Jaunā Gaita nr. 185, decembris 1991

 



Apceres autors saulespuķu laukos Francijā, latviešu īpašuma Abrenes tuvumā 1991. g. augustā.

 

Eduards Voitkuns

ATJAUNOTĀS LATVIJAS EKSPORTA IESPĒJAS

 

Par autoru: Eduards Voitkuns A.F.A.I.M. dzimis Rīgā, mācījies ķīmijas technoloģiju Rīgas valsts technikumā. Praksē strādājis farmācijas un vēlāk tekstilķīmijas nozarē. Vada savu krāsotavu Vācijā 1947.-1948. gadā. 1948. gadā ieceļo Austrālijā, kur strādā par krāsotavas vadītāju. 1956. gadā nodibina savu uzņēmumu „Commission Dyers Pty. Ltd.”. Dienvidaustrālijas technoloģijas institūtā iegūst diplomu uzņēmumu vadīšanā (Business Administration). Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes loceklis kopš 1976. gada.

 

Maz ir tādu zemju, kuŗas var būt saimnieciski pilnīgi neatkarīgas. Pat lielvalstis ir spiestas attīstīt eksportu un meklēt eksporta iespējas, lai tādējādi gūtu valūtu samaksai par nepieciešamiem importiem.

Valūta ir vajadzīga ne tikai samaksai par ārzemju pirkumiem, bet arī starptautisku banku aizdevumu un aizdevumu augļu apmaksai, kuģu un lidmašīnu pārapdrošināšanai, apmaksai par preču pārvadāšanu ārzemēs, dalības maksai starptautiskās organizācijās un citu saistību kārtošanai. Šie izdevumi sastāda lielu daļu no kopīgā ikgadējā parāda valūtā, kas ir maksājams ar eksporta ieņēmumu.

Blakus vēl politiski un saimnieciski neattīstītām bijušās Padomju Savienības republikām, kas droši vien vēl ilgi būs lauksaimniecības ražojumu un patēriņu preču importētājas, bet pagaidām nespēj maksāt par importiem ar valūtu, rietumu tirgus ir pārpilns un izsmalcināts, kuŗā maz kā trūkst. Domājot par Latvijas lauksaimniecības un rūpniecības piemērošanu rietumu tirgus prasībām, lai ar eksportu varētu financēt kaut vai visnepieciešamāko izejvielu un technoloģijas importu, būtu jāskatās, kādas preces vai materiālus varētu visizdevīgāk izvietot rietumu tirgos. Nav šaubu, ka rietumu tirgus ir preču pārsātināts, tādēļ lielākā daļa īsti tradicionālu lauksaimniecības ražojumu, ar kādiem neatkarīgā Latvija tirgojās ārzemēs 1920.-1940. gadu posmā, izvietošana par kaut cik pieņemamu cenu ir nereāla. Sākot jauno neatkarības posmu kā saimniecībā tā politikā ir jārod rietumnieciska pieeja un laikmetam atbilstoši risinājumi. Nelīdz teikt, kā Latvijā to bieži dzirdam, ka trimdinieki nesaprot saimnieciskās, politiskās un adminstratīvās norises, kādas bija pārņemtas no saimnieciskās un politiskās austrumu maldu mācības. Protams, ka nesaprot, un šis absurdais saimnieciskais un politiskais modelis ir novedis Baltijas valstu saimniecību tur, kur tā pašreiz atrodas.

Radikālas pārmaiņas ir nepieciešamas vispirms jau pašā pamatpieejā, iepazīstoties ar rietumu tirgus prasībām. Kaut arī pārejas posmā derēs skatīties, kādos tirgos var izvietot eksportam pašlaik atlicināmās izejvielas un preces, drīz būs jāsāk nopietni analizēt, kādus materiālus visizdevīgāk tuvākā vai tālākā nākotnē varētu eksportēt uz rietumiem, gūstot vislabāko valūtas ienākumu.

