ATKLĀTĪBAS IESKAŅAS UN IZSKAŅAS

• Velga Krile*. Uz tā tālā ceļa. Rīgā: Liesma,1991. 160 lp.

• Māra Misiņa. Priecājies, dvēselīt! Rīgā: Liesma, 1991. 134 lp.

• Anna Rancāne. Advente. Rīgā: Liesma, 1991. 158 lp.

 

*Velga Krile mirusi 1991. g. 31. augustā. Red.

 

Šīs trīs dzejnieces, gribētos teikt, iezīmē jaunu iegrupējumu Latvijas dzejā. Var, protams, debatēt, par cik viņas ienes jauninājumus dzejas apdares un izjūtu ziņā. Visā visumā viņas nav svētbilžu grāvējas", kas nojauc iesākto un ierasto un meklē vēl neiemītus ceļus izteiksmes veidā. Šīs trīs dzejnieces, visai atšķirīgas savā sensibilitātē, turpina tendences, kas jau bija izkristalizējušās pirms vairākiem gadu desmitiem. Varbūt viņām ir kopējs un viņas atšķir no iepriekšējām paaudzēm zināma laikmeta zīmogs. Šīs trīs grāmatas, izņemot Kriles krājuma pirmo daļu, pieder nu jau daļēji aizmirstam Gorbačova atklātības" periodam: Kriles otrā daļa ir sarakstīta no 1986. līdz 1988. gadam, Misiņas krājums no 1987. līdz 1989. gadam, un Rancānes no 1986. līdz 1989. gadam.

Vēsturnieki un daudzi citi vēl ilgi debatēs par šī samērā īsā starpperioda devumu socioekonomiskā un polītiskā laukā. Latviešu literatūrā tas ieies kā nozīmīgs pārejas periods starp stagnācijas apspiestību un vilšanos, kas nāca ar neatkarību un atbrīvoto ekonomiju. Pirmā un nozīmīgākā parādība protams bija, ka tikpat kā neko nebija aizliegts izteikt. Bet līdz ar vārda brīvību dzejnieka situācija mainījusies. Kad nebija vārda brīvības, dzejnieks bija tas, kas mācēja, vismaz daļēji, atbrīvoties no ideoloģiskās autoritātes žņaugiem, piedot jaunas nianses un izmantot valodas daudznozīmīgumu un semantisko pārbagātību. Tagad, kad ir vārda brīvība, kad vairs nav jāapsveŗ vārda liktenība, kad visi runā ko un kā grib, ar vārdu inflāciju ir pazudusi to vērtība. Dzejnieku, kuŗu agrāk uzklausīja kā patiesības un cerību avotu, vadoni un pravieti, tagad aizvieto polītiķis, kuŗa "vārdiem nav seguma", kā Anna Rancāne saka. Un veiklais veikalnieks izsauc apbrīnu un skaudību. Demokrātija un kapitālisms būs panākuši dzejas nobīdīšanu nomaļus. Nebūs vairs tie apspiestības un stagnācijas laiku lasītāji, kas kāri izķēra grāmatas, kuŗās varētu atrast mierinājumu, apņēmību un cerību labākai nākotnei. No otras puses, šī dzeja nenāk no neatkarības gadiem, un vilšanās jaunajā polītiskā situācijā vēl nav izteikta. Nemana arī to atbildības slogu, kas gūlās uz tiem dzejniekiem, no kuŗiem sagaidīja pretestību okupanta ideoloģijai un polītiskai sistēmai. Ir gūti sarindot šis trīs dzejnieces, ja negrib to darīt alfabētiski, kam nav nekāda sakara ar izteikto. Varētu saskatīt te pārejas no aktualitātes uz pārlaicību, no kolektivā uz intīmo, no ticības uz šaubām par dzīves vērtību, no zināma pozitīvisma uz vilšanos. Bet arī šis kategorijas, pārāk uzsvērtas, var deformēt nozīmīgo un skaisto, kas neļaujas ietverties formulās.

