JG197 Dzeja. Māra Gulēna, Jānis Baltauss, Roberts Mūks, Gunars Saliņš, Rita Gāle, Elga Leja, Nikolajs Kalniņš, Aina Kraujiete

*Māra Gulēna*
M. Gulēnas dzejoļi lasīti Veltas Tomas vakarā Toronto, 1992. g. janvārī. Velta Toma bija pirmā, kas atveda no Latvijas Klavierkoncertu un Ojāra Vācieša un citu autoru nepublicētus darbus.
*VELTAI*	Es atdodu neatšķirtu grāmatu. Viņa teica: Ja jūs viņus nelasiet, viņi mirs. Visu ceļu domāju, kā viņu mierināt, ka tā nebūs? Tagad gaidu, kamēr zvans atskan sienās, līdz viņa nonāk galīgi bāla. Es pasniedzu neizlasīto Klavierkoncerts. Viņa paņem, reizē čukstot: „Ojārs Vācietis ir miris.” Es viņai atdodu viņa vārdus un nodurtu galvu atkāpjos aukstajā tumsā. Viņa taču teica: ja jūs viņus nelasiet, viņi mirs. 1984.
*PARASTĀ KAFIJA*	Man pasniedza parasto kafiju tik dziļu, melnu un necaurredzamu. Tā tas bija visās kafejnīcās... Ik pa stundai es piemetu klāt vēl vienu akmens-cietu cukurgraudiņu −− un klausījos kā tas atkārtoti nogrimst bezskaņas krūzē ar melnu un necaurredzamu kafiju. Saule norietēja aiz Pēteŗa torņa. Pilsētas nakts trokšņi iemānījās kafejnīcā roku rokā ar teātŗa ļaudīm − kamēr otrās maiņas sarkanmatainās apteksnes skaļi bārdamās izmainījās ar trešās maiņas sarkanmatainām apteksnēm. Es ar lielu vēzienu iemetu pēdējo cukura graudiņu un izdzēru tukšu! Uz mirkli saredzēju krūzes dibenu... Man steidzīgi pasniedza vēl tās pašas kafijas vispēdējo krūzi −− necaurredzamu līdz dibenam. 1981.
*LAIMAI*	Mugursomas: mugurmājas piebāztas pilnas! Divi mazi rupucīši rāpo uz mājām. Kājas ceļ ar smagu soli divi mazie rupuči −− zem mugursomām mugursāpes smagu sirdi projām nes. Iekāp sudrabmilzuputnā −− aizlido (lai atgrieztos?) Divi mazi rupucīši priecīgi brauc mājā. Divi mazi rupuči tik sērīgi brauc prom. 1984
*	Gaiss smaržo pēc vasaras veļas, tik tikko izkārtas saulē. Man laikam jābrauc pie vecmāmiņas, ja viss smaržo kā pie viņas, ja viss liekas, ka uz viņu iet. Viss liekas, jo senāk viss bija. Es tik maza un vienīgā debess −− vecmāmiņas. Viņas stiprie pirksti mākoņ-baltus palagus pieknaģēja, debesīs kāra. Tik pilna vecmāmiņas debess! Tik zila, tik balta, tik balta, tik tīra, tik tīra, tik tik un tā aizlaidās palagi, aizlaidās bērni: palika tukša debess un gulta. Un tagad, kad neesmu vairs maza, kad pat tukšums ir aizkritis ciet, tad tomēr šai rītā tik klusā (pēc lietus, kad palagi plīv) −− ir debesis rudzpuķu zilas un dārza smarža kā pie vecmāmiņas reiz bij. Viss liekas, ka no viņas nācis, un liekas, ka uz viņu iet. Viss liekas, un laikam man tādēļ pie viņas būs jāaiziet. 1986.

Jānis Baltauss

Es aizgūtnēm dzīvoju, aizgūtnēm,

kā aizguvis būtu šis dienas,

pēc mirkļa kas jāatdod būs.

Tik uzvilkti dzīvojot, nostiepti

kā virvju tilts, nostiepts pār upi,

kur laiks, krācēs putodams, plūst.

Es − tilts, kas no Dievnamu graušanas

līdz Tēvzemei, nezinot vārdus.

Es − tilts, apkārt − neziņa baiga.

Viss nospriegts, mezgli ir droši.

Es turos.