Lai varētu maksimāli kāpināt eksporta ienākumus, ir ātri un elastīgi jāpiemērojas modernajām tirgus prasībām. Rēķinoties ar Latvijas augsti attīstīto industrializāciju, neattīstīto potenciālu ārzemju tirgum un arī ar lielām lauksaimniecībai izmantojamām aramzemes platībām, nevarēsim atļauties visu šo potenciālu neizmantot eksporta ienākumiem.

Vēl ilgi Latvijā būs relatīvi lētāks darba spēks nekā augsti attīstītās rietumu valstīs, un šī priekšrocība būtu izmantojama, pielietojot iespējami daudz Latvijā pieejamā darba spēka eksportējamo preču ražošanā.

Šīs ir tikai nedaudzas domas par atjaunojamā Latvijas ārzemju tirgus izveidošanu. Gan lauksaimniecībā, rūpniecībā un tūrismā, dažādās ārzemēs gūtā pieredze, idejas un ierosinājumi būtu sakopojami un izvērtējami tiem ļaudīm, kuŗi labi pazīst vietējos apstākļus un tuvākās nākotnes iespējas šo jautājumu risināšanai Latvijā bez aizspriedumiem, kas radušies pēdējo 50 gadu chaosā.

 

LAUKSAIMNIECĪBA

Latvija atrodas klimatiskā joslā ar bagātu nokrišņu daudzumu un samērā īsu vasaru. Ir jārod kultūras, kas piemērotas mūsu klimatam un kam ir pieprasījums ārzemēs. Šajā ziņā esam labākā stāvoklī par daudzām tropiskām zemēm, kuŗām jāpakļaujas mainīgam tirgus diktātam ar kultūrām, kuŗām vajadzīgs 3-4 gadu ieaugšanas periods. Kā ilustrāciju šeit der pieminēt Malāzijas un Okeānijas piemērus: senāk tur audzēja kaučuka kokus gumijas ražošanai, bet mākslīgā gumija īsā laika sprīdī pazemināja gumijas tirgus cenu zem dabīgās gumijas pašizmaksas līmeņa. Kaučuka kokus atvietoja ar eļļas palmām un radās pārprodukcija. Palmas bija jāatvieto ar piparu plantācijām un vēlāk ar kakao stādījumiem. Katrai no šīm kultūrām ir 3-4 gadu ieaugšanas, tātad arī neauglības periods. Atskaitot augļu kokus, par laimi mūsu klimatiskā joslā šādu ar neauglības periodu apveltītu kultūru ir mazāk.

 

Lucerna

Austrālijā aizvien vairāk audzē alternatīvas kultūras kā, piemēram, lucernas stādījumus, kas pļaujami un granulējami jau uz lauka ar modernām ražas ievākšanas mašīnām. Lucernu pārdod kā lopbarību Japānā un citur, un tā var dot labu eksporta ienākumu.

 

Lini

Pasaulē trūkst linu; Latvija pirms Otra pasaules kaŗa bija tradicionāla linu audzēšanas un piegādes zeme. Tagad šo funkciju pārņēmušas Polija un Īrija. Linu joprojām pasaules tirgū trūkst, un daļa šī zaudētā tirgus ir atgūstāma. Būtu jāmodernizē technoloģija, neapdraudot kvalitāti. Gaŗais mērcēšanas process būtu jāsaīsina ar technoloģijas palīdzību. Mechanizēta kulstīšana ir sen atrisināta.

 

Saulespuķu sēklas

Labības pārprodukcija ir visu attīstīto lauksaimniecības zemju problēma. ASV, Kanādā, Argentīnā, Francijā un citur ir kviešu un citu graudu pārprodukcija, un kviešus var pārdot tikai ar lielām valdības piemaksām. Francijā kviešu lauku vietā tagad redz saulespuķu laukus kā alternatīvu ražu pasaules tirgū nepārdodamiem kviešiem. Sakarā ar nelabvēlīgo reklāmu dzīvnieku tauku lietošanai pārtikā (arī sviestu), augu eļļu patēriņš ēdienu gatavošanai ne tik vien rietumos strauji pieaug. Vēl būtu jāapsveŗ citas kultūras − kā rapši, sinepes u.c.