Rancānes dzejoļi galvenokārt skaŗ divus motīvus, kas izsaka viņas nostājas: ticība un zeme. Dzejniece redz necienību daždažādos veidos, kas izsauc viņā dziļu sašutumu. Zeme tiek noniecināta, un reti kur var saredzēt latvieša godbijību pret dabu, pret svēto un skaisto. Pilsētas ir netīras, piesārņotas. Vulgaritāte kā ielās tā kapsētās ir fiziskās vides pagrimšanas izpaudums. Tauta cieš, kaŗu un deportāciju nomocīta. Tam pievienojas nejēdzība, ļaunums un neglītums. Krievu valodas piemaisījumi ir samaitājuši latviešu valodu. Latgale piedzīvo postošu rusifikāciju. Šajā morālā un fiziskā postažā ieskanas motīvi, kas nāk no Bībeles, un parādās grieķu mitoloģijas tēli, lai it kā norādītu, ka šis ir tikai pārejas laikmets un ir ideāli, kuŗi paliek vulgāras ikdienas neaptraipīti. Latgales motīvi ir izteikti grāmatas grafiskā apdarē, un vairāki dzejoļi ir rakstīti Latgales dialektā. (Vai varbūt aizrādīt, ka dialekts, pēc dažu definicījas, ir valoda, kuŗai aizmugurē nestāv armija, un tā kā Latvijas armijas tik pat kā nav, dialekts" nav pareizais apzīmējums?) Rancāne piemin viņas valodas varmācīgo apspiešanu ne tik senā pagātnē. Krājuma pēdējās daļas kļūst intīmākas. Ieskanas mīlestības tēmas, bet delikāti un aprauti, lai vēl lieku reizi konstatētu ar vulgarizēto sabiedrību un piesārņoto apkārtni. Rancānes dzeja, šķiet, gūst arvien lielāku atsaucību, jo dzejniece runā daudzu latviešu vārdā.

Māras Misiņas dzeja uzrāda līdzīgas patriotiskas ieskaņas, kas savijas ar mūžības tēmām. Pagātnes rēgi atgādina tagadnes problēmas. Attīrīties" šodienas kategoriskais imperatīvs. Vides piesārņošanai atbilst garīgā plāksnē morālā deģenerācija: "gaiss ir... pilns ar saltiem meliem". (45. lp)

Tīrs ūdens? To velti meklēt

tai vietā, kur piesārņots gaiss.

Kļūst arī debesis seklas,

kopš viņām neticam vairs. (35. lp)

Dzeja būs zaudējusi savu nozīmību, jo citas vajadzības, kapitālisma dzītas, nāks priekšplānā. Te dzejnieces mudinājumam neuzdot jaucas klāt zināms cinisms:

Priecājies, dvēselīt,

nevajag raudāt.

Tevi grib atpirkt, ne pārdot. (10. lp)

Un dzeja ieslīdēs atpakaļ nenozīmībā, jo tirgū tai nav cenas un līdz ar to nav vērtības.

... spārnains, zvērains, astains tirgus kustas.

Tur izdevīgi mainīt ādu.

Tai cenas šobrīd aug. (11. lp)

Bet Misiņas dzejā ir arī stiprs pozitīvs apliecinājums un aicinājums apliecināt patiesību, jo patiesība, ja par to neiestāsies, pēkšņi būs nomirusi." (23. lp) Šis pozitīvais apliecinājums izriet no latviešu sievietes un mātes, kas ir visas Latvijas simbols un tautas pamats:

Jo māte ir -

kaut trejas reizes kauta -

ir dabas māmuļa

un neuzveikta tauta. (55. lp)

Šī ticība sievietei/mātei paliek mūslaiku feminisma neskarta. Misiņas dzejā ir, protams, arī citi motīvi. Krājumā ir dzejoļi veltīti Ojāram Vācietim, Annai Rancānei, dzejoļi ar intīmām ieskaņām, bet visā visumā Misiņa ir tautas dzejniece.

