Jaunā Gaita nr. 193, oktobris 1993

 

 

 

GAISMA IR VISUR ... NO DIENAS MŪŽĪBA PLŪST

Ivars Lindbergs. Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi. Dzejoļi 1968-1978, 1985-1991. Rīgā: Liesma, 1992.

 

Ikviena trimdas dzejnieka otrreizēja ienākšana latviešu dzejā, tagad jau - Latvijā, ir nežēlīgs un tiešs pārbaudes asmens. Ir garām laiks, kad (specfondu un nepieejamības dēļ) varēja šķist, ka tieši trimdā ir radīta latviešu "lielā" dzeja, bet tēvzemē ir bijusi vieta gan epigonismam, gan amatnieciskai atražošanai, gan reflektējošai bālasinībai. Viss sāk iegūt konkrētas aprises, un kļuvis redzams arī tas, ka blakus daudziem nopietniem un novatoriskiem dzeju krājumiem diemžēl trimdā ir izdots arī pietiekami daudz klišejisku, mākslinieciski mazproduktīvu un pat diletantisku dzejas (?) tekstu, kas paliks tikai kā kultūrvēsturiski un bibliogrāfiski fakti. Otrs faktors - jebkuŗam trimdas dzejniekam jārēķinās arī ar to, ka viņa grāmata neizbēgami tiks salīdzināta gan ar klasikas mantojumu, gan pēdējo trīsdesmit gadu Latvijas latviešu dzeju. Paldies Dievam, līdzšinējās Rīgā izdotās trimdas dzejnieku izlases (L. Tauns, V. Krāslavietis, O. Stumbrs, A. Irbe, V. Sniķere, B. Bičole, R. Mūks, V. Strēlerte, Z. Lazda, J. Kronbergs) ir pārliecinājušas gan par vecākās paaudzes dzejnieku līrikas dvēselisko piesātinātību, gan par 1950.-1960. gadu debitantu veikto latviešu dzejas modernizēšanu.

Ivars Lindbergs, šķiet, ir pirmais trimdas dzejnieks, kuŗš Rīga publicējis pilnīgi jaunu krājumu (iepriekšējie - kopkrājumā Kvintets (1961), krājumā Starp atnākšanu un aiziešanu (1967) un dzejlapa Per mani pirmo, man tālāk mājas (1976). Protams, ir žēl, ka nav publicēta atlase no minētajiem krājumiem - Latvijas lasītājiem tas būtu interesanti: vērot, kā niansējusies vai pārveidojusies dzejnieka intonācija un poētika, turklāt tas ļautu grodāk konstatēt I. Lindberga dzejas jēgu vispārējā latviešu dzejas ainā. Rīgā izdotās grāmatiņas apjoms būtu ļāvis ziedot vēl 20-40 lappuses iepriekšējās dzejas publikācijām, un tas būtu bijis svētīgi tiklab lasītājiem, tā trimdas dzejas pētniekiem, jo Kvintets un minētā dzejlapa diemžēl ir atrodamas tikai pašās lielākajās Latvijas bibliotēkās. Bet I. Lindberga 1950. un 1960. gadu dzeja nav bijusi tikai fona dzeja (kā to nosvēris M. Čaklais savā intīmi sirsnīgajā un korekti precīzajā pēcvārdā, faktiski - I. Lindberga personības portretējumā - esejā). I. Lindbergs nepārprotami pieder pie jaunās poētikas radītājiem trimdas latviešu dzejā, un viņa jutekliski saasinātajai, resignētajai, bet vienlaikus arī vitālajai dzejai ir sava būtiska loma visā trimdas dzejas vēsturē un, protams, arī diasporas tagadnībā.