 

Cukurbietes

Reāla cukura cena varētu nodrošināt Latvijas cukura patēriņa segšanu ar vietēji ražotu cukurbiešu cukuru, bet būtu jāmodernizē vai jāatvieto novecojušās cukura ražošanas iekārtas un ar selekciju vai ģenētikas techniku (genetic engineering) jāpanāk vēl augstāks cukura procents bietēs. Nav nozīmes teikt, ka viss iespējamais jau ir sasniegts. Selekcijas metodes arvien uzlabojas, un jauni procesi augu ģenētikā panāk pārmaiņas visās lauksaimniecības kultūru nozarēs.

 

Koksne

Kokmateriāli ir viens no tradicionāliem Latvijas eksportiem. Neapšaubāmi lielāks eksporta ienākums ir apstrādātu kokmateriālu eksportā, kas, pastāvot lētam darba spēkam, varētu ļoti izdevīgi sacensties cenā ar konkurējošām zemēm. Būtu apsveŗama saplākšņu, presētu skaidu plākšņu, laminētu standarta izmēru koku siju un citu apstrādātu būvmateriālu eksports. Visā pasaulē pazīstamas Skandināvijas zemju eksportētas priedes, egles un pat bērza mēbeles, kuŗas pārdod zem „Baltic Timber” izkārtnes. Šīs mēbeles pārdod gan gatavas, tas ir, samontētas, gan arī pašu pircēju samontējamā formā. Pēdējais variants kļūst aizvien populārāks lētāka ieguldītā darba spēka un palētinātā transporta dēļ, tādēļ, ka transporta maksu aprēķina ne pēc svara, bet pēc tilpuma. Mums netrūkst izdomu bagāti dizaineri, kas varētu dot augstas kvalitātes produktus, iegūstot daļu no skandināvu iekarotā pasaules tirgus. Būtu jāapsveŗ arī papīra ražošana eksportam gan no jaunas koksnes, gan no lietota papīra. Vides nepiesārņošanas technoloģija ir sen atrisināta. Nodrošinot papīra izejmateriālus arī ārzemju kapitāls papīrfabriku būvei būtu pieejams. Mežu atjaunošana ar izvērstu stādīšanas programmu ir pasaulē sen pieņemta. Meži ir viegli atjaunojama dabas bagātība. Papīrfabrikas stādītu mežu vidū ir daudzās valstis sen pazīstams jēdziens. Neapšaubāmi, labas kvalitātes papīra eksports, kaut vai visā pasaulē vajadzīgais laikrakstu papīrs, ir daudz ienesīgāks par papīrmalkas vai skaidu eksportu, pagaidām vēl relatīvi lēto darba spēku papīra gatavošanai pārvēršot eksporta ienākumā.

Visās zemēs lauksaimniecības institūti strādā pie kultūru selekcijas un krustošanas, lai tās piemērotu klimatam un padarītu izturīgas pret augu slimībām. Nākamais solis ir augu ģenētiska pārveidošana, un daudzās zemēs ir pieņemta likumdošana ģenētiski pārveidotu šķirņu patentēšanai (plant rights legislation). Visām lauksaimniecības kultūru alternatīvām jāatrod ne tikai saimniecisks pamatojums, bet arī attiecīgās kultūras attīstība maksimālai ražai un pasargāšanai pret slimībām un insektiem.

 

TŪRISMS

Visas zemes ir atzinušas, ka tūrisms ir viens no visizdevīgākiem ārzemju valūtas iegūšanas veidiem. Protams, pamatnoteikums tūrisma veicināšanai ir ērtas viesnīcas. Ir nepieciešams izveidot vismaz lielākās pilsētās internacionāla standarta viesnīcu tīklu. Latvijā tāda ir tikai viena − Rīdzene Rīgā. Ja būtu grūtības Latvijā atrast pietiekami daudz kapitāla vairāku lielu viesnīcu būvei, būtu jāsaistās ar internacionālām viesnīcu firmām, kas būves ne tikai finansētu, bet arī rūpētos par internacionālu standartu ievešanu un uzturēšanu. Īstai tūrisma attīstīšanai ir nepieciešama ne tikai ārzemnieku pievilkšana, bet arī rūpēšanās, lai piepildītu tūristu dažādās intereses un gaumes.

