienācīgi atzīmētu, JG aicināja Dziesmas dzīves un darbu zinātāju Alant Vili izteikties par savu amata brāli. Aicinātais diemžēl atrunājās − esot citu mūzisku pasākumu pilnas rokas, neatliekot brīva brīža.

Ko nu? Padoms radās, kādai daudz agrākai jubilejai rakstītu un līdz šim nekur nepublicētu apsveikumu gaismā ceļot. Patīkami pārsteidza atklājums, ka sveicēja toreiz bijusi Anna Dagda. Nelielā sanāksmē 1944. gada decembri bēgļu mītnē Visbijā, Gotlandē, viņa apdziedāja Frici Dziesmu par 25 gadu darbu dzejas laukā. Kopš tās reizes pagājis pus gadsimts, bet Annas Dagdas improvizācija neliekas laika gaitā cietusi. Tā atsauc atmiņas, liek domāt par to, kas sekoja.

Ko tai pievienot 1994. gadā? − Viena no Friča Dziesmas mūža darba iecerēm ir Līvzemes elēģiju svīta, sen iesākta un vēl nenoslēgta. Ar atmiņu varai veltītu svītas daļu JG papildina dzejnieka daudzinājumu jaunajā atceres kārtā.

M.L

 

 

JUBILEJISKS ĀTRDĀVINĀJUMS DZEJNIEKAM FRICIM DZIESMAM.

 

Priekš dažiem gadu desmitiem
Tai reņģu miestiņā, ko sauc par Ventiņiem,
Bij modē visvisādas sporta būšanas −
Skriešanas, lēkšanas, braukšanas, šķēpu mešanas un lodes grūšanas,
Dažādas bumbošanas, kāju un roku spēles,
Kas cilāja prātus un ventiņu sirdis un mēles.

Šai reņģu galvas pilsētā reiz mita FRICIS FORSTMANIS,
Kas vēl par Frici Dziesmu nebij pārtapis.
Viņš visai slepus vien vēl rīkojās ar spalvu,
Bet toties skrēja, lēca, brauca ar ratu un sita bumbu ar kājām, rokām un galvu,
Brīnišķi dejoja slovfoksu, tango un valsi
Un apbūra pilsētas dāmas ar savu mīlīgo vaigu un balsi.
Bez tam viņš gleznoja bildes un taisīja izstādes,
Tad fotografēja puķes, kokus, jūru un smukas meitenes,
Līdz beidzot − ar saviem daudz un dažādiem talantiem
FRICIS DZIESMA ņēma sev vietu starp mūzām un dzejniekiem.

Tad pati Rīga varenā to aicināja
Un Zaļā Vārna saviem spārniem klāja.
Un kad viņš ļaudīm savas dziesmas priekšā cēla,
Tās visi slavēja − neviens tās nenopēla.
Tad DZIESMA mūzām nodevas it pazemīgā” prātā,
Un plānākas un biezas dziesmu grāmatas tad radās rezultātā.
Viņš atdzejoja dažu angli, vācieti un krievu,
Viņš dziedāja par jūru, Līvzemi un Dievu.
Un nebij teicams strīdīties ar to par saturu un formu:
Ka saturs cēls ir galvenais − viņš atzina par normu.

Nu laiki mijušies, un daudz kas pamests ticis,
Pār jūru pāri skriet bij bargais liktens licis.
Kad mantu laicīgo glābt centās ļaudis daudzi,
Gar krastu DZIESMA staigāja ar manuskriptu kaudzi,
Ko sargāja kā māte bērnu savu Pats sev un visiem dzejniekiem par slavu −
Lai norimst prāts mums stundās liktenīgās,
Lai vieglāk šķirties mums no mantas iznīcīgās.

Nu zviedru zemē redzot DZIESMU vientulīgi klīstam,
Viņš Jūsos lūkojas, bet liekas nepazīstam
Un jaunu dziesmu vērpj par rozēm Visbijā,
Simts atmiņu un ilgošanos siets pie krasta pamestā.

Ir šodien ceturksnis no gadu simta gājis,
Kopš dziesmas rakstīt Dievs to aicinājis.
Starp jums viņš mīt un jūsu vidū staigā,
Tak liktens cits un savs ir rakstīts viņa vaigā.

„Es esmu tikai dzejnieks” teiks viņš pazemīgi,
Ja dzīves rūpes uzliksiet tam varmācīgi,
Bet ļauts jums klausīties kā saldā kokļu spēlē
Ir viņa dziesmās gaišajās, kas teiktas latvju mēlē.

 

1944. gada 9. decembrī − sestdienā − Visbijā. „Solhem” Flyktinglägret.

Anna Dagda

 

 

 

Fricis Dziesma

LĪVZEMES ELĒĢIJA

 

Lēnam es atdaru plaukstu un pametu saulainā gaisā
sauju dzintara drumslu, rožainu gliemežu vāku −
smalkus atmiņu zvirgzdus bēgošā norieta stundā.

Atmiņas... kas gan licis tām noilgt pēc zudušām dienām?
Kam tās negaist kā smarža, puķei vītinot ziedu,
kādēļ nezūd kā šķautnes, viļņiem noberžot oļus?
Kā gan tās dzīvo − itin kā būtu koki bez saknēm,
it kā ēna bez gaismas, it kā atbalss bez skaņas −
atausdamas pēc gadiem, gaŗa pusmūža tāliem...