Mans bērniņš uz tilta.

Uz tilta viņš mācīsies staigāt.

Neatkarīgā Cīņa, 1992. g. 22. maijā.

Juris Cīrulis

UZ ŅUJORKU!

Šai dzīvītē var daudz ko darīt −

Art, ecēt, ecēties, precēties, bērnu laist pasaulē,

Pievakarē kājas izstaipīt piesaulē,

Ielikt jaunus zobus,

Jāt uz kamieļa ar tautisku prievīti kaklā

Un vispār − dzīvot uz aklo.

Būs jābrauc uz Ņujorku −

Tur − no tā akluma vēl var noreibt

Kā pie izvirtušas skaistules sāniem,

Kaut arī pašam mati jau sirmi un plāni,

Tur var debesīs uzkāpt vai ellē nokāpt

Par nieka grasi

Bez pases.

Nē, te nav ko kasīties!

Man jādodas uz Ņujorku, −

Uz jauno Bābeli −

Sākt jaunu dzīvi,

Kā to prasa bībele.

P.S. Mīļais G. Saliņ,

lūdzams, neapmežo

Ņujorku.

*No Viktora Neimaņa* *atvadoties*
*Roberts Mūks*
*VIKTORAM* *NEIMANIM AIZEJOT* *− ATNĀKOT*	Tikdaudz es zinu: Tagad Tu plūsti pa universa iekšām Atbrīvots un cēls − Mums visiem pa priekšu. Mūsu vārdi Tevi neaizsniedz, Un tā tam jābūt, Jo tais sfērās, kut Tu esi, nelasa dienas presi. − Kikerigū! − pēkšņi atskan No Rīgas Pēteŗa smailes. Nu, kā tad, kā tad Tevi sveicina Svētais Gailis. Un Tu nolaidies pie viņa kājām, Kā kādas iedvesmas ķerts, Un atkal − šoreiz pavisam − Esi mājās.

Gunars Saliņš

TEVI ŠORĪT ITIN

KĀ VELI LĪDZĀS

PIEDZĪVOJOT

Un tad es pamanu, šorīt bārdu skūdams:

Tu tepat līdzās, tepat man līdzās jūtams.

Tu netaisies man kaut ko īpašu stāstīt vai klāstīt,

bet Tavs tuvums ir tāds, ka itin kā vieglītēm glāstītu −

un tad es apjaušu: Tu vairs nenoņemies ar tādām lietām

kā ar sirdszālēm rītos vai ar bārdas skūšanu,

bet jau vairāk ar būšanu, tīri debešķīgu būšanu.

Rita Gāle
*ZIEMAS CEĻĀ −* *VIKTORAM*	Aiz baltiem aizkariem vien ledus puķes zied, Un ziemas saulei siltuma nemaz. Caur sirdi duŗas ledus adatas. Tev tagad ziemas ceļā jāaiziet.

*Elga Leja*
*ŠĶITUMS* *Draugam* *Viktoram Neimanim* *29.6.21.−21.1.94.*	Šai saulē viss ir šķitums, nekas šeit neiznīkst, ja sēklu aprok zemē, jauns asns atkal dīgst. Šai saulē viss ir šķitums, kas nācis − neaiziet, pat tad, ja projām gājējs veŗ dzīves vārtus ciet. Šai saule viss ir šķitums, viss vienmēr pārmainās, tik dzīves darba tikums ne mūžam nemainās.

Nikolajs Kalniņš

MIERINĀJUMS

Dzejniecei

Ainai Kraujietei

Kā milzu kalns Tev bēdas pāri auga,

Kad bija jāšķiŗas no mūža drauga.

Kāds Dieva glāsts jūs abus bija skāris,

Kad dzeju kopā lasījāt − jūs vienīgais tāds pāris.

Mēs klausījāmies it kā balsī vienā

Un jutām, cik var tuvu viens pie otra pienākt.

Vai dzīve kļūs nu tikai bēdu leju?

Nē, nē! Tev palikusi ir vēl Tava dzeja.

Tur ietrīcēsies sāpēs jaunā stīga:

Sirds liecinās − ir mīlestība nemirstīga!