Ko savdabīgu Latvijas dzejā, "ienes" Rīgā izdotais krājums? Kas ir I. Lindberga dzejas kā mākslas sakņojumā un dzejas kā personības pašizteiksmes pamatā? Pirmkārt un iespējams arī galvenokārt - ļoti intensīvais jutekliski apgarots (vienlaikus!) dzīves (vienīgās!) un dzīvības (daudzveidīgas!) pārdzīvojums. Šķiet, ka I. Lindberga dzejas alfa un omega ir - "līgsmot un līgot vasaras mūžīgās kāzās". Daba, pasaule, aizmūžu archetipiskas nojautas, Erosa dāvātais gandarījums un maigi vīrišķīga sievietes dvēseliskuma cildināšana - tas viss ir I. Lindberga dzejas miesā un asinīs vienlaikus, un tieši ar šo organisko savījumu I. Lindberga dzeja suģestē vispārliecinošāk. Protams, šādai pasaules izjūtai gandrīz neizbēgami (kā daudziem romantiskas ievirzes dzejniekiem, un I. Lindbergs ir romantisma tradicijas mantinieks) piemīt savs pretpols - šīs vienīgās dzīves galīguma traģisms, nemitīgā sāpe, "ka pulksteņi tikšķ", ka līdz ar laiku irst arī ikkatra vienīgā dzīve. Šķiet, ka tieši šis pretpols - laika aizplūšana un nebūtības nemitīgā klātesamība - ir radījušas to īpašo spriegumu un gaišumu, ar kādu I. Lindbergs apdzied dzīves un dzīvības daudzveidību. Tieši šis smeldzīgais sāpīgums, aizplūstošā laika radītās skumjas dažlabu reizi glābj ar savu neviltoto patiesumu arī poētiski deklaratīvākas, klišejiskākas vietas (piem. dzejoļi "Rotaļa I", "Rotaļa II"). Zīmīga I. Lindberga dzejas pasaulei ir arī folkloras klātesamība - tiklab izjūtā, tā stilistikā un nereti pat tiešos citātos. Folkloras gaišums, vitalitāte, optimisms, labestība un saplūšana ar dabas ritmiem - tā ir otra būtiskākā I. Lindberga dzejas īpatnība. Tā nav folkloras stilizācija, parafrazēšana (kā nereti bija 1970. gadu Latvijas dzejā), bet gan dzīvošana ar un caur folkloras ētiskumu, dzīves izpratni un vērtību kritērijiem. Arī šī I. Lindberga dzejas zona ir respektējama un, manuprāt, tieši ar folkloras allažīgo klātesamību viņa dzejoļi iegūst gan atpazīstamību, gan arī savdabīgumu. Iespējams, ka savas paaudzes trimdas dzejnieku vidū tikpat dabisks un spriegs folkloras gars kā I. Lindbergam ir vēl tikai V. Dreimanei un A. Ivaskai (protams, atšķirīgā stilistikā).

Krājumā ir arī t.s. intīmā dzeja (pārsvarā rakstīta 1960.-1970. gadu mijā), taču tajā ir visvairāk klišejiskuma poētikā un emocionālo situāciju statikas. Kaut gan - par godu dzejniekam jāteic, ka nereti dažs samērā tradicionāls un konstruēts dzejolis iegūst negaidītu spēku ar ļoti smalkjūtīgu un sirdsgudru kādas situācijas gandrīz filozofisku izgaismojumu (dzejoļi, "Viņas acis bija tik tumšas", "Tajā naktī, kad iesāka līt"). Samērā daudz, kā pēcvārdā jau minējis M. Čaklais, krājumā ir arī publicistiski ietonēta dzeja, kas 1960.-1980. gados, saistīta ar trimdinieku reālijām, bet ar 1980. gadu nogali iegūst ļoti pārliecinošu saistību ar Latvijas atmodu un tās traģiskajām dienām. Protams, šādos dzejoļos vairāk valda frāze, lozungs, apliecinājums, taču tā nav "taisīta" dzeja vai racionāla atsaukšanās uz polītisko un sabiedrisko notikumu gaitu. Tā ir Latvijas, tā ir tēvzemes atdzimšanas gaita, kuŗu I. Lindbergs pārdzīvo kā dzejnieks. Tieši tāpēc arī šī dzeja ir dzīva, kaut gan, iespējams, laikam ritot, zaudēs savu tiešumu, jo visiem mums zināmie notikumi jau būs pagātnē.

Kas trūkst I. Lindberga dzejā, proti, kas to būtu spējis padarīt vēl ekspresīvāku, t.i. brīžumis ne tik pārstāstošu vai konstruētu? Vietām I. Lindbergs pārāk paļaujas uz verlibra tēlainības reālistisko tiešumu, kas ne vienmēr sasniedz pietiekami piesātinošu vispārinājumu. Dažkārt neorganiskas detaļas "pārrauj" sprieguma kāpinājumu. Reizumis I. Lindbergs grib visu "izskaidrot" līdz galam, un tad dzejolis mēdz arī "pazust". Šķiet, ka I. Lindberga labākos Rīgā izdotā krājuma dzejoļus pārstāv tie, kuŗos romantiskais patoss ir vienots ar pārdomu un refleksiju pārpilnu smeldzi. Tā ir šīs dzejas patiesākā - tātad arī - vispārliecinošākā būtība, kas atklāj romantisko personību, kuŗa gan meklē, gan atrod savas pastāvēšanas dziļākos pamatus mīlestībā, tēvzemē un dabā.

 

Viesturs Vecgrāvis

Jaunā Gaita