Kā Rancāne tā Misiņa savās iejūtās atbalso latviešu sensenas pārliecības, un viņu dzejā mēs lasām tautas likteņus pēdējo gadu straujās maiņās. Velga Krile turpretim ir atstatu no polītikas un zināmā mērā arī no sabiedrības. Šī ir atklātības dzeja ar savu metafizisko smagumu, kas nebūtu bijis panesams "sociālisma celšanas" laikā Viņas skats uz ārpasauli ir no tālienes, vispārinātas abstrakcijas ietverts, bez hic et nunc aktualitātes uzbāzības:

Un kungs no pekles ceļas augšā,

Šai saulē vergu meklējot. (106. lp)

Ārpasaule ir pirmtipu un mītisku tēlu apdzīvota. Tā ir biedīga un visā visumā sveša tam, kas lūko to saprast. Meklētājs es" nekad nevarēs atrast pasauli atbilstošu savām prasībām:

Un kā lai es mīlestību sastopu

Uz zemes, ko baro ar asinīm? (106. lp)

Gluži kā Blēza Paskala kosmoloģijā, cilvēks ir iesprostots telpas bezgalībā un mikrokosma nebūtībā:

Kas mani sauca? Tu ej nez uz kurieni,

Nez uz kurieni es - kosmoss - auksti,

Haoss - telpa bez gala, un atoms kliedz,

Zvaigžņu puteklī ... (109. lp)

Bet vairāk kā Paskala kosmiskām bailēm pazust bezgalīgajā telpas tukšumā, kur cilvēks neatrod Dievu, savu ierādīto vietu, Kriles "es" ir padots Bodlēra apziņai, ka viņā mājo pretstati, kas nekad nevarēs harmoniski sadzīvot. Par dvēseli cīnās velns un enģelis, katrs pieprasot savu tiesu:

Jo tam, kas cilvēkiem labu vēl,

Ir jāzaudē sevī labums

Vai jāiztur savā dvēselē

Zvērs un enģelis blakus. (13. lp)

Velgas Kriles dzeja vibrē no nouveaux frissons (jauniem šermuļiem), kā Viktors Igo aprakstīja Bodlēra dzeju. Tie ir zināmā mērā eksistenciālista šermuļi nāves un dzīves nejēdzības priekšā. Tie ir šķautnaini "es" tēli, kas nemitīgi pārveidojas un saduras.

Krājums iesākas ar citējumu no Hemingveja, un pirmais dzejolis piemin notikumus un lietas Hemingveja dzīvē, ieskaitot bisi, ar kuŗu rakstnieks nošāvās. Nāves rēgs neatstāj šo krājumu. Kriles dzeja, atšķirībā no tik daudzām viņas paaudzes dzejniecēm, ir pārsvarā introspektīva, jo vienmēr viņa ir "alkusi, lai cilvēkam ir sev pašam apzināties ļauts" (11. lp). Kriles apziņa ir kā sakaitēta dzelzs, kas dvēseles visdziļākos kaktos izdedzina katru liekulību un pašapmierinātību, jo "reiz mani tiesās ellē / par skaistām frazēm" (23. lp). "Mana cīņa ir atrast mūspašus" (34. lp). Bet nerimstošā meklētāja atradums norāda uz tālākām plaisām: Manā pūžņājošā dvēselē, sava tiesa lakstīgalām, sava tiesa tārpiem" (21. lp). Kriles dzeja ir daudzbalsīga, tajā izverd un tiek apslāpēti vaidi un gaviles. Šī dzeja ir kritikas neizsmeļama, jo tās emocionālais spriegums, koncentrētā izteiksme, neatšķaidīta retoriskos greznojumos, nepieļauj kategorisku vienkāršojumu. Viņas jautājumam ir jāpaliek bez atbildes:

Kam es ... priekšā spēlēšu

Tik dziļā nakti?

... Vai savai atbalsij - tam pūces kliedzienam,

Vai savam ārprātam,

kurš mani novēro

Ar acīm mirdzošām un aklām?... (12. lp)

Un es nezinu, vai es krāpju vai viļos. (66. lp)

Šīs trīs dzejnieces, katra savā veidā, ar šiem krājumiem atbalso zināmu īsu pārejas periodu Latvijā, bet, ja to vēro no attālākas vietas un laika, viņu dzeja iet pāri robežām un gadu skaitļiem un griezīsies pie visiem tiem, kam dzeja vēl būs svarīga.

 

Juris Silenieks