Kas gan saglabā, uztur, modina tās par jaunu?
augstu mākoņu sārtums? grāmata? sievietes mīla?
kādas vienkāršas lietas neatdarināmais skaistums?
Salauzts zobens ar rūsu, sūbošas cepures mala
runā par kaŗotāju senām un slavenām kaujām.
Vītušu rožziedu šķirstiņš, irstošu vēstuļu sauja
izsmaržo mīlnieku tālās, maigās un smeldzīgās alkas.
Bālējuša ģīmetne stiklā kautrīgiem jaunības vaibstiem
nerimst smaidīt bez vainas arī pēc cilvēka nāves.
Noslēgtas kapeņu telpas senlaiku godībā dižā
paglabā iebalzamētus varenu valdnieku stāvus
zelta un linaudu drānās līdz ar labības graudiem,
kuŗos dīdzība turas ilgi pilna un svaiga.
Zilganos ziemeļu ledos kaujai segloti zirgi
savus jātniekus gaida desmitiem tūkstošiem gadu.
Sveķains dzintara gabals ieslēdz zeltainā gūstā
vizoša taureņa spārna dzidro caurspīdīgumu.
Gludena vaska plate paglabā netrauktam mūžam
vijīgu jaunības balsi; meldija instrumentā,
princese pasakā, gaida savu modinātāju −
gaida laikmetiem ilgi. Vai tā dvēsele arī
savu ieceri glabā − ticību mūžīgai spējai
ziedēt un nobriedināties, pāraugt un ziedēt par jaunu?

Jautājums noplok uz lūpām, ēna pārlaižas plakstiem:
dvēseles dziļumus nevar mērīt ar loti kā jūŗas –
nesniec izlaistā aukla, nav mums smaguma tāda,
kuŗam pietiktu spēka drosmīgi iespiesties tajā
vēsajā dziļumu tumsā, kuŗā spītīgi grimis
vaiga jaunības brīnums, dzīves atmestās jūtas,
darba un augšanas cīņas, vientuļā skaidrība galā,
kad jau viss ir par vēlu, vienaldzīgs un bez prieka.
Varbūt labāk par visu ir nezināt... nezināt, kas ir
mūžīgā kopsakarība: gadi, likteņi, jūtas, iecere,
pārvērtības, atteikšanās un nāve.

Varbūt labāk no visa ņemt kādu izcilu „kaut ko”
dzīves mānekļa mirkli, kādu fragmentu sīku
It kā zvejnieka māju ķiršziedu sidraba vizmā
mierīgā jūnija dienā ārpus čiekuru dūmiem,
ārpus glumīgo zivju ilgstošas jēluma smakas,
praulu sīvuma sūrā, kas liek asarot acīm
skaudīgā mūžā; bez zemiem saplaisājušiem griestiem,
no kā mūžam nav spējams noslaucīt krājušos kvēpus;
ārpus rudeņu vētrām, saltām sniegainām šļācēm,
kuŗās stinguši pirksti smagi izvelk no dzīles
mudainus tīklus bez loma.

                       Ak, vien retam ir spēka
palikt vienam pret nakti, uzklausīt sevi līdz galam,
palaist mūžu sev gaŗām kā jūrnieks vientuļā bākā
aizvada desmitiem kuģu, neizrādot nenieka,
ka tam dvēsele laužas prom no vientuļā sprosta.

Tikai mīlniekiem teikās kādreiz pieticis gribas
nomirt vienam pie otra apskāvienā, bez mokām.
Tiem, kas atpaliek tagad jāprot dzīvot un negurt,
pāraugt šķiršanās sāpēm, sīvi mācīties aizmirst,
mācīties daiļumu uztvert citādāk, rakstīt pantus
neminot daudzas lietas, agrāk pierastus vārdus:
alkas, pasaules daiļums, gaismas tuvība, laime,
mūzikas viegluma vara, vizošas drānu vīles
padzirkstīšana dejā, gaiši meitenes smiekli,
jaunība...

           Rītausma bieži atrod tevi pie galda
vērojot kaisušām acīm tukšo lapu sev priekšā.
Kur gan aiztrūka vārdi, brīnumu svētītās rindas,
dzīvi teicēji vārdi skanīgām atskaņu straumēm,
kas reiz aumaļām plūda pilni dvēseles prieka?
Ai, tavs dzejnieka nemiers tagad sarec uz iekšu:
visas uzietās jūtas, visi atrastie vārdi
saķeras viens ar otru it kā čakārņi jūŗā,
kļūdami neganti smagi ar seno atmiņu nastām.
Un tu nolieci spalvu, nolaidi galvu uz rokām −
un tev priekšā viz jūŗa norieta sārtumā rāmā,
spoža skrējēja laiva, meitene vizošām drānām,
cerīgām līgavas acīm. Viegli ieplaiksnās buras,
uzviz vilnis kā spēle − un aiz pieliektās stūres
zaļi sagrieztā straume margo bronzainā lāsmā.

 

 

Jaunā Gaita