Absolūti nepieciešamas pilnas vai pusdienas ekskursijas Rīgas apskatei, tās sadalot interešu grupās ar tēmām par architektūru, vēsturiskām celtnēm, muzejiem un baznīcām ar vairāku valodu kompetentiem gidiem. Varētu būt arī vienas vai divu dienu izbraukumi uz Siguldas apkārtni, Vidzemes centrālo augstieni, Rundāli vai Kurzemes Šveici, bet tad šajās vietās ir nepieciešami internacionāla standarta restorāni un viesnīcas. Pašreizējie ēdnīcu standarti liek ārzemniekiem atturēties no ēšanas provinces ēdnīcās, cerot, ka vakarā vismaz Rīgas viesnīcās varēs paēst civilizētos apstākļos.

Būtu arī jāveicina ārzemnieku iespēja „pašiem uz savu roku” apceļot Latviju. Tam nepieciešams kārtīgs ceļu tīkls, precīzas kartes un ērtas un higiēniskas tūristu mītnes. Varētu iekārtot lielākajās saimniecībās tūristu pārnakšņošanas iespējas. Nekur brīvajā pasaulē netrūkst labu paraugu šo ideju iedzīvināšanai, un būtu jāizveido vai jāpiemēro kāda daļa no eksistējošā administrācijas aparāta šo jautājumu risināšanai. Arī jāieved pasaules standarti tīrībā, laipnībā un iecietībā pret viesiem. Atcerēsimies, ka internacionālajā tūrismā pakalpojumu piedāvātāji sacenšas viesmīlības, tīrības un ērtības sagādāšanā saviem viesiem. Durvju sargu kukuļošana un rindā stāvēšana lai iekļūtu nožēlojamā restorānā jācer kļūs tikai par sliktām atmiņām. Viesi labprātāk izdod savu naudu, ja viņi jūtas mīļi gaidīti un uzmanīgi apkalpoti. Ēdienu kartē visam uzskaitītam ir jābūt pasūtināmam. Neapšaubāmi ēdienu karte ir jāsagatavo ikdienas no jauna, piemērota sezonai un tirgū pieejamām precēm. No internacionālā tūrisma viedokļa liels potenciāls ir no japāņu tūristiem, kas jau tikpat kā visu pārējo pasauli ir apskatījuši. Japāņu valodas prašana ir absolūti nepieciešama, tāpat kā visaugstākais viesnīcu un restorānu standarts. Visā pasaulē lielas viesnīcas izmanto konferencēm un sanāksmēm, tādēļ viesnīcas jāveido tā, ka tur sliktā laikā viss var notikt uz vietas. Tas dod viesnīcām iespēju tikt labi izmantotām ārpus tūrisma sezonas.

 

BRĪVA DARBA SPĒKA IZVIETOŠANA ĀRZEMĒS

Liela daļa tā saucamo trešās pasaules valstu valūtas ieņēmumi sastādās no ārzemēs pelnītām algām. Šveice, Kuveita, Zviedrija, Singapūra un rinda citu pārtikušu zemju nodarbina ārzemju darba spēku, kas lielu daļu peļņas sūta uz dzimteni savu piederīgo uzturēšanai un sava un savas ģimenes dzīves līmeņa paaugstināšanai. Turcija, Grieķija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas gūst lielu daļu sava valūtas ienākuma, ļaujot savas zemes liekajam darba spēkam tikt nodarbinātam ārzemēs.

Rēķinoties ar saimnieciska aprēķina ievešanu tirdzniecības un rūpniecības pasākumos, kā arī ievērojamu sociālistiskās birokrātijas samazināšanu valsts un pašvaldības aparātā, būs jārēķinās ar bezdarbu, kā tas jau pašlaik redzams Rietumvācijai pievienotajos bijušajos Austrumvācijas apgabalos. Liekā darba spēka nodarbināšana ārzemēs dod valstij divkāršu guvumu − valūtas ienākumu un samazinātus bezdarba pabalsta izdevumus. Jau tagad ap 10 000 igauņu strādā Somijā, un šis skaits droši vien vēl augs.