Aina Kraujiete un Viktors Neimanis

Foto: Jāzeps Danovskis

*Aina Kraujiete* *EIRIDIKES MOTĪVS*
I	aiz septiņiem doriešu pīlāriem svilstoša saule noriet, un cipreses vējā vaimanā nāves atšķirtu sievu balsīm, − aiz septiņiem pīlāriem saule riet, bridi aizstādamās aiz katra − savu neizdegušu kvēli slēpt? dievu nolikumam spītēt? velti − jau čūsku ritulis ris, un tempļa kolonnādei apkārt glodene lodā, nē − odze
II	viss pāri, viss gaŗām. Odze ir savu veikusi. Vien vēsma ar Eiridīkes elpu efejām pāri cilājas, meklē Orfeja muti
*III*	lūk, olīvkoku birztalā ēnās jau fūrijas glūn un plati izplestiem pirkstiem gaisu kacē − Orfeju plosīt?
*ORFEJAM* *VIRSZEMĒ*	Krokojas tumsa, žiglie aiŗi nostāj, un Dvēseļu Pārcēlājs vaicā: − Eiridīke, aiz ko vēl raudi? šiem ūdeņiem nejauc klāt asaras! Ēnas te brīvas no zemes sāpēm, zemes jūtām − nekas tevi nedrīkst vairs skumdināt. Ne žēlas, ne nožēlas neskrāpēs sirdi aiz mēmajiem Lētas ūdeņiem. − Orfejam, kā pamosties dziesmai, ja bēdas kā akmens kaklā guļ? Cītara pie upes narcisēs pamesta tikai vējam nu klausa. Aiz septiņiem pīlāriem saule norietēs, septiņas dienas kā gadi ilgs. Putns it kā pus miegā iedziedas, bet tā balsi ne pazīs, ne gribēs viņš, manējo gaidot. Ai Orfej, Orfej, kā dzīvot tev tālāk bez dziesmām? Airētājs klusē. Nav viņa varā laivu atpakaļ griezt.
*TIKŠANĀS PUSCEĻĀ*	es eju jaunai sievietei pretī. Vēl gabalā viņa tūlīt labi pazīst mani, es viņu arī, bet mazāk. Atskatīdamās, es eju pretī sievietei, kas vēl jauna, kas uzticas pārāk viegli, neprot īsti noskumt un nesaprot, ka visam jāizbeidzas reiz. Viņai vislabāk padodas sapņi. Samulstu redzot viņu tik patstāvīgu, tik ļoti drošu. Soli solī blakus ejam it kā izšķīrušās vien vakar, nevis puse mūža starpā. Iztrūcināta, viņa pēta vaibstus manā sejā − tie ne tādi kā viņai, kas ir vēl bez sirdsēstu un liela prieka zīmogiem. Gluda, mierīga seja viņai, ne man. Tā ir mana jaunība − jā, reiz vienādas, mēs vairāk nekā dvīņu māsas. Ne vairs. Un viņa brīnās par to, kāda es tagad. Un negrib ticēt, ka nevaru savai sejai noņemt laika uzlikto masku − pat projām aizgriežas, vīlusies un ne vairs droša. Tikmēr man pretim nāk cita, vēl nepazīstama sieviete. Arī viņai kaut kas no manas pieres, mana profila, bet ai! cik viņa ir gausa. Tik gurdena. Gudroju, vai man viņu satikt? 1982.
*	ceļš ir noiets. Svešā sieviete ar man līdzīgo profilu panākta. Gurdi viņa uzmet man skatienu, kā negribot, savelk lūpas pus smaidā: „ − tātad tomēr mēs satiekamies! tālāk nav ko iet, nav kur. Ceļam te gals. Akmeņains bijis, vienās šķembās. Arī gaismots un gluds. Noturējies, lai kāds. Biezē tumsa? Neizbīsties no ledus klučiem, sēru verdošiem akačiem! tev līdzēšu tiem pacelties pāri, kad būsim atkal viena un tā pati−” beigu nav, ari kad ceļa nekāda 1994.
*	putni ai putni ai putni spārnotie, dvēsele mundra grib aviācijas stundās pie putniem iet. Ja ausītos, saklausītu caur putnu ovācijām vēl citādu spārnu švīkstēšanu − it kā sērs eņģelis pretim jau slīdētu − „pušķojies, dvēsele, ar pāva spalvām!” Nē, ne vairs. Steidz, dvēsele, debessbraukšanā no putniem mācīties! 1993.