 

vieglĀ rūpniecība

 

Tekstilrūpniecība

Somija, kaut arī tai jāimportē kokvilna, ir visā pasaulē pazīstama kā dekoratīvu audumu eksportētāja. Latvijai ir sena tekstilrūpniecības tradīcija. Ar augstas kvalitātes dizaineriem, kādu Latvijā netrūkst, būtu iespējams izvērst labu dekoratīvu audumu eksporta tirgu.

 

Stikla rūpniecība

Pieņemu, ka smilšu kāpas Baltijas jūras abās pusēs ir līdzīgas. Zviedrija ir izveidojusi plašu dekoratīvu stikla ražojumu eksportu pasaules tirgū. Arī Latvijā pirms kaŗa bija augsti attīstīta dekoratīvu stiklu izstrādājumu eksporta tradīcija. Šeit paveŗas plašas eksporta iespējas, bāzējoties uz diviem svarīgiem faktoriem − tradicionālo stikla izstrādājumu technoloģiju un apdāvinātiem latviešu dizaineriem. Protams jāatrisina lielā enerģijas patēriņa problēma.

 

Porcelāns

Dekoratīvu, individuāli apgleznotu porcelāna trauku eksports pasaules mākslas saloniem ir apsveŗams. Mums ir sena šī žanra tradīcija, kā redzams muzejos un arī mūsdienu darbu izstādēs.

 

Etilalkohols

Etilalkoholu kā iekšdedzes motora dzinējspēku lieto daudzās zemēs, kam jāimportē nafta. Brazīlija ir labs piemērs etilalkohola degvielas izlietošanai. Neapšaubāmi, Brazīlijai ir ideāls klimats cukurniedru ražošanai un lēts darba spēks, kamēr Latvijā būtu jāražo etilalkohols no kartupeļiem, par lielāku pašizmaksu. Taču, pirms Otra pasaules kaŗa Latvijas „Latola” piemērs rāda, ka vajadzības gadījumā naftas degvielas importu var samazināt ar Latvijā ražotu etilalkoholu. Tas, protams, ir iespējams tikai tad, kad pārtikas vajadzības ir apmierinātas un ir lieku kartupeļu audzēšanas potenciāls. Priekškaŗa etilalkohola iegūšanas technoloģija būtu atvietojama ar nepārtrauktu etilalkohola ražošanas procesu.

 

Cements

Latvijā netrūkst piemērotu minerālu cementa ražošanai. Būtu vajadzīgas modernākas iekārtas, un jāatrisina degvielas jautājums. Arī cements ir ārzemēs labi izvietojama eksporta prece.

Cik zināms, tad sarunas par jaunām cementa ražošanas iekārtām ir jau notikušas, un jāceŗ, ka šo projektu varēs iedzīvināt. Arī šeit nebūtu vajadzīgs kapitāla ieguldījums. Labvēlīgos saimnieciskos apstākļos atradīsies ārzemju firmas, kas pret garantētu izejvielu nodrošinājumu iekārtas uzbūvēs ar savu kapitālu. Pārejas laika relatīvi lētais darba spēks pārvērstos eksporta ienākumā.

 

 

Romāns Suta. „1905. gads”. Šķīvis, 24,5 cm, 1927.

Romāns Suta. „Div’ dūjiņas”. Šķīvis, 24 cm, 1926.

Porcelāna apgleznošanas darbnīca „Baltars” (Ars Baltica) pastāvēja no 1924. līdz 1929. gadam. Tās iniciatori bija gleznotāji Romāns Suta (1896-1944), Aleksandra Beļcova (1892-1981), grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890-1970). 1925. gadā starptautiskajā dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē R. Sutas, A. Beļcovas un S. Vidberga darbus iepirka Sevras muzejs.

 

Jaunā